Pusaudžu imigrantu nemieri, kas sākās maijā Stokholmas piepilsētā Husbijā, pārsteidza gan pašus zviedrus, gan arī ārzemes. Zviedrija ir valsts, kuru imigranti uzskata gandrīz vai par sapņu zemi iecerētajā Eiropā, un Eiropas politiķi savukārt to uztver kā atdarināšanas vērtu paraugu ieceļotāju integrācijas politikā. Kā īsti ir patiesībā?
Dzīve izolācijā
Kaut arī sākumā zviedru mediji izvairījās nemierus saistīt ar etniskiem protestiem, liekot uzsvaru uz neaizsargātās darba ņēmēju šķiras problemātiku, beigās tomēr arī parlamenta diskusijās (pirms nedēļas) visi bija vienisprātis, ka šajā gadījumā ir jārunā par imigrantu integrācijas problēmu. Šie nemieri notika priekšpilsētās, kas laika gaitā ir izveidojušās par sava veida imigrantu geto zonām. Tajās pamatā runā arābu, kurdu, persiešu, serbu, horvātu, bosniešu un citās svešvalodās. Daudzstāvu ēku balkoni ir aprīkoti ar satelītantenām, un iedzīvotāji pastāvīgi šeit skatās savas dzimtenes TV kanālus. Situācija atgādina Rīgas priekšpilsētas Mežciemā, Ķengaragā, Bolderājā vai Imantā.
Taču starp Stokholmas un Rīgas imigrantiem pastāv atšķirības. Zviedrijā visi imigrantu bērni mācās zviedru skolās zviedru valodā, taču, neraugoties uz to, zviedru sabiedrībā neintegrējas, jo ikdienā dzīvo savā etniskajā vidē un uztver pasauli caur savas etniskās subkultūras filtru. Gadās, ka daļa no viņiem skolā zviedru valodu tā arī kārtīgi neiemācās, jo klasē un draugu vidū šajos geto rajonos var arī nebūt zviedru bērnu, kas zviedriski runā tekoši, bez kļūdām un akcenta.
Nereti šo imigrantu vecāki arī nav integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, jo vecāki ikdienā sēž mājās bez darba un kontaktiem ar zviedru sabiedrību, iztiekot visu mūžu ar sociāliem vai cita veida pabalstiem. Tāpēc rezultātā puse no visiem imigrantu bērniem mācās tik slikti, ka sekmju līmenis nedod viņiem tiesības pēc pamatskolas mācīties tālāk ģimnāzijā. Tātad šie jaunieši (lai gan ir dzimuši Zviedrijā) nereti iztiek bez labas izglītības, kontaktiem un tāpēc neatrod darbu savā mītnes valstī.
Pašlaik pie varas esošie labēji politiķi asi kritizē zviedru pēckara gada imigrācijas politiku, kas, it kā labu gribot, faktiski ir izveidojusi valstī šo izolēto un pašu zemāko sabiedrības šķiru - imigrantu bērnus, kas faktiski ikdienā dzīvo segregēti un izolēti. Līdzīgi saviem vecākiem.
Integrācija vai asimilācija?
Zviedrijas imigrācijas politika vienmēr ir bijusi vērsta uz ieceļotāju integrāciju, nevis asimilāciju. Ar integrāciju mēs parasti saprotam ieceļotāju iesaisti valsts sabiedriskajā dzīvē, vienlaicīgi dodot iespēju imigrantiem saglabāt un kopt savu valodu un kultūru privātajā sfērā. Asimilācija ir pavisam cits process, kad imigrants valsts valodu lieto arī ģimenē un privātajā sfērā, atsakoties no dzimtās kultūras un valodas savā privātajā dzīvē. Tāpēc, ka Zviedrijā valsts nefinansē skolas minoritāšu valodās (kā tas tiek praktizēts joprojām Latvijā), valsts piedāvā bērniem no imigrantu ģimenēm, kurās runā citā, nevis zviedru valodā, uz valsts rēķina mācīties dzimto valodu vairākas reizes nedēļā, ja attiecīgajā pašvaldībā var izveidot grupiņu ar vismaz četriem bērniem.
Tātad - zviedru valsts nespiež savus ārzemniekus asimilēties. Asimilācija parasti notiek brīvprātīgi, ja ģimenē vīrs vai sieva ir zviedrs un latviešu vai krievu mamma/tētis paši labprātīgi atsakās no savas dzimtās valodas saziņā ar ģimenes locekļiem. Tad notiek asimilācija. Pretējs process ir apzināta norobežošanās, kad ārzemnieki nobarikādējas savos geto rajonos, izveidojot ap sevi «mazo Indiju», «mazo Ķīnu» vai «mazo Krieviju» ar specifisku preču veikalu sortimentu un ikdienas etnisko sadzīves rutīnu stilu. Šā iemesla dēļ ieceļotāji jaunajā mītnes zemē bieži paši vēlas apmesties uz dzīvi mikrorajonos, kuros tradicionāli ir apmetušies viņu tautieši.
Zviedru valodas apguve imigrantiem Zviedrijā ir nevis valsts, bet pašvaldību kompetencē. Tāpēc tieši pašvaldības rīko ieceļotājiem zviedru valodas kursus un eksāmenus un tie ir bez maksas. Pašvaldības atbild, lai trīs mēnešu laikā (kopš ierašanās valstī) imigrants varētu sākt valodas mācības kursus. Tagad izrādās, ka valodas kursi vēl nav imigrācijas problēmu atrisinājums. Husbijas nemieri liecina, ka integrācija šeit ir bijusi formāla, nepietiekoša un stāvoklis šajā jomā faktiski ir neapmierinošs.
Imigrācijas politikas vēsture
Apmēram 15% no 9 miljoniem Zviedrijas iedzīvotāju ir dzimuši ārzemēs, un tos arī mēdz uzskatīt un arī oficiāli dēvēt par imigrantiem.
Vēsturiski Zviedrija vienmēr ir bijusi etniski salīdzinoši viendabīga valsts, un lielāki imigrācijas viļņi šeit iesākās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad bija nepieciešams darbaspēks zviedru industrijai.
Tolaik Zviedrija sociāldemokrātiskās politikas rezultātā kļuva arī par patvēruma meklētāju miera ostu karu un politisko apvērsumu plosītu valstu bēgļiem no visas pasaules. Var uzskatīt, ka politiskā imigrācija Zviedrijā faktiski sākās ar baltiešu bēgļu plūsmu pēc Otrā pasaules kara. Tolaik Zviedrija uzņēma vairākus desmitus tūkstošu bēgļu no Baltijas valstīm, taču šis labvēlības periods neiztika bez pārrāvumiem. 1946. gadā zviedru valdība pakļāvās Padomju Savienības spiedienam un izdeva PSRS 146 latviešu, igauņu un lietuviešu karavīrus, kuri bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās un pēc kara pieprasīja sev politisku patvērumu Zviedrijā. Šo aktu sauc par «baltiešu izdošanu», un tas iegājis valsts vēsturē kā kauna traips.
Laikā no 1936. līdz 1976. gadam Zviedrijā pie varas bija Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Šajā laikā Zviedrijā tika īstenotas sociālas reformas un nodokļu veidā nodrošināta ienākumu pārdale, kas radīja «tautas mājas» vienlīdzības situāciju, nivelējot dažādu profesiju cilvēku ienākumus apmēram vienādā līmenī. Tā tika mākslīgi radīta situācija, kurā faktiski nebija būtisku atšķirību starp iedzīvotāju ienākumiem dažādās profesijās. Sociālisms bija uzcelts, un šis apstāklis radīja Zviedrijai sociāli taisnīgas valsts slavu visā pasaulē.
29 000 imigrantu katru gadu
Šodien Zviedrijā jau sen vairs nevalda sociāldemokrāti, ir sabrukusi «tautas māja» un dramatiski pieaug atšķirības iedzīvotāju ienākumos. Sabiedrības nabadzīgāko skalas galā atrodas tieši imigranti.
Lai arī Zviedrijā ir reģistrēta daudz labāka dzimstība nekā Latvijā un valstī notiek arī emigrācijas procesi (Zviedrijas pilsoņi emigrē uz angliski runājošām valstīm, ieskaitot Austrumeiropu), iedzīvotāju skaits valstī turpina pieaugt. Katru gadu vidēji tiek piešķirtas darba atļaujas apmēram 17 000 ārzemniekiem, kas ir ārpus ES valstu pilsoņi un apmēram 12 000 ārvalstnieku saņem patvēruma tiesības (galvenokārt no Sīrijas, Somālijas, Afganistānas, Serbijas, Krievijas un citām valstīm). Emigrantu skaits, kas katru gadu emigrē, ir apmēram 50% no kopējā imigrantu skaita. Tātad iedzīvotāju pieaugums migrācijas rezultātā Zviedrijā ir ar plus zīmi.
Nacionālie politiķi grib ierobežot imigrāciju
Zviedrijas parlamenta diskusijās tikko izskanēja viedokļi, ka visu iepriekšējo gadu sociāldemokrātu īstenotā imigrācijas politika ir radījusi priekšnosacījumus ieceļotāju segregācijai. Šie imigranti neuzticas varai un tās pārstāvjiem, slikti zina zviedru valodu, ir bez izglītības un darba iespējām un tātad - bez reālām cerībām uz labāku nākotni.
Nacionālā flanga politiķi tagad iesaka ierobežot imigrāciju, radot imigrantiem virkni šķēršļu. Ja reiz ieceļotāji mērķē uz Zviedrijas materiālajiem labumiem un izglītību, tad esot jāizvirza arī prasības viņiem sasniegt noteiktu zināšanu apguves līmeni zviedru valodas kursos un obligāti jāapgūst sabiedrības mācība šo kursu ietvaros. Ja šis prasības netiek izpildītas, tad nākšoties samazināt valsts sociālā pabalsta apjomu. Pilsonībai ir jākļūst par burkānu. Tikai tie, kas saprot, kādā valstī viņi dzīvo, kādas tajā ir noteicošās normas un likumi, un zina attiecīgās valsts valodu, var pretendēt uz pilsonības iegūšanu.
Imigrantiem būs vairāk kursu un pagaidu darba vietu
Taču atgriezīsimies pie nesen notikušajiem grautiņiem. Husbijas nemieros piedalījās galvenokārt pusaudži, kas nekur nemācās un nekur nestrādā. Daži zviedru riksdāga deputāti ir pārliecināti, ka vajadzētu palielināt vecāku atbildību par savu bērnu likuma pārkāpumiem. Nacionāļi ierosina samazināt šiem vecākiem bērnu pabalstu, kuru Zviedrijā izmaksā par katru bērnu līdz 18 gadu vecumam (84 lati mēnesī par katru bērnu). Šie vecāki bez tam būtu jāsūta uz specializētiem kursiem, kur tos apmācītu, kā audzināmi bērni un pusaudži.
Daži politiķi iesaka likvidēt likuma normu, kas atļauj patvēruma prasītajiem pašiem izvēlēties pirmo dzīves vietu Zviedrijā, lai tādējādi mazinātu segregāciju geto rajonos - «mazajās Krievijās», «mazajās Sīrijās» u.tml.
Riksdāga debatēs plaši tika diskutēts arī par to, vai dot tiesības policijai šādos nemieru gadījumos izmantot ūdens lielgabalus un citus speciālos «kaujas» līdzekļus, kuru zviedru policijai nepietiekot.
Husbijas nemieri zviedru nodokļu maksātajiem un apdrošināšanas kompānijām izmaksāja ap 6 miljoniem latu.
Kopš 1989. gada Zviedrijā aktīvi rosās integrācijas ministrs, taču šo ministru īstenotā politika ne vienmēr ir bijusi veiksmīga. Tagad politiķi nemierīgo imigrantu rajonu pusaudžiem sola vasaras darba vietas, gatavojas piešķirt papildu līdzekļus zviedru valodas apmācībai un bezdarba likvidēšanai segregētajos rajonos.
No šīm problēmām (iespējams) būtu jāmācas arī kaimiņvalstīm.
Arī Latvijā.
