Ļoti neglaimojošs viedoklis par latviešiem: Daļa ir «gurķa ripinātāji» (1186)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: No personīgā arhīva

Vācijā dzīvojošajam latvietim Kārlim Krūmiņam ir visai skarbs viedoklis par dzimteni pametušajiem tautiešiem. Viņš intervijā portālam TVNET saka, ka daudzi nemaz nemāk un negrib strādāt. Tāpat aizbraucēju vidū esot ļaudis, kuru intereses aprobežojas ar ikvakara alus dzeršanu.

Vispirms 30 gadus vecais Kārlis pastāsta nedaudz par sevi un to, kā viņš nokļuva ārzemēs.

Viņš dzimis un audzis Rīgā. Mācījies Āgenskalna ģimnāzijā, bet pēc tam ieguvis inženiera diplomu Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju institūtā.

«Uzreiz iestājos maģistrantūrā un arī paralēli pieteicos stipendijai, lai mācītos maģistrantūrā ārzemēs. Pēc gada pateica, ka stipendija ir piešķirta un varu izvēlēties universitāti. Izvēlējos Esenes universitāti, kur uzreiz dabūju vietu. Man nebija jāliek vācu valodas eksāmens, jo iepriekš «Erasmus» stipendiju programmas ietvaros pusgadu biju mācījies Minhenē kā apmaiņas students.»

2010.gadā Kārlis pabeidza Vācijā maģistrantūru un uzreiz sāka strādāt savā specialitātē. Viņa pirmā nopietnā un arī tagadējā darba vieta ir projektēšanas birojs «Ingenieurburo Nordhorn GmbH & Co. KG». «Sāku strādāt par projektētāju.

Vācijā darbu tajā laikā atrast bija viegli.

Tā principā bija mana otrā darba intervija. Man uzreiz prasīja, kad varu sākt strādāt.»

Darba devējiem bija ļoti svarīgi, ka Kārlis ieguvis inženiera diplomu: «Maģistrantūra viņus interesēja mazāk.»

Foto: no personīgā arhīva

Darba kultūras atšķirības

«Uzskatu, ka arī Latvijā būvniecības jomā varētu atrast samērā ātri un labu darbu. Ir viena liela atšķirība starp Vācijas un Latvijas darba devējiem. Latvijā sākumā sevi ir jāpierāda. Sākotnēji darbiniekam maksā mazu algu un skatās, kā un vai vispār viņš strādās.

Vācijā ir citādi – labu algu maksā jau uzreiz. Tur jau sākumā maksā 2000 eiro, jo domā, ka darbinieks strādās. Tur ir pieņemts strādāt.

Dažreiz šķiet, ka vāciešu dzīves būtība ir strādāt.

Pirms gāju atvaļinājumā, bija jānodod projekts, un es nedēļā nostrādāju pusmēneša normu. Tur tas nav nekas īpašs. Cilvēki atnāk uz darbu pulksten 7, bet mājās iet pulksten 22. Visi jūtas laimīgi.»

Kārlis neslēpj, ka tāds darba režīms viņam sākumā šķitis pārāk traks: «Domāju, cik ilgi to varēšu izturēt. Reiz nostrādāju 28 stundas no vietas. Bija grūti. Prasīju bosam, vai varu iet mājās. Viņš atbild, ka nevaru.

Tas, ka visi strādā, ir lielākā Latvijas un Vācijas atšķirība. Tāpēc arī Vācija ir tur, kur tā ir. Tas ir tikai tāpēc, ka cilvēki tur strādā, nevis domā, ka strādā. Darba kultūra ir pavisam atšķirīga.» Laika gaitā Kārlis pie tās pieradis. «Tur visi tādi ir, un tev nekas cits neatliek, kā peldēt pa straumi.»

Foto: no personīgā arhīva

Kārlis ieguvis nelielu pieredzi arī Latvijas darba tirgū. Vīrietis novērojis, ka jauno Latvijas darbinieku darba stils toreiz bijis pilnībā neatbilstošs Vācijas prasībām: «Vācijā viņi varētu nostrādāt tikai mēnesi.» Arī viņa bijušie kolēģi atzinuši, ka būt darba devējam Latvijā ir diezgan grūti – strādājošie kustas diezgan kūtri.

Daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši spriedelē, ka brauktu atpakaļ uz dzimteni, ja viņiem būtu darbs un laba alga. «Bet realitātē, visticamāk,

viņi atbrauktu uz Latviju, neko īpašu nedarītu un «ripinātu gurķi».

Darba devējs būtu nelaimīgs.»

Kārlis lasījis arī TVNET rakstus par darba situāciju Latvijā. Viņš uzskata, ka bieži vien darba devējus lamājošie darbinieki paši neaizdomājas, kā viņi strādā vai, pareizāk sakot, nestrādā. «Ja es būtu darba devējs, es arī jaunajiem darbiniekiem sākumā nemaksātu vairāk par 200-300 latiem, jo es nezinu, vai un kā viņš strādās. Varbūt viņš sāks dzert. Vismaz par 200 latiem viņu būs vieglāk atlaist nekā, ja viņam uzreiz maksātu 1000 latus.»

Kārļa studiju laikos uz uzņēmumu nākuši studenti un viņu galvenā prasība bijusi 1000 latu alga. Ja darba devējs to nesolīja, viņi pat nesāka strādāt. «Tā nav pareizā attieksme. Uzskatu, ka darbiniekam sevi vispirms jāpierāda un jāatpelna, lai viņš varētu prasīt 1000.»

Foto: no personīgā arhīva

Vācija nebija Kārļa ilgstoši izsapņotā dzīves vieta. Pirms braukšanas uz Vāciju viņš bija nolēmis pēc studijām atgriezties Latvijā. Taču dzīvē notika citādi. Viņš sāka veiksmīgi strādāt, bet sieva – studēt.

Kārlis ir precējies ar ungārieti, kuru satika, pirmo reizi studējot Vācijā. Jaunais pāris pat kādu laiku padzīvoja Latvijā. Kad viņu meitiņa Lote bija gandrīz divus gadus veca, ģimene aizbrauca atpakaļ uz Vāciju. «Tur meitiņai uzreiz piedāvāja vietu bērnudārzā. Latvijā mums tas nespīdēja. Tā ir liela atšķirība.»

Pārcelties atpakaļ uz Latviju kļūst arvien grūtāk ar katru gadu.

«Septembrī meitiņa sāks iet skolā. Bet, līdzko bērns sāk skolas gaitas, paliek ļoti grūti mainīt Vācijas skolu pret Latvijas skolu.» Lai atvieglotu pāreju, ģimene pierakstījusi meitiņu Brocēnos esošajā tālmācības skolā, kur var mācīties latviešu bērni ārzemēs.

Foto: no personīgā arhīva

«Mums ir doma pārvākties atpakaļ uz Latviju. Esmu te dzimis un audzis.

Man te patīk labāk nekā Vācijā.

Protams, Vācijā dzīve ir ļoti vienkārša. Cilvēks nekad tur nepazudīs, kā tas iespējams Latvijā. Vācietim nav jāraizējas, kas būs pēc diviem vai trim gadiem. Ja arī nebūs darba, valsts par cilvēku parūpēsies. Ekonomika ir tik stabila, ka pārsvarā par to nav īpaši jāsatraucas.

Esmu ļoti netipisks piemērs Vācijas latvietim vai ārzemju latvietim. Pirmkārt, es strādāju birojā, nevis kaut kur celtniecībā, kur nodarbināti 90% man zināmo latviešu. Viņi skrūvē reģipsi vai dara kaut ko tamlīdzīgu. Tas, ka esmu mācījies Vācijas augstskolā, nav tāds retums.

Lielākā atšķirība ir tā, ka es gribētu braukt atpakaļ. Lielākā daļa no tiem celtniecībā nodarbinātajiem, ar ko esmu runājis, Vācijas celtniecībā arī paliks. Viņiem šķiet, ka viņi saņem normālu algu. Viņu intereses aprobežojas ar saņemto algu un vakara aliņu vai ko tamlīdzīgu.

Man nauda nav dzīvē būtiskākā, tāpēc es gribētu dzīvot Latvijā.

Šeit es jūtos kā savējais. Lai arī man varbūt maksās divas vai pat trīs reizes mazāk nekā Vācijā, mani tas īpaši nesatrauc!»

Daudz celtniecībā strādājošo latviešu Kārlim iebilduši, ka Latvijā nav ko darīt, nav darba un nekā cita. «Jā, varbūt Latvijā nekā nav, bet kas tad to visu veidos, ja ne mēs paši? Nav jāgaida, ka valdība te sāks kaut ko darīt! Ja nekā nav, tad atnāc un uztaisi kaut ko, lai būtu! Vairums Vācijā strādājošo ir pasīvie džeki. Viņi strādā pie kaut kāda darba devēja, viņiem maksā algu un viņi jūtas laimīgi.»

Lai arī Kārlis un viņa ģimene par atgriešanos vīrieša dzimtenē domā jau patlaban, viņš pieļauj, ka tas varētu notikt tikai pēc 4-5 gadiem. Līdz tam viņš vēlas nostiprināt savas Vācijā iegūtās profesionālās zināšanas un prasmes. Iespējams, vēlāk Latvijā varētu sākt savu biznesu.

Foto: no personīgā arhīva

Kārlis ir gatavs atgriezties dzimtenē, neskatoties uz prognozēm, ka šeit viņš varētu saņemt mazāku algu. Protams, viņa tagadējie ienākumi Vācijā ir krietni lielāki, taču arī ikdienas izdevumi Rietumeiropā ir lielāki. «Nauda nenosaka visu,» viņš apgalvo.

Atbraucot uz Latviju, Kārlis pamanījis vēl kādu būtisku sabiedrības atšķirību – cilvēki ir drūmāki, nospiestāki, savrupāki, nesmaidīgāki. To jūt, pat iekāpjot trolejbusā. Jaunais vīrietis uzskata, ka

cilvēkiem būtu jāmaina attieksme pret apkārt notiekošo.

Turklāt katram būtu jāsāk ar sevi.

«Es vienmēr pret visiem izturos draudzīgi un ar smaidu, bet reti nāk pretī tas pats. Vācijā ir citādi – tur vairums cilvēku ir laipni. Piemēram, Deju svētkos pamanīju, ka kāds vīrietis iet iekšā pa centrālās ieejas vārtiem, ko izmanto tikai dalībnieki. Apsargs viņu nepalūdz doties pa citurieni. Viņš uzreiz rauj pie rokas un uzbļauj, kur viņš ies.

Kas tā par attieksmi? Pirmkārt, tie ir svētki. Otrkārt, apsargs ir pakalpojumu sniedzējs, nevis kriminālo džeku ķērājs.

Šī attieksme sākas pašā apakšā un iet līdz pat augšai. Piemēram, deputāti melo acīs skatīdamies! Kāpēc viņi tā dara? Vai arī – pieķer viņu melos, bet nekas nenotiek! Viņš neatkāpjas! Vācijā uzreiz atkāpjas no amata un politikā šis cilvēks var vairs nerādīties.»

«Tie, kuri ir padzīvojuši ārzemēs, uz Latviju atbrauc tādi laimīgi, bet smaidot var izturēt tikai nedēļu. Kāda Francijas draudzene novēroja – kādu nedēļu pēc atgriešanās Latvijā viņa visiem smaidījusi un sveicinājusies, bet pārējie uz viņu skatījušies ar domu – kas viņai noticis, vai palikusi galīgi traka?

Foto: no personīgā arhīva

Varu ieteikt - ja Latvijā dzīvojošie nevar mainīt savu attieksmi pozitīvā virzienā, lai aizbrauc padzīvot uz ārzemēm. Bet ne vienmēr tas var palīdzēt,» Kārlis sacīja un norādīja, ka daļai ārvalstīs dzīvojošo ārpus darba nav citas intereses bez sēdēšanas savās četrās sienās un aliņa iedzeršanas. Par to liecina kaut vai deju kolektīvu grūtības nokomplektēt pārus. Varētu pat teikt, ka

daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu aprobežojas ar Maslova piramīdas apakšējo līmeni.

«Viņiem visas vajadzības beidzas ar aliņu iedzeršanu vakarā. Nezinu, vai tas ir zemais izglītības līmenis vai reāla cilvēku stulbība.»

Arī uz dažādiem latviešu kopīgajiem pasākumiem daļa publikas ierodas pēc oficiālās daļas beigām un nesot groziņā alu un šņabi. Viņa vērtējums ir diezgan skarbs – šādi latvieši lai arī paliek Vācijā, jo Latvijai tādi nav vajadzīgi.

Turklāt daudziem aizbraucējiem nepatīkot Kārļa un dažu aktīvāko latviešu aizrādījumi, ka jābrauc atpakaļ uz dzimteni un jāceļ tās labklājība. Viņam nav saprotams, kā latvieši Vācijā var ilgstoši samierināties ar dzīves modeli, kur vīrs strādā par celtnieku, bet sieva – māju tīrītāju.

Kārlis arī ir kritisks pret daudzu aizbraucēju solījumiem atgriezties, ja vien viņiem būtu labs darbs un alga. Pat ja maksātu 1000 latus, daudz nepārbrauktu, aizbildinoties ar sliktiem ceļiem, korumpētiem policistiem un citiem mazāk būtiskiem iemesliem.

Kārļa meita Lote patlaban ir sešus gadus veca, un viņa labi zina latviešu valodu. Tagad Kārlis nolēmis savu dzimto valodu iemācīt nepilnu gadu vecajam dēlam Pablo. Izdzirdot atvases spānisko vārdu, jautāju patriotiski noskaņotajam vīrietim, kā dēls ticis pie tāda vārda. Izrādās – kamēr Kārlis vilcinājies ar piemērota latviska vārda izvēli (bijusi domā par Mārtiņu), sieva piereģistrējusi puiku kā Pablo.

Kaut arī daudzi aizbraucēji ar saviem bērniem pat ģimenēs un mājās nerunā latviski, Kārlim tas nav pieņemami. Viņš uzskata, ka latviešiem ar saviem bērniem ir jārunā latviski. Viņa meita māk gan latviešu, gan vācu un ungāru valodu.

Kārļa sieva, dzīvojot Latvijā, ātri vien iemācījās latviešu valodu. Taču drīz vien ģimene saprata, ka Latvijā vajadzīgas arī krievu valodas zināšanas. Ne viņi vien ārvalstīs secinājuši, ka bez krievu valodas prasmes Latvijā ir ļoti grūti.

Vienlaikus viņam ir ļoti kritisks viedoklis par Latvijā dzīvojošajiem krieviem, kuri nemāk latviešu valodu. Tā esot necieņa ne tikai pret latviešu valodu, bet arī latviešu cilvēkiem. Vairums Vācijā dzīvojošo krievu vācu valodu iemācoties dažos mēnešos un pat nedomājot ar vāciešiem runāt krieviski.

Vēl dažas piebildes no Vācijas

Saruna ar Kārli notika pēc Rīgā notikušajiem Dziesmu un deju svētkiem, kuros Kārlis piedalījās. Aizbraucot atpakaļ uz Vāciju, Kārlis TVNET atsūtīja ne tikai fotogrāfijas, bet arī savu Latvijas nākotnes attīstības risinājumu.

«Manuprāt, Latvijai ir divi dažādi ceļi ejami, lai turpmāk tās iedzīvotājiem nebūtu jābaidās no globālās ekonomiskās krīzes un citām nelaimēm, kas mūsdienās tiek izraisītas samērā bieži.

Pirmais ir attīstīt ražošanu, kas, protams, nav nekas radikāli jauns, tomēr ļaus daļēji atbrīvoties no Latvijas importa atkarības. Šis variants arīdzan būs pieņemamāks lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kuri arī turpmāk varēs parazitēt uz strādīgo cilvēku rēķina. Kā jau iepriekš minēju,

Latvijā ne tikai lielākā daļa cilvēku nemāk un negrib strādāt,

bet tas arī tiek uzskatīts par normu.

Šajā sakarība jāpiemin visi ekonomisti, juristi, baņķieri un citi gurķa ripinātāji, kas neko neražo, neko nemāk, un no viņiem nav nekāda labuma. Viņi pelna naudu tikai uz citu cilvēku rēķina (it sevišķi juristi), patiesībā neko nedarot. Diemžēl viņi paši to neapzinās un uzskata sevi par neatņemamu valsts ekonomikas sastāvdaļu.

Otrs variants ir pāriet uz naturālo saimniecību Latvijas viensētās. Arī nekas jauns, tikai labi aizmirsts vecais. Ideja vienkārša: katrai ģimenei viensēta un lai tik dzīvo, strādā un vairojas. Šajā variantā saskatu vairākas priekšrocības: darbs svaigā gaisā, maz stresa, augstas kvalitātes pārtika (pašdarināta un ekoloģiski tīra), kā arī pilnīga neatkarība no globālajiem procesiem.

Papildus varētu par lielu naudu piedāvāt īsto ekotūrismu vāciešiem un krieviem. Toties mīnuss šim variantam ir, ka jāstrādā katram pašam un tas arī ir jāmāk, tātad visi juristi, ekonomisti un baņķieri šajā sistēmā nebūtu vajadzīgi un aizietu nebūtībā.»

Komentāri (1186)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu