Kupri mēdz būt tikai citiem kamieļiem. Pašam nē. Loģiski. Kurš gan sāks strīdēties ar kamieļiem un piedāvāt viņiem spoguļus. Lai viņi domā, ka kupri ir tikai citiem. Tāpat ar valstu prezidentiem un viņu bērnu pirmajām skolas dienām.
Kamielis savu kupri neredz (184)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Divi prezidenti, divas valstis un divas pirmās skolas dienas
Mūsējais AB sarīkoja 3. septembra saukāšanos ar TV operatoriem pie sava dēla skolas Rīgā pirmajā skolas dienā. Joprojām viņš pauž rūgtumu par mediju iemaisīšanos viņa «ģimenes svētuma aizskārumā», jo valsts prezidenta dēla pirmā skolas diena esot ļoti privāta lieta, uz kuru medijiem nav glīti mest acis.
Vienlaicīgi savu bērnu uz pirmo klasi veda arī Igaunijas prezidents HI, un tur viss bija pavisam citādi - lepns tētis un mamma, kas priecājas par savu mazo skolnieci un neskaitāmi kameru objektīvi, kuriem neviens nenorādīja, ka bērna seju nedrīkst ne fotografēt, ne filmēt. Igauņi un pārējie, kas medijos varēja iepazīt mazo un simpātisko Kadriju - Igaunijas prezidenta meitiņu, acīmredzot nav «tik nelīdzsvaroti» kā Latvijas iedzīvotāji. Igauņu pirmais politiķis var rādīt pasaulei savu brašo skolnieci, kas žonglē uz galvas ābeci. Mūsējais ne. Simboliski? Protams!
Divas līdzīgas kaimiņvalstis, divi skolēni - prezidentu bērni un divi ļoti atšķirīgi prezidenti.
Igauņu medijiem nav ienācis prātā uzskatīt, ka, sekojot valsts prezidenta meitas pirmajai skolas dienai, žurnālisti «paši rīkojās ļoti bezatbildīgi» (IR, 6. sept. 2012). Tur kameras fiksē arī valsts pirmo lēdiju jeb mammu, kas fotografē savas meitas skolas startu. Normāli? Protams. Pie mums prezidenta bērnu izrauj no melna automobiļa, bez ziediem rokās ievelk skolā, pa ceļam izšņācot pāris rupjību mediju virzienā. Mammas nav. Neviens nefotografē tā, kā tas bijis katram no mums bērnībā šajā dienā. Kaut kas nav kārtībā Rīgas pils paraugģimenē? Protams, nav kārtībā, ja mūs visus piespieda to pamanīt. Taču tā ir «viņu» un bulvāru preses darīšana. Atstāsim to viņiem.
Jā, kamielis patiešām savu kupri neredz. Mūsējais noteikti ne.
Kā īsti ir ar «prezidentiem», vertikālo varas hierarhiju un «kungiem», kas jūtas (vēlas justies) esam augstāk par mums visiem pārējiem?
Mēdz teikt, ka panākumus politikā un karjerā nosakot trīs galvenie faktori - nespēja kritiski novērtēt sevi, pašapziņa un nevaldāma godkārība. Pēc tam panākumi esot garantēti.
Kā īsti ir ar to «varas, naudas un lepnības pārbaudi», kas jāiztur ikvienam? Vai savā būtībā visi esam «vienādi urlas» un atšķiramies vienīgi ar kinderštūbes un/vai universitātes pieslīpēto virsmas patinu? Visi esam ar izpuvušu serdi, tikai no ārpuses izskatāmies labāk vai sliktāk lakoti?
Cietumnieku leksika kā verbālais hamburgers?
Tātad - Latvijas prezidentam stresā paspruka ķurķa žargons: «Čaļi, pa galvu vajag! Ilgi neesat sisti!» un viss. Iekšā bija un iznāca ārā. Kā norādīja kāds Twitter lietotājs: «Viņš vienkārši bija godīgs un atklāti pateica to, ko mēs visi būtu pateikuši.» Aha, visi esam «tādi». Šāda versija mums tiek piedāvāta.
Turpinot šo «vircas peļķes rukša» līniju, kad visus novelku uz leju līdz savam standartam, var iet vēl tālāk un devalvēt visas pastāvošās vērtības līdz pērkamībai un samazgu spaiņa līmenim. Mīlestības vietā noliekot varmācību, godprātības vietā blēdību un taisnības vietā - melus. Vara šādu iespēju piedāvā.
Jā, noskatoties leģendāro TV3 sižetu, mani pirmkārt pārsteidza varasvīra dusmu izvirduma saturs. Tas sastāvēja no cietumnieka žargona un fiziskas izrēķināšanās draudiem svešam cilvēkam, apliecinot, ka Latvijas prezidenta iekšējā inteliģence nav augstajam amatam atbilstošā līmeni. Stresa situācijā viņš izmantoja nevis intelektu (smadzenes), bet gan draudēja fiziski sodīt cilvēku, kas viņam (kā varas personai) nepatīk.
Kāpēc es pievēršos šai tēmai? Tāpēc, ka ekstrēmā 3. septembra situācija «pie skolas» spoži izgaismoja nozīmīgu postkomunistiskās Latvijas sabiedrība problēmu - pie varas mūsu valstī joprojām nokļūst cilvēki, kas neizprot demokrātiskas valsts funkcionēšanas principus un vālē tālāk veco, ierasto PSRS laika vadības «varas stilu» (rupji, ar varu, no augšas, ciniski, nevienu «neņemot galvā» un akli klausot savam lokālajam vadonim). Šī problēma ir nopietna un dziļa un būtiski traucē mūsu valsts attīstību.
Formāli tiek uzskatīts, ka dzīvojam Eiropā, taču reāli «taisām politiku» un bīdām cilvēkus kā PSRS laikos (obligātie dāču tusiņi pirtīs, partiju krāsu treniņtērpos) vienkārši nomainot Maskavas koridoru loģiku ar Briseles gaiteņiem un bīdot visaugstākajos amatos tos, kas strādājuši par mežsargiem uz kuģa. Brīdī, kad pietrūkst prāta, tiek likta lietā dūre. Fizisko varu bieži mēdz «attaisnot», ka tā esot bioloģiski noteikta: lielais aprij mazo, jaunais - veco utt. Tā atšķiras no visiem pārējiem varas veidiem ar savu brutalitāti un netaisnīgo subjektivitāti, un tieši tāpēc uz fizisko varu nav pieņemts nedz atsaukties, nedz to izmantot, ja sabiedrība sevi uzskata par civilizētu un taisnīgu.
Tāpēc vienas sabiedrības daļas sajūsma par «krietno veci, kas ielika pa tauri», «kas iedunkā mājās arī sievu» mulsina un liek saprast, ka atpakaļ laikā esam iesprūduši visi kopā, jo mūsu sabiedrībā dzīvo cilvēki, kuriem dūrē joprojām ir spēks. Šī invaliditāte nepiemīt tikai varas ešelonam. «Dūres bajāriem» ir fani, kas savu kupri neredz.
Taču pie viena jākonstatē, ka sapuvusī garīgā serde un ķurķa leksikas hamburgers ir tikai viņu, nevis visu mūsu Latvijas iedzīvotāju būtība. Tas ir izņēmums, kas apstiprina likumu par PSRS laika mantojuma sekām mūsu Latvijas garīgumā. Šīs sekas grauž kā oļi apavos. Ir grūti iet tālāk.
Varas pārbaude
Vara eksistē visos līmeņos. Sāksim ar sociālo varu, kas sastāv no fiziskas varmācības un informācijas varas. Viena piespiež mūs fiziski pakļauties, otra ierobežo informācijas pieejamību, un mēs iegūstam izkropļotu izpratni par to, «kas notiek». Abas varas formas vairāk vai mazāk tiek lietotas gan sabiedrībā (visos stāvos), gan ģimenē, un pirmā parasti vēlas izslēgt otro.
Piemēram: neatkarīgā ēģiptiešu avīze «al-Dostour» 21. jūnijā publicēja satraucošu rakstu par skandalozu tēmu: Musulmaņu brālības ieplānoto bruņoto akciju, kas bija iecerēta kā ierocis pret civilajiem iedzīvotajiem «jasmīnu revolūcijas» uzplūdu laikā. Izrādās, ka toreiz pastāvēja arī «plāns B», kura laikā bija paredzēts sākt apšaudi Kairas centrālajā laukumā ar snaiperu palīdzību, vienlaikus nodrošinot beduīnu armijas uzbrukumus armijas daļām Sinajas tuksnesī. Šo akciju mērķis bija «radīt paniku un haosu valstī» un pēc tam pārņemt politisko varu. Raksts izraisīja šoku sabiedrībā, jo tikko bija legāli ievēlēts jauns valsts prezidents (gāztā Mubaraka vietā) un sabiedrība cerēja uz pozitīvām pārmaiņām visos līmeņos. Taču ēģiptiešu jaunā vara rīkojās «pa vecam» ar fizisku spēku (tāpat PSRS vai trešā reiha laikos) - arestējot avīzes galveno redaktoru un izņemot no apgrozības visu laikraksta metienu.
Galvenajam redaktoram Islamam Afifi tagad būs jāstājas tiesas priekšā par to, ka ar savu rakstu viņš «ir pazemojis jauno Ēģiptes prezidentu Muhamadu Mursī», paužot «neglītus faktus par prezidentu».
Jūtat līdzības?
Cilvēki ieņem amatus un uzreiz jūtas pārvērtušies par «svētiem un neaizskaramiem». Ja sēdi tronī, tad varas augstumi tevi pasargās no noteikumiem, kas parastam reņģēdājam jāievēro savā sūrajā ikdienā. Piemēram - radaru kastes «Jaunā viļņa» laikā esot bijušas izslēgtas uz platākā Latvijas lielceļa, kuru jau padomju laikā tautā sauca par «20 minūtes pa Amerikas Savienotajām Valstīm». Tobrīd tur bija sapulcējušies «varas veči», un viņiem likumi (izrādās!) arī pie mums nav rakstīti. Mediji par to ziņo, bet reakcijas nav, jo Rīgas domnieki (tieši tāpat jaunais Ēģiptes valdnieks) izmanto vecās totalitārās varas metodes: izliekas nedzirdam to, ko nevēlas dzirdēt. Kāpēc neatbilstošas amatpersonas pie mums paliek un turpina sēdēt savos amatos un var atļauties nedzirdēt mediju kritiku? Vai mūsu žurnālisti neizsakās pietiekami skaļi? Vai tauta nedzird mediju kritiskos ziņojumus jeb masu informācijas līdzekļu areālu palēnām pārņem mediju šefi, kas būtībā ir režīmam labvēlīgi cenzori?
Satraucošākais piemērs šajā jomā ir Jelgavas novads, kuras pašvaldība vadītājs Ziedonis Caune jau vairākkārt izcēlies ar savam amatam neakceptējamu publisko rīcību un skandaloziem izteikumiem publiskajā telpā. Preses tiesībsarga iztrūkums valstī joprojām ļauj šādiem pašvaldību vadītājiem ciniski izmantot mediju jomu, ar to manipulējot savās interesēs. Tā saucamo «bezmaksas avīžu» drukāšana un izplatīšana daudzās Latvijas pašvaldībās ne tikai grauj vietējo avīžu finansiālo situāciju, bet arī būtiski ierobežo Latvijas iedzīvotāju informatīvo brīvību. Tagad noskaidrojies, ka Jelgavas pašvaldība pērk ne tikai vietu jelgavnieku smadzenēs, bet arī sāk publicēt «galma apdziedātāju» nolīgtas intervijas ar Ziedoni Cauni pat «Latvijas Avīzē». Šāda prakse nav pieļaujama no mediju ētikas viedokļa, un jābrīnās, ka Latvijas politiskajiem vadītājiem joprojām ir tik ērti un patīkami, ka valstī nav mediju tiesībsarga un nevienas citas mediju areāla uzraudzības institūcijas, kas spētu ierobežot un sodīt šo politiskā/ekonomiskā spiediena (cenzūras) patvaļu Latvijas mediju laukā.
Jā, tas nozīmē, ka mūsu valstī mediji vairs nav brīvi. Tie nefunkcionē tā, kā demokrātiskā valstī pieņemts, jo «radari» ir apzināti noņemti (varas interesēs) un Latvijas iedzīvotāju informatīvā telpa reducēta līdz reklāmas, PR ziņojuma dēļa līmenim. Prezidents sola «pa ģīmi» TV operatoram, un tas viss, lai «aizstāvētu prezidentu godu» un «nepieļautu viņu goda nopulgošanu». Pie mums tas notiek joprojām tāpat kā Ēģiptē. Informatīvās neatkarības gandrīz vairs nav.
Galvenā dzērve - Putins
Brīdī, kad fiziskā un informatīvā vara sāk izmantot institūciju starpniecību, piedzimst nākamā - politiskā vara. Tā balstās uz tradicionālajiem varas pīlāriem: vecāku, gudro, priekšnieku, ekspertu, karaļu, naudas, populāru personu, reliģisko vadītāju, patērētāju, mediju u.c. varu. Taču svarīgi, ka modernajā laikā politisko varu vairs nevar praktizēt bez «iesaistīto» jeb tā saucamo varas upuru akcepta.
Šodien varas rīcību pūlis (publika) vai nu akceptē, vai ne, piešķirot vai nepiešķirot varas solim (izpausmēm) leģitimitāti. Šeit var lieliski saskatīt tradicionālo tautas demokrātiju jeb tā saucamo reprezentatīvo demokrātiju, kuras veselības stāvokli arī pie mums Latvijā uzrauga revīzijas, pārbaudītāji un masu mediji.
Šī sensitīvā zona - sabiedrības viedokļa noskaidrošana un sinhronizēšana ar varas iniciatīvām ir nopietns demokratizācijas brieduma rādītājs. Valstīs, kurās šāda brieduma nav - vara nospļaujas uz to, ko domā sabiedrība, un «bīda tālāk» savu iedomu PR mākoņus. Viens no šādiem prezidentiem ir Krievijas cars Vladimirs Putins.
Bulvāru mediji ziņo, ka viņš tikko viesojies Jamalas pussalā, kur lidojis ar motorizētu deltaplānu. Krievijas prezidenta mērķis esot bijis līdzdalība ekoloģiskā programmā, kuras ietvaros paredzēta kādas apdraudētas dzērvju sugas saglabāšana. Tāpēc viņš uzņēmies lidot ar deltaplānu kā galvenā dzērve, lai palīdzētu savām tautietēm - krievu dzērvēm pareizi izlidot ārā no Krievijas. Jā, ko gan Prezidents nav gatavs darīt savas dzimtenes iemītnieku labā!
Skaisti? Protams. Gandrīz kā mūsu Latvijas Prezidenta AB «pirmās skolas dienas apmeklējums Anno 2012». Ģimeniski un bruņnieciski.
Kā Putinam gāja ar lidošanu? Visādi. Vēlāk izrādījās, ka bijis pretvējš, ka dzērves jau iepriekš bijušas trenētas lidot aiz deltaplāna, bet paraugdemonstrējuma laikā slikti uzvedušās. Visbeidzot noskaidrojās, ka deltaplāna galvenais politiķis nav bijis pats Putins, bet gan kāds cilvēks tādā pašā baltā tērpā, kurš sēdējis deltaplānā aiz viņa.
Kāpēc es salīdzinu Mursī pliķus medijiem ar Putina mačo trikiem un Andra Bērziņa «ģimeniskuma sargāšanas paraugdemonstrējumiem»?
Tās visas ir līdzīgas «tēla spodrināšanas» kampaņas un liecina par to, ka politiskā vara apzināti nomaina intelektuālo jeb gara spēku ar muskuļiem, jo dūres triecieniem nevajag argumentu un pretargumentu un no malas «vircas peļķes rukšiem» kulaks ir labāk saprotams nekā diskusiju un lēmumu verbālā akrobātika.
Konkrētu politisku uzvaru vietā tautai tiek piedāvāts fizisko varoņdarbu realitātes šovs vai Latvijas prezidenta galma apdziedātāju - interneta nolīgto «čatotāju» vaimanas par to, cik ļoti žurnālisti traucē Andrim Bērziņam dzīvot, vadīt valsti un valdīt savā ģimenē. Ne mirkli nepieskaroties faktam, ka TV3 operators pirms gada jau nofilmēja savādas nākamā prezidenta sarunas ar politiskajiem un ekonomiskajiem atbalstītājiem izšķirošā Saeimas balsojuma laikā. Toreiz radās aizdomas, ka mūsu parlamentārieši nav bijuši īsti godīgi, iebalsojot mums pašreizējo prezidentu. Taču arī šis skandāls tika apklusināts, un tāpēc ir aizdomas, ka mūsu prezidenta šņākšana ir konkrētas dusmas par kameras objektīva lielisko iespēju atmaskot Putina, Mursī, AB un citu «alfa tēviņu» trikus. Tātad - cenzūra.
Brīdī, kad Ziedonis Caune un viņam līdzīgie 100% nopirks visus mūsu medijus un noslīcinās publicistiku, reālas satura substances žurnālistikā vairs nebūs. Līdz ar to nebūs arī informatīvās brīvības un mūsu priekšā nosēdīsies kaila informatīva varmācība.
- Čaļi, pa galvu vajag! Ilgi neesat sisti!»
Vai tas arī bija ģimeniski un bruņnieciski? Mačo patriotiski un nesavtīgi? Atklāti, patiesi un godīgi?
Šķiet, ka nē.
Taču pēdas mūsu publiskajā domā paliek un sabiedrības vairums nepiekrīt sava viedokļa sinhronizācijai ar šo prezidenta toņkārtu. Tas nav maz, jo nozīmē, ka esam pa ceļam uz sabiedrības demokratizācijas briedumu. Publiskais viedoklis pamazām kļūst par spēku, ar kuru nāksies rēķināties arī politiķiem ar salīdzinoši maz smadzeņu rievām galvā.
Pagaidām Latvijas politiskā karavāna iet tālāk un savu kupri joprojām neredz (jo Rīgas Spoguļu fabrika jau sen ir slēgta) un vairāk spoguļu valstī nav.
Augstos amatos daži mēģina turpināt spēlēt spēcīgas personības (maratonskrējieni gandrīz līdz nāvei, lidošana ar helikopteru u.c.), pierādot, ka no varas iedomu ilūzijām līdz barbarismam ir tikai viens solis. Izdzīvojušie oligarhi nikni grib turpināt raustīt politisko leļļu locītavas Saeimā, bet laiks iet uz priekšu.
Sitiens nav labs arguments, bet laba liecība par sitēja dvēseles stāvokli, jo, kā norāda James Joyce, problēmas, kuras kāds cenšas atrisināt ar varu, nekad netiek atrisinātas.