Pati galvenā labā ziņa ir tā, ka beidzot tapis puslīdz skaidrs un ticams Sapnis par Latviju. Mazliet piezemētāk runājot – ir radīts valsts nākotnes redzējums, vīzija. Pārsteidzošā kārtā to ir radījuši cilvēki, kuriem pat pieklājīgā sabiedrība mēdz veltīt nepieklājīgus vārdus, – politiķi. Tomēr šoreiz ir vērts kaut uz mirkli atmest aizspriedumus un iedziļināties uzburtajā vīzijā. Tas ir tā vērts.

Sapņotāji un plānotāji

Pārsteidzošā dokumenta nosaukums ir «Vīzija par Latviju kā tīru, efektīvu, koncentrētu, radošu un konkurētspējīgu Eiropas valsti.»(1) To radījusi visu koalīcijā pārstāvēto partiju domubiedru grupa, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, ekspertiem, politologiem. Cik noprotams, tad ļoti aktīvi strādājuši paši ministri. Vieglā, labi saprotamā valodā viņi izklāstījuši savu redzējumu par to, kādai jābūt Latvijai 2020. gadā. Kā paskaidro dokumenta autori: «Vīzijas mērķis ir tikt sasaistītai un kalpot par pielikumu līdz šim izstrādātajam Nacionālās attīstības plānam (NAP), taču vienlaikus tā domāta kā NAP lasāmā versija, kas pieejama un saprotama ikvienam Latvijas iedzīvotājam.»

Neticami, bet fakts - politiķi ir ieklausījušies kritikā, ka pamatdokuments – Nacionālās attīstības plāns 2014. – 2020. gadam (2) ir pārāk smagnējs, formāls dokuments, kuru plašākai sabiedrībai grūti saprast un līdz ar to pieņemt. Tādēļ tapis daudz īsāks un labāk uztverams dokuments. Iepazīstoties ar abiem dokumentiem, jāatzīst, ka izsmeļošākā un precīzāka šķiet tieši vīzija, nevis formālais plāns. Galvenā atšķirība starp abiem dokumentiem ir tā, ka pie vīzijas vairāk strādājuši politiķi, bet pie plāna – ierēdņi.

Mazliet neloģiski šķiet, ka vispirms tapis plāns, bet pats galvenais – nākotnes redzējums radīts it kā atsevišķi, kā skaidrojošs pielikums. Prātīgāk būtu, ja vispirms politiķi vienotos par savu lielo nākotnes redzējumu piedāvātu to sabiedrības apspriešanai un tikai tad ierēdņi ķertos klāt pie plāna detalizētas izstrādes, profesionāli izanalizētu situāciju valstī un pasaulē, precīzi noformulētu mērķus un piedāvātu risinājumus, kā tos labāk sasniegt. Politiķiem piedien uzburt savu sapni. Kā reiz teica Mārtins Luters Kings savā «Man ir sapnis» un aizkustinošā, bet ārkārtīgi precīzā veidā izskaidroja to. Ja sabiedrība tam piekrīt, vienojas kopīgam darbam un pūlēm, tad ierindas politiķiem, valdības ierēdņiem atliek vien noslīpēt tehniskos risinājumus.

Atšķirība starp abiem dokumentiem lieliski redzama jau ievadā lietotajā valoda. Vīzijas autori precīzi paskaidro: «Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nepieciešama visas sociālās un etniskās grupas vienojoša, saprotama, simboliska, moderna un vienlaikus praktiski īstenojama vīzija par valsti, kurai ar prieku un lepnumu vēlamies piederēt.» Vienkārši un saprotami. Tas patiešām ir nepieciešams, un labi, ka politiķi to ir mēģinājuši paveikt.

Savukārt ierēdņu plāna ievada otrais punkts sausi paskaidro: «NAP2020 sākotnējās redakcijas mērķis ir konkretizēt valsts attīstības vektoru, vienoties par būtiskākajām vidējā termiņa prioritātēm, to rīcības virzieniem, mērķiem, kā arī sasniegšanas rādītājiem. Darbs pie dokumenta aktīvi turpinās, nosakot sasniedzamo rezultātu kvantitatīvās vērtības, uzdevumu līmeņus un to īstenošanai nepieciešamā finansējuma apjomu.» Apmēram tādā pašā izteiksmes formā ir rakstīts viss dokuments. Ne tikai vienkāršiem lasītājiem, bet arī profesionāliem ekspertiem dokuments licis saraukt pieri.

Žurnālisti, eksperti uzbrūk nopietni un atbildīgi

Labā ziņa ir tā, ka sākusies nopietna diskusija un medijos jau parādījušies vairāki nopietni raksti, kuros mēģināts izanalizēt šo sākotnējo NAP redakciju. Portālā politika.lv jau divus rakstus tam veltījusi politoloģe Iveta Kažoka. Dokumentam veltītajā rakstā «Kāds ir nacionālās attīstības plānošanas mērķis?» (3) viņa godīgi atzīstas: «Ar interesi iepazinos ar šo tekstu. Tad pārlasīju. Un vēlreiz pārlasīju. Secinājumi? Pagaidām atliksim.» Nojaušams, pat politoloģei, kura pieradusi diendienā lasīt nopietnus dokumentus, bija grūti saprast plānu ar pirmo mēģinājumu. Arī ar otro – grūti. Viņai noteikti piekristu daudzi, kuri ir kaut vai mēģinājuši to izlasīt un saprast. Tomēr Kažoka drīz vien atmet sev raksturīgo korektumu un pasakai skaidri un gaiši: «... iespējams, NAP un attīstības plānošanas process varēja būt arī kas stipri vairāk – jēgpilnāks, noderīgāks (galvenokārt mums pašiem!), ambiciozāks.»

Otrajā rakstā – «NAP rezultāti, NAP valoda» (4) viņa turpina kritiku: «Mana intuīcija saka, ka karalis ir kails, ka vismaz šobrīd melnrakstā iekļautajiem rādītājiem ir tikai dekoratīva vērtība, bez sasaistes ar konkrētiem uzdevumiem.» Abi raksti publicēti portālā politika.lv un noteikti būtu izlasāmi, ja ir vēlme saprast NAP2020.

Abus dokumentus – plānu un vīziju portālā «Ir» vētījusi arī neatkarīgā žurnāliste Sanita Upleja. Viņas viedokli ir ļoti svarīgi uzklausīt, jo cītīgi sekojusi arī iepriekšējā plāna «NAP 2007–2013» tapšanai un bēdīgajam liktenim. Savā rakstā «Starp plānu un vīziju» (5) viņa norāda: «Abus dokumentus vienojošais un mazliet biedējošais apstāklis ir šķietami pārāk lielais optimisms, raugoties nākotnē. Plānā visas līknes un grafiki strauji tiecas uz augšu, arī vīzijas dokumentā ieturētajā tonī netiek pat pieļauta doma, ka attīstība pasaulē varētu notikt arī citā virzienā nekā tikai strauji uz augšu. Un tā arī ir šo dokumentu vājākā vieta, ko gan vēl iespējams labot sabiedriskās apspriešanas laikā.»

Avīzes «Diena» komentētājs Andrejs Panteļejevs sava apskata virsrakstā norāda – «Nacionālā attīstības plāna izstrādē ieguldīts liels darbs».(6) Tomēr arī viņš atzīst: «Pašreizējā veidolā tas tomēr ir mazliet par daudz tehnokrātisks (kādam varbūt tam arī sākotnēji vajadzētu būt). Būtu tas jāpadara mazliet … cilvēciskāks, it sevišķi, ja runājam par izvirzīto mērķu sasniegšanas rādītājiem.»

Skarbs ir laikraksta NRA apskatnieks Imants Vīksne. Viņš paziņo: «Nacionālais attīstības plāns pārsteidz ar murgainu daiļrunību.» Neskatoties uz dusmīgo virsrakstu, Vīksnes rakstā tiek saukti precīzi plānā pieminētie skaitļi, viņš akcentējis gandrīz visus svarīgākos dokumentā pieminētos rādītājus. Viņš arī brīdina lasītājus: «NAP regulēs Latvijas mērogiem visai ievērojamu naudas plūsmu turpmākajos gados. Tādēļ sabiedrībai jāseko, lai nauda pseidozaļu ideju un Raiņa citātu aizsegā neaizplūst neceļos, bet kalpo kopējam sabiedrības mērķim – labi dzīvot. Kopējā tērējamā summa ir aptuveni 3,5 miljardi latu – ES struktūrfondu nauda un aptuveni 500 miljoni no valsts budžeta, kas gadā būs līdz 600 miljoniem.»

Līdzīgu mediju apskatu varētu vēl turpināt. Labā ziņa ir tā, ka Nacionālās attīstības plānam ir pievērsta ļoti nopietna uzmanība, eksperti patiešām nopietni to analizē. Cerams, ka viņiem pievienosies arī citi speciālisti. Tas dod cerību, ka pēc smagām diskusijām tomēr taps kvalitatīvs dokuments, kas liks puslīdz drošus pamatus nākotnes plānošanā. Mediji šoreiz noskaņoti ļoti apņēmīgi. Ja valdošās koalīcijas politiķi nespēs radīt un pieņemt pārliecinošu nākotnes plānu, tad varēs paši sev plānot vietu politiskajā mēslainē. Zaudējot ekspertu, žurnālistu un citu viedokļu līderu uzticību, viņi tur nonāks nevis 2020. gadā, bet gan nākamajā dienā pēc nākamajām vēlēšanām.

Sapnis ir zaļš un labs. Latviešu valoda kalpo par valsts pamatu.

Lai cik nikna būtu plāna kritika, jāatzīst, ka otrs dokuments – vīzija jeb sapnis par Latviju 2020. gadā izskatās labs. Var strīdēties par atsevišķām plāna detaļām, niansēm un idejām, bet ļoti lielai daļai gribas piekrist. Pārsteidzošā kārtā lasot ir sajūta, ka vīzijas autori skaidri zina, par ko runā, un paši tic rakstītajam. Tas nudien nav maz. Lasot nav sajūta, ka mutē ir kārtējā «viltus zaķa» garša. Vīzijas autori nenorāda avotus, uz kuriem balstīts viņu redzējums. Tomēr redzams, ka tas balstās uz iepriekš rūpīgi pārdomātiem un izstrādātiem dokumentiem. Tāpat nojaušams, ka vīzijas plānotāji ir iepazinušies ar pasaules vadošo ekonomistu darbiem, idejām. Ir sajūta, ka vīzija radīta uz drošiem pamatiem – nopietnām, akadēmiskām zināšanām, pieredzi un veselo saprātu.

Simboliski iekrāsojot savu vīziju zaļā krāsā, viņi norāda: «Zaļais ir tas, ko ar lepnumu un drošu pārliecību varam izrādīt uz āru – saviem Eiropas un pasaules kaimiņiem. Acij tīkami zaļa ir Latvija no putna lidojuma vai veroties pa lidmašīnas iluminatoru, kad tā gatavojas nosēsties ceļā no Briseles vai Londonas. Zaļākās valsts pasaulē tēls ir kārdinošs galamērķis citu valstu tūristiem, tāpat arī brīnišķīga reklāma un pievienotā vērtība Latvijas uzņēmēju ražotajām precēm pasaules tirgos. Zaļākā valsts pasaulē ir vīzija, ko piepildīt gribētu daudzas pasaules valstis, taču Latvija atšķirībā no tām ir dažu soļu attālumā no tās, starptautiskā pētījumā jau būdama novērtēta kā 2. zaļākā valsts pasaulē.»

Vīzijā zaļā krāsā ir skaidrota daudz plašāk nekā vienkārši ekoloģiski tīra un droša valsts, sabiedrība. Viņi cilvēciskā un saprotamā valodā izklāsta savu redzējumu bērniem un ģimeni: «Rūpes un gādība par bērniem un jaunajām ģimenēm ir vispārēji akceptēta sabiedrības pamatvērtība, taču tā netiek pretstatīta citiem attiecību modeļiem un cilvēku individuālām izvēlēm.»

Sapņojot par 2020. gadu, viņi ir pārliecināti: «Latvijas valsts un tās cilvēki par savu ir pieņēmuši patiesību, ka, tikai mērķtiecīgi, gudri un dāsni investējot izglītībā, valstij ir iespēja nodrošināt augstu konkurētspēju un izaugsmi ilgtermiņā.»

Arī par ekonomikas attīstības pamatprincipiem viņiem ir skaidra izpratne: «Aizvien mazāk no mūsu resursiem nonāk citās valstīs izejmateriālu veidā. Apstrādes rūpniecība ir būtisks ekonomikas mugurkauls un tās īpatsvars kopējā ekonomikas struktūrā pieaugs līdz 20% no kopējās tautsaimniecības pienesuma 2020.gadā.»

Īpaši svarīga ir izpratne par nepieciešamību vienot visus ar Latviju saistītos. Tas ir ļoti svarīgs akcents, jo līdz šim valdīja demoralizējošā un destruktīvā attieksme – tie, kas Latvijā, un tie, kas dzīvo citur. Vīzijas autori norāda uz nepieciešamību būt vienotiem Latvijas valsts nākotnei. Viņi raksta: «Produktu un pakalpojumu eksportu nodrošina ne tikai uzņēmumu aktīva darbība ārvalstu tirgos, bet arī sadarbība ar iedzīvotājiem, kas apmetušies uz pastāvīgu dzīvi ārpus valsts. Viņi palīdz iekarot eksporta tirgus, izmantojot savu kontaktu loku un dibinot kopuzņēmumus, kā arī sekmē gudru investīciju piesaisti Latvijas ekonomikai.»

Tiek domāts arī par vienotību pašā Latvijā, reģionu uzplaukumu: «Galvenais valdības uzņēmējdarbības atbalsta instruments ir valsts mērķtiecīgi dibinātas aģentūras katrā Latvijas vēsturiskajā reģionā – Kurzemē, Zemgalē, Latgalē, Vidzemē un Rīgā, kas pēc vienas pieturas aģentūras principa apvieno visus valsts pārvaldes sniegtos pakalpojumus un fokusē tos darba vietu radīšanai un uzņēmējdarbības atbalstam reģionā.»

Tomēr vissvarīgākais tiek norādīts sadaļā «Kultūra un vērtības». Tajā tiek iezīmēts nepārprotams nākotnes redzējums: «Valsts pamatvērtība ir tās nacionālā kultūra, kuras radīšanā un uzturēšanā aktīvi līdzdarbojas visas Latvijā dzīvojošās etniskās grupas. Latviešu valoda kalpo par valsts pamatu un līdzekli, kā valsts īsteno varu. Kultūras galvenā mēraukla ir radoša izcilība, iedzīvotāju līdzdalība un ekonomiska atdeve, taču vienlaikus neatslābstoša uzmanība tiek veltīta Latvijas etniskās kultūras bagāžas uzturēšanai.»

Vīzijas lielākā vērtība ir tā, ka minētās idejas nav tikai skaisti vārdi vien. Katrai idejai dokumenta autori ir pievienojuši savu redzējumu, kā domā sasniegt savus mērķus. Protams, to visu var un vajag kritizēt, tomēr šoreiz plāns izskatās pārliecinošs. Brīnumainā kārtā politiķi ir radījuši sapni, kuram var mēģināt noticēt. Būs neskaitāmi ciniķi, kuri gari un plaši ņirgāsies par šīm idejām. Tomēr ir vērts izlasīt «Vīziju par Latviju kā tīru, efektīvu, koncentrētu, radošu un konkurētspējīgu Eiropas valsti.» Tas ir labs mēģinājums skaidri noformulēt sapni par valsti, kurā paši gribētu dzīvot un kuru nebūtu kauns atstāt saviem bērniem. Pat ja atsevišķām idejām nepiekrītam, mums vismaz ir dots labs pamats kvalitatīvai diskusijai.

Mazliet neticami, bet smagnējā diskusija par formālo NAP2020 mums ir devusi vismaz divas labas ziņas – ir radīta vērā ņemama nākotnes vīzija un sabiedrībā beidzot ļoti nopietni, kritiski ķērusies pie pašā plāna apspriešanas.

Skaisto dokumentu tā autori nosaukuši par vīziju. Pagaidām gan vairāk piedien vārds - sapnis. Un ar sapņiem nereti mēdz gadīties, ka tie izkūp rīta miglā ar vai bez ezīšiem. Abos dokumentos netiek runāts par tādu vienkāršu lietu kā politiskā atbildība. Svarīgi ir radīt sistēmu, kur politiķi vēlētājiem katru gadu precīzi atskaitās par padarīto vai nepadarīto. Piedevām darot to skaidrā, labi saprotama veidā, nevis noslīcinot vēlētājus smalku svešvārdu, terminu un skaitļu ekvilibristikā. Vēlētāji jau paši nenoslīks, pa burbuli aizies pašu politiķu un viņu partijas. Latvijā ir jārada tāda politiskā sistēma, kur Atbildība ir atslēgas vārds. Saskaņā ar pašu apstiprinātajiem plāniem, vīzijām un uzburtajiem sapņiem.

Avoti:

1. «Vīzija par Latviju kā tīru, efektīvu, koncentrētu, radošu un konkurētspējīgu Eiropas valsti.» http://reformupartija.lv/wp-content/uploads/2012/08/nap-vizija-v1-1.pdf

2. «Nacionālā attīstības plāna 2014. – 2020. gadam sākotnējā redakcija » http://www.nap.lv/images/NAP2020%20dokumenti/NAP2020_sakotneja_redakcija_20120806_FINAL.pdf

3. Iveta Kažoka «Kāds ir nacionālās attīstības plānošanas mērķis?» http://politika.lv/article/nap-spozums-nap-posts

4. Iveta Kažoka «NAP rezultāti, NAP valoda» http://politika.lv/article/nap-rezultati-nap-valoda

5. Sanita Upleja «Starp plānu un vīziju» http://www.ir.lv/2012/8/15/starp-planu-un-viziju

6. Andrejs Panteļejevs «Nacionālā attīstības plāna izstrādē ieguldīts liels darbs» http://www.diena.lv/latvija/viedokli/pantelejevs-nacionala-attistibas-plana-izstrade-ieguldits-liels-darbs-13962097

7. Imants Vīksne «Nacionālais attīstības plāns pārsteidz ar murgainu daiļrunību.» http://nra.lv/latvija/77725-nacionalais-attistibas-plans-parsteidz-ar-murgainu-dailrunibu.htm