Biedrības «Apvienība pret nacismu» uzdzīve pie Brīvības pieminekļa ar skaļu troksni un vēl griezīgākiem padomju propagandas priekšlasījumiem šķita kā no mauzoleja izlīduša miroņa atdzīvināšanas rituāls. Tomēr šāda cūkošanās neattaisno Saeimas deputāta Jāņa Dombravas (NA) draudus policistam, kurš pildīja savus pienākumus, Dombrava: «Atkāpies, vai vairs nestrādāsi!» Par laimi, Augstākās Padomes deputāti 1990./91.g. bija daudz savaldīgāki par šo jaunekli no 11.Saeimas.
Juris Radzevičs
Atbildību par pavisam nevajadzīgu konfrontāciju pie Brīvības pieminekļa 16.martā ir jāuzņemas Rīgas domes izpilddirektoram Jurim Radzevičam (A.Amerika partija GKR). Radzeviča nolaidības/bezdarbības dēļ tika atļauti divi atšķirīgi pasākumi vienā laikā un tajā pašā vietā. RD izpilddirektoram ir atruna - pulcēšanās brīvību nedrīkst liegt. Precizēšu, šo frāzi Radzevičam ieborēja tiesu instances, atceļot RD iepriekšējo gadu aizliegumus pulcēties pie Brīvības pieminekļa 16.martā.
Tiesu iebiedēts, RD izpilddirektors šogad nelika šķēršļus nevienai biedrībai vai organizācijai «satikties» pie Brīvības pieminekļa. Tādējādi Radzevičam izdevās pazemot ne tikai leģionāru atceres dienas dalībniekus vien, jo arī citi Rīgas iedzīvotāji bija spiesti klausīties padomju laika šizofrēniskos vārsmojumus krievu valodā, kas skaļi pūta no turpat izvietotajiem jaudīgajiem skaļruņiem.
Ja jau citi zina labāk par mani, tad ar augsti paceltu galvu stāvēšu malā un paskatīšos
Bērnu psihologiem šeit noteikti būtu ko piebilst – mazs bērns, kuram vecāku aizrādījums bieži vien šķiet nepamatots, uzmet lūpu un krīt gar zemi, histēriski bļaudams, sak, ja jūs man tā, tad es jums šitā! Mierīga un nosvērta saruna dara brīnumus, bet, atkārtojoties 100 reizes, sniedz cerību uz savstarpēju sapratni.
Līdzīgi izturēties pret pieaugušu cilvēku būtu apkaunojoši, it sevišķi amatpersonai, kuras pienākums ir darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu dažādu sabiedrības grupu tiesības pulcēties: apmierināt ekstrēmistu iegribu ar bazūnēm piebļaut Brīvības pieminekļa pakāji, ierādot tiem vietu kādā nomaļā Rīgas parkā; kā arī respektēt latviešu leģionāru atceres dienas dalībnieku vēlmi nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet atmiņās kavēties kādā citā klusā, svētā vietā, piemēram, Brāļu kapos.
RD izpilddirektora kompetence ir arī organizatoriskā plānošana, ko Juris Radzevičs (GKR) nav spējis nodrošināt, acīmredzot domādams, ka amatpersonas pienākumu nepildīšana a la nekā nedarīšana ir labāka par proaktīvu rīcību. Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) tagad ir izvēles priekšā – atlaist no darba savu padoto vai uzņemties atbildību par Radzeviča kļūdām.
Viena brīvība
Mums nav tiesību nosodīt latviešus, kas cīnījās padomju vai nacistu armijas pusēs, jo katrs savā sirdī viņi ticēja Latvijai, brīvai no lielvaru okupācijas. Viņiem pat sapņos nerādījās, ka vēlāk šī izvēle var tikt pārprasta. Bet tā nav - Latvijas vēsturē nav baltu lapu, kas būtu jāizdabā valdošajai ideoloģijai, jo mēs atceramies un godājam tos latviešu puikas un vīrus, kurus vispirms smagi piemānīja tuvredzīgais politiķis Kārlis Ulmanis 1940.gada vasarā, bet vēlāk burtiski iznīcināja II Pasaules kara masu slaktiņos.
Tomēr katru gadu čupiņa Saeimas un Rīgas Domes deputātu mums spītīgi cenšas iestāstīt, ka Latvijas vēsturē dažas lapas ir neaprakstītas ar divu lielvaru – hitleriskās Vācijas un padomju savienības iedēstītajiem datumiem - 16.marts un 9.maijs esot godājami arī mums. Pag, vai varbūt nīstami? Laikam atkarībā no etniskās, piedošanu, partejiskās piederības.
Neviena no divām dienām nav mūsu svētki, jo II Pasaules karš Eiropā beidzās 8.maijā, bet 16.martā latviešu leģions cīnījās svešas armijas sastāvā pret citu svešas valsts armiju, kurā arī bija iesaukti latvieši. Tā ir latviešu tautas traģēdija, ko izvēlējušies nesaprast Nacionālā apvienība ar kolēģiem no Saskaņas centra.
Policisti izpildīja savu pienākumu; deputāts to nespēja
Policistu pienākums ir nodrošināt sabiedrisko kārtību masu pasākumos, laicīgi novēršot provokācijas un neļaujot asai vārdu apmaiņai pārvērsties vardarbībā. Policisti, kuri neļāva deputātam Jānim Dombravam noraut «pretinieku» plakātus, pelnījuši uzslavu par darba pienākumu profesionālu izpildi. Viņi saglabāja aukstasinību, neskatoties uz dažu sabiedrībā zināmu bļauru, kuru uzvārdus nav pat vērts pieminēt, izsaucieniem «Lieciet taču mierā, viņš ir deputāts!» un policistiem adresētiem apvainojumiem «ģlēvuļi... cūkas...».
Jums šķiet, ka policijai bija jāpakļaujas «antifašistu» provokācijām un jāaiztur redzamākie tās kadri, drošības dēļ demontējot skaņas iekārtas? Apšaubu, vai tas būtu konstruktīvs risinājums, jo aizliegums vienam obligāti nenozīmē brīvību citam, demokrātijā tā nenotiek.
Varonīga pretošanās provokācijām prasa paškontroli, izpratni un galvenais - savaldību. Un nevajag to jaukt ar pazemīgu samierināšanos, kā rēgojās tam pašam Kārlim Ulmanim. Saprātīga savaldība ir sniegusi mums vērtīgāko – brīvu un neatkarīgu Latviju! Tik ar pateicību mums ir, kā ir...
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
