Maija beigās ziņu kanāli bezkaislīgi informēja, ka banku sektors Latvijā 2013.gada pirmajos četros mēnešos nopelnījis gandrīz 75 miljonus latu un tas ir par 35% vairāk nekā iepriekšējā gada attiecīgajā periodā.
Vai bankas nodrošina veselīgu asinsriti Latvijas ekonomikai? (47)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šā gada aprīlī pieaugusi likviditāte, kapitāla pietiekamības rādītāji, arī piesaistīto noguldījumu atlikums - viss izskatās labi. Vienīgi kopējais kredītportfelis aprīlī ir samazinājies par 1,1% jeb par 126 miljoniem latu, kas Latvijas mērogiem jau ir vērā ņemama summa. Kopējais izsniegto kredītu apjoms aprīlī ir bijis 158 miljoni latu, no kuriem tikai 22 miljoni latu nonākuši rezidentu mājsaimniecībām bet 32 miljoni - Latvijas uzņēmumu attīstībai. Savukārt puse no summas jeb 76 miljoni latu aizgājuši nerezidentiem.
Tātad puse kredītu izsniegta nerezidentiem, bet tikai piektā daļa - Latvijas uzņēmumiem. Secinājumi nav iepriecinoši: tirgus, kurš vēl tikai pirms dažiem gadiem ļāva gūt visai nopietnu peļņu (tikai viens piemērs - Hansabankas grupas peļņa 2007.gadā bija 100,3 miljoni latu), vairs nav interesants. Gribot negribot nāk prātā salīdzinājums ar nomadu dzīvesveidu - atrodam oāzi, noplicinām, pametam un dodamies tālāk uz nākamo oāzi.
Mēdz teikt, ka banku finansējums ir tautsaimniecības asinsrite. Banku augstskolas asociētais profesors Uģis Zālītis aprīļa žurnālā «Kapitāls» ir vēl tiešāks, apgalvojot: «Ja kreditēšana nenotiek, tautsaimniecības attīstība ir apdraudēta.» Tad jautājums ir ļoti nopietns - vai Latvijā reģistrētās komercbankas šobrīd apdraud Latvijas ekonomikas attīstību?
Arī Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis atzīst, ka bankas negrib dot kredītus, skaidrojot, ka bankas esot «samulsušas par tiesisku vidi, kurā ir jāstrādā». Dīvaini, pirms 5-6 gadiem praktiski šī pati tiesiskā vide bija gana laba, lai gūtu cienījamu peļņu.
Citējot klasiķus, šajā gadījumā Panu Kleksi, arī man ir sapnis. Es sapņoju, kā mūsu ekonomikas un finanšu ministri izsauc pie sevis uz īsu sapulci lielāko banku vadītājus un nodod viņiem vienu vēsti: mīļie, jūs turpmāk daudz intensīvāk kreditēsiet pašmāju uzņēmējus, un uzdevums ir, piemēram, 100 miljoni latu kredītos tieši Latvijas uzņēmumu attīstībai nākamajā ceturksnī... Jā, mēs zinām, ka labu projektu nav nemaz tik daudz, jā, mēs zinām, ka riski pieaugs, jā, mēs zinām, ka mātes struktūras pieprasa «stingrāku un konservatīvāku kreditēšanas politiku», jā, nāksies veidot lielākus uzkrājumus sliktajiem parādiem, jā, mēs saprotam arī visas pārējās «atšaudes». Jā, jūs patiešām nopelnīsiet mazāk - un tad?
Lai kaut kas labs izaugtu, zeme ir arī jāmēslo
Protams, bankas būs sašutušas un teiks, ka tas viss nav iespējams un vispār mūsu brīvā tirgus apstākļos valsts iejaukšanās biznesā ir kaut kas nepieļaujams.
Bet mans sapnis turpinās - es redzu, kā mūsu ekonomikas un finanšu politikas vadītāji vienkārši informē baņķierus, ka sevišķi niknas banku stīvēšanās var novest pie Kredītiestāžu likuma labojumiem, piemēram, iestrādājot tajā t.s. atstāto atslēgu principu iespējami skarbākajā versijā, turklāt bez īpašām debatēm parlamenta komisijās (kuras vasarā ir atvaļinājumā) vai «konsultācijām ar nozares organizācijām»... Briesmīgs sapnis, vai ne?
Protams, «latvietis parastais» nav ar pliku roku ņemams. Ja kredīti būs vieglāk pieejami, tad der ņemt vērā, ka daļa jaunās paaudzes uzņēmēju ir to darboņu pēcteči, kas pirms pārdesmit gadiem izsaimniekoja G24 kredītus, turklāt ne tikai idejiski bet, iespējams, arī bioloģiski. Protams, nāksies sastapties ar veikli organizētiem maksātnespējas gadījumiem, lai izvairītos no kredītu atmaksas un vienlaikus nezaudētu paša labklājību. Nešaubīgi būs arī citi burvju triki. Varbūt aizdevējiem nāksies biežāk iedarbināt Komerclikuma pantus, kas paredz valdes locekļu atbildību par zaudējumiem, ko tie nodarījuši uzņēmumam.
Taču tās ir tikai masaliņas uz augošā valsts ekonomikas organisma, kas vienkārši ir jāpārslimo. Jeb vai mēs negribam, lai organisms attīstītos?
Mūsu visu (es ceru, arī ekonomikas un finanšu ministru kungu) interesēs ir veidot plaukstošu Latvijas ekonomiku ar pārtikušiem Latvijas iedzīvotājiem, nevis vairot Ziemeļvalstu pensiju fondu bagātību un citu skandināvu banku īpašnieku labklājību. Varbūt kādam no banku prezidentiem gadskārtējā akcionāru pilnsapulcē būs arī drusku jātaisnojas, varbūt kāds pat nedabūs savu gada prēmiju. Kopumā tā nav lielāka samaksa par mūsu Latvijas ātrāku izaugsmi kā Latvijas bankas un Finanšu ministrijas šogad prognozētais IKP pieaugums remdenā 3,6-3,7% apmērā.
Toties mana sapņa turpinājumā mēs braucam slēpot uz labiem kūrortiem, atceroties senos laikus, kad pie katra kalnu pacēlāja ievērojamu rindu veidoja tieši pārtikušie zviedru pensionāri. Laiki mainās, uz kalna bieži skan latviešu valoda, un bieži vien tie ir arī vecāka gadagājuma cilvēki, kas bauda godam nopelnītu kvalitatīvu atpūtu.
Sasodīts, nupat atcerējos, no kurām struktūrām ir nācis mūsu ekonomikas ministrs, finanšu ministrs un arī valsts prezidents. Laikam jādodas pie miega terapeita.