Pazaudētais superpolitiķis Nils Ušakovs (90)

Pat vismierīgākajiem latviešu vēlētājiem šaubas par viņa tālredzības trūkumu parādījās jau sen, kad SC Saeimā tuvredzīgi sadarbojās ar tā saucamajām oligarhu partijām. Vēl vairāk – skaļi deklarējot augstos saskaņas principus, Ušakova partija rīkojās tieši pretēji – otrs viņu līderis Jānis Urbanovičs nekautrējoties biedēja cilvēkus ar «biškekām» un Saeimā bezkaunīgi tika vilkti tādi atklāti latviešu valodas nīdēji kā Valērijs Kravcovs. Nav brīnums, ka pragmatiskie latviešu vēlētāji sāka viņiem neuzticēties.

Pārvērtētais Ušakovs

Nila Ušakova skaistie un mierīgie vārdi izkūpēja kā migla, tikko muti atvēra nīgrais Urbanovičs un Kravcovs. Iepriekš Ušakova uzdevums pārliecināt par saskaņas un modernu sociāldemokrātisku ideju vajadzību arī latviešu vēlētājiem šķita grūts, bet ne neizpildāms. Tomēr viņš, tīši vai netīši, pamanījās pazaudēt vienu iespēju pēc otras. Tas lika domāt, ka pulētā un modernā politiķa maska patiesībā ir tikai uzpurnis, aiz kura slēpjas veikls, bet brutāls, kost gatavs politiskais demagogs. Ja politika ir smalka, pacietīga šaha spēle, tad Ušakovs un viņa Saskaņas Centrs bija neglābjami zaudējuši jau sen pirms parādījās pirmās iespējas aicināt SC valdībā. Diemžēl to nebija sapratuši atsevišķi Vienotības politiķi, kuri spēlējās ar domu aicināt SC valdībā pēc 10. Saeimas vēlēšanām, un to nesaprata arī Zatlers pēc ārkārtas vēlēšanām. To nebija sapratuši arī vairāku rietumvalstu diplomāti, kuri, pēc neoficiālām ziņām, kuluāros aģitēja par SC iekļaušanu valdībā.

Pēdējo un galīgo politisko bankrotu Ušakova vadītā SC piedzīvoja brīdī, kad viņi pievienojās provokatora Lindermaņa rosinātajam referendumam par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Piebalsojot Lindermanim, Ušakovs pārkāpa pēdējo robežu. Tā nebija tikai liecība par viņa politisko tuvredzību. Ušakova rīcība tikai vēlreiz spilgti apliecināja, cik viņš patiesībā maz saprot Latvijas vēsturi un latviešu valodas nozīmi. Tas pilnībā izgaisināja pēdējās ilūzijas par viņa zināšanu un izpratnes līmeni. Tomēr tas nebija tikai viņa kā politiķa un SC kā politiskās apvienības bankrots. Lielā mērā tā ir milzīga problēma arī visai Latvijas sabiedrībai. Nozīmīga vēlētāju daļa, Ušakovam lojālie valsts krievvalodīgie pilsoņi, izrādījās viņa tuvredzības ķīlnieki. Neatgriezeniski sabojājot attiecības ar latviešu vēlētājiem, Ušakovs faktiski liedzis viņiem jebkādas cerības tikt pārstāvētiem varā. Vēl vairāk – jebkurš, pat saprātīgs priekšlikums no Saskaņas Centra automātiski tiek uzņemts ar aizdomām un aizspriedumiem. Protams, var mēģināt ignorēt viņu intereses un īpaši nepārdzīvot, ka «tie krievi» nav varā. Tomēr modernā, mūsdienīgā un gudrā sabiedrībā šāda situācija, kad nozīmīga sabiedrības daļa faktiski ir izstumta tikai etniskās piederības dēļ, ir destruktīva visiem.

Saskaņas Centra vienīgais kapitāls – nesaskaņas

Neveiksmīgais «superpolitiķis» Ušakovs ar saviem biedriem šobrīd situāciju apzināti padara vēl sarežģītāku. Viņi saprot, ka daļa viņu vēlētāju reiz aptvers, ka vienīgi uz etnisko piederību balstīts politiskais spēks nav tālredzīga izvēle, un sāks lūkoties pēc sev atbilstošām citām partijām. Ušakovam tas nozīmē zaudēt varu pār Rīgu un tās miljoniem, bet viņa partijas biedriem treknās «Saeimas kotletes» – trekno algu, milzīgo Saeimas bezmaksas taksometru parku un citus labumus. Redzot, ka latviešu vēlētāji viņiem vairs neuzticēsies, SC ir svarīgi noturēt krievvalodīgos. Vienīgā un pārbaudītā metode ir apzināti uzturēt spriedzi un apdraudējuma sajūtu. Latvijai tas nozīmē nerimstošu spriedzi, destruktīvu strīdēšanos par vēsturi tā vietā, lai koncentrētos uz patiesi svarīgiem nācijas un valsts izdzīvošanas jautājumiem.

Milzīgo globalizācijas, ekonomisko un demogrāfisko problēmu dēļ šobrīd ir apdraudēti absolūti visi Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no valodas vai tautības. Īsta saskaņa, risinot nākotnes izaicinājumus, ir nepieciešama gan Latvijas pamatiedzīvotājiem, kuru senči šeit dzīvo jau gadsimtiem, gan tiem, kuru vecāki vai vecvecāki ieradās tikai pēc Otrā pasaules kara. Vai Ušakovs ar savu SC, kuras vienīgais kapitāls ir spriedze, spēs kaut ko mainīt? Nekad. Jo viņš nav bijis un nekad nebūs superpolitiķis. Marcipāna zaķa smaids, superdārgs pulkstenis apvienojumā ar ciniskām pasaciņām par naudas trūkumu slimnīcai, šķiešanās ar Rīgas budžetu ir daudz par maz, lai ilgstoši turētu sadomātu draudu gūstā krievvalodīgos vēlētājus. Uz etnisko spriedzi balstītām partijām nav nākotnes gudrās sabiedrībās.

«Banāna miza», uz kuras neuzkāpt Vienotībai

Paradoksālā kārtā uz šīs pašas politiskās «banāna mizas» gandrīz uzkāpa arī pārējās partijas. Vairāki vadošo partiju politiķi sāka runāt par priekšvēlēšanu apvienību izveidošanu, lai nostātos pret Ušakovu un SC gaidāmajās Rīgas Domes vēlēšanās. Daudziem vēlētājiem tā likās laba doma – apvienot spēkus pret Ušakovu un viņa «Kremļa lakstīgalām». Arī lielo partiju politiķiem tas likās ļoti ērti, viņi varētu pārņemt varu Rīgā, īpaši nesaspringstot – tikai paziņojot «Mēs esam pret Ušakovu». Visbīstamākais, ka ar to viņi nolaistos uz to pašu etniskas spriedzes līmeni. Būtībā pašvaldību vēlēšanas pārvērstos par cīņu «latvieši pret krieviem». Tas nozīmētu, ka pašvaldībās pie varas tiktu politiķi, kuri neko vairāk neprot, kā biedēt vēlētāju ar «Kremļa» vai «naciķu» briesmām.

Laimīgā kārtā tās pašas Vienotības pārstāve Lolita Čigāne paziņojusi, ka viņiem nav pieņemama politika, kas balstīta uz etnisko pretnostatījumu. Viņa publicējusi rakstu ar mazliet mulsinošu virsrakstu – «Problēmas, kas šķeļ rīdziniekus, nav etniskas – tās izraisa SC saimniekošana Rīgā». Grūti piekrist, ka tās ir vienīgās problēmas, kas šķeļ. Nebūs pārspīlēts apgalvojums, ka daudziem Ušakovs un SC nepatīk etnisko aizspriedumu dēļ un par regulārajām provokācijām pret latviešu valodu. Tāpat daudzi krievvalodīgie aizstāv Ušakovu tikai tādēļ, ka «savējais – krievs». Tomēr Čigāne savā rakstā uzsver kaut ko patiešām svarīgu visai sabiedrībai, viņa raksta: «Parakstu vākšanai nodotie grozījumi Pilsonības likumā, kas paredz automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, apdraud Latvijas valsts nepārtrauktības principu un ir pretrunā Satversmei. Šīs iniciatīvas mērķis ir no jauna provocēt etniskas nesaskaņas sabiedrībā. Pretnostatīt latviešus krieviem, pilsoņus nepilsoņiem.»

Tas ir teikts saistībā ar parakstu vākšanu grozījumiem Pilsonības likumā. Tomēr ir svarīgi, ka Vienotība un citas partijas neatkārto brutālo Saskaņas Centra kļūdu – nepārvērš politisko cīņu par destruktīvo «latvieši pret krieviem». Tas ir vienīgais un pēdējais Ušakova politiskais kapitāls. Ja neskaita par Rīgas budžeta miljonu deficītu nopirkto «enerģiskā saimnieka» tēlu. Lielajām, patiesi nopietnajām partijām ir jādomā, kā nopietni un gudri uzrunāt vēlētājus ar idejām, kas spēj pārliecināt neatkarīgi no valodas vai tautības. Idejām, kas ved uz patiesu saskaņu, saskaņu un mieru.