Gundars Rēders, Aivars Lembergs un Ādolfs Hitlers (405)

Lai kādus nievājošus vārdus Lembergam velta viņa politiskie pretinieki, tomēr nevar noliegt viņa ārkārtīgi lielo personības spēku. Lasot vācu vēsturnieces Annas Marijas Zigmundas grāmatu «Diktators, dēmons, demagogs. Jautājumi un atbildes par Ādolfu Hitleru», lasītāji Latvijā varētu pamanīt neparasti daudz līdzības ar Lembergu. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuri Lembergu iepazinuši labāk, - tuvākajiem līdzstrādniekiem, biznesa partneriem. Grāmatā pieminēts Hitlera preses šefa Otto Dītriha (Otto Dietrich) stāstītais, ka fīreram ir piemitis ne tikai liels suģestīvais spēks, bet arī neparasti spēcīgs personības starojums. Dītrihs liecina: «Viņam piemita spējas sistemātiski izvairīties no citu ietekmes. Esmu redzējis cilvēkus (augstas amatpersonas), kas vairākkārt devās pie viņa ar stingru apņemšanos paust noteiktus pretargumentus noteiktos jautājumos. Pēc tam, kad Hitlers, uzklausījis tikai viņu pirmos teikumus, veselu stundu iztirzāja problēmu ar visiem daiļrunības līdzekļiem un aplūkoja to savas domas struktūras gaismā, viņi nonāca tādā kā garīgā narkozē un vairs nespēja izteikt savu viedokli - pat ja rastos izdevība. Ja kāds pazina šo Hitlera paņēmienu un domājās esam no tā pasargāts, ja par spīti viņa runas plūdiem iedrošinājās izteikt pretējus uzskatus, tad Hitlera vētrainais dusmu uzliesmojums panāca, ka (oponentam) vārdi sastinga uz lūpām un asinis sastinga dzīslās…» (1)

Presē ir bieži pieminēts līdzīgais Lemberga autoritatīvais vadības stils Ventspils domē un citur. Interesanti, ka tiek pieminēta arī viņa fenomenālā atmiņa, kāda piemitusi arī Hitleram. Protams, publiski Lembergs no agresīvas retorikas vairās, bet LTV «Sastrēgumstundā» skatītāji lieliski redzēja viņa demagoģijas paņēmienus. Ar gandrīz nevaldāmiem runas plūdiem viņš centās izsist no domas savus oponentus, runāja viņiem virsū, ignorēja raidījuma vadītāju un elementāras, pieklājīgas diskusijas normas.

Otrs galvenais diskusijas varonis, vides aizsardzības un reģionālās attīstības Edmunds Sprūdžs raidījumā piesauca neprecīzo terminu par medijiem kā «ceturto varu». No politikas zinātnes viedokļa mediji, žurnālisti nekādā gadījumā nav vara šā vārda klasiskajā nozīmē. Ne ceturtā, ne pirmā vai otrā. Politikas teorētiķa Edmunda Bērka radītais termins «ceturtā vara» ir metafora, kas nav īsti atšifrēta līdz pat šim laikam.(2) Žurnālistiem ir tikai vārda spēks, viņiem nav paraksta tiesību uz likumiem vai rīkojumiem. Tomēr šajā gadījumā raidījuma vadītājam Gundaram Rēderam bija zināma vara - viņš varēja vienkārši izraidīt Aivaru Lembergu no TV studijas par acīmredzamu necieņu pret diskusijas dalībniekiem, pret desmitiem tūkstošu skatītāju visā Latvijā. Rēderam, LTV bija visas tiesības to darīt. Izmest ārā Lembergu, kā to būtu pelnījis jebkurš prasts bezkauņa, kurš pieaugušu cilvēku sarunas cenšas pārvērst par absurdu cirku. Rēders tomēr spēja saglabāt aukstasinīgu savaldību un ignorēt nemitīgos Lemberga pārmetumus un apvainojumus.

Saviļņojošais acu skatiens

Vēl viena uzkrītoša līdzība Lembergam ar Hitleru ir spēja uzrunāt lielas auditorijas. Līdz Hitlera oratora talantam Lembergam vēl tālu, bet viņam ir nenoliedzamas spējas savaldzināt klausītājus. Pieminētajā vācu vēsturnieces grāmatā ir lasāmas Hitlera laikabiedra Ernsta Hanfštēgela atmiņas: «Sēžot nepilnu sešu metru attālumā, (..) es lieliski redzēju katru niansi viņa vaibstos un žestos. Arī viņa starojošās zilās acis. (..) Pamodies no vieglas fascinācijas, es pārlaidu skatienu zālei un izbrīnījies ieraudzīju, kāda pārvērtība notikusi pa šo laiku. Dobji murdošā masa, kam es, nepatīkamu izteicienu pavadīts, nupat pirms stundas biju spraucies cauri, tagad bija kļuvusi par dziļi saviļņotu kopību. Šeit sēdēja un, aizturējuši elpu, klausījās cilvēki, kuri jau sen bija aizmirsuši sniegties pēc kausa un kā dārgumu tvēra katru runātāja vārdu. Nedaudzus metrus tālāk es pamanīju jaunu sievieti, kura, elpai aiz sajūsmas aizraujoties, bija sakļāvusi kopā plaukstas, un pat sapulces apsargāšanai atsūtītie drošības policisti, apbrīnas pilni, nenovērsdamies skatījās uz runātāju. (..) Fakts ir tas, (..) ka tad, kad runa bija beigusies, es viņam veltīju tikpat dedzīgus un sajūsmas pilnus aplausus kā pūlis, kas no zāles centās piekļūt tuvāk paaugstinājumam.»(3)

Daudzi, kuri redzējuši Lemberga publiskās uzstāšanās, var liecināt par kaut ko līdzīgu. Aculiecinieki stāsta, ka arī uzstāšanās reizēs, kur Lembergs sagaidīts ar dzirdamu ņurdēšanu, pat atsevišķiem svilpieniem, viņš, saglabājot smaidu, iztur pauzi un sāk runāt. Trāpīgi pieminot «savus ventspilniekus, kuri agri ceļas, lai sakoptu savu pilsētu», lietojot citas vienkāršas, bet efektīvas uzrunas formas, viņš pamazām ievelk klausītājus savā varā. Viņš kļūst par daļu no viņiem, par savējo, par cilvēku, veiksmīgu, darbīgu un enerģisku. Saimnieku, aizstāvi un draugu. Visbiežāk pat iepriekš skeptiska auditorija runas beigās jau viņam velta jūsmīgus aplausus. Gadiem ilgi rūpīgi izkoptas politiķa prasmes ļauj viņam nekļūdīgi sajust auditorijas pulsu, noskaņojumu un pārvērst viņus par saviem atbalstītājiem.

Nē! Aivars Lembergs neko nezina un nav saistīts ar Ventspils ofšoriem

Grūti noliegt, ka Lembergs neizrādītu patiesas rūpes par saviem pilsētniekiem. Bargi izdresētais pilsētas domes mehānisms darbojas kā precīzs pulkstenis, ietekme valsts augstākajos līmeņos ļauj sagādāt pilsētai labāko iespējamo. Vienīgais, ko viņš nezina, - neskaitāmo ofšoru mudžekļa patiesos īpašniekus ap bagātākajiem Ventspils tranzīta uzņēmumiem. Lembergs to pat nenojauš, tā nav viņa darīšana - tā viņš acīs skatīdamies apgalvoja «Sastrēgumstundas» vadītājam Rēderam, klātesošajiem un skatītājiem visā valstī. Iespējams, ka Ventspils iedzīvotāji tam svēti tic. Vai pārējā Latvijā - nav zināms. Dažādi žurnālisti, kurus Lembergs sauc par «sorosītiem», gan runā par dokumentiem, kuros skaidri norādīts - aiz ofšoriem slēpjas firmas, kurās miljonus pelna Lembergs un viņa ģimene. Kā tas varēja gadīties ar nesavtīgo un absolūti godīgo Ventspils mēru - tas nav saprotams. Vai patiešām viņš ir izmantojis savu vēlētāju uzticēto varu, lai iedzīvotos pasakainā bagātībā? Tās ir muļķības, salti meli - Lembergs pārliecināti sauc. Kāds gan klusībā noburkšķ - bet viņš vismaz dalās. Vēl kāds cits nosaka: ja ne viņš, tad noteikti visu Ventspils tranzīta infrastruktūru pievāktu kādi mistiski ārzemju ļaunie. Visdrīzākais, ka no Krievijas.

Bet doma, ka šī nauda varēja bez «ofšoru otkatiem» nonākt Ventspils un Latvijas budžetā, un runa ir par simtiem miljonu, reti tiek pieminēta. Ziemeļvalstīs lieli, veiksmīgi uzņēmumi ar labu peļņu veiksmīgi darbojas valsts pārvaldībā un spēj nest pamatīgu ieguldījumu nevis vienai atsevišķai pilsētai, bet gan valstij kopumā. Bet, protams, Ventspils mēram ar šādiem pārmetumiem nav jēgas uzmākties. Savādajā Ventspils tranzīta uzņēmumu un sekojošajā «Latvijas Kuģniecības» privatizācijā valsts zaudēja vismaz miljardu latu.

Ir cilvēki, kuri trešdienas «Sastrēgumstundu» sauc par bezjēdzīgu politisko izrādi bez pievienotās vērtības sabiedrībai. Tas ir maldīgs un vienkāršots apgalvojums. Lemberga un Sprūdža politiskā un juridiskā konfrontācija jau sen bija izraisījusi plašu rezonansi. To jau bija paspējuši izspēlēt daudzi komercmediji. Sabiedriskā TV to vienkārši nedrīkstēja ignorēt. Sabiedriskajiem medijiem nav pašiem jānosaka politiskā dienas kārtība, izlemjot, ko ignorēt un kam pievērst uzmanību. Viņiem ir jāseko sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Vienkāršots, varētu pat teikt tendenciozs ir apgalvojums, ka šoreiz ir runa tikai par «vienas pašvaldības vadītāja atstādināšanu». Lembergs sen vairs nav tikai Ventspils mērs. Lembergs ir Latvijas politikas fenomens. Viņš ir simbols un piemērs tai politiskajai kultūrai un tradīcijai, kas Latvijā valdījusi kopš neatkarības atjaunošanas. Lembergs ir Lembergs.

LTV1 godam pilda sabiedriskā medija uzdevumu

Nav tiesa, ka «Sastrēgumstundai» bija mazs tā saucamais «sausais atlikums». Tas bija pietiekami liels. Stundu ilgā raidījumā skatītāji varēja dzirdēt pietiekami plašu un profesionālu viedokļu spektru. Skatītāji varēja uzzināt Publisko tiesību institūta direktora Arvīda Dravnieka, žurnālistes, kura seko Ventspils biznesa peripetijām desmit gadus, - Baibas Rulles, sabiedriskās politikas centra «Providus» pētnieka Valta Kalniņa, psihoterapeita Viestura Rudzīša, Zaļās partijas pārstāvja Arta Stuckas, TB/LNNK un vides ministrijas parlamentārā sekretāra Eināra Cilinska, Latvijas pašvaldību savienības priekšsēdētāja padomnieka Māra Pūķa, Ventspils pensionāres un citu viedokļus. Ļoti profesionāli balansējot, Gundars Rēders spēja dot vārdu iespējami plašam runātāju lokam. Tādējādi pildot sabiedriskās TV uzdevumu.

Tāpat ir būtiski saprast, ka Lembergs nav «tikai Ventspils mērs» vēl no kāda viedokļa. Patīk vai nepatīk kādam, bet viņš ir arī spilgts parlamentārās opozīcijas spēka - ZZS pārstāvis, faktiskais līderis. No šā viedokļa raugoties, pozīcijas pārstāvja Reformu partijas ministra Sprūdža mēģinājums viņu atstādināt ir arī vēršanās pret redzamu opozīcijas pārstāvi. Tiesa lems, cik tas ir vai nav pamatoti, bet būtībā tā tas sanāk. Šajā situācijā sabiedriskā TV nekādi nevarēja ignorēt situāciju un nedot iespēju plašākai diskusijai.

ZZS un SC darījumi nav salīdzināmi ar Hitlera un Staļina savienību

Visbeidzot vēl kāda Hitlera un Lemberga līdzība. Nenoliedzami, ka abos gadījumos ir runa par spēcīgiem, profesionāliem un spilgtiem līderiem. Hitlers savas spējas izmantoja, lai izaicinātu savas valsts demokrātiju, atrastu tās vājās vietas un to salauztu. Galu galā tas viņam arī izdevās. Nav tiesa, ka Hitlers kļuva par valsts vadītāju ar vairākuma vāciešu atbalstu. Pēdējās parlamenta vēlēšanās viņa partija ieguva tikai 43,9% balsu, un arī tad tās vairs nevarēja nosaukt par brīvām vēlēšanām. Hitlers sagrāba varu, ļaunprātīgi izmantojot Vācijas konstitūcijas 48. pantu par tiesībām izdot ārkārtas rīkojumus Republikas glābšanai kritiskās situācijās. Ar šādu rīkojumu viņš sagrāva opozīciju un presi.

Latvijā Aivara Lemberga gadījumā jau ilgstoši tiek pārbaudītas politiskās un tiesu sistēmas vājās un stiprās puses. Ar savu personību, enerģiju un izcila politiskā šaha meistara talantu viņš regulāri izaicina un pārbauda valsts pamatus. Līdz pat Valda Dombrovska pirmās valdības galam Lembergam tas izdevās. Pat neskatoties uz to, ka viņa ZZS iesaistījās apšaubāmos darījumos ar Saskaņas Centru. Ja Saskaņas Centrs būtu saistīts ar tiem, kuri skumst pēc Staļina impērijas, tad šie darījumi atsauktu atmiņā šokējošo Staļina un Hitlera politisko tirgu. Bet tas noteikti būtu pārāk briesmīgs pārspīlējums. Tā, protams, nav - Saskaņas Centrs nav nekādi saistīts ar padomju impērijas apraudātājiem un Lembergu salīdzināt ar Hitleru piedien vien ļauniem «sorosītiem». Viņš ir tikai gādīgs pilsētas saimnieks, kurš neko nezina par patiesajiem ofšoru īpašniekiem un miljoniem, kas aizgājuši garām valsts un pilsētas budžetam. Katram valsts pensionāram, skolotājam, policistam, Ventspilī un visā Latvijā.

^Avoti:

^{1. Otto Dietrich «Zwölf Jahre mit Hitler». Minhene. 1955. gads 30. lpp}

^{2. «DELFI» LU profesore Skaidrīte Lasmane «Kāda ir mediju vara Latvijā?» http://www.delfi.lv/news/national/politics/skaidrite-lasmane-kada-ir-mediju-vara-latvija.d?id=18856346}

^{3. Zigmunda Anna Marija «Diktators, dēmons, demagogs. Jautājumi un atbildes par Ādolfu Hitleru». Rīga. Izdevniecība «Atēna». 2006. gads. 14. - 15. lpp}