Labie darbi un nesavtīgums ir svarīgākais ikdienā (73)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

Par labajiem darbiem un nesavtīgu rīcību vajadzētu rūpēties visu gadu, lai Ziemassvētkos nerastos tā «atpirkšanās» sajūta, uzskata viens no Okupācijas muzeja veidotājiem, Valters Nollendorfs. Ilgie svešumā pavadītie gadi šim sirmajam vīram patriotismu pret Latviju nav mazinājuši. Viņš nevēlas, kā pats saka, vienkārši sēdēt krēslā un tīt īkšķus, tāpēc jau 14 gadus, neprasot par to atlīdzību, turpina apgaismot latviešus un ārvalstu viesus mūsu valsts vēstures jautājumos.

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki ar jūsu dzīves gājumu nav labi pazīstami. Kāds ir bijis jūsu likteņstāsts un kā pēc emigrēšanas uz ASV atgriezāties dzimtenē?

Principā ir tā: dzimis Rīgā, dzīvojis Rīgā, pamatskolu pabeidzis ne īsti Rīgā. 1944.gadā devos kopā ar ģimeni bēgļu gaitās uz Vāciju. Mans tēvs dienēja kā policists neatkarīgajā Latvijā un bija apdraudēts. Ģimnāziju pabeidzu Vācijā, bēgļu nometnē, un tad, 1950.gadā, ar ģimeni devāmies uz Savienotajām Valstīm, kur ieguvu doktora grādu ģermānistikā (vācu literatūrā). Pēc tam biju profesors Viskonsinas Universitātē Medisonā un pēc došanās pensijā 1996.gadā atgriezos Latvijā. Tagad strādāju Okupācijas muzejā. Mani dažreiz dēvē par vēsturnieku, bet man šķiet, ka pareizais apzīmējums te būtu «publiskais vēsturnieks». Neesmu vēstures pētnieks, bet drīzāk skaidrotājs.

Ņemot vērā, ka ilgus gadus esat pavadījis ārpus Latvijas, vai, atrodoties svešumā, ir viegli saglabāt latvietību?

(Pauze.) Ir viegli un ir grūti. Viegli ir, ka tas ir iespējams. Grūti ir tas, ka pie tā jāpiestrādā un tas izmaksā naudu. Lai turētos pie latvietības, tev ir vajadzīga arī latviešu sabiedrība, un latviešu sabiedrība ārzemēs ir jāuztur pašiem latviešiem, neviena valdība to parasti nedara. No šāda viedokļa tā sauktās trimdas latvietības uzturēšana bija ļoti, ļoti dārgs prieks. Vajadzēja telpas, tāpēc būvēja namus, dievnamus, pirka un izveidoja īpašumus, lai tur varētu satikties latvieši, kuri nedzīvoja kompaktās vietās. Bija jābrauc uz sarīkojumiem, un tie bija jāorganizē, ieskaitot Dziesmu svētkus. Bet lielākā darbība bija mazākās vietiņās. Ņemsim kaut vai tādu pilsētu kā Milvoki, kas ir tāda maza pilsēta, kur lielākoties pulcējās latvieši. Es dzīvoju Medisonā un braucu uz tur esošo latviešu skolu ar saviem bērniem, un strādāju šajā skolā četrpadsmit gadus. Parēķiniet paši – 130 kilometri katrā virzienā 30 reizes gadā sestdienās, četrpadsmit gadus. Jūs dabūsiet, ka esmu apbraucis ap zemeslodi (smejas). Tas viss maksā, protams. Tāpēc, lai uzturētu latvietību, pie tā ir jāpiestrādā.

Bet kaut kādu iemeslu dēļ jūs tomēr to darījāt, neskatoties uz izmaksām. Kādi bija šie iemesli?

Es biju uzaudzis patriotiskā garā, ka mēs esam devušies no Latvijas prom nevis tāpēc, ka gribējām, bet tāpēc, ka jutāmies apdraudēti, ja ienāktu otrā padomju okupācija. Ne visiem bija tie paši iemesli, bet, tā kā mans tēvs bija dienējis savā laikā un 1941.gadā mums kaut kā izdevās nebūt sarakstos, tad 1944.gadā bija diezgan skaidrs, ka nevarēs izvairīties [no izsūtīšanas]. Droši vien, ka tas arī bija.

Kā skatāties uz ārvalstīs mītošajiem latviešiem šobrīd un uz visām tām runām, ka mūsu tautai agri vai vēlu pienāks gals? Vai latvieši spēs saglabāties?

Vai tad vispār ir cita iespēja? (Smejas.) Cilvēki, kas tagad dodas prom, dara to citu iemeslu dēļ, un tie ir galvenokārt ekonomiski iemesli. Varbūt viņi ir vīlušies, ka Latvijas valsts nesagādā to, uz ko viņi cerēja. Šī ekonomiskā vajadzība un arī vilšanās ir ļoti liela, bet man šķiet, ka drusku par daudz tiek gaidīts tieši no valdības. Mēs varam skatīties pēdējos 20 gadus un ļoti labi noteikt, kas tika izdarīts pareizi, kas netika izdarīts pareizi. Mēs varētu par to šķendēties, un ir tiešām daudzas lietas, kas varēja būt labākas, bet kur bija mūsu vadītājiem tajā laikā pieredze un zināšanas? (Iegrimst garākā skaidrojumā par agrākās nomenklatūras izpratni, kas paredz, ka valsts un valdība gādā par visu – aut.) Šīs sekas, un tās nav gribētas sekas, noteikti ir nodarījušas ļaunumu. Bet, no otras puses, es gribētu skatīties uz priekšu un teikt: vai atzīstot, ka šādas sekas bija, mēs paliekam pie tām un sakām, ka «tur bija tā vaina», vai arī mēģinām labot un kaut kādā veidā tomēr iet uz priekšu un dot iespēju nākamajām paaudzēm šo Latviju veidot tādu, kādu viņi varētu veidot. Situācija 1990.gadā bija citādāka nekā 1918.gadā, kur bija zinīgi latvieši ar administratīvu un vadības pieredzi, un kuri tajā brīdī iestājās, veidojot Latvijas valdību. Bet tie bija pavisam citi apstākļi un šī pieredze bija, tāpēc Latvijas pirmie 22 gadi izveidojās citādi nekā mūsu atjaunotās republikas pirmie 22 gadi.

Tātad, lai Latvija kļūtu par labāku vietu, kur dzīvot mūsu bērniem un viņu bērniem, arī pašiem iedzīvotājiem jāmaina sava attieksme, ne tikai jāgaida kaut kas no valdības.

Foto: TVNET

Manna no debesīm nekritīs. Tajā ziņā trimdas latviešu pieredze ir tāda, ka uz valdību nevarēja paļauties. Protams, bija pavisam citi dzīves apstākļi, kad beidzās bēgļu gaitas, kur bija ļoti grūta dzīve. Annas Žīgures jaunākajā grāmatā «Viņi. Svešos pagalmos» ir diezgan skaidri parādīts, ka tā nebija nekāda paradīze. Ja latvieši iedzīvojās turībā, tas notika vēlāk, izceļojot tālāk, un sākās tikai ap 60., 70. gadiem, ne jau pašā sākumā. Dažreiz ir tāds mīts, ka latvieši izceļoja 1944.gadā, emigrējot uz Savienotajām Valstīm (smejas). Neviens 1944.gadā nevarēja, pirmkārt, emigrēt, otrkārt, ne jau uz Savienotajām Valstīm.

Valdības līmenī un arī sabiedrībā norisinās dažādas diskusijas par metodēm, ar kurām atvilināt ārvalstīs dzīvojošos latviešus. Kāds ir jūsu skatījums uz to?

Visas tās lietas, kas pārrunātas un par kurām esmu lasījis presē, ir labas. Pirmais priekšnoteikums, protams, būs Latvijas ekonomiskā atveseļošanās. Otrkārt, dzīvojot svešās zemēs mūsu daudziem tautiešiem tā saikne ar šejieni nepazūd – ir ģimenes locekļi un radi šeit. Kaut vai faktors, ka nupat ir aprēķināts, cik daudz naudas ieplūst no šiem cilvēkiem ārzemēs, liecina, ka viņi šo saikni nav pazaudējuši. Pats svarīgākais ir uzturēt to pozitīvo saiti ar Latviju. Arī izprast to, ka pēc lielās izceļošanas 2.pasaules kara laikā visā pasaulē ir latvieši, ko saucu par pasaules latviešiem. Tie, kuri bija spiesti izceļot pasaules kara laikā un jutās, ka viņiem ir atņemta dzimtene, viņi par katru cenu grib gādāt, lai atjaunojas neatkarība, lai var atgriezties. Daudzi no viņiem nav atgriezušies, jo ir iedzīvojušies. Tā ka latvieši pasaulē būs. Lielais jautājums ir - kāda būs viņu attieksme pret Latviju un Latvijas attieksme pret viņiem. Tur ir jābūt ļoti pozitīvai attieksmei: «Labprāt gaidīsim jūs mājās un labprāt darīsim visu, lai jūsu atgriešanos atvieglotu.»

Jūs lietojāt vārdu «atvilināt», bet tur

ir jābūt ļoti godīgai attieksmei, ka mēs darām visu, lai jūs varētu atgriezties un jūsu atgriešanās nebūtu apgrūtināta ar birokrātiju.

Bet ir jāsaprot, ka arī Latvijā ir cilvēki, kas palikuši, cīnījušies, un viņu attieksme pret tiem, kas bija projām, ir dažreiz kļuvusi drusku negatīva. Sak, ja viņi aizceļoja, lai ceļo atpakaļ – mums par viņiem nav jāgādā. Līdzīga attieksme bijusi pret tiem, kas atgriezās no Sibīrijas, – ne jau viņi tika uzņemti atplestām rokām. Tāpat arī ar trimdas latviešiem – jums jau ir labi, ko jūs te tagad meklējat un gribat mūs mācīt? Neviens jau negrib uzspiest nekādu mācību, bet dažreiz ir labi to pieredzi izmantot un dot iespēju tai iesakņoties arī šeit. Deviņdesmito gadu sākumā strādājot nelielā akadēmiskā organizācijā, kas saucās Baltijas studiju veicināšanas apvienība, diezgan daudz nodarbojos ar akadēmisko reformu, un diemžēl man ir jākonstatē, ka patlaban situācija nav mainījusies tik ļoti, ka man būtu jāpārmet (izglītības un zinātnes ministram) Ķīlim, ka viņš grib kaut ko reformēt. (..)

Runājot par jūsu lolojumu, Okupācijas muzeju. Kā jūs raksturotu tos cilvēkus, kas apmeklē šo ēku?

Pirmkārt, lielākais apmeklētāju skaits ir no ārzemēm. Viens no mūsu mērķiem bija apgaismot pasaules sabiedrību par to, kas šeit, aiz dzelzs aizkara slēptajā pasaules kaktiņā, ko retais zina, Latvijā, īsti ir noticis. Otrs, protams, ir mācīt pašiem.

Kāda ir ārvalstu viesu un diplomātu, tostarp no Krievijas, reakcija, iepazīstoties ar šo mūsu vēstures posmu?

Krievu [oficiālie] pārstāvji a priori noraida domu, ka ir bijusi okupācija. Bet, ja runā par krievu apmeklētājiem, tad sākumā bija naidīgas grupiņas, norādot, ka tagad ir sliktāk nekā bija un mēs sagrozām vēsturi. Tagad tas viss ir daudz mazāk. Lielāka interese ir par to, kā mēs šo vēsturi parādām un uz kādiem faktiem to balstām. Tagad, Ziemassvētku laikā, mums ir daudz apmeklētāju no Krievijas, un viņiem dažreiz ir pat ļoti pozitīva attieksme. Viņi saka: jums vajag vairāk rādīt to, kā jūs skatāties uz savu vēsturi. Citi brauc arī tāpēc, ka viņus interesē tas, kas šeit noticis. Teiksim, vācieši. Viņiem ir liela izpratne par to, jo viņi paši Vācijā dzīvoja divās sistēmās. (Stāsta par Vācijas sadalīšanos divās daļās – aut.)

Rietumos izplatījušies mīti, ka latvieši, lietuvieši, poļi ir uz savu galvu iznīcinājuši ebrejus. Tas vienkārši tā nav. Tie ir tādi mīti, kas izplatījušies un kas ir jāatspēko. Tajā pašā laikā latviešiem pret ebrejiem joprojām ir tāda ļoti divdomīga attieksme. Ir nepieciešams ļoti daudz apgaismošanas. (..) Tieši šīs okupācijas un svešo varu ietekmes rezultātā tauta nonāk ļoti pretējās pozīcijās. Nav nekādas pozīcijas pa vidu. It sevišķi nav nacionālas pozīcijas. Ne pie vāciešiem, ne padomju varā. Mēs nedrīkstam aizmirst – neviena vara nepiecieta. Piecieta tikai tik daudz, cik vajadzīgs propagandas nolūkā.

Kādas jūsu skatījumā ir pašmāju jauniešu zināšanas un interese par Latvijas vēsturi?

Mums bija viena no pirmajām izvērstajām izglītības programmām muzejos, sākot ar 1996.gadu. Esam visu laiku strādājuši ar skolotājiem, skolām, diemžēl mūsu vecās telpas bija tādas, ka nevarēja izvērst tur nodarbības, tomēr kādi četri pieci tūkstoši katru gadu tajās piedalās. Mums ir ceļojošās izstādes, kuras ceļo no skolas uz skolu kā mācību palīgmateriāls, mēs rīkojam skolotāju seminārus, mums ir izstrādātas nodarbības par ļoti daudzām tēmām, ko var uzzināt mūsu mājaslapā. Tā ka no tā viedokļa darām visu, lai okupācijas laiku izgaismotu. Problēma ir tā, ka skolās, tiekot cauri viduslaikiem un visiem citiem laikiem, 20. ngadsimtam skolu programmās paliek samērā maz laika.

Jaunieši ir ieinteresēti, jā. Bet ar viņiem ir tā, ka vispirms ir vajadzīgs tas āķītis. Kad tu to aizmetini, tā interese uzreiz pieaug. Nevajag jau daudz. Tas var būt vienkārši priekšmets vai jautājums. Mūsu pirmā ceļojošā izstāde skolām bija par Zvārdes pagastu, kuru 2. pasaules karā principā iznīcināja, jo frontes līnija gāja cauri un iekārtoja bumbošanas poligonu. Par to runā, ka tur nav ieteicams pirkt zemi, jo tur esot pārāk bīstami. Mēs esam bijuši vairākās ekspedīcijās, un nevienam nekas nenotika. Es gudroju, kā lai tiek skolēniem klāt, un man ienāca prātā parādīt karti. Jautāju – vai varat atrast Zvārdi uz šīs kartes? Protams, tā nav atzīmēta. Nevar atrast! Kāpēc nevar atrast? Tāpēc, ka tā ir pazudusi. Tad nu mēs jums parādīsim! (..)

Ja tev ir interese, tu daudz vairāk mācies nekā tad, kad tev kāds priekšā murmina lekciju.

Gatavojoties intervijai, nepaspēju noskaidrot jūsu vecumu. Cik jums vispār ir gadu?

Esmu dzimis 1931.gadā, un nākamgad man būs 82 gadi.

Kur jūs smeļaties to garīgo enerģiju, lai darītu sabiedrībai un arī valstij tik nozīmīgu un izglītojošu darbu?

Nezinu, es varbūt esmu vienkārši stūrgalvīgs (smejas). No otras puses jūtu, kamēr esmu garīgi aktīvs, tikmēr tas nāk pats no sevis. Es jau varētu apsēsties krēslā un vienkārši tīt īkšķus, bet visu mūžu esmu strādājis to, ko varētu saukt par garīgu darbu. Rakstu darbi, tulkošana, drusku pats esmu rakstījis dzejoļus un nodarbojies ar literāro darbu. Protams, arī pētniecība, literatūras interpretācija un viss tas. Ir sakrājies šis tas atvilktnēs, kas vēl prasīs gadus, pat ja es aizeju otrā pensijā no darba, kur nekādu pensiju neesmu nopelnījis – man jau par to nemaksā.

Man ir pietiekama pensija no Amerikas, tā ka man nav vajadzīga alga šeit, lai strādātu.

Es daru to labprāt, bet neuzskatu, ka veicu kādu lielu varoņdarbu. Ir ļoti labi, ka tev ir kaut kas, ko darīt, un tu vari darīt to, kas tev patīk un ko vienā vai otrā gadījumā mazliet novērtē. Ja tu jūti, ka pats esi kaut cik nozīmīgs, tu vari palīdzēt visai tai idejai. Muzejs nav mana ideja. To izdomāja vēsturnieks Pauls Lazda, kurš vēl arvien strādā savā universitātē. Vairāk vai mazāk tāpēc esmu jau aptuveni 14 gadus dažādās kapacitātēs pieskatījis muzeju un plānojis tā nākotnes attīstību. Gundega Michele, mūsu direktore, ir bijusi klāt no pirmās dienas. (..) Ja tā vairāk, es esmu tas, kurš skatās uz priekšu, un viņa ir tā, kas kārto, lai lietas būtu kārtībā tagad.

Runājot par svētkiem – kādas bijušas tradīcijas ģimenē, kur jūs esat audzis, un kādas tās ir šobrīd?

Foto: LETA

Katrā ziņā eglīte, protams, dāvanas, svecītes... Vēl no bērnības atceros, ka Ziemassvētku vakarā parasti gāju arī uz dievkalpojumiem. Katrā ziņā – ļoti personīgi Ziemassvētki. Aizejot no ģimenes un veidojot pats savu ģimeni, tu mēģini tās tradīcijas turpināt. Amerikā ir drusku citas tradīcijas. Atceros, ka mani bērni no pirmās laulības saviem draugiem skaidroja, ka latvieši esot labāki, jo viņiem ir tā tradīcija saņemt dāvanas jau Ziemassvētku vakarā, kamēr Amerikā tas notiek tikai no rīta. (..) Esmu bijis šeit diezgan bieži viens pa svētkiem un parasti svinu ļoti privāti. 23.datumā aizbraucu uz mežu, paņemu eglīti, izpušķoju un aizdedzinu svecītes par katru no bērniem, sev mīļiem cilvēkiem, pasēžu un vienkārši par viņiem visiem padomāju. Sazinos ar viņiem garīgajā pasaulē.

Kā svētkus pavadīsiet šogad?

Pavadīšu kopā ar mīļu cilvēku un vēl dažiem draugiem, tā ka man būs Ziemassvētki draugu lokā.

Jūsuprāt, kāpēc daudzi par labajiem darbiem atceras tikai gada nogalē?

Varbūt tāpēc, ka esam visu gadu skrējuši un pēkšņi ir pienācis tas laiks, kad jāapdomājas. Gads ir noslēdzies, saulīte ir aizgājusi tur un nu sāks atkal kāpt augšā. Man šķiet, ka tas ir drusku tas dabā iebūvētais cikliskums, kas izpaužas it sevišķi šeit, ziemeļos. Kopš 14 gadu vecuma esmu bijis skauts, un skauti savā kaklautā parasti iesēja vienu mezglu, lai atcerētos izdarīt to labo darbu katru dienu. No tā viedokļa esmu uzskatījis, ka labi darbi jāatlīdzina vai kas labs jāizdara katru dienu, ne tikai gada beigās. Citādi var izskatīties tā, ka visu laiku nekas nav darīts un tad pēkšņi sarauj – nu tu iegādājies lielu dāvanu, lai gandrīz tā kā atpirktos. Tā tas nedrīkstētu būt. Mums katru dienu ir jāizdara kas labs, jāpasaka kāds labs vārds, kādam jāuzsmaida.

Vai šis dāsnums un gādīgums, kas šajā laikā nereti ir sajūtams apkārt, nav tikai tāda ārišķība? Kā to atšķirt?

Ir ļoti grūti atšķirt. To var atšķirt, tikai zinot cilvēka sirdi un dvēseli. Bet varbūt tā mēraukla ir: vai tas notiek tikai vienreiz gadā. Vai no tā cilvēka, no kura tu saņem Ziemassvētku dāvanu, tu esi izjutis to visu gadu un tas ir tikai tāds papildu elements. Bet domāju, ka materiālās vērtības vairs nav tās svarīgākās. Man ir 81, tūlīt būs 82 gadi. Ko tad es darīšu ar tām mantām? Man pietiek mantu! Ja ir biksēs caurums vai novalkājusies žakete, tad jā – jādabū jauna. Arī tur man ir pietiekami daudz mantu, lai varētu izdzīvot, un ik pa laikam es atdodu tās drēbes, kas man krājušās milzīgos krājumos.

Atskatoties, kāds Latvijai ir bijis 2012.gads? Kādu redzat mūsu valsts nākotni?

Domāju, ka pamazām iet uz labo pusi. Ļoti pamazām un, protams, visi to tādā veidā nemana. Mums ir jādomā, ka valsts un tauta ir viens liels kopums. Protams, Latvijā šī tauta ir tāda, kāda ir, jo mums vēl arvien ir daudz tā saukto nepilsoņu, kuri ieceļojuši padomju okupācijas laikā un kuru vidū ir cilvēki, kas bija daļa no okupācijas politikas. Savā ziņā viņiem ir grūti, bet viņi neapzinās, ka viņi īstenībā ir te tāpēc, ka šis režīms deva iespēju šeit nonākt un tagad tas pēkšņi ir pazudis. Labi, es nezinu jaunās paaudzes (nerunāju krieviski un nevaru iejusties), bet runāju ar cilvēkiem un zinu, kā tas ir, ka arī šeit nākamajās paaudzēs būs kādas pārmaiņas.

Bet ir diezgan grūti valstij uzturēt kaut kādu saskaņu, kaut vai pietiekamu sadzīves līmeni, ka lietas funkcionē. Kādreiz bija daudz grūtāk, kad teica: «Runā krieviski, vai arī mēs tev nepārdosim desu.» Man tā vienreiz gadījās (smejas). Tā kā es krieviski nerunāju, iztiku bez desas un aizgāju uz citu veikalu. Arī šajā sadzīves jomā vēroju, ka ļoti daudz kas ir noticis starp latviešiem un krieviem. Tomēr no krieviski runājošo cilvēku puses ir lielāka izpratne un nav tik lielas pretestības, kaut arī joprojām pastāv grupiņas, kas polarizējas. Valstij ir ļoti grūti. Par spīti referendumam. Labi, ka tā atbilde bija tāda, kāda bija. Divas trešdaļas, tā ka te vispār nevar būt nekādas debates par valodas referendumu. Latviešu valodai jākļūst pašapzinīgākai. Man vienmēr ir licies, ka nevajag uzbūvēt tik daudz barjeras, bet gan padarīt stiprāku pašu valodu, tad tās nebūs vajadzīgas un valoda pati no sevis varēs izstumt ārā to, kas tai neder. Ekonomiski, jā, visi rādītāji rāda, bet ir ļoti grūti [finansēm] nokļūt pie vienkāršā patērētāja. Bet citi rādītāji norāda uz to, ka cilvēkiem ir nauda, ko izdot. Kaut kur tā nāk. Acīmredzot tā ir tā izceļotāju nauda – ievērojama summa, kas ienāk. Arī es savu pensiju saņemu Amerikā, bet naudu izdodu šeit.

Domāju, ka tāda noturīga ekonomiska politika ir tomēr ļoti pozitīva lieta. Varētu jau, devalvējot latu, mākslīgi radīt konjunktūru, bet tā būtu īstermiņa konjunktūra. Es esmu cerīgs. Uzskatu, ka lietas iet uz labo pusi un ies, bet ļoti lēnām. Un, teikšu pat - labi, ka lēnām. Labāk, ja tās virzās lēni, bet droši un noteiktā virzienā. Ja būtu izrāviens un atkal kritiens... Kā, starp citu, tie treknie gadi, kas nupat, pēc deklarācijas, ir beigušies un tagad nāks septiņi liesie gadi. Ceru, ka viss ies uz priekšu un ies labāk.

Tomēr reizēm mums pietrūkst šīs pašapziņas un šīs nopietnās nodošanās.

Tajā pašā laikā tie cilvēki, ko skatu pa labi un pa kreisi un kuri gādā, ka Latvijai ir eksports, un, palasot avīzēs, žurnālos, es redzu šos veiksmes stāstus. Nedrīkst būt mazdūšība, bet dažreiz mēs tajā esam ieslīguši.

Kas ir tas, ko jūs pats vēlētos paveikt nākotnē?

Es ceru, ka varēsim dabūt gatavu to muzeja jauno ēku un iekārtot tur mūsdienīgu muzeju.

Ko man jums novēlēt šajos Ziemassvētkos un gaidāmajā Jaunajā gadā?

Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!

Un viss?

Ko tad vairāk...

Veselību droši vien.

Ziniet, tā ir viena Dieva dota dāvana. Ārstiem no manis nav bijis daudz labuma un vēl arvien nav. Februārī man būs acu operācija, bet tā ir normāla nolietošanās. Dažs pat teiktu – novēlota nolietošanās.

Komentāri (73)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu