Finanšu ministrija ziņo, ka novembra otrajā pusē Latvijā ieradīsies starptautisko aizdevēju pēcuzraudzības misija. Tā vērtēs mūsu budžetu un makroekonomiskos rādītājus. Aizdevēji no Eiropas Komisijas, Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas mērīs un vētīs. Latvija ir jau sākusi atdot savu parādu, un pēdējais maksājums mums būšot jāveic 2025. gadā. Tātad mums atlikuši vēl 13 gadu parādu verdzībā.
Vērtības cena un kolektīvā parādu verdzība (79)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudz vai maz? To rādīs laiks un nākotne, taču izredzes nav spožas. Gaidāmā eiro krīze ir reāls drauds gan vecā kontinenta, gan mūsu pašu finansiālajai stabilitātei. Pastāv risks, ka arī lielais motors jeb ASV ekonomika var «uzsist pa bremzēm», ja jostas pievilkšanas politika tur izraisīs to pašu «stopkrāna efektu», kas pēdējos gados bija novērojams Latvijas ekonomikā.
Kas īsti mūs gaida nākotnē.
Atgūšanās no krīzes vai iestigšana sekās?
Uz šiem jautājumiem šonedēļ mēģinās atbildēt Tokijas finanšu galotņu apspriede, kurā Pasaules bankas jaunais prezidents Džims Jonkims piedāvās redzējumu par banku regulācijas tālāku attīstību un globālās ekonomikas izredzēm. Zviedrijas finanšu ministrs Anderšs Borgs šajā apspriedē uzstāsies kā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu pārstāvis un gatavojas fokusēt diskusiju uzmanību uz Eiropas valstu krīžu pārvarēšanas praksi. Tātad arī uz «Latvijas gadījumu». Zinot Borga skarbo pozīciju šajos jautājumos, ir pamats pieņemt, ka Latvijas piemērs tiks eksponēts atbilstoši notiekošajiem pozitīvajiem procesiem un neaizmirstot arī negatīvās sekas - hronisku publisko pesimismu, masu emigrāciju un sarežģīto labklājības krīzi mūsu valstī. Latvijas izglābšanās turpina notikt nežēlīgi. Kādas izskatās cerīgās prognozes nākotnē?
Pašreizējā prognoze piedāvā vadošo pasaules ekonomiku atgūšanos, taču atveseļošanās norisināšoties daudz lēnākos tempos, nekā iepriekš tika plānots. Vainīgā atkal ir Eiropa, kas nākamgad plāno kopprodukta pieaugumā «iziet pa nullēm» (Vācija + 0,9%, Lielbritānija 1,1%, Francija + 0,4%, Itālija - 0,7%, Zviedrija + 2,2%, Latvija + 3,5%, Igaunija + 3,5%, Lietuva +3%). Globālajā līmenī +3,9%, Eiropai - 0,7%.
Kopējais ekonomikas pieaugums nākamajā gadā tiek plānots 3,6% apmērā (šogad 3,3%), taču krīze joprojām nav beigusies, kamēr nav skaidrs Spānijas un Itālijas reālais finanšu stāvoklis.
Divi būtiski nervozitātes iemesli var sarežģīt mūsu kopīgo atgūšanos no krīzes. Pirmais ir Amerikas Savienoto Valstu plānotais kopprodukta pieaugums tikai 2% robežās. Kongress un prezidents var arī nevienoties par budžeta sanēšanas principiem, kas var izraisīt nevēlamas sekas un nodzīt amerikāņu ekonomiku līdz recesijai. Otrs brīdinājuma signāls ir bijušo «ekonomikas tīģeru» - Āzijas (Ķīna +8,2%, Japāna +1,2%, Indija +6,0%) un Latīņamerikas valstu (Brazīlija +4%) pieticīgās ambīcijas. Ātruma pārslēgumi turpina «darboties uz leju». Lata vērtība atkal turpina mainīties. Tiešā un pārnestā nozīmē.
Naudas vērtība ir sarežģīta problēma
To nenosaka nedz skaitlis uz naudas zīmēm, nedz arī to krāsa vai izmērs. Visu izšķir mūsu pašu attieksme pret maiņas līdzekli. Vienam «latiņš ar zivi» ir liela nauda, bet otram - sīknauda. Tas nozīmē, ka naudas vērtība dzīvo mūsu skatienā un mēs paši tai piešķiram nozīmību vai iedalām mazsvarīgumu.
Kāds dāņu filozofs savā jaunākajā apcerējumā (Hans Boll-Johansen. Penge. Mellan kapitalisme go humanisme, Gyldendal, 222 lpp.) naudas lietotājus iedala sešās kategorijās: spēlētājos, alkatīgajos, spekulantos, uzņēmējos, zemniekos un izšķērdīgajos
Pirmais un pazīstamākais naudas lietošanas «veids» ir zemnieka pieeja naudai. Viņš ir tradicionālais «krājējs», jo «zemnieks bez naudas ir tas pats, kas vijole bez stīgām» (dāņu paruna), un tāpēc zemnieka ģimenes locekļi ir lauku saimniecības servisa personāls, kas nodrošina, lai īpašums tiek pārmantots nākamajās paaudzēs aizvien veiksmīgāk. Naudas krāšana ir «zemnieka» pašmērķis. Apkārtējie šo naudas uztveres veidu nereti novērtē kā skopumu. Pirktspēja ir šo cilvēku varas veids. «Zemnieks» vēlas saglabāt varu pār savu naudu un tāpēc cieš, ja kaut kas ir jāpērk, jo šis pirkums samazina viņa iespējas iegādāties kaut ko citu. Protams, apzīmējums «zemnieks» krājējiem ir nosacīts, jo arī Cicerons uzskatīja, ka cilvēki joprojām nesaprotot, ka taupība un krāšana esot pats taisnākais ceļš pie bagātības. Tas nozīmē, ka pie bagātības var tikt, vienīgi sūri un grūti naudu taupot un krājot. Šis laikam ir mūsu ceļš arī turpmākos 13 gadus. Taču neaizmirsīsim, ka jau Raimonds Pauls savulaik no skatuves pamācīja - «ko krāj un taupa taupītājs, to paņem laupītājs» un Rīgas gaisā joprojām cirkulē bažas, ka godīgs cilvēks reti kļūst bagāts.
Līdz šim man likās, ka lielākā daļa mūsu sabiedrības pieder šai «zemnieku» kategorijai. Taču finanšu krīze un banku kredītu paisums pierādīja, ka tā īsti nav. Krājēju laiks ir beidzies un neatgriezeniski ir iestājies šķērdētāju periods.
Tagad katram vajag to, kas ir otram, un vēl vairāk
Šie cilvēki sevi realizē dažādi. Sākot ar pieticīgajiem, kam pietiek ar savas mājas, vasarnīcas un automašīnas iegādi, un beidzot ietirgojot dārgas privātmājas, supeķerras, dārgas rotas (ieskaitot Vacheron Constantin), dzīrojot līdz bezsamaņai un apberot savas sirdsdāmas ar šampanieti «Dzeltenā Atraitne» vai dimantiem. Repertuārs šajā gadījumā mēdz būt līdzīgs - tiek praktizēta neloģiska un pārspīlēta naudas tērēšana, lai demonstrētu apkārtnei savu pārticību un izņēmuma stāvokli sabiedrībā (nauda nodrošina brīvību). Par dažādas amplitūdas «šķērdētājiem» var izlasīt mūsu pašu bulvāru žurnālos, populāru ļaužu piedzīvojumu slejās. Mēs dzīvojam laikā, kad izšķērdība ir nevis nāves grēks, bet gan tikums, kuru katrs var ievietot sev atbilstošā rāmī. Vai šķērdētāji mūsu vidū nesarežģīs mūsu valsts parādu verdzību? Vai mums - «zemniekiem» izdosies pasargāt sanēšanai paredzētu summu no vietējiem izšķērdētajiem?
Liela daļa planētas iedzīvotāju (pēc dāņu shēmas attiecībās ar naudu) esot spēlmaņi, spekulanti vai uzņēmēji. Tātad riskētāji. Spēlmaņi uztver kapitālismu kā «tīru mantu» - kā laboratorijas paņēmienu kopumu, kura rezultātā var ātri sapelnīt lielu naudu (ja sajauc pareizās vielas). To var salīdzināt ar kaislību, kad riska sajūta darbojas kā spriedzes katalizators. Vēl vairāk - brutālā iespēja zaudēt visu vienā rāvienā padara šo spēli vēl seksīgāku. «Vinnētā nauda ir daudz labāka par nopelnīto naudu,» konstatē profesionāls spēlmanis Pauls Ņūvmans režisora Skorcēzes filmā «The color of money», jo dolāra krāsa saskanot ar cerību krāsu. Zaļa tātad.
Klasiskākais spēlmanis humānists vēsturē bijis Dostojevskis. Savulaik Vīsbādenē viņš stundas laikā, spēlējot ruleti, ieguva savā īpašumā 12 000 franku. Panākumu iekārdināts, rakstnieks mēģinājis dubultot iegūto, taču vienā rāvienā zaudēja visu + savus privātos ietaupījumus un pulksteni. Toreiz Dostojevski izglāba viņa draugs, arī rakstnieks Turgeņevs, samaksājot krievu literārā ģēnija viesnīcas rēķinu un biļeti atpakaļceļam uz mājām.
Šodien mums nevajag ruleti, lai pārliecinātos, ka spēlē ar lielām summām var zaudēt visu vienā rāvienā. To lieliski demonstrē birža un finanšu krīze. Finanšu tirgus «viagra» = derivātu tirgus panāca to, ka globālie finanšu darījumi kļuva aizvien absurdāki, un Islandes piemērs to pierāda visuzskatāmāk. Naivā ticība tirgus pašregulācijai nav attaisnojusies. Cerība izkusa kā sviests uz pannas, taču spēle nebeidzās. Banku spekulanti netika sodīti, jo viņi nebija darījuši neko nelikumīgu. Absurdā finanšu darījumu loģika jau sen ir kļuvusi par standarta paņēmienu. Viņu iztērēto vairs nemaksā Turgeņevs, bet gan nodokļu maksātāji. Tātad - «kļūdās» mākleri, bet mēs visi par to samaksājām.
Uzņēmēji visbargāk cīnās ar valsti
Vienmēr un visur. Amerikāņu filozofes Ainas Rendasas (Alisa Zinovjevna Rozenbauma) romāni jau pirms pusgadsimta pamācoši pārstāvēja viedokli, ka valsts traucē spēcīgiem indivīdiem atvēzēties biznesā, un pierādīja, kā viņi noslīkst demokrātijas purvā, kur valda publiskais sektors ar savu birokrātu armiju (neapdāvinātām, aprobežotām «papīra žurkām»). Šo ideoloģisko putru, kurā savienota ticība pārcilvēkiem un tirgus ekonomikai, autore pati savulaik dēvēja par «objektīvismu», taču arī šodien šai «uzņēmēju loģikai» netrūkst sekotāju, jo daudzi arī tepat Latvijā pārliecināti, ka valsts ar savu nodokļu politiku grauj biznesa un labklājības pamatus. Vai valsts kauju ar savu biznesa eliti izturēs?
Visbeidzot pie nākamā «alkatīgo grupējuma» dānis pieskaita sievietes (galvenokārt daudzās femme-fatale) un virkni egocentrisku tipāžu, kas cieš no «Napoleona kompleksa» un nevar izdzīvot bez pirmās ložas politikā, sadzīvē, biznesā un publiskajā telpā. Mums Latvijā viņi arī ir un neiznīkst.
Visi šie «tipāži» veido mūsu sabiedrību. Vai kāds ir aizmirsts? Vai kāds no mums ir 100% vienaldzīgs pret naudas zīmēm? Bezkaislīgs un vēss kā akmens akā?
Šķiet, ka vienaldzīgo tomēr nav un ikvienu no mums var sistematizēt, izmantojot savādo dāņu shēmu.
Pavisam drīz skaidras naudas norēķinu vietā mēs rīkosimies tikai ar abstraktu naudu, taču mūsu attieksme paliks, jo lielas naudas priekšā pat karalis noņemot cepuri.
Ja vēlaties uzzināt naudas vērtību, tad aizņemieties.
Mēs visi kopīgi to esam izdarījuši un naudas vērtību sapratuši.
Priekšā tagad 13 kolektīvā parāda verdzības gadi, kas jau tagad izmaksā dārgāk, nekā bija plānots.
Vai «zemnieks» noturēs aiz vārtiem mūsu pašu spēlētājus, alkatīgos, spekulantus un izšķērdīgos?
Vai mums izdosies izrāpties no parādu bedres ārā?