Tovakar, kad, ieslēdzot televizoru, ekrānā atkal ieraudzīju katoļu baznīcas rituālus no Aglonas, nolēmu tomēr nepārslēgt kanālu un paklausīties, ko īsti šī baznīca man sludinās no Latvijas sabiedriskās televīzijas kanceles.
Aglonas šovs un postmodernisma efekti (371)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Neesmu katoliete, tāpēc cerēju, ka saņemšu informāciju kodolīgā un izsmeļošā versijā.
Pretēji gaidītajam translācija ievilkās garumā. Kameras acs vizuāli devalvēja procesiju un notiekošo, nepaskaidrojot, kāpēc sabiedriskā televīzija pievērš tik lielu vērību Aglonas Dievmātes rituālam, piešķirot neproporcionāli lielu ētera laiku vienas Latvijas reliģiskās minoritātes svinību atspoguļošanai Latvijā, it kā tas būtu globāls un kontinentālas nozīmes notikums.
Ja jau rāda, tad jābūt arī kam ļoti svarīgam, - nodomāju un ieklausījos tālāk.
Diemžēl cerētais neattaisnojās.
Ko kritizē un ko saudzē Stankevičs?
Zbigņevam Stankevičam, uzkāpjot «televīzijas kancelē», sākās publiska TV skatītāju kaunināšanas akcija, kuras rezultātā arī man (kā TV skatītājai) tika aizrādīts, ka atļaujos strādāt un doties iepirkumos svētdienās. Pārmests, ka uzdrošinos «pavadīt svētdienu lielveikalos» un tāpēc brīvdienās esot jāslēdz visi veikali. Arī Latvijā vajagot jau «sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos aizslēgtus līdz pirmdienai, ļaujot cilvēkiem atpūsties un piedalīties dievkalpojumā. Ņemsim no vecajām ES valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu uzplaukumu!» - sludināja Stankēvičs. Savādi, kāpēc mācītājam šķiet, ka visās vecajās Eiropas valstīs veikali ir slēgti nedēļas nogalē, un vēl savādāk, ka šo faktu viņš saista ar baznīcu (nevis arodbiedrībām!).
Interesanti, kā šos katoļu priekšlikumus uztvers tie tautieši, kas pieder citām ticībām un tieši tāpēc sestdienu un svētdienu neuzskata par brīvdienām?
Stankevičam bija arī ko teikt saistībā ar darbaspēka emigrāciju no Latvijas. Pēc viņa domām, «skolai un ģimenei kopā ar baznīcu savukārt priekšā stāv izaicinājums ieaudzināt bērnos un jauniešos apziņu par to, ka dzimtenes mīlestība nav vis kaut kāds tukšs un abstrakts jēdziens, bet gan kaut kas ārkārtīgi būtisks, kas pieder pie nobrieduša un atbildīga cilvēka pamatstruktūras. Nav tā, ka mana izbraukšana neatstāj iespaidu uz pārējiem, tā novājina mūsu tautu, mūsu valsti, bieži vien arī ģimeni, to pat sagraujot. Materiālie apsvērumi nevar būt vienīgie, pēc kuriem vadīties savā dzīvē!» - uzskata arhibīskaps un netieši norāda, ka visiem jāpaliek uz vietas. Neraugoties uz to, ka bezdarba līmenis valstī joprojām ir augsts un, kauninot cilvēkus - bezdarbniekus, šo jautājumu atrisināt nav iespējams. Kā «dzimtenes mīlestība» var «piederēt pie nobrieduša cilvēka pamatstruktūras», arī nekļuva skaidrs.
Status quo pielūgsme bija pamanāma arī nākamajos arhibīskapa piesauktajos piemēros, piemēram, pielīdzinot abortu slepkavībai, apšaubot seksuālās apmācības nozīmi ģimnāzijās un traktējot mākslīgo apaugļošanu kā «panaceju» vai «dehumanizējošu» aktu. «Kurš gan no mums gribētu būt ieņemts nevis kā mātes un tēva mīlestības auglis, bet gan medicīnisku manipulāciju rezultātā mēģenē?» - jautā arhibīskaps un laikam cer, ka šis jautājums ir retorisks. Varu atbildēt, ka zinu un pazīstu daudzus vecākus un jau pieaugušus bērnus, kas pateicās zinātnei un medicīnai par to, ka ir bijusi iespēja nākt pasaulē, pateicoties mēģenei, jo māmiņas vai tēta veselība neatļāva mazuli ieņemt dabīgā ceļā. Šie vecāki un viņu jau pieaugušie «mēģenes bērni» ir pateicīgi ārstiem un zinātnei par iespēju dzīvot. Mēģene palīdzēja, un tieši tāpēc es redzu tieši pretēju efektu šajā procesā - valstij visiem spēkiem jāatbalsta «neauglīgu vecāku» tiesības tikt pie sava mazuļa «caur mēģeni» un baznīcai nav tiesības šo humāno aktu apzināti dehumanizēt.
Klausījos tālāk un brīnījos par pieeju un ultrakonservatīvismu. Paradoksāli, ka Stankeviča aicinājumi un kauninājumi joprojām tiek vērsti galvenokārt sieviešu izlaidības virzienā. Viņām jābūt lieliskām mātēm, bet vīriešiem - nākamajiem tēviem (kas Latvijā jo bieži atsakās uzņemties savus vecāku pienākumus un nav mazāk izlaidīgi nekā kauninātās sievietes) netika adresēts neviens kritisks arhibīskapa vārds.
Vai Bērziņam, Āboltiņai un Dombrovskim jāiesēžas Stankēvičam klēpī?
Brīdī, kad mācītājs sāka kaunināt «laulības pārkāpējus» un nereģistrēto laulību piekritējus, ne vārdā neizsakot nožēlu par paša katoļu baznīcas pedofilu skandāliem, par Vojtilas «ielu bērniem» kā katoļticības upuriem un daudzām citām ar katoļu baznīcas konservatīvo nostādni saistītajām sabiedrības bēdām un problēmām, mēģināju audiāli izrauties no Stankēviča sprediķa ievazātajiem viduslaikiem 2012. gada augusta LTV ēterā. Tieši tobrīd sev par lielu pārsteigumu ieraudzīju kadrā sadugušus Latvijas valdītājus – prezidentu Andri Bērziņu, Saeimas spīkeri Solvitu Āboltiņu un premjeru Valdi Dombrovski, kas nodurtām galvām sēdēja rindiņā, it kā gaidot savu brīdi, lai iesēstos svētajam tēvam klēpī.
Turpat Aglonā, Zbigņeva Stankēviča priekšā, kā norāti bērni.
Piecēlos no klubkrēsla, kas gozējas pie televizora, devos pie datora, lai vēlreiz pārliecinātos, vai tiešām Latvijas Republikā baznīca nav nodalīta no valsts?
Satversmes 99. pants nomierināja: «Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.»
Tādā gadījumā nav skaidrs, kā tas nākas, ka viena no Latvijas reliģiskajām minoritātēm - katoļticīgie ir panākuši sev tik gigantiskas privilēģijas, iegūstot divas dienas tiešajām translācijām Latvijas Televīzijas ēterā no lokāla reliģiska pasākuma?
Kāpēc Latvijas mediji nekritiski veicina šā pasākuma publicitāti jau neskaitāmus gadus pēc kārtas (ieskaitot krusta gājienu atspoguļojumu), diskriminējot citu ticīgo, kas nav katoļi, intereses?
Visbeidzot - kāpēc Latvijas politiskā vadība piedalās viena reliģiskā grupējuma pasākuma procedūrā?
Kāpēc viņi to dara, ja baznīca Latvijā ir atdalīta no valsts?
Vai Valdis Dombrovskis, Andris Bērziņš un Solvita Āboliņa nezina, ka Latvijā dzīvo vēl daudzu citu konfesiju piekritēji un šāds politiķu «kniksis» Aglonas norisēm ir pretrunā bezkaislīgai attieksmei pret savu valsts pilsoņu ticību un pārliecību.
Ikvienam no mums ir tiesības izvēlēties savu reliģisko pārliecību. Satversme mums to garantē.
Tāpēc valdībai un sabiedriskajai televīzijai nav tiesību nostāties vienas ietekmīgas reliģiskās minoritātes pusē brīdī, kad Aglonas pasākuma lobijam ir izdevies šo aktivitāti interpretēt par valsts un gandrīz vai par pasaules mēroga notikumu, it kā katoļi būtu Latvijas iedzīvotāju vairākuma reliģija.
Protams, katoļiem šis notikums ir svarīgs un es to respektēju. Taču Aglonas svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki ir tikai un vienīgi katoļu pasākums un neattiecas uz mums pārējiem, kas nav katoļi.
Starp citu - «mēs pārējie» neesam maza Latvijas iedzīvotāju daļa. Mēs esam vairākums.
Tieslietu ministrijas informācija liecina, ka vislielākā kristīgo grupa Latvijā joprojām ir luterticīgie 34,2% (708,773), otrajā vietā katoļticīgie 24,1% (500 000), pareizticīgie 17,8%, (370 000) mazāks ticīgo skaits ir Augsburgas ticības luterāņiem 581, vācu luterāņiem 308, tāpat arī vecticībniekiem, baptistiem, ebreju, musulmaņu, Dievturu draudzēm, budistiem, Jehovas lieciniekiem, Pēdējo dienu svētajiem mormoņiem, senaustrumu apustuļiem, reformātiem, bahaiešiem, presbiterāņiem, visarioniešiem, pestīšanas armijai, anglikāņiem, branhamistiem, hinduistiem un pārējiem.
40% Latvijas iedzīvotāju nedeklarē savu reliģisko piederību, un tieši šā iemesla dēļ ir pamats uzskatīt, ka ticīgo skaits Latvijā varētu būt lielāks, nekā norādīts oficiālajos dokumentos.
Kā paliek ar šovu? Ar Aglonas šovu, kuram jau desmitiem gadu pēc kārtas kāri seko Latvija mediji un tieši tāpēc «mēs pārējie», kas neesam katoļi, esam spiesti samierināties.
Katoļu baznīca un Eiropas Savienība
Savā televīzijas runā arhibīskaps Stankevičs uzrunāja arī žurnālistus - «...es griežos pie jums, žurnālisti, un lūdzu jūs vairāk pievērsties tiem pozitīvajiem piemēriem un visam tam labajam, kas notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Lai tas nepaliek ēnā, bet kļūst visiem redzams, tādējādi iedvesmojot arī citus tam sekot!»
Šķiet, ka lomas tiek sajauktas. Žurnālistikai ir kritiski jāseko sabiedrības attīstības procesiem, izskaužot un izgaismojot nevēlamus faktus un norises, neizskaistinot un neuzlabojot reālo situāciju valstī. Turpretī baznīcai būtu «jāiedvesmo» un «jāseko visam labajam» ar šo, «iedvesmojot arī citus sekot»!
Mēģinājums apmainīt vietas baznīcai un medijiem sāk atgādināt totalitāras varas laikus, kad «tronis» noteica, KO DRĪKST RUNĀT, un mediji kalpoja par «varas tekstu» izplatītājiem.
Romas katoļu baznīcai vienmēr bijusi spēcīga starptautiska ietekme. Viduslaikos tās vara bija totāla un varas nodrošinājuma instrumenti - bezkompromisu (svēto inkvizīciju ieskaitot). Tagad, Vatikāna režijā, šī ietekmīgā un bagātā baznīca (patiecoties centralizētai stratēģijai) būtiski ietekmē Eiropas Savienības valstu likumdošanu daudzos, sev svarīgos jautājumos.
Kopš «koptirgus» jeb Eiropas Ekonomiskās Kopienas dzimšanas (1958), pateicoties Romas līgumam (1957) katoļu baznīca uzņēmās aizsargmehānisma funkcijas Eiropas cīņā pret komunistiskajiem režīmiem. 1962. gadā avīze Northwest Technocrat konstatēja, ka eiro ūnija vairs nav tikai ekonomiska apvienība, bet arī «kas vairāk»: «sapnis par vienotu Romas baznīcas varas atjaunotu dominanci visas Eiropas robežās beidzot var kļūt par īstenību, īpaši tad, ja izdotos atgūt komunistu nolaupītās teritorijas. Vatikāns mērķtiecīgi rīkojas, lai nostabilizētu savu ietekmi un atjaunotu senās Romas impērijas robežas Eiropas platumā un garumā». Pāvesta Jāņa XXIII sapnis par romiešu-katoļu ticības valstu konfederācijas radīšanu joprojām ir spēkā. Vatikānam pieder apjomīgs mediju (Centro Televisio Vaticano, L’Oservatore Romano) un PR darbinieku kopums, kas intensīvi rūpējas par katolicisma ideju tālāku izplatīšanu un uzskatu nostiprināšanu pasaulē. Rezultātā - eirobirokrāti dejo pie Vatikāna stabules.
Pāvesti ceļoja un turpina apceļot pasauli savos propagandas - misionāru akciju braucienos. Pagaidām ietekmīgākais no tiem -Jānis Pāvils II savulaik, runājot par viseiropas pārrobežu sadarbību uzsvēra, ka eiropietis nav iedomājams «bez kristietības» (lasīt - katolicisma), ar to saprotot spēcīgu Eiropu, kas apvienojas zem katoļu (Vatikāna) karoga. Protams, ka aktuālā ideja par «apvienoto Eiropu» nav iespējama bez politiski-reliģiozās revolūcijas. Jau astoņdesmitajos gados poļu pāvests mēģināja lietot kirilicas (slāvu alfabēta) pamatlicēju Kirila un Mefodija tēlus slāvu zemju iedzīvotāju pievēršanai katoļticībai. Piemēram,1985. gadā, savas Ņujorkas (ASV) vizītes laikā viņš no jauna uzsvēra abu slāvu rakstu valodas pamatlicēju nozīmi Austrumeiropas valstu atpakaļ atgūšanas (katolicisma eksporta) procesā, un nevienam nav noslēpums, ka arī Latvija ietilpa šajā kaujas uzdevumā. Šodien vēl skaidrāk redzams, ka Vatikānam ir vēlme apvienot veco kontinentu zem savas ticības karoga un pagaidām 1952. gada Vatikānā iecerētā koncepcija par apvienotu romiešu-katoļu supervalsts izveidošanu, iegūst konkrētas aprises reālajā politikā. Te palīdz Vatikāna nauda, kas finanšu un garīgās krīzes plosītajā Austrumeiropā, palīdz būvēt jaunas katoļu baznīcas un piesaistīt jaunus piekritējus.
Līdz šim sūrojāmies par ekonomiskajām un kultūras važām. Tagad izrādās, ka esam palaiduši garām ticības vilinājumu un magnetizētājus. Piemēram, pašlaik Vatikāns intensīvi darbojas Eiropas Savienības gaiteņos, lai ierobežotu mūsu tiesības. Jau 2011. gadā Vatikāns atvēra savu pārstāvniecību Briselē Apostolico Nunico, ka izmanto PR aģentūru pakalpojumus, lai lobētu savu ieceri aizliegt abortus un reproduktīvās veselības mācību skolās. Zbigņevs Stankevičs šo līniju spoži īsteno arī Latvijā.
Saprotot kontekstu, nepārsteidz arī arhibīskapa Vanaga savādās «ticības piruetes» un mazohistiskās ambīcijas katoļu baznīcas virzienā.
Protams, ka visi nav ekstrēmi konservatīvi un kā pretmets Vatikāna oficiālajai līnijai atzīmējams, piemēram, cienījamais anglikāņu Dienvidāfrikas bīskaps Desmionds Tutū vaiCatholics for Free Choice, kas cīnās pār sieviešu tiesību un veselības aizsardzību.
Šodien mēs dzīvojam postmodernisma apstākļos. Pie mums dominē sabiedrības kārtība, kas radusies kā apgaismības ērā dzimušā modernisma sekas. Tā balstās uz racionalitāti, zinātniskumu, indivīda tiesībām un sakņojas etablētā politiskā sistēmā.
Šī modernā laika bāze un postmodernisma efekti pieprasa visu ticību un pārliecību atzīšanu mūsu valstī Latvijā un neakceptē vienas (katoļu) baznīcas centienus uzņemties galvenās Latvijas reliģijas lomu. Īpaši jautājumos, kas ir pretrunā ar citu reliģiju, sabiedrības vairākuma, zinātnes vai pārējiem postmodernās publiskās domas viedokļu izpaudumiem.
Ceru, ka nākamgad mūsu sabiedriskā LTV nepārspīlēs vienas reliģijas pasākuma nozīmi salīdzinājumā ar raidlaikiem, ko tā velta citām reliģijām un Latvijas politiskā virsotne (Latvijas prezidentu ieskaitot) vairs nemēģinās iesēsties Zbigņevam Stankēvičam klēpī.
Mēs dzīvojam modernā laikā un tas pieprasa toleranci.Arī «pret mums pārējiem».