Kā žurnāls «Privātā Dzīve» var izraisīt eksploziju (150)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

Zināms, ka žurnāls «Privātā Dzīve» ir viens no visvairāk lasītajiem preses izdevumiem valstī. Runā, ka to lasa pat tie, kuri apgalvo, ka nekad nav to lasījuši. Latvijā šo izdevumu nereti neprecīzi dēvē par «dzelteno» jeb skandālu presi. Salīdzinot ar Rietumvalstīs zināmajiem «dzeltenajiem» - ļaunu tenku un netīru skandālu izdevumiem, «Privātā Dzīve» ir salīdzinoši rāms «smalko aprindu» hronikas žurnāls.

Piedevām apzīmējums «smalko aprindu» nav uztverams ar nievām - «PDz» stāsta par dažādām redzamām publiskām personām un liela daļa no viņiem ir patiesi godājami cilvēki, kuri dzīvē visu sasnieguši ar talantu un smagu darbu. Protams, uzmanība tiek pievērsta arī, teiksim tā, pretrunīgām personībām un notikumiem. Atmetot «PDz» un tās varoņu savstarpējās attiecības, jāatzīst, ka žurnāla saturs var netieši kalpot par sociāla sprādziena detonatoru. Zināms, ka liela daļa no lasītājiem varētu būt cilvēki, kuri ikdienā spiesti smagi strādāt un nopelnīt aptuveni 200-300 latu «uz rokas». Tā ir summa, par kuru mūsdienās grūti iztikt, drīzāk var mēģināt «izdzīvot». Pat pēc oficiālās statistikas tādu ir simtiem tūkstošu. Nebūs pārspīlēti teikts, ja par izdzīvošanu cīnās arī tie, kuru ienākumi ir mazliet lielāki. Īpaši tas attiecas uz ģimenēm ar bērniem. Ārkārtīgi daudzi joprojām spiesti cīnīties ar «trekno» gadu valsts un banku bezatbildīgās rīcības dēļ uzpūstajiem hipotekārajiem kredītiem. Valsts uzraudzības iestādes, kas reiz kusli noskatījās, kā bankas salej gruzdošajā ekonomikā kredītu «benzīnkannas», tagad vairāk jūt līdzi «nabaga» bankām, bet kredītņēmējiem palikusi atbildība un maksājumi. Daudzi no saviem jau tā sarukušajiem ienākumiem, spiesti katru mēnesi atraut prāvas summas, kas nebūtu tādas, ja kaut pāris drosmīgu politiķu laikus būtu sadevuši pa nagiem apdullušajiem baņķieriem un viņu agresīvajiem lobijiem, īpašumu spekulantiem. Cilvēki sajozuši ciešāk jostas, uzrotījuši piedurknes, raujas, cik vien spēj, bet reiz atbildīgie politiķi un klerki spriedelē par to, ka «daļa nedomāja ar galvu». Protams, to neattiecinot uz sevi.

«Privātās Dzīves» hronikas emocijas - apbrīna vai riebums

Bet ko redz «PDz» lasītājs? Pats galvenais - ko viņš domā un jūt? Nenoliedzami, ka nereti tās ir pozitīvas emocijas - cieņa un apbrīna. Žurnāla slejās nereti ir redzami pazīstami mākslinieki, sportisti, zinātnieki un uzņēmēji, kuri savus panākumus kaldinājuši neatlaidīgā un smagā darbā. Nereti ir cilvēki, kuri panākumu ceļā ir smagi krituši, atraduši spēku piecelties, atkal sasniegt panākumu virsotnes. Tie ir arī uzņēmēji, kuri par savu turību ir maksājuši ar sadedzinātiem nerviem, negulētām naktīm un aukstiem sviedriem, cīnoties par iespēju laikus saviem darbiniekiem samaksāt algu. Ne vienmēr tas bijis veiksmīgi - krīze smagi trāpīja gan veiksmīgiem uzņēmējiem, gan viņu darbiniekiem. Nenoliedzami, smagus triecienus un kritienus pa sociālajām kāpnēm piedzīvoja arī daudzi politiķi un ierēdņi. Tomēr, lai kas arī būtu noticis, bet ja šie cilvēki spējuši saglabāt pašcieņu un godaprātu, tad uzmanīgs lasītājs viņus uzlūkos ar cieņu. Tai pašā laikā ir arī kāds cita realitāte, kas visā savā krāšņumā izpaužas tieši «PDz» hronikās. Lasītāju tūkstoši, kuri ikdienā smagi cīnās par savu izdzīvošanu, nereti pārskaitot santīmus bērnu pusdienām, lielveikalā pie kases pāršķirstot vai kaut vai uzmetot skatu «PDz» vākam, redz kaut ko šķebinoši pretīgu. «Smalko aprindu» hronikās mēdz gozēties «slavenības» ar īpaši smalkiem luksusa limuzīniem, rokassomiņām par astronomiskām cenām, bet lasītājs labi zina, ka viņa banku vai uzņēmuma zaudējumu miljoni apmaksāti no valsts budžeta. Žurnāla fotogrāfi nereti notvēruši skatu, kā no prestiža lielveikala ar pilniem iepirkumu maisiem slāj politiskajai «virtuvei» cieši pietuvinātas personas. Cilvēki, kuri reizēm aiz noguruma, stresa un izmisuma knapi spēj pamanīt pavasara sauli, spiesti sagremot kārtējo ziņu par «visaugstāko amatpersonu» limuzīna simtiem tūkstošu eiro. Jo no tā, redz, atkarīga valsts pašcieņa. Tā vietā, lai paskaidrotu, kādēļ valsts nodokļu politika gadiem bijusi izteikti labvēlīga bagātajiem, bet pazudinoša trūcīgajiem, politiķi izvēlas bārstīt lozungus - «redz, kā bija toreiz pirms divdesmit trīs gadiem un cik tagad daudz brīvības». Tikmēr no «PDz» slejām uz mums turpina smaidīt kā marcipāna zaķi valsts uzņēmumu vadītāji, kuriem tūkstošlatu algas bija nepietiekamas «cienīgai» dzīvei un tās bija steigšus jāpaaugstina. Košas žaketes un miljonu vērtus superauto publiskai apskatei izliek darboņi, kuri «kaut kā gadījās» «Latvijas kuģniecības» tuvumā, kad simtiem miljonu vērtā flotile tika vienkārši izblēdīta no valsts. Šādus piemērus no «PDz» glancētajām slejām var saukt bezgalīgi. Brīnums, kā redakcija vēl nav attapusies ieviest īpašu sleju «Mottes smaids». Viņi staro pašpārliecinātā pārākuma sajūtā - «viss sakārtots, viss nokārtots». Nav grūti iedomāties, kādas domas un, galvenais, emocijas, to visu vērojot, pārņem tos lasītāju tūkstošus, kuri ikdienā bezcerīgi balansē uz vai aiz nabadzības robežās.

Kad muižas sāka degt

Bet kā «PDz» var izraisīt eksploziju? Sprādzienbīstamais kokteilis ir vienkāršs un labi pazīstams vēstures pazinējiem. Latvijā aizvien vairāk redzama tā sastāvdaļu koncentrēšanās. Mūsu vēsturē zīmīgs pagrieziena punkts bija 1905. gads. Toreiz strādnieku un zemnieku nemierus, muižu dedzināšanu izprovocēja tieši milzīgā sociālā nevienlīdzība, nožēlojami darba apstākļi un algas. Agrāk pacietīgais strādnieks un zemnieks it kā negaidīti, pēkšņi pārvērtās par niknu un nesamierināmu cīnītāju. Viņiem vienkārši apriebās baltvācu un cariskās Krievijas «smalkļaužu» iedomīgā uzpūtība un svētā pārliecība par «baura īsto vietu». Tas bija laiks, kad cariskā impērija vēl bija puslīdz spēcīga un dumpis uz kādu laiku tika apspiests. Bet anarhistu kustības gruzdēšana vairs netika apslāpēta. Pašā Krievijā tas beidzās traģiski - 1917. gadā, izmantojot varas vājumu, neizlēmību un nespēju veikt pārliecinošas politiskās un sociālās reformas, varu sagrāba komunistiskie teroristi. Haoss, koncentrācijas nometnes, uzņēmumu nacionalizācija, masu terors - tā bija baisā cena, ko samaksāja miljoniem cilvēku.

Līdzīgi, izmantojot sabiedrības nabadzību, milzīgo nevienlīdzību, politiskās varas vājumu, pie varas izrāvās arī nacisti Vācijā 1934. gadā. Tā nav sagadīšanās, ka nacistu partijas oficiālais nosaukums bija - Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija. Arī šajā gadījumā radikālu populistu un politisko ekstrēmistu izraušanās pie varas beidzās traģiski pasaulei un pašiem vāciešiem. Kāds paviršs vēstures zinātājs varbūt teiks, ka Ādolfs Hitlers, atmetot viņa noziedzīgos politiskos uzskatus, citādi bija lietpratīgs valsts saimnieciskais vadītājs. Lielā mērā tā ir pakļaušanās tā laika propagandai. Patiesībā Vācijas ekonomika bija balstīta uz militārās varenības atjaunošanu, kas ekonomiski bija bumba ar laika degli. Ierindas vācieša dzīve sākotnēji nostabilizējās, bet tas lielā mērā bija pateicoties tam, ka pasaulē kopumā ekonomiskā situācija uzlabojās. Bet tik un tā vācieši dzīvoja daudz trūcīgāk nekā daudzas citas apkārtējās valstis. Vācu karavīri, pakļaujot Austriju, Čehiju un citas valstis, bija pārsteigti par daudz labāku dzīves līmeni nekā pašu mājās.

Laikus kapitālistiem uzlikti iemaukti - glābiņš visiem

Toreiz no sociālajiem satricinājumiem lielā mērā izdevās izvairīties Skandināvijas valstīm. Iemesls, kādēļ tur pie varas neizlauzās dažādi radikāļi, bija sabiedrības spēja laikus atrast pieņemamas un plašas vienošanās starp dažādām šķirām - kapitālistiem, zemniekiem, strādniekiem. Sanākot un spējot atrast kopīgu valodu, šīs dažādās šķiras, ļaužu grupas, spēja vienoties par savstarpēji pieņemamu un auglīgu sadarbību. Tas ielika arī stingrus pamatus pēckara izaugsmei un stabilitātei. Interesanti, ka arī ASV 30. - 60. gadu periodā izdevās krietni samazināt sabiedrības nevienlīdzību un uzlabot kopējo dzīves līmeni. Arī tur liels devums bija tieši arodbiedrībām un prezidentam Franklinam Rūzveltam, kurš 30. gados aizsāka apjomīgas sociālās reformas, tā saukto Jauno kursu (New deal). Ne viss viņam izdevās, bet stabilitāte tika atjaunota, kaut arī daudzi viņu lamāja, ne vairāk, ne mazāk kā par «sociālistu». Tas noteikti ir pārspīlējums, drīzāk viņš bija ārkārtīgi tālredzīgs kapitālists, kurš saprata nekontrolēta, primitīva kapitālisma postošo dabu.

Pēc Otrā pasaules kara amerikāņi, palīdzēdami atjaunot Rietumeiropu, caur pirkstiem skatījās uz dažādām eiropiešu sociāldemokrātiskajām partijām. Viņi saprata, ka pārāk liela sociālā nevienlīdzība, nevaldāms kapitālisms var izprovocēt nevēlamas sekas. Tas arī viens no iemesliem, kādēļ Rietumeiropā patiesībā nekad nav bijis absolūts kapitālisms. Eiropas vadošie politiķi un politisko sistēmu inženieri rūpīgi raudzījās, lai Rietumeiropā valdītu uz labklājības valstīm orientētas sistēmas ar spēcīgiem sociālās aizsardzības tīkliem, tai skaitā arodbiedrībām. Tā bija vienīgā un pareizā atbilde uz Staļina cerībām, ka «strādnieki reiz sacelsies un padzīs kapitālistu algotņus». Tā vietā strādnieku dzīves līmenis strauji izauga un viņi ar nožēlu lūkojās uz fiktīvo «strādnieku paradīzi» - Padomju Savienību.

Vai Latvijā iespējams izvairīties no sociālā sprādziena?

Latvijā šobrīd nav spēcīgu arodbiedrību, ir rūdīti kapitālisti, kuri izmanto valsts rīcībspējas vājumu. Politiskā vide ir gadiem ilgi auklējusies ar noteiktu «savējo» loku, kā rezultātā daži politbiznesmeņi ir «vārījušies un mazliet padalījušies, ar kuriem vajag», citi savukārt mēģinājuši izdzīvot. Tas viss ir iedragājis normālu konkurētspēju, nomācoši lielu daļu sabiedrības iedzinis «nabadzības slazdos», raisot apātiju, bezcerību un aizvainojumu. Milzīgā plaisa starp absolūti lielāko trūcīgo vairākumu un šauru, «politiskajai silei» pietuvināto superbagātnieku slāni ir ārkārtīgi bīstams kokteilis. Tā ir pulvera muca, pie kuras agri vai vēlu uzrodas kāds harismātisks, līdz mielēm cinisks un populistisks radikālis ar sērkociņu rokās. Viņam daudz prāta nevajadzēs - atliks vien atšķirt «PDz» galerijas ar «mottes smaidiem». Tālāko bail pat prognozēt - pagātnes mācības ir biedējošās.Var, protams, cerēt uz labāko scenāriju un pieņemt, ka latvieši pacietīgi un saprātīgi pie bruģakmeņiem vairs neķersies. Bet demogrāfiskā bedre un daļas strādājošo aizbraukšana arī neko labu nesola ne valstij, ne šodienas «superelitei». Tādēļ ir pats pēdējais laiks ķerties pie 30. gadu skandināvu piemēra - noslēgt saprātīgas starpšķiru vienošanās, izveidot efektīvas arodbiedrības un izskaust postošās «politbiznesa» tradīcijas. Atrodot savstarpēju dialogu, sapratni, var radīt vidi, kur valda cieņa un sapratne - no ierindas strādnieka, līdz liela uzņēmuma vadītājam, miljonāram. «Privātajā Dzīvē» noteikti atradīsies vieta patiešām pilsonīgas sabiedrības labākajiem pārstāvjiem. Tādiem, kuri netracina, bet raisa apbrīnu un varbūt mazliet skaudību - ne zaļu, bet labvēlīgi baltu.

Komentāri (150)CopyLinkedIn Draugiem X

Tēmas

Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu