Latvijas iedzīvotāji var kļūt vēl nabadzīgāki un arvien nevienlīdzīgāki. Par to mūsu valsti brīdina Eiropas Komisija (EK), atzīstot, ka nabadzība un sociālā atstumtība Latvijā ir ļoti liela problēma.
Liels risks, ka Latvijas iedzīvotāji var kļūt vēl nabadzīgāki (323)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Runājot par sociālo situāciju un nabadzību Eiropā, EK Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāta pārstāve Linda Adamaite Latvijas žurnālistiem norādīja, ka Eiropas Savienības (ES) kopējais mērķis līdz 2020.gadam ir samazināt nabadzīgo cilvēku skaitu par 20 miljoniem.
Kurš ir un kurš nav nabadzīgs?
«Kā jūs varat iedomāties – nav viegli definēt, kas ir nabadzība – kas ir nabadzīgs cilvēks Luksemburgā, kas Rumānijā. Tādēļ dalībvalstis vairākus gadus sēdēja pie galda un mēģināja vienoties par kaut kādiem indikatoriem, kā to vispār mērīt.»
Speciālisti secināja, ka nabadzības risku Eiropā var mērīt, balstoties uz trīs indikatoriem. Pirmais ir nabadzības risks, relatīvā nabadzība – cik cilvēku ienākumu ir zem 60% no mediānas ienākumiem. Šī nabadzība neesot atkarīga no valsts ekonomiskās attīstības līmeņa, tā parāda, kā valstī sadala resursus.
Latvijā nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaits ir viens no augstākajiem Eiropā.
Latvijā tie ir cilvēki, kuru ikmēneša ienākumi ir zem 147 latiem (2011.gada dati). Šos iedzīvotājus uzskata par nabadzības riskam pakļautiem. Latvijā šis rādītājs ir ļoti augsts – 19%. Tas ir ir viens no augstākajiem Eiropā.
Otrs indikators ir materiālā nenodrošinātība jeb absolūtā nabadzība. To mēra, aptaujājot cilvēkus un uzdodot viņiem deviņus jautājumus.
Tie ir: vai jūs varat atļauties ēst gaļu vai zivis katru otro dienu, samaksāt par īri un siltumu, apmaksāt neparedzētus izdevumus (piemēram, saplīst ledusskapis vai vajadzīga operācija), doties atvaļinājumā ārpus mājas vismaz reizi gadā, telefonu, televizoru, veļasmašīnu, automašīnu.
Aptaujājot pašus cilvēkus, cenšas noskaidrot, vai viņi gribētu šīs lietas, vai tās ir nepieciešamas un vai var tās atļauties.
Ja cilvēks nevar atļauties 4 no 9 lietām, viņš uzskatāms par materiāli nenodrošinātu.
Absolūtā nabadzība ir diezgan saistīta ar valsts ekonomiskās attīstības līmeni.
Trešais indikators vairāk aktuāls attīstītākajām Rietumeiropas dalībvalstīm. Par nabadzīgiem uzskata arī cilvēkus, kuri dzīvo mājsaimniecībās, kurās neviens no darbspējīgiem iedzīvotājiem nestrādā algotu darbu.
Pat ja cilvēks var atļauties nopirkt nepieciešamās lietas un viņam ir pietiekami daudz līdzekļu, lai izdzīvotu, viņš var būt sociāli atstumts, jo neviens viņa mājās nestrādā. «Darbs un darba vieta ir viens no galvenajiem veidiem, kā cilvēks var iekļauties sabiedrībā.» Latvijā šajā grupā ir 12% cilvēku.
Vismaz vienā no šīm grupām 2008.gadā Eiropā kopumā bija 120 miljoni cilvēku, bet Latvijā – 760 tūkstoši. Toreiz dominēja nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaits, bet tagad – absolūtā nabadzībā dzīvojošie.
Latvijā vismaz vienā no nabadzības grupām ir 40% iedzīvotāju.
Tas ir otrs augstākais rādītājs ES. Trūcīgāk ir tikai Bulgārijā.
Latvijas iedzīvotāju nabadzība ir krietni augstāka nekā ES vidējais rādītājs. Mūsu valsts indikators ir augstāks arī par Rumāniju, kur iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju ir zemāks nekā Latvijā. Tas ir arī ievērojami augstāks nekā Igaunijā un Lietuvā.
ES dalībvalstis var izvēlēties, kuru no šīm cilvēku grupām un par cik prioritāri samazināt. Latvija nolēmusi vispirms samazināt nabadzības riskam pakļauto ļaužu daudzumu, kā arī to cilvēku skaitu, kuru mājsaimniecībā neviens nestrādā. Līdz 2020.gadam plānots panākt, ka šajās grupās ir par 120 tūkstošiem cilvēku mazāk.
Kā nabadzība attīstījusies laika gaitā?
Runājot par nabadzības attīstību laika gaitā, EK pārstāve norādīja – lai arī ekonomiskā krīze ir pārvarēta, materiālā nenodrošinātība pieaug. «Cilvēki var atļauties arvien mazāk un mazāk lietu.» Vienlaikus nabadzības riskam pakļauto ļaužu daudzums ir samazinājies. Tas nozīmē -
visi kļuvuši vienlīdzīgāki, bet nabadzīgāki.
Krīzes laikā strauji palielinājies to mājsaimniecību skaits, kurās neviens nestrādā, bet tagad to daudzums pamazām samazinās.
Adamaite vērsa uzmanību uz datiem, kas liecina, ka jau patlaban Latvija ir gandrīz sasniegusi šo savu noteikto mērķi – panākt, ka līdz 2020.gadam nabadzīgo cilvēku skaits samazinās par 120 tūkstošiem.
«Latvija ir sasniegusi savu nabadzības mērķi – protams, izklausās ļoti dīvaini, kad to pasaka, bet tas balstīts uz relatīvo nabadzību un to, ka krīzes laikā samazinājās iedzīvotāju nevienlīdzība. Galvenais jautājums – kas notiks 2020.gadā.
Ir ļoti liels risks, ka relatīvā nabadzība atkal pieaugs
un cilvēki kļūs arvien nevienlīdzīgāki, ja Latvija neveiks kaut kādus pasākumus, lai šo situāciju mainītu. Daudzās valstīs ir tā, ka krīzes laikā kļūst vienlīdzīgāki.. Mūsu viedoklis – Latvijā nabadzība un sociālā atstumtība ir ļoti liela problēma.»
EK ir identificēju vairākas grupas, kuru iedzīvotāji ir īpaši pakļauti nabadzības riskam. Tie ir invalīdi, jaunieši no bērnunamiem, romi, bērni no nelabvēlīgām ģimenēm utt. Šo iedzīvotāju atbalstam vajadzētu papildu pasākumus. «Bet, protams, arī visas sabiedrības kopējā nabadzība ir problēma.»
Kāpēc tik liela nabadzība un ko darīt, lai to samazinātu?
EK pārstāve minēja vairākus faktorus, kas būtiski ietekmē ienākumu sadali un nabadzību valstī: ekonomiskā attīstība, korupcija, tiesiskums, konkurence, tehnoloģiskās izmaiņas. Ja šīs jomas uzlabotu, nabadzība samazinātos.
Trūcīguma samazināšanai vajadzīga arī atbilstoša sociālā politika. Adamaite norādīja, ka Latvijas sociālie izdevumi ir otri zemākie ES. Nabadzību varētu mazināt ar dažādiem mērķtiecīgiem pabalstiem, īpaši nabadzīgākajiem cilvēkiem.
Tāpat trūkumu var mazināt ar nodokļu progresivitāti, kas Latvijā nav īpaši augsta. Vajadzīgs attīstīt sociālos pakalpojumus, novērst diskrimināciju, veicināt reģionālo mobilitāti, uzlabot iedzīvotāju izglītības līmeni, ievērot darba ņēmēju tiesības, stiprināt arodbiedrības, attīstīt kultūras faktorus un vērtības.