Jaunietis joprojām sēdēja kadrā glīti saposies. Cieši un tieši skatoties mums visiem acīs. Izskatījās, ka viņam patīk videokameras objektīvs, un tāpēc publiskā atbildēšana izvērtās atbrīvota. Ekrānpuisis bija jau izstāstījis, ka vairākus mēnešus pavadījis Anglijā, kur darbojies kā viesstrādnieks.
- Kur dzīvoji? - turpināja jautāt intervētājs aiz kadra.
- Treilerī.
- Kopā ar tādiem pašiem?
- Jā.
- Cik kaimiņu tev bija?
- Pieci.
- Latvieši?
- Nē, tikai viens latvietis.
- Ko strādājāt?
- Likām bruģi.
- Cik nopelnījāt?
- Maz.
- Ko ēdāt?
- Atkritumos izmestu pārtiku.
- Cik ilgi izturējāt?
- Pāris mēnešus.
- Vai varētu to izturēt vēlreiz?
- Nē. Nevarētu, - viesstrādnieks aizgriezās. Vairs neskatījās uz kameru un nevēlējās runāt ar mums tālāk. Intervija bija beigusies. Kadrs satumsa, un intervijas autors - students izņēma no 206u auditorijas datora zibatmiņu ar ierakstīto videointerviju - mācību darbu. Patumšo telpu negaidīti (uz mirkli) okupēja klusums, pēc tam sākām autoru izjautāt par kadra varoni: par to, vai šis cilvēks ir «dokumentāls» un cik no viņa runātā teksta atbilst patiesībai.
Viss atbilstot patiesībai, un varonis esot reāls draugs, kas piekritis intervijai.
Šī intervija piedāvā plašu tēmu spektru pārdomām: viesstrādnieki kā ekonomiskie bēgļi, viņu reālā izpeļņa, faktiskie dzīves apstākļi, psiholoģiskā situācija, sadzīves saspiestība utt. Taču šoreiz gribētu pievērsties tikai vienam viesstrādnieku fenomenam - «gārbidžismam» jeb iespējai izmantot ārzemēs pārtikas produktus, kuru derīguma laiks ir beidzies. Kāpēc viņi tā dara? Tāpēc, ka naudas nepietiek, lai iepirktu visu pārtiku veikalā.
Cienījamo lasītāj, lūdzu, nedrebi nepatikā! Atkritumu akvalangisms šajā gadījumā nenozīmē ieniršanu smirdošā atkritumu kaudzē. Runa ir par citu pieeju pārtikas pārpalikuma izmantojumā un par sabiedrības attieksmi pret šo problēmu.
Tātad - kas notiek ar pārtikas atkritumiem un produktiem brīdī, kad beidzies to derīguma/izlietojuma termiņš?
Visās attīstītajās industriālajās valstīs šī situācija nav līdzīga. Piemēram, Latvijā mēslainei paredzētos pārtikas produktus apzināti iznīcina. Saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem par izplatīšanai nederīgas pārtikas izmantošanas vai iznīcināšanas kārtību citādi draud sods, jo likums aizliedz izplatīt pārtiku ar beigušos derīguma termiņu. Tāpēc, piemēram, «Rimi» daļu no tirdzniecībā nederīgiem pārtikas produktiem pirms izmešanas samaļot speciālā mašīnā. Daļa pārtikas atkritumu tiek realizēta dažādās dzīvnieku mītnēs. Mūsu veikali neizpārdoto pārtiku iznīcina apzināti. Ja vairs nevajag pašam, tad «lai nav arī Sašam».
Turpretī Vācija produktus noceno pēc tam kad to derīguma termiņš ir beidzies. Nav izslēgts, ka tos izliek ratiņos pie veikala, lai ņem katrs, kurš grib. Līdzīgi rīkojas arī Nīderlandē un Dānijā.
Tātad virknē valstu var iegādāties nocenotu pārtiku veikalā, brīdī, kad tai beidzies derīguma termiņš. Vēlāk šo neiztirgoto pārtiku mēdz novietot īpašās vietās, kur to var paņemt tie cilvēki, kuriem maciņa saturs paknaps.
«Piemēram, Anglijā var nopirkt maizi vai salātus par 0,25£ - 0,15£, kaut pirms brīža tie maksāja 1,25£ - 0,70£. Manuprāt, tā ir civilizēta attieksme gan pret produktos ieguldīto darbu, gan pret mazāk turīgiem cilvēkiem. Ceru, ka tie, kas Latvijā izsalkušu cilvēku priekšā iznīcināja pārtiku, paši kādreiz mirs badā un tad varēs atcerēties savas ļaunprātības. Rūpes par to, ka kāds varētu saindēties ar šo pārtiku (kurai beidzies derīguma termiņš), ir liekulīgas - šādu pārtiku nedrīkst pārdot veikalā, bet, ja kāds to paņem pie veikala, tad ne jau veikalniekiem par to jāatbild!» - uzskata kāda interneta diskusiju komentētāja, apspriežot pirms diviem gadiem notikušo «pārtikas iznīcināšanas» akciju Ķengaragā pie veikala «Cento» atkritumu tvertnes Prūšu ielā. Toreiz pārtikas izmetēji apzināti iznīcināja izmešanai paredzētos produktus, lai klātesošie trūcīgie cilvēki Rīgā nevarētu savākt un izmantot nedz izmešanai paredzētās piena pakas, nedz majonēzi vai maizi savai maltītei.
Gārbidžisti jeb atkritumu akvalangisti
Latvijas viesstrādnieks Lielbritānijā nav vienīgais «gārbidžists» jeb atkritumu akvalangists.
Dāniete Mona rīkojas līdzīgi. Katru vakaru, kad citi taisās uz gulētiešanu, viņa dodas uz Kopenhāgenas centru, kur konteineros pie pārtikas veikaliem var paņemt (bez maksas) augļus, zivis, gaļas izstrādājumus, maizi, olas, saldumus. Liela daļa šo pārtikas produktu ir ar «beigušos derīguma termiņu», taču tie ir ēdami un izmantojami pārtikā. Dāņi šos pārtikas produktus savieto rindās pie atkritumu urnām vai veikalu pagalmos. Nevis sagāž atkritumu kaudzē un aplej ar «darvu» vai «vircu» (kā to dara Latvijā vai Zviedrijā). Vai tas ir amorāli? Tas atbilst likumam un «higiēnas prasībām». Protams.
Pie mums «tā» paņemt preci bez maksas nav pieņemts. Pie mums «rakāties pa mēslu kaudzi» nedrīkst. Tā ir kauna lieta. Ak ir cilvēki, kuriem pietrūkst dienišķās pārtikas? «Paši vainīgi» - vai ne? Tāpēc mēs ziedojam maznodrošinātajiem un viss. Ko gan vēl no mūsu sabiedrības var pieprasīt, ja pat valsts prezidents nav «pārliecināts», ka liela sabiedrības daļa dzīvo trūkumā?
Pateicoties šai «neticībai», izveidojas absurda situācija - kamēr vieni rīko naudas vākšanas akcijas, lai nopirktu ēdamo trūcīgām ģimenēm (kādu Latvijā nav mazums), citi (mūsu pārtikas veikali) izsviež pārtiku mēslainē, apzināti to iznīcinot. Lai bomžiem un trūcīgajiem netiek.
Vai šī ir tikai Latvijas problēma?
Nē, tā ir globāla problēma. Viena trešā daļa no visiem pasaulē saražotajiem pārtikas produktiem tiek izmesta atkritumos.
Jaunattīstības valstīs daļa zudumu, protams, jānoraksta arī uz vāji organizēto piegāžu un neatbilstošu uzglabāšanas apstākļu izmantojumu. Turpretī rietumvalstīs lielāko daļa zudumu izraisa tieši patērētāju ņergāšanās. Restorāni, skolu ēdnīcas, pārtikas veikali izmet ārā gigantiskus pārtikas apjomus.
Izšķērdība izraisa arī citus blakusefektus - tā piesārņo apkārtējo vidi.
Pārtikas piesātinātība piesārņo arī gaisu. Gaļas industrija nodrošina lielu oglekļa dioksīda piesātinājumu atmosfērā. Bez vainas nav arī veģetārieši: pesticīdu lietošana, eitrofikācija, pārtikas produktu nevajadzīgi intensīvā pārvadāšana pa autoceļiem, ūdens piesārņojums ir tikai daži no vides piesārņojuma veidiem, kurus mūsu sabiedrība joprojām nespēj atrisināt.
Protams, pārtikas atkritumus var izmantot biogāzes ražošanai. Taču šo gāzi nevar salīdzināt ar tiem izdevumiem, kurus mēs investējam savas gigantiskā pārtikas rūpniecības nodrošināšanai.
Protams, ka šajā jomā vēl daudz darāmā, taču aktuālā ekonomiskā krīze no mums pieprasa jaunus un netradicionālus risinājumus.
Viens no tiem - organizētu pārtikas piegāžu nodrošināšana brīvprātīgo organizācijām, kas nodrošina maznodrošinātos mūsu sabiedrības slāņus ar bezmaksas pārtiku, kurai «beidzies derīguma termiņš» (taču tā joprojām ir izmantojama maltītei). Otrs - bezmaksas, civilizēta «kopgalda» nodrošināšana pie lielveikaliem un citām pārtikas tirgotavām.
Simona bizness
Zviedru pārtikas veikali katru gadu izmet atkritumos ap 200 000 tonnu pārtikas. Lai novērstu izmantojamas pārtikas izmešanu miskastē, Simons Gēteborgā noorganizēja transporta firmu, kas ikdienā savāc no pārtikas veikaliem ēšanai izmantojamas preces (200 tonnu gadā) un piegādā tās brīvprātīgajām organizācijām (baznīcām, sieviešu un bērnu centriem, bezpajumtnieku kafejnīcām), kas šo pārtiku attiecīgi izdala trūcīgajiem zviedru sabiedrības slāņiem.
Mana ideja darbojas, un es vēlos, lai to pārņem arī citās valstīs, - konstatē Simons Eisners.
Protams, par katru kravas transportēšanu (Simona uzņēmums «Allwins» savāc pārdošanai nederīgo pārtiku no 20 pārtikas veikaliem) maksā veikali.
Viņu biznesam tas netraucē, jo veikali izdod to pašu summu arī tiem, kas pārtiku iznīcina un izmet. Šajā gadījumā viņi maksā mums un apzinās, ka preces nonāks pie cilvēkiem, kam tās nepieciešamas, nevis izgāztuvē! - uzsver Simons. Viņš pats savu darbošanos nosauc par «komerciālu labdarības akciju».
Pašlaik Simona uzņēmums ik dienas apgādā ar pārtiku 10 000 trūkumā nonākušos cilvēkus Zviedrijas rietumu piekrastē. Pēc gadu mijas «Allwin» baltās automašīnas sāks kursēt arī Stokholmā un Osterosundā. Simona uzņēmumā pašlaik strādā tikai četri darbinieki, ar 2013.gadu būšot jau septiņi. Uzņēmuma «Allwin» 2012. gada apgrozījums - viens miljons SEK, peļņa 100 000 SEK.
Agresīvie ubagi - ES migranti
Tuvojas ziema, un Rietumeiropas pilsētas sāk papildināt agresīvo ubagu grupējumu straumes. Daļa no viņiem dzied un dejo, ievācot par to «algu» no garāmgājējiem. Vēl citi spēlē akordeonu sabiedriskajā transportā un pēc tam pieprasa par savu īso uzstāšanos naudu. Citi izmanto sievietes un mazus bērnus, sūtot tos «medībās» ar mazām zīmītēm, kas tiek novietotas uz jūsu galdiņa kafejnīcā, kas pauž šaušalīgu saturu un aicinājumu samaksāt. Vēl citi pārdod vītušas puķes pie ielu krustojumiem un ubago pie mazās pareizticīgo katedrāles uz Brīvības ielas. Vai kāds no mums uzdrošinās kritizēt šo cilvēku biznesu? Vai par to runāt un rakstīt ir morāli? Vai šie ubagi ir solomākslinieki, vai tomēr piedalās organizētu noziedznieku koordinētās ubagošanas akcijās?
Vai ir pareizi - ziedot šo naudu agresīvajiem ubagiem? Vai labāk izveidot Simona biznesam līdzīgas bezmaksas pārtikas stacijas izsalkušajiem un bezpajumtniekiem?
«Maksājot cilvēkiem, kas diedelē vai ubago uz ielas, jūs faktiski atbalstāt organizēto noziedzību, cilvēku tirdzniecību, jo liela daļa ubagotāju ir saistīti ar noziedzīgiem grupējumiem,» raksta zviedru Kristīgi demokrātiskā partijas politiķe Mimi Veterluda laikrakstam «Dagnes Nyheter», aicinot meklēt citus ceļus solidaritātes akcijām. «Mums jāpiedāvā šiem cilvēkiem pārtika un pajumte, jo arī grūtos finansiālos apstākļos var atrast risinājumu,» uzskata opozīcijas politiķis, sociāldemokrāts Rodžers Mogerts (DN. 8.09.2012.). Vai ubagi ir sabiedrības kauns vai tomēr norma?
Garbidžisti vai centralizētas piegādes
Veikali, restorāni, ēdnīcas, kafejnīcas un bistro var rīkoties saprātīgāk un nodrošināt ar savām (pārpalikušajām maltītēm) tos, kas pagaidām nav maksātspējīgi, bet izsalkuši. Lielie pārtikas tirgotāji var saņemties un dāvināt izmešanai paredzētos, vēl lietojamos pārtikas izstrādājumus labdarības organizācijām, kas tos piegādātu tālāk maznodrošinātajiem sabiedrība slāņiem.
Kā rīkoties ar nakts produktu noliktavu pie lielveikaliem a la Kopenhāgena stilā? Vai šī nodarbe ir gārbidžisms (ieniršana atkritumos) vai tomēr cilvēka cienīga rīcība?
Vai organizēta piegādes ir humānāks un cienījamāks risinājums nekā gārbidžisms, vai tomēr «nakts bezmaksas izsoles» varētu izmantot arī tās ģimenes, kurām maciņš neatļauj gaļas un saldumu iepirkumus, taču lepnums neatļauj iet uz brīvprātīgo vai baznīcas organizāciju kopgaldiem?
Nabadzības dēļ nedrīkst lepnību zaudēt. Nekādā ziņā.
Kamēr mūsu lielveikali iznīcina «izmešanai paredzētus» pārtikas produktus, tos plēšot, bojājot, aplejot ar ķimikālijām vai apkaisot ar hloru, tikmēr mēs esam turpat pie miskastes un novērojam cīņu starp «atkritumu jūru» un «akvalangistiem». Pazemojošu un nožēlojamu kauju starp cietsirdīgu turības egoismu un trūkuma izmisušo kautrību.
Vai saprātīga atteikšanās no Ministru kabineta noteikumiem šajā jomā nav pirmais solis uz humānākas sabiedrības pusi šajā krīzes laikā?
Vai mūsu likumdevēji šo izšķirošo soli spēj spert?
Vienkārši tāpēc, ka mūsu prezidenta Bērziņa «neticība» nav attaisnojums vai arguments apstāklim, ka daudzām ģimenēm joprojām nav pietiekoši daudz, ko likt uz dienišķā maltītes galda.
Viņi dzīvo reāli un tikpat reāli nevar atļauties.
Trūkuma dilemma ir visu mūsu kopīgā lieta.
Tik vienkārši tas ir.
