Ko es ar to vēlos pateikt?
Pavisam vienkāršu lietu - leiputrija nav tur, kur piens un medus tek. Ksenofobija Rietumeiropā eksistē un skar arī tos, kas jaunajās mītnes zemēs ir jau stabili iekārtojušies. Pret to cīnās žurnālisti medijos un politiķi no tribīnēm, taču retorika pagaidām nav izskaudusi ārzemnieku nīšanas aizspriedumus, kas Rietumu cilvēkos iezīdušies dziļāk par ādu. Ieceļotājus ārzemēs pātago psiholoģiski. Imigrants nav brālis.
«Agrāk, pirms PSRS sabrukuma, mūs Rietumos uzņēma ļoti draudzīgi,» konstatē ungāru kolēģis, fotožurnālists Alekss, kurš jau 20 gadus dzīvo un strādā Zviedrijā, «turpretī tagad mūs šeit labāk redz ejam, nevis nākam!»
Tikmēr Latvijā, viesojoties pie paziņām, joprojām tiek rādītas fotogrāfijas ar «neprātīgi apmierinātajiem» radiem, kas šķiro saknes Īrijā vai tīra gaiteņus Portugālē. Parasti no fotogrāfijām smaida sievietes, kas dekoratīvi nostājušās pie jūras klinšu šķautnēm un ar iestudētas pozas palīdzību pauž triumfu: «Man ir viss, kā jums nav!» Kā kronis iecerētajam tiek paziņots fakts, ka bērni Latvijā nekad neatgriezīsies: latviski nemāk, pases būs citas un dzīve - daudz labāka svešumā.
Vai tā ir un vai tā būs? Pagaidām aina neizskatās tik saulaina.
Bruklinas Midvudā (Midwood) atrodas luksusa klases pārtikas veikals ar nosaukumu Pomegranate, kas paredzēts konservatīvo ebreju, hasīdu klientiem. Košers, bezgluteīna maize utt. Ņujorkā ortodoksālie un konservatīvie ebreji veido 32% no šīs minoritātes. Ņemot vērā to, ka tradīcija pieprasa kuplas ģimenes (61% ebreju bērnu vecāki ir tieši konservatīvie), viņi pamazām kļūst par dominējošo «lielā ābola» ebreju minoritātes daļu. Te viss pakļauts drakoniskajiem ticības diktētajiem pārtikas noteikumiem: var iegādāties jau sagrieztas salvetes, lai sestdienās nav jāķeras pie šķērēm, produktus bez piena un vēl neskaitāmas citas preces, kas atbilst ticības priekšrakstiem. Sekulārajā ASV katrs var dzīvot kā grib, izvēlēties savu dzīves ceļu - vai dzīvot centrā vai nomalē, dejot sambu vai ticēt raganām, tāpēc šis dzīvesveids šķiet anahronisms. Savāda šķiet šo ortodoksālo ebreju kolektīvā gatavība brīvā valstī un atvērtā sabiedrībā tomēr 100% pakļauties Dieva noteikumiem un sekot ticības diktētajiem ierobežojumiem līdz pēdējam punktam. Izrādās, ka tieši ierobežojumi nodrošinot viņu ikdienai stabilitāti un piešķirot dienišķajām rutīnām garīgu auru. Pirmajā mirklī minētais fenomens izskatās pēc «kolektīvas pašvarmācības», bet, «apgūstot gramatiku», tas pārvēršoties dabīgā dzīvesveidā un priekā. Modernie, ortodoksālie ebreji ir dziļi iesakņojušies kolektīvā misijas procesijā un balstās uz savas morāles kodeksu, kas savā būtībā ir kontrakulturāls videi, kurā viņi reāli atrodas un dzīvo. Lielās ģimenes, kas ik nedēļu piepilda savas automašīnas ar pārtikas maisiem lielveikala stāvvietā, savā būtībā ir opozicionāras kontrakultūras pārstāvji. Viņu iekšējā disciplinēšanās nodrošina fundamentālu pašapziņu/līdzsvaru un sajūtu, ka tieši šādai dzīves pieejai pieder nākotne. Tas ir lieliski tikmēr, kamēr šī disciplīna netiek attiecināta arī uz mani.
