Ko tas Alvis Hermanis atkal sarunājis?! (419)

Galvenokārt pārmetumi ir par Hermaņa dusmīgajiem vārdiem neizglītotajiem «lumpeņiem» un «kundzītēm, kuras gatavas atdoties par bezmaksas biļeti sabiedriskajā transportā». Var gari un plaši diskutēt par Hermaņa teikto. Tomēr vēl savādāks šķiet «Dienas» Āboliņa aizrādījums, kā viņš pats raksta - «pašpasludinātai inteliģencei».

Vai Jurim Rubenim ir miglaina izpratne par valsti?

Savā rakstā, kurā asi nosoda «provinciālismu», Ivars Āboliņš saka: «Ir pieņemts, ka par politiku, ekonomiku un valsts uzbūvi izsakās rakstnieki, mūziķi, režisori, diriģenti, aktieri, dzejnieki, dziedātāji un pat mācītāji, turklāt tas visiem šķiet pašsaprotami. Taču realitāte ir tāda, ka šiem visādi citādi ļoti cienījamajiem cilvēkiem bieži ir vien miglains priekšstats ne tikai par politiku kā tādu, bet arī to, kā funkcionē valsts. Un rezultātā mēs iegūstam apšaubāmas kvalitātes analīzi par tēmu, kurā runātājs neorientējas vispār.» Acīmredzot traki, ka par politiku uzdrošinās spriest radošo profesiju pārstāvji un, iedomājieties tikai, - pat mācītāji! Nav gan precizēts, kuriem vajadzētu paklusēt vairāk - katoļu vai, teiksim, baptistu mācītājiem? Āboliņa brīdinājums noteikti atvērs acis tiem, kuri, iespējams, gadiem ilgi maldījušies mācītāja Jura Rubeņa miglainajos spriedumos, kuros reizēm pieminēta arī valsts.

Pašpasludinātie inteliģenti Reigans, Havels, Meri?

Tomēr izrādās, ka pasaulē nopietnas valstis jau ilgstoši slīgušas baisā provinciālismā. ASV 80. gadu sākumā krita tik «zemu», ka par prezidentu ievēlēja, iedomājieties tikai, - aktieri Ronaldu Reiganu. Šobrīd amerikāņi un liela daļa pasaules viņu dēvē par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta politiķiem. Tiek uzskatīts, ka Reiganam bija liela, ja ne izšķiroša loma Aukstā kara uzvarā, kas nozīmēja totalitārās Padomju impērijas ātru un salīdzinoši veiksmīgu sabrukumu.

Apmēram tajā pašā laikā uz politiskās skatuves parādījās vēl kāds radošās profesijas pārstāvis - dramaturgs, esejists un dzejnieks Vāclavs Havels. Neapdomīgi provinciālie čehi un slovāki viņu ievēlēja par prezidentu. Havels tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem un ievērojamākajiem 20. gadsimta Eiropas intelektuāļiem un politiķiem. Arī viņa prezidentūras laikā miermīlīgi sadalītās Čehijas un Slovākijas valstis ir labi piemēri, kā atjaunot brīvas un veiksmīgas valstis.

Cits tuvāks piemērs radošās profesijas pārstāvis augstajā politikā ir Igaunijas leģendārais valstsvīrs, rakstnieks un kinorežisors Lennarts Meri. Viņa izlēmība un ārkārtīgi asais prāts bija pamatā tam, ka 1991. gada augusta puča laikā Baltijas valstu atjaunoto neatkarību pasaulē sāka atzīt, vēl pirms Gorbačovs bija atgriezies Kremlī. Meri prezidentūras laikā Igaunijas politiskajā sistēmā tika veiktas izšķirošas reformas, kas viņus padarīja par Baltijas valstu veiksmīgāko valsti. Un, pats galvenais, izglāba igauņu nāciju no kritiena demogrāfijas bedrē. Protams, tas nebija tikai viena Meri nopelns, bet lielā mērā viņš bija stūrakmens nācijas pašapziņas stiprumam, spītībai un tālredzībai. Līdzīgus piemērus var atrast arī mūsu valstī. Latvijas valsts rītausmā ļoti liela loma bija dzejniekam, aktīvam politiskajam publicistam, politiķim Jānim Rainim.

Vai Hermanis runāja par Ušakova grupveida orģijām?

Protams, radošo profesiju pārstāvis nav un nevar būt par automātisku garantiju veiksmīgam politiķim, politisko procesu ekspertam. Tomēr demokrātisko valstu sabiedrībās sava loma vienmēr ir intelektuāļiem, tai skaitā radošo profesiju pārstāvjiem. Krievijas cariskajā impērijā un Padomju Savienībā intelektuāļus parasti bāza vienā maisā ar Āboliņa pieminētajiem «pašpasludinātajiem inteliģentiem». Tomēr tas nav gluži viens un tas pats. Hermanis ir spilgts intelektuālis Eiropas izpratnē. Viņa asais un trāpīgais izteiksmes veids ir labs piemērs intelektuāļa lomai un uzdevumam gudrās sabiedrībās - viņš var atļauties pateikt to, ko politiķi atļaujas retāk. Spilgtākie radošo profesiju pārstāvji ir vārda un domas mākslas profesionāļi. Tāpēc viņu teiktais vislabāk un asāk atklāj nozīmīgas problēmas. Gudras sabiedrības, to mediji un viņi paši lieliski saprot, ka viņiem nepieder «pēdējās patiesības» monopols. Intelektuāļu uzdevums ir sašūpot sastāvējušos ūdeņus, iemetot kādu smagāku akmeni, provokatīvi pievērst uzmanību problēmām. Atšķirībā no politiķiem viņiem nav jābaidās no neērtām patiesībām, nav jāslīgst salkanā populismā. To arī Hermanis dara. Viņam labi sanāk.

Kā un kam «kundzītes atdodas par braukšanas biļeti», par to lai uztraucas dažādi apskatnieki. Saprātīgi cilvēki saprot, ka pašreizējam Rīgas mēram nav grupveida dzimumattiecības ar pensijas vecuma kundzēm. Un Hermanis noteikti nebija domājis, ka visiem pensionāriem nepiemīt kritiskā domāšana. Hermanis vienkārši ir tik spožs režisors, ka spēj izspēlēt etīdes ar mazāk talantīgiem cirka klauniem no svešiem teātriem.