Tikai dzimtenes brīvības un aizstāvības dēļ iespējama neapbruņotu cilvēku došanās pretī lodēm. Tā, atskatoties uz barikāžu notikumiem, kurus šajās dienās īpaši atceramies, saka nevardarbīgās pretošanās aculiecinieks Vilis Ivanovskis. Viņš intervijā portālam TVNET stāsta par 1991.gada janvārī piedzīvoto un novēroto.
Ivanovskis barikāžu laiku atspoguļoja kā neatkarīgais fotogrāfs. Neilgi pirms tam pārcietis skaudras mīlas sāpes, vīrietis ar visu sirdi iesaistījās barikāžu notikumos.
«Metos iekšā frontē.. Jau iepriekš zināju, ka briest «baigā vētra«,» viņš saka, atklājot, ka pārmaiņu dēļ viņa mīļotā atgriezās dzimtenē Krievijā un tā arī nekad vairs netika redzēta.
Dzimst Republika II
Pirmo barikāžu ugunskuru laikā sabiedrības noskaņojums bija kā pirms negaisa - mākoņi vilkās, spriedze auga. Pie ugunskuriem bija jūtama liela cilvēku kopība un tādas emocijas, kas iespējamas tikai lielās kataklizmās, nelaimēs un karā. Toreiz varēja just īpašu brālību un kopību.
Īpaši jūtams bija latviešu mazās, bet stiprās tautas spēks.
Gadsimtiem ierobežotā latviešu tauta juta tik milzīgas alkas pēc brīvības, ka Latvijas brīvvalsts atdzimšanu var uzskatīt par ģenētisku vēlmi.
Vecākie kungi, kuri jaunībā bija piedzīvojuši kara laikus, dalījās savās atmiņās. Jaunie, izdzirdējuši brīdinājumus, ka rītdiena var nepienākt, kļuva domīgi un pat devās mīlas dēkās.
Frontes sajūtas dzimtenē bija īpaši spilgtas. Kad notikumi kļuva arvien nopietnāki un tika nogalināts Satiksmes ministrijas auto vadītājs Roberts Mūrnieks, daudzi sajuta kara sarkano - asiņu - krāsu.
Daudziem nāca apjausma, ka barikādes nav tikai skaista kopā būšana un tērzēšana pie ugunskuriem. Kad cilvēki uzzināja par citiem ložu upuriem, spriedze saasinājās vēl vairāk.
Tas iespējams tikai dzimtenē!
Pretošanās aculiecinieks uzskata, ka sabiedrībā pazīstamo un barikāžu laikā nogalināto operatoru rīcība, patriotiski, nepārdomāti un akli metoties iekšā ložu spietā, iespējama tikai dzimtenē. «Viņi paķēra kameras un tūdaļ skrēja.» Neapbruņotie operatori bija lielisks šāvēju mērķis.
Viņi kaili - bez ieročiem - ieradās kara laukā.
Vīrietis pieļauj - ja viņam nebūtu militārās pieredzes un viņš nebūtu rīkojies īpaši apdomīgi, tad arī viņam būtu trāpīts.
«Ja es, zemapziņas vadīts, nebūtu izmantojis izlūkošanas metodes, būtu starp viņiem [ievainotajiem un bojāgājušajiem]..
Sirds gribēja lidot viņiem līdzi.»
Taču viņš sapratis, ka lodes nežēlos nevienu un it īpaši fotografētājus un filmētājus, kuru kameru mazās, bet spoži sarkanās gaismiņas ir ideāls mērķis snaiperiem.
Lai arī daudz barikāžu notikumu bija nežēlīgi, Ivanovskis priecājas, ka viņam bija unikāla izdevība tajos piedalīties.
Tie deva iespēju saprast brīvības dārgo cenu.
Brīvība maksā ļoti daudz.
/nginx/o/2018/07/16/10251525t1h7269.jpg)
Brīdina būt uzmanīgiem
Atskatoties uz nesenās, bet asiņainās vēstures lapaspusēm, aculiecinieks uzsver, ka Latvijai jau izsenis bijušas svarīgas dažādās debespusēs valdošo politisko un ekonomisko spēku intereses. Mums ir ļoti svarīgi nesajaukt debespuses.
«Tā tauta, kas bija uz barikādēm, labi juta īstās debespuses,» viņš vērtē, taču brīdina, ka šodien notiek viltīgi mēģinājumi sajaukt galvu šajā jomā. Situācija esot nopietna.
Mūsdienu latviešiem jācīnās arī ar viltīgo pārticības laso, kas saistīts ar masveida ekonomisko emigrāciju. Ivanovskis uzskata - kādam ir izdevīgi, lai tautieši dotos prom no savas dzimtenes. Arī šajā jautājumā svarīgi saprast lielo spēlētāju intereses. Nevajadzētu pieļaut, ka vēsture atkārtojas un Latvija tiek malta lielvalstu interešu dēļ.
