Pavisam drīz mēs Latvijā svinēsim kārtējo 8. martu. Vieniem šie svētki būs mantojums no PSRS laika tradīcijām kad tiek «godinātas sievietes, tāpēc ka tās ir sievietes». Sapucējušās un apsveikumus gribošas, «viņas» servēs našķus un «ko stiprāku» vīriešiem - apsveicējiem, kas ieradīsies ar konfektēm, alkoholu un simbolisko kuslo tulpi saujā.
Citiem 8. marts būs sieviešu starptautiskās solidaritātes diena ar pavisam citu kopsaucēju.
Pie mums joprojām dominē «gaudeno tulpju diena»? Fakts, ka šī pseidotradīcija ir stabili iesakņojusies Latvijā (no PSRS laikiem), ir paradokss. Spēcīgāk šo «tulpju dienas» padomju laiku tradīciju sliecas saglabāt mūsu krieviski runājošās minoritātes fundamentālisti (Ušakova politisko bruņuvilcienu ieskaitot), jo nenogurst atdarināt Putina Krievijas PSRS svinību ieradumus.
Savā būtībā Krievijas tradīciju «sieviešu diena», tāpat kā «9. maijs pie Pārdaugavas pieminekļa» ir PSRS laika atavismi mūsu sabiedrībā. PSRS dinozaura izbāzeņi, kurus entuziasti katru gadu iebalzamē tālāk ar alkoholu un puķēm.
Vai mums šīs tradīcijas vajadzētu turpināt?
PSRS mīlas verdzeņu diena
Katram patīk, ja apsveic un godina. Aktieriem, komponistiem, kara veterāniem, un sievietēm arī gribas tikt godinātām, vai ne?
Postsovjetiskās sievietes grib, lai vīrieši turpina viņas apsveikt šajā dienā (tāpat kā Brežņeva laikā) par to, ka viņas ir «tikai sievietes»: seksuālas būtnes, vīrieša servisa institūcijas, kalpones, apteksnes, vilinātājas, vārdzinātājas un pats galvenais - mīlas verdzenes?
Šajos sieviešu dzimuma svētkos, kā mums iedibināja padomju vara, uzkrītoša ir seksuāla toņkārta, kas uzreiz padara svinēšanu pikantu. Tā pati, kas oficiāli netika atļauta. Pat vārda «sekss» mūsu vārdnīcās tolaik nebija, un tāpēc ar tik nešķīstām lietām nodarboties nebija ieteicams.
Šodien kalendārs mums piedāvā neskaitāmus mīlas godināšanas pasākumus: Valentīna dienu jeb mīļo sirsniņu svētkus (14. februāris), Mātes dienu (dažādās valstīs atšķirīgā svētdienā), Vīriešu, Tēvu dienu (19. novembris), Draugu dienu, Pateicības dienu u.c., taču Staļina iedibinātā «8. marts = sieviešu dzimuma godināšanas diena» ir daudziem spēkā joprojām.
Kas īsti ir šī diena ar savu seksa piesitienu? Padomju laiku vīriešu brutālās varas aparāta atzīšanās «Ievas meitas vilinājumā»? Varas spēļu transponēšana koķetu tulpju svētku izteiksmē ar moto - vismaz vienu dienu gadā «mēs» uzteicam sieviešu eksistenci? Rezultātā - gaviļnieces tvīkst no prieka arī to pašu vienīgo dienu gadā, jo visas pārējās gada dienas viņas ir patriarhāta sabiedrības inventāra detaļas: tādas pašas kā automašīna, suns, šautene vai uzgriežņu atslēga. Ciniski? Come on! Atzīstieties beidzot, ka tā faktiski ir.
Erotikas pletne
Par erotiku rakstām maz. Nopietnai publicistikai ar šo tēmu neklājas nodarboties. Lai gan dziņa ir cilvēkos iekodēta un reizēm (pašiem par pārsteigumu) tā mums sagādā virkni negaidītu pārsteigumu, mēs turpinām stoiski izlikties, ka nekas tāds mūsu tuvumā nerēgojas. Šo fenomenu man uzkrītoši atgādināja lētās erotikas bestsellers «Greja 50 nokrāsas», kas apsteidzis visus pārdošanas rekordus. Tā pati E.L. Džeimsas grāmata, kuru tagad pārdod pat gastronomā, supermārketos - līdzās desām un pankūkām. Kas īsti fascinē kaislīgās lasītājas šajā pusaudžu romantisma pasakā? Sadomazohisms un BDSM? Aizliegtā augļa nobaudīšana fantāzijas labirintos? Vai Latvijā pietrūkst erotisko tekstu sievietēm un pelēkais romāns realizē šo vakanci? Kas īsti šajās attiecībās ir vinnētājs: sasējējs vai sasietā? Uzvarētājs ir tas pats medību instinkts, kas liek sievietei tēlot vāju un neizsargātu, lai iekarotu un savaldītu nekontrolējamo Kristiānu Greju. To pašu, kas cieš no brīvības abstinences. Tātad «Pelēko nianšu» lasītājas neilgojas vis pēc pletnes! Viņas visiem līdzekļiem vēlas panākt mežonīgā, neatkarīgā, brīvā vīrieša pieradināšanu. Ar saviem noteikumiem. Tāpēc, ka mežoņu savaldīšana un iejūgšana ir katras sievietes goda lieta. Šoreiz līdzekļi ir citi, un tas ir skurbinoši.
Atkal ciniski? Come on! Medī taču dāmas, nevis kungi. Staļina astotais marts ir rezervāta robežu atvēršanas diena, jo atvērt var tikai to, kas normāli ir slēgts.
Vistu kūts ieslēgtās iemītnieces joprojām gaida Staļina 8. martu un neko negrib dzirdēt par šiem svētkiem kā par sieviešu solidaritātes dienu. Tā ir viņu seksisma ziedu diena. Viena vienīgā atļautā diena gadā! Pārējās 264 aizripo pašas vienmuļā tumsā un miglā.
Taču atstāsim «PSRS mīlas verdzenes» kūts durvju atvēršanas gaidās (ar pilnu Sietlas BDSM komplektu somiņā) un pamēģināsim paraudzīties uz 8. martu no citas puses.
Man ir divi stāsti.
Kadafi orģijas
Reiz dzīvoja maza meitene. Viņas vienīgā istaba bija mitra, tumša un atradās vienā no daudzajiem betona gaiteņiem Bab Alaziza rezidencē Lībijā. Tur Soraijai kopš piecpadsmit gadu vecuma nācās dzīvot vienai pašai. Kā izolatorā. No šā gaiteņa varēja izkļūt tikai vienā virzienā - uz diktatora Muamara Kadafi guļamistabu. Turp meitenei bija jādodas, kad tika pavēlēts apmierināt Lībijas valdnieka sadistiskās seksuālās vajadzības. Par seksa verdzeni mazā Soraija kļuva nejauši - pēc bērnu svētkiem skolā. Toreiz Kadafi apmeklēja pamatskolu Sirtē un saņēma ziedus no mazās skolnieces rokām. Pieņemot buķeti, Kadafi noglaudīja meitenes bizi, un tas bija signāls drošībniekiem, ka bērns jānogādā uz diktora harēmu. Pēc dažām stundām meitenes mājās ieradās drošībnieki. Arestēja meitenīti un aizveda to uz Kadafi betona telpu labirintu, kur viņai septiņus gadus nācās prezentēt savu ķermeni diktatora orģijām. Diktatoram intīmas attiecības nozīmēja sadismu. Šodien Soraija ir 22 gadus veca, daļēji invalīde, un Kadafi seksa verdzeņu armijā (ar zaļu uniformu ikdienā) viņa nebija vienīgā. Spīdzinātājs Kadafi šodien ir miris, taču sistemātiski izvarotās jaunās sievietes stāvoklis arī tagad ir neapskaužams: viņa slēpjas no visiem, īpaši no savas ģimenes locekļiem - brāļiem, kuri joprojām vēlas māsu nogalināt, «lai nomazgātu no ģimenes kauna traipu». Ka meitenei pirms septiņiem gadiem nebija izvēles - to zina visi. Arī viņas māte, kura bez ierunām toreiz atdeva savu bērnu kā lelli diktatora seksuālajām rotaļām. Tagad Soraijas māte nevēlas savu meitu redzēt dzīvu. Diktatora vairs nav, un palicis tikai meitas kauns, kas jānomazgā no zemes virsas ar viņas pašas asinīm.
Jāpiezīmē, ka Soraijas gadījums nav unikāls. Kadafi svītā kā seksa verdzenes un spiedzes, drošībnieces un žēlsirdīgās māsas bija spiestas strādāt neskaitāmas diktatora harēma «līdzstrādnieces». Musulmaņu vīrieši, kas tikpat uzticīgi kalpojuši savam kungam, pēc nāves kļūst par varoņiem. Taču diktatoram lojālām sievietēm morālais pagodinājums netiek nodrošināts. Šodien šīs sievietes - Kadafi «miesassardzes» jeb «gvardistes», medicīnas māsas un piespiedu «matrači» - ir aiz borta. Kā nolietotas mantas. Izsmietas, sakropļotas un pamestas. Miljoniem gaismas gadu attālumā no tā iluzorā priekšstata, kuru mums par šīm «austrumzemju skaistulēm» uzbūrusi māksla.
Reālā mīlas verdzeņu situācija ir krietni nožēlojamāka.
Lībijas bijušais diktators, tieši tāpat kā lielākā daļa citu valstu «ķeizaru» (PSRS bosus ieskaitot), nodrošināja sev seksa vergu korpusu, par kura esamību vēsture klusē. Pie tam šeit domāju ne tikai diktatora neremdināmu seksuālu apetīti, bet gan viņa varmācīgās varaskāres spriedzi. Kadafi gadījumā vadonis neaprobežojās tikai ar mazu meiteņu un daiļu sieviešu nolaupīšanu un to sistemātisku izvarošanu savā pilī. Viņam īpaši esot paticis izmantot savu uzticamo kaujas biedru un kolēģu sievas, meitas un dēlus, tā pazemojot savus līdzgaitniekus. Par upuru (sieviešu, bērnu un vīriešu) ārstēšanu pēc Kadafi seksa orģijām var plašāk palasīt Annick Cojean grāmatā «Les proies - Dans le harem de Kadhafi», kas uzrakstīta, izmantojot aculiecinieku liecības.
Sekss bija Kadafi varas svira. Paklausības nostiprināšanas arguments. Pakļaujot savus padotos ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Pazemojot «līdz kliņķim» ne tikai apspiesto cilvēku garu, bet arī miesu.
Masveida izvarošanas kā kaujas metode karā
Šajā virzienā Kadafi nav vientuļnieks. Seksu kā pazemošanas un paverdzināšanas līdzekli ir izmantojuši visi okupanti. Par «šo ieroci» kara stratēģi un vēstures grāmatu autori līdz šim runājuši nepiedodami maz. Tikai pēdējā laikā šausminošus faktus sāk plašāk apskatīt zinātne un māksla. Tikai tagad - 60 gadus pēc kara - mēs uzzinājām par PSRS armijas zvērībām pret vācu sievietēm Berlīnē pēc kapitulācijas 1945. gadā. Izrādās, ka starp ordeņotajiem varoņiem, kas pavasarī pie mūsu Pārdaugavas pieminekļa svin uzvaras dienu, iespējams, ir tādi, kas savulaik piedalījās vācu sieviešu masveida izvarošanā Vācijā. Dokumenti apliecina, ka Sarkanā armija izvarošanu izmantoja kā legālu cīņas metodi un Berlīnē tika izvarotas visas sievietes pēc kārtas (vecumā no 8 līdz 80 gadiem), kas gadījās pa rokai, lai pēc tam katru desmito nogalinātu pakarot vai dzīvu sadedzinot. Joprojām nav precīzi zināms masveidā izvaroto un nogalināto vācu sieviešu skaits, jo daudzas vācietes centās slēpt «savu kaunu» no publiskās domas, cenšoties aizmirst notikušo laikā no 1945. gada aprīļa līdz jūnijam. Liela daļa izvaroto sieviešu klusē joprojām, taču aplēses liecina: Sarkanās armijas uzvarētāji Berlīnē vien izvarojuši apmēram 100 000 sieviešu, turklāt - katra desmitā izvarotā vāciete tika nogalināta un apmēram tikpat daudzas kļuva grūtas (400 000) un bija spiestas laist pasaulē uzvarētāju bērnus. Kopumā 1945. gadā Sarkanajai armijai izdevās izvarot ap diviem miljoniem vācu sieviešu (Schissler Hanna, The Miracle Years: A Cultural History of West Germany, 1949-1968. 2001. Princeton University Press).
Masu izvarošanu kā legālu cīņas metodi praktizē arī šodien. To varējām novērot Bosnijas kara laikā, kad četru kara gadu periodā tika izvarotas apmēram 50 000 sieviešu. Tas turpinās arī Āfrikas karstajos punktos: Kongo, Ruandā, Burundi, Ugandā, kur būtībā vairs nav mierīgo iedzīvotāju, jo okupēto zonu sievietes uzbrucēji izvaro un sakropļo, lai nodrošinātu ienaidnieka tautas iznīcību, mazos bērnus padarot par kaujiniekiem.
ANO sieviešu tiesību pārstāve Margota Valstrēma aizvien lielāku mediju uzmanību pievērš izvarošanai kā kara stratēģijai bruņoto konfliktu plosītajā Āfrikas kontinentā. Viņa norāda, ka Kongo Kinšasas derīgie izrakteņi (24 miljardu ASV dolāru vērtībā) netieši finansē bruņoto izvarotāju grupu aktivitātes šajā kara plosītajā Āfrikas zonā. Tāpēc Valstrēma piedāvā izveidot jaunu institūciju ESC, kas nedaudz atgādina mūsu FKTK, lai uzraudzītu tā saucamo «konfliktu minerālu» (zelta, alvas, dimantu, volframa un citu) tirdzniecību. To pašu, kuru eksports nodrošina līdzekļus bruņotu konfliktu norisei. Tur sieviešu masveida izvarošana ir stratēģisks ierocis. Starp citu, šie izrakteņi veido arī mūsu iPad un iPhone «smadzenes», un tāpēc būtu svarīgi zināt, vai arī mēs šodien, iegādājoties datorus un mobilos telefonus, finansējam ar savu naudu izvarotāju ordas Āfrikā?
«Šis noziegums (masu izvarošanas kā kaujas metode) ir savāds noziegums, jo upuris jūtas vainīgs. Būtībā te nav runa tikai par sieviešu tiesībām. Te jāakcentē, ka tas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums,» uzsver Margota Valstrēma. Strādājot ANO, viņas uzdevums ir pievērst Drošības padomes uzmanību sankcijām, kas varētu ierobežot masu izvarošanas postu kara skartajās planētas zonās. Pagaidām tiek iezīmēti riska reģioni un gatavotas sankcijas karavadoņu ārzemju kontu iesaldēšanai un pārvietošanās aizliegumiem. Jāpiebilst, ka šodienas masu izvarošanas nav tikai Āfrikas dilemma. Ziņojumi no Kirgīzijas, Libērijas, Kolumbijas, Nepālas un Indijas, aktuālie notikumi Deli, kur 16. decembrī izvarotāju grupa izrēķinājās ar 23 gadus vecu indiešu studenti un viņas draugu, liecina, ka šai problēmai joprojām nav atrasts reāls risinājums. Sievietes turpina pazemot viņu dzimuma dēļ.
Rezolūcija nr. 1977
Reālā pasaules aina pierāda, ka sieviešu, meiteņu stāvoklis visur pasaulē joprojām nav apmierinošs.
Savulaik, pirmās ANO sieviešu konferences laikā Meksikā (1975) tika pieņemts lēmums sākt globālu Sieviešu solidaritātes dienas svinēšanu. Ģenerālā asambleja par šo priekšlikumu nobalsoja divus gadus vēlāk, un tāpēc kopš 1978. gada astotais marts kā sieviešu solidaritātes diena tiek iekļauta daudzu valstu svinamo dienu sarakstā. Savādi, ka līdz ar sieviešu stāvokļa problēmu publisku atzīšanu un šīs dienas statusa iecementēšanu ANO līmenī pati svinēšana pamazām pārvēršas par apolitiskiem «tulpju svētkiem», nostājoties tālu aiz sākotnēji iecerētajām politiskajām sieviešu tiesību ambīcijām.
Marksisma teorētiķes un politiķes Klāras Cetkinas vēsturiskais starta aicinājums - piešķirt visām sievietēm vēlēšanu tiesības - joprojām nav realizējies visur. Nemaz nerunājot par citām sieviešu ikdienas problēmām - goda slepkavībām, masveida izvarošanām, algu atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, abortu aizliegumiem un visiem pārējiem ierobežojumiem, kas apdraud sieviešu tiesības uz dzīvību, cieņu, līdztiesību un savas privātās dzīves neaizskaramību.
Problēmu, kā redzams, netrūkst, un to izgaismošanai ir paredzēts 8. marts jeb visas pasaules sieviešu starptautiskās solidaritātes diena. Nopietnu jautājumu aktualizēšanai.
Cerams, ka drīz mēs arī Latvijā iesaistīsimies 8. marta svinēšanā «pēc būtības» un Staļina tulpes atstāsim pavasara pļavām (nevis savai puķu vāzei).
Nomainot gan seksuālās liekulības koloniālismu ar spoguli, gan arī egocentrismu ar empātiju.
Tik vienkārši tas ir.
Sāksim?
