Pabriks vaino Ulmani, bet pats atkārto viņa kļūdas (373)

Savādie apgalvojumi izskanējuši «Latvijas Avīzē», kur Pabriks saka, ka 1939./1940. gadā lielākā kļūda, ko pieļāva tā laika valsts vadītājs Kārlis Ulmanis, bija nepretošanās padomju armijai. Pabriks norāda: «Noteikti vajadzēja pretoties, lai arī karošana tolaik būtu izvērtusies asiņaina, taču tagad mums nevajadzētu visiem skaidrot savas valsts vēsturi.» Pabrikam ir viegli spriest pēc tik ilga laika un pavisam citā situācijā. Tomēr Pabrikam kā skolotam vēsturniekam vajadzēja zināt, ka Ulmanis šo lēmumu nepieņēma vienpersonīgi. Tas bija visas valdības kopīgs lēmums, balstīts uz augstākās militārās vadības ziņojumu. Šodien Pabriks var kritizēt viņu lēmumus, cik viņš vēlas, bet 1940. gada Latvijas kara ministrs un armijas komandieris Krišjānis Berķis Ulmanim 1940. gada 16. jūnijā atzina - armijas, aizsargu vienības un Latvijas jaunatne pildīs savu pienākumu un cīnīsies līdz pēdējam, bet tas nozīmēs visas tautas pašnāvību. (2)

Pavisam noteikti, ka profesionālais karavīrs, Brīvības cīņu varonis Krišjānis Berķis tā brīža situāciju redzēja daudz skaidrāk nekā šodien Artis Pabriks. Berķa rīcībā bija visprecīzākā tā brīža situācijas analīze un milzīga pieredze. To pašu Ulmanim apstiprināja arī pārējā armijas vadība. Somu žurnālists Juka Rislaki raksta: «Ģenerāļi (Ulmanim) skaidroja, ka gadījumā, ja uzsāktu pretošanos, armija tiktu iznīcināta, tāpat arī Rīga un liela daļa tautas. Būtu jāzaudē visi jaunie vīrieši.» (3) Vai Pabriks šobrīd ir zinošāks nekā toreizējie ģenerāļi?

Pabriks un Staļina gaļas mašīna

Pabriks ignorē vēl kādus skaidrus vēstures faktus. Padomju armija bija gatava cīnīties ar Latviju uzreiz pēc nežēlīgi skarbā Ziemas kara ar Somiju. Pabriks noteikti zina, ka somu armija neuzvarēja, bet padevās asiņainās cīņās pēc apmēram 100 dienu karošanas. Somi paši lūdza Padomju Savienībai pamieru un piekrita visām viņu prasībām. Tomēr ir absolūti naivi iedomāties, ka Latvijas armija spētu tik ilgi un sekmīgi pretoties Sarkanajai armijai. Tā vairs nebija tā pati nevarīgā un trulā armija, kas uzbruka somiem 1939. gada ziemā. Pēc nežēlīgajām cīņām ar skarbajiem somiem padomju militāristi bija krietni uzlabojuši savas kaujas spējas. 1940. gada martā ar somiem cīnījās jau pavisam cita armija - iepriekšējās cīņās rūdīta, ar nomainītu, daudz profesionālāku vadību. (4) Piedevām Latviju 1940. gada vasarā neaizsargāja ne Somijas ziemas, ne skarbie dabas apstākļi. Latvija 1940. gada vasarā Padomju armijai būtu ideāla vieta, kur palaist savu Somijas kampaņā norūdīto gaļas mašīnu. Vēl jāatceras, ka iekarojamā teritorija te ir daudzkārt mazāka nekā Somijā - pat militārie amatieri pamanītu atšķirību starp situāciju 1939. gada Somijā un 1940. gada vasarā. Atliek tikai palūkoties kartē. Nav ne mazāko šaubu, ka, atskanot pirmajiem šāvieniem, baidoties no Somijas scenārija atkārtošanās, Staļins un viņa komandieri būtu slepkavojuši visu dzīvo, kas gadītos pa ceļam. Vai arī Artis Pabriks mums šodien vēlas paskaidrot, ka Staļins, iespējams, būtu tēlojis humānu iekarotāju? Par to nekas neliecināja ne toreiz, ne arī tagad.

Kādas būtu iespējamās sekas, ja Ulmanis toreiz būtu paklausījis Pabrika padomam? Padomju armija pēc Somijas bija kā nokaitināts, apdauzīts lācis, paranoiķis Staļins jau Polijā bija pierādījis, ka spējīgs uz masu slepkavībām. Vai šajā situācijā bija kādas cerības izvairīties no asinspirts? Vai Pabriks šodien vēlas strīdēties ar ģenerāli Krišjāni Berķi? Viņa pieminētā tautas pašnāvība nav poētisks pārspīlējums. 1989. gadā Latvijā latviešu skaits bija sarucis līdz 52% no kopējā iedzīvotāju skaita. Ja Ulmanis un viņa valdība 1940. gadā būtu devusi kaut mazāko iespēju Staļinam iedarbināt savu gaļas mašīnu, tad tiktu izkauti vēl daudz vairāk vīriešu pašos spēka gados. Pēc sekojošās Otrās pasaules kara asinspirts un okupācijas būtu jautājums, vai līdz 1989. gadam latvieši būtu spējīgi atkopties kaut vai līdz tiem pašiem minētajiem 52%. Latvija šodien, iespējams, nebūtu Latvija, ja 1989. gadu būtu sagaidījuši ar 30-40% latviešu Latvijas teritorijā. Ulmanim 1940. gadā bija jāpieņem ļoti smags lēmums. Kaut tam piekrita armijas vadība un valdība, tieši viņš parakstīja to un uzņēmās atbildību. Līdz ar to Kārlis Ulmanis kļuva par paša lolotās valsts nodevēju. Tomēr uzmanīgam vēsturniekam nevajadzētu šo viņa smago izšķiršanos vērtēt melnbalti un plakani.

Pabriks kritizē Ulmani, bet tāpat kā toreiz mēs nesekojam Somijai un Igaunija

Pabrikam varētu būt tikai daļēji taisnība, ka traģēdija aizsākās jau 1939. gadā, kad Ulmanis piekrita Padomju Savienības prasībai izvietot karabāzes Latvijas teritorijā. Tomēr paliek jautājums, vai tam bija iespējams pretoties? Līdzīgi spiedienam bija pakļāvušās arī abas pārējas kaimiņvalstis - Igaunija un Lietuva. Vienīgā iespēja pretoties būtu bijis jau agrāk izveidots monolīts militārais bloks starp Lietuvu, Latviju, Igauniju un Somiju. Tomēr dažādu iemeslu dēļ tas nebija izdevies. Vainu jāuzņemas visu valstu politiķiem, tai skaitā somu, kuri tajā laikā ļoti vēsi uzņēma šo ideju. Tiesa, arī Ulmanis nebija pielicis nekādas nopietnas pūles, lai stiprinātu Baltijas valstu un Somijas vienotību. Ja pirmskara periodā būtu izveidota spēcīga un labi koordinēta militārā alianse, tad 1939. gadā Staļinam Ziemas karā būtu jārēķinās ar daudzkārt spēcīgāku pretinieku.

Bet ko mēs redzam šodien? Igaunija un Somija kopā ar Zviedriju ir apvienojušās Eiropas Ziemeļu kaujas grupā. Latvijas tajā nav. Somijai ir viena no visspēcīgākajām pretgaisa aizsardzības sistēmām Eiropā un nopietna, moderna kara aviācija. Somijā un Igaunijā joprojām ir obligātais karadienests, kas nozīmē daudz lielāku vispārējo militāro sagatavotību. Latvijā tāda nav. Igaunija un Somija tērē daudz lielākus līdzekļus no valsts budžeta valsts aizsardzībai. Latvija šajā ziņā atpaliek. Līdzīgi kā pirms kara, Latvijas sadarbību ar ziemeļu kaimiņiem nevar dēvēt par ļoti saliedētu. Latvija paļaujas uz dalību NATO. Tā, protams, ir ļoti nopietna garantija. NATO līguma 5. pants nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij nozīmē uzbrukumu arī pārējām. Tā ir NATO jēga, un ikviena dalībvalsts ir gatava to savu interešu labā principiāli ievērot. Tomēr Latvijai tas nozīmē nodot savu likteni tikai vienas, kaut ļoti nopietnas, organizācijas rokās. Reģionālā sadarbība ir atstāta it kā otrajā plānā. Latvijas aizsardzības ministrs tā vietā, lai apspriestu Ulmani, varētu daudz aktīvāk nostiprināt Baltijas valstu militāro sadarbību. Tā, lai iespējamā konflikta gadījumā agresors varētu rēķināties ar monolītu, labi koordinētu Baltijas valstu, Zviedrijas un Somijas militāro aliansi. Tā varētu būt lieliska NATO garantiju pārapdrošināšana. Jautājums - vai Pabriks, līdzīgi Ulmanim 30. gados, nav bijis pārāk pasīvs, stiprinot reģionālo sadarbību?

Šodien Krievijas militārie draudi teorētiski, rīt …?

Protams, šobrīd grūti iedomāties kādus reālus militāros apdraudējumus no Krievijas puses. Tai pašā laikā jāatceras, ka Krievijas iekšpolitika joprojām ir grūti prognozējama. Nebūtu nekāds pārsteigums, ja kādu dienu Putinu nomainītu daudz agresīvāks un neprognozējamāks līderis. Krievijā joprojām nav izveidojusies normāla politiskā sistēma, opozīcija ir degradēta līdz Žirinovska fikcijai un ballīšu karalienes Ksenijas Sobčakas līmenim. Putina uzturētā stabilitāte izrādījusies stagnējoša fikcija. Divdesmit gadu laikā gāzes un naftas eksporta daļa Krievijas ekonomikā pieaugusi no 37,4% līdz 65,5%. Ja viņu lielākie resursu pircēji atrod citus resursu avotus, piemēram, slānekļa gāzi pašu mājās un naftas piegādātājus no jaunatklātajām atradnēm Āfrikā un citur, tad Krievijai var rasties tādas pašas sociālās problēmas kā 80. gados. Jau šobrīd Krievijas valsts budžets balstās uz ļoti augstu naftas cenu. Putins vai kāds viņa sekotājs vienkārši būs spiests darīt visu, lai šo cenu noturētu. Bet naftas cena, kā zināms, augstu turas tikai dažādu konfliktu brīžos. Ja Putina vietā Kremlī pēkšņi nāktu kāds neaprēķināmāks karstgalvis, tad viņa impērisko nostalģiju pavisam noteikti atvēsinātu militāri saliedētas Baltijas reģiona valstis.

Tikmēr mūsu ministrs turpina piedāvāt Latvijai savādus salīdzinājumus. Artis Pabriks stāsta, ka Latvijai 1940. gadā vajadzēja pretoties līdzīgi kā Norvēģijai. Savādi, ka diplomēts vēsturnieks mums piedāvā salīdzinājumu ar valsti, kura tobrīd atradās pavisam citā vēsturiskajā situācijā. Viņi atšķirībā no Baltijas varēja rēķināties un arī saņēma nopietnu britu militāro atbalstu. Norvēģijai pret nacistiem cīnīties palīdzēja britu un franču karaspēks. Ulmanim nebija ne mazāko cerību saņemt kādu ārvalstu militāro palīdzību. Arī ģeogrāfiski Norvēģiju nekādi nevar salīdzināt ar Latviju. To zina pat pamatskolnieks. Pabriks kā piemēru piesauc arī Afganistānu, kas varonīgi pretojās padomju okupantiem. Ģeogrāfiski un vēsturiski neatbilstošāku salīdzinājumu ir grūti atrast. Tomēr Pabriks aizmirst pieminēt, ka šajā konfliktā, toreiz ap 15 miljonu lielā nācija zaudēja vairāk nekā miljonu civiliedzīvotāju, bet apmēram pieci miljoni devās bēgļu gaitās.

Pabriks saka: «Noteikti vajadzēja pretoties, lai arī karošana tolaik būtu izvērtusies asiņaina, taču tagad mums nevajadzētu visiem skaidrot savas valsts vēsturi.» Protams, šobrīd ir viegli spriest. Tikai der atcerēties, ka Latvijas situācija toreiz pamatīgi atšķīrās no Norvēģijas, Somijas un Afganistānas. Šādi salīdzinājumi ir ārkārtīgi neprecīzi un maldīgi. Ulmanis bija pieredzējis politiķis un savu spēju skaidri apzināties situāciju bija apliecinājis jau iepriekš ļoti kritiskās situācijās. Viņa un pārējo baltiešu liktenīgā kļūda bija vienotas dūres trūkums. Aizsardzības ministram vajadzētu paskaidrot, ko viņš ir spējis izdarīt, lai tādā būtu? Kad Latvija būs Eiropas Ziemeļu kaujas grupā kopā ar Somiju un Igauniju? Vai obligātā karadienesta atcelšana Latviju ir padarījusi par militāri spēcīgāku nekā Somija un Igaunija? Igaunijas prezidents Tomass Ilvess apliecina, ka karadienestu atbalsta 94% iedzīvotāju. Somijā atbalsts ir līdzīgi augsts.

^Avoti:

^{1. «Latvijas Avīze» - Aizsardzības ministrs: Nepretošanās padomju armijai bija kļūda http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=376128:aizsardzbas-ministrs-nepretoans-padomju-armijai-bija-kda&catid=95:intervijas&Itemid=439%20class=}

^{2. Juka Rislaki. «Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena». Izdevniecība «Jumava», 2004. gads. 227. lpp.}

^{3. Juka Rislaki. «Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena«. Izdevniecība «Jumava», 2004. gads. 228. lpp.}

^{4. Viljams R.Troters. «Krievu-somu 1939.-1940. gada Ziemas karš». Izdevniecība «Atēna», 2005. gads.}