Viena no smagākajām mūsdienu sabiedrības problēmām ir lielā pieaugušo aizņemtība, kā ietekmē daļa bērnu nesaņem pietiekamu vecāku mīlestību, uzmanību un rūpes. Tieši tāpēc skolotājiem nākas risināt arī daudz samilzušu sadzīves problēmu. Par šiem un citiem jautājumiem portāls TVNET aprunājās ar Rīgas 45. vidusskolas sākumskolas skolotāju Kaivu Lubkāni.
Ar kādām domām un emocijām gaidāt jaunā mācību gada sākumu?
Jauno mācību gadu gaidu ar pozitīvām emocijām, jo aizvadīta ļoti skaista vasara, esmu labi atpūtusies. Gaidu savus skolēnus. Vasarā arī par viņiem domāju, nemaz nebija aizmirsušies.
Kā jums šķiet – vai tas, ka skolotājs par skolēniem domā arī pēc darba laika un vasarā, ir labi? Vai tā ir labu skolotāju raksturojoša iezīme?
Tas, ka skolēni neaizmirstas, šķiet labi. Ne ļoti bieži, bet laiku pa laikam ienāk prātā domas par saviem skolēniem, piemēram, ko skolēni dara, kur atrodas.
Vai jūs sazinājāties ar skolēniem vasarā?
Nē, īpaši nē. Bet viena mamma jautāja kāda cita skolēna telefona numuru. Tas vien norāda uz to, ka bērni ir draudzīgi, kopīgi svin jubilejas, uzaicina cits citu ciemos.
Ko uzskatāt par savu galveno skolotājas uzdevumu – iemācīt tikai to, kas viņiem pēc programmas jāzina, vai arī kaut ko papildus?
Noteikti papildus. Nevar zināt, kāds skolēns ir ārpus skolas, taču
skolā bieži vien es skolēnam esmu kā otrā mamma.
Kad mazais atnāk pirmajā klasē uz skolu, viņš visu laiku meklē savu audzinātāju. Nereti grūtā brīdī vajag palīdzēt, samīļot. Viņš vienmēr paļaujas un zina, ka lielajā skolā būs viens cilvēks, kurš par viņu vienmēr rūpēsies.
Mazajam cilvēkam rodas drošības sajūta?
Jā, noteikti.
Man ir ļoti jauki skolēni. Pagājušajā gadā man bija pirmā klasīte ar mūzikas novirzienu. Tas tomēr ir citādi. Mūsu skola ir ar mūzikas novirzienu. Manā klasē ir daudz meiteņu, bet puiku ir maz. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Bērni ir ļoti patīkami.
Cik liela ir jūsu skolotājas pieredze? Vai varat salīdzināt, vai un kā bērni pēdējā laikā ir mainījušies?
Par skolotāju strādāju ilgi – kopš beidzu studijas. Tie ir 14 gadi..
Vai šo 14 gadu laikā esat pamanījusi bērnos izmaiņas?
Jā, noteikti.
Ko jūs minētu kā raksturīgākās izmaiņas?
Var sajust, ka vecāki ir tik ļoti noslogoti darbos, ka
bērniem pietrūkst tieši vecāku mīlestības.
Ne visi bērni, bet daļa jūtas pamesti. Bieži vien bērni nāk aprunāties par savu personīgo dzīvi. Viņiem ir grūti, smagi. Laiku pa laikam bērni atnāk, izkrata sirsniņu un pastāsta, kā viņi jūtas. Tad es tiešām jūtos kā mammas vietā.
Kā domājat – vai bērniem ir smagi emocionāli vai arī fiziski un materiāli?
Viss kopā.
Materiālo jūs nevarat ietekmēt, bet bērna sajūtas jūs varat palīdzēt mainīt...
Jā, varu palīdzēt mainīt, parunājoties, pozitīvi uzmundrinot.
Bērna problēmas arī atsaucas uzvedībā. Ja bērnam mājās iet grūtāk, piemēram, vecāki ir šķīrušies, to var pamanīt arī skolā. Mācībās iet smagāk.
Mainās bērna pieeja, uztvere?
Jā.
Tad jums sanāk mācīt ne tikai matemātiku, latviešu valodu un citus mācību priekšmetus, bet arī saskarsmes prasmes un emocionālo problēmu risināšanu?
Tieši tā. To, ko vecākiem nav sanācis dzīves steigā iemācīt, mēs mēģinām risināt un tikt galā skolā. Ne vienmēr izdodas, bet lielākajā daļā gadījumu bērns tomēr ņem pretī.
Vai par šīm lietām runājat arī ar vecākiem? Stāstāt, ka tomēr vajag ar bērnu aprunāties?
Jā, pat sazvanāmies individuāli.
Kā jums šķiet, kas ir mūsdienu sabiedrības lielākās problēmas, ja mēs domājam par bērniem un vecākiem?
Tā ir lielā aizņemtība.
Bet ir taču teiciens – to, ko cilvēks patiešām grib, viņš nosaka par prioritāti un atrod tam laiku. Varbūt realitātē bērni nav galvenā prioritāte?
Varbūt bērni nav pirmā prioritāte. Varbūt viņi ir otrajā plānā. Nereti vecāki par bērniem neuzņemas gana lielu atbildību un rūpes.
Kāpēc, jūsuprāt?
Grūti pateikt.
Ir darbs, ir steiga, ir nepietiekamais atalgojums. Daļa vecāku strādā vairākos darbos. Līdz ar to uz tā visa pamata cieš bērns.
Bet tas viss ir atsevišķos gadījumos.
Lielākā daļa vecāku rūpējas par savām atvasēm, cik vien var.
Ko, pēc jūsu domām, mūsdienās vajadzētu citādāk izglītības sistēmā? Piemēram, lielāku atalgojumu, labākus mācību līdzekļus, mazāku skolēnu skaitu...
Jā, visu jūsu uzskaitīto.
Klase varētu palikt tikpat liela. Tagad strādāju ar 20 bērniem. Tas ir normāli.
Iepriekš man bija 30 bērnu liela klase. Tos desmit mēs stipri jūtam. Katru bērnu virs 20 var diezgan spēcīgi just.
Gribēju jautāt par darba organizāciju. Kā 40 minūšu garā stundā iespējams atprasīt iepriekš apgūto vielu, iemācīt jauno vielu, turklāt to visu darīt atraktīvi, enerģiski un mūsdienīgi?
To var izdarīt, bet ir ļoti grūti iekļauties – atprasīt iepriekšējo un iemācīt jauno. Arī bērniem ir jāpagaida. Viņiem jātrenē uzmanība un pacietība. Viņiem jāsaprot, ka nevarēs vienmēr būt pirmie. Piemēram, ja atprasa dzejolīti, visi bērni to dara vienā dienā. Bērniem jāpagaida un jāmobilizē sevi. Ir diezgan grūti.
Tehnoloģijas un mācību līdzekļi varētu būt mūsdienīgāki.
Iepriekšējais izglītības ministrs daudz runāja par digitālajiem mācību materiāliem. Vai, jūsuprāt, planšete katram bērnam būtu lietderīga?
Bērniem planšetes patiktu.
Bērniem patiktu, bet vai tās būtu labākas?
Nezinu, jo neesmu tam visam gājusi cauri un izmēģinājusi, kā tas būtu. Bet zinu, ka bērniem noteikti patiktu.
Vai tas uzlabotu viņu prasmes, zināšanas?
Diezin vai. Domāju – nē.
Bērniem šķistu, ka tas ir modernāk un labāk. Mūsdienu bērniem vispār patīk tehnika un datori – viņus pat nost nevar dabūt!
Bet diezin vai tas uzlabotu viņu prasmes.
Varbūt varat minēt kādus citus digitālos mācību līdzekļus, kas dotu vairāk labuma nekā planšetes? Piemēram, digitālie globusi, tāfeles vai kas tamlīdzīgs.
Tagad ir modernas tāfeles. Arī mūsu skolā tās ir, taču ne katrā klasē.
Vai tas būtu būtisks atspaids vai vienkārši labāk izskatīsies?
Tas ir moderni. Varbūt ir arī atspaids, taču nevaru pateikt, jo neesmu ar tām strādājusi. Pagaidām neprotu to darīt. Šajā mācību gadā mums solīja vienu tādu tāfeli sākumskolā. Ko tas nozīmē? Varbūt mēs tāpat ieietu apskatīties, kā tā izskatās un kā ar to strādāt.
Vidusskolā ir šādas tāfeles. Vecāki domā, ka tas ir ļoti mūsdienīgi un forši – ar tādām metodēm ir labāk nekā uz parastas tāfeles ar krītu.. Bērnus tas piesaista.
Bet vai piesaista uz ilgu laiku? Varbūt viņiem ātri apniks un sapratīs, ka jāmācās būs tāpat?
Tieši tā.
Kā jūs raksturotu mūsdienu bērnu?
Atklāti, aktīvi, arī steidzīgi mūsu dzīves ritmā. Tajā pašā laikā bērni ir sirsnīgi un ļoti mīļi. Manējie bērni ir vislabākie!
Kā bērni tagad uzrunā skolotāju? Joprojām kā skolotājas vai tomēr sauc vārdā?
Laikam daudzi bērnudārzos ir pieraduši skolotājas saukt vārdā. Sākumā daudzi mani sauca vārdā un viņiem bija grūti iegaumēt, ka jāsauc par skolotāju. Daudzi jau gaiteņa galā bļāva, saucot mani vārdā: «Kaiva, Kaiva!» Tad es teicu: «Padomā drusciņ! Tu esi skolā, mēs neesam tādi draugi. Es tomēr esmu skolotāja. Vajadzētu mani tā saukt.»
Viņiem bija grūti pie tā pierast. Visa gada laikā bija divi trīs bērni, kuri pie tā nevarēja pierast. Tas jau nav nekas briesmīgs. Neesmu vēl tādos gados, lai viņi mani sauktu par skolotāju, tāpēc viņi mani sauca vienkāršāk – par Kaivu.
Dažreiz aizmirstas un gribas teikt tu, nevis jūs. Manuprāt, to nav iemācījuši vecāki. Vairumā gadījumu viņi uzrunā ar jūs, bet redzu, ka mazajam pirmklasnieciņam, kurš nāk no bērnudārza, ir grūti to atcerēties.
Vai mēģināt nodibināt klasiskās skolotāja – skolēnu attiecības, vai tomēr cenšaties izturēties kā līdzīgs pret līdzīgu - skolotājs nav augstākstāvoša persona?
Ar šiem bērniem nav kaut kā izdevies panākt skolotāja – skolēnu attiecības. Nedomāju, ka vairumam ir grūti pienākt man klāt un kaut ko pajautāt. Tomēr ir jānostājas skolotāja pozīcijā, jo, ja attiecības būs pārāk brīvas, nebūs disciplīnas. Samaitāsies šis posms.
Vai mūsdienās bērnus ir viegli disciplinēt?
Neteiksim, ka ļoti viegli. Bērni ir ļoti brīvi. Viņi izmēģina, cik daudz un ko pie katra skolotāja var atļauties. Kā jau bērni.
Kā ir ar skolotāju materiālo nodrošinājumu? Iepriekš piekritāt, ka atalgojumu vajadzētu lielāku. Cik mūsdienās skolotājam būtu jāpelna, lai varētu normāli dzīvot un nebūtu tik daudz jādomā par sadzīves lietām?
Grūti teikt...
Vismaz pasakiet, vai tā būtu minimālā alga, divreiz vai trīsreiz lielāka summa?
Jā, divreiz, trīsreiz lielāka par minimālo algu. Ar minimālo algu ir ļoti grūti iztikt.
It sevišķi Rīgā.
Jā, ļoti grūti.
Nesen bija runas par būtiskām skolotāju algu atšķirībām – izskanēja, ka ir skolotāji, kuri pelna pat 1000 latu.
Esmu dzirdējusi, ka ir tādas atšķirības starp skolām. Teiksim, kaimiņu skolā skolotājiem ir lielāka alga. Grūti teikt, kā to nosaka, bet tā esot.
Bet jūsu skolā? Vai jums vai pazīstamajiem ir tādas algas?
Kaimiņu skolā tā esot. Domāju, ka nav tādas atšķirības starp vienas skolas kolēģiem. Kaut gan patiesībā – kas to teiktu un atklātu?
Kaiva, kā jūs redzat savu profesionālo izaugsmi? Piemēram, biroja, darbinieka virzīšanās par karjeras kāpnēm ir skaidrāka – parasti no vienkāršākiem pienākumiem līdz vadošajiem menedžeriem un augstāk. Kā ir skolotājiem? Vai profesionālā personīgā izaugsme jums ir būtiska?
Teikšu tā – ja cilvēks ir cīnītājs un viņam ir mērķis, uz ko iet, noteikti var kāpt augstāk.
Skolotāju gadījumā tā būtu mācību pārzine vai skolas direktore, ja?
Jā.
Vai par kaut ko tādu domājat?
Nē, man šobrīd ir dēliņš, kurš nav tik liels (oktobra vidū viņam paliks pieci gadi). Nav laika domāt, ka šobrīd gribētos darīt kaut ko augstāk. Es neesmu arī tāds cilvēks, kurš ļoti gribētu sēdēt kaut kur augstākos amatos.
Ko jūs kā skolotāja sakāt par sešgadnieku sūtīšanu skolā?
Noteikti nē. Es neesmu par to, ka bērnam vajadzētu sākt mācības skolā sešu gadu vecumā, jo
bērnam vajag ļaut izdzīvot bērnību.
Šis vecumposms nav tik piemērots skolas gaitu sākšanai. Man šķiet, ka sešu gadu vecumā bērns vēl ir mazs. Viņam vēl ir vajadzīgs atpūtas brīdis pusdienlaikā. Sākt mācības pirmajā klasē ir liela slodze.
Tomēr jāskatās individuāli – ir bērni, kuri ir gatavi skolai jau sešu gadu vecumā. Tie ir īpaši gadījumi – bērns ļoti labi lasa, raksta, rēķina. Manai māsīcai bērns aizgāja uz skolu sešu gadu vecumā. Bet visiem bērniem sākt mācības sešu gadu vecumā nevajadzētu..
Vai jūs atbalstāt ideju pamainīt mācību gada garumu, par ko runāja iepriekšējais izglītības ministrs? Vai jūs tam piekristu?
Nē.
Kādēļ nē?
Tādēļ, ka mums tam nav sagatavotu telpu. Karstajā laikā klases ir šausmīgi karstas – durvis un logi vaļā, bērni ģībst, rodas slikta dūša.
Ko mēs īpašu iegūsim, ja pagarināsim mācību gadu un sēdēsim skolā arī karstajā laikā? Mums nav tā sagatavoti mācību līdzekļi, plāni kā ārzemēs. Saskaitot kopā, mums ir tikpat daudz brīvlaiku kā ārzemēs.. Ko vinnēsim, ja sāksim mācības augusta sākumā?
Zaudēsim vasaru?
Jā, zaudēsim vasaru, it sevišķi, ja augusts ir silts.
Kā pagājušajā nedēļā.
Jā, pamatīgā karstumā ir grūti strādāt.
Vai mājasdarbu daudzums patlaban ir adekvāts? Citās valstīs skolēniem vispār neesot mājas darbu, jo bērni pārsvarā mācās skolās.
Mājasdarbu noteikti ir par daudz.
Arī sākumskolā?
Jā, varētu būt mazāk. Brīžiem saskrien, kad ir mājasdarbi latviešu valodā, matemātikā, dabaszinībās.
Lai gan tie ir daži uzdevumi. Viens vai divi uzdevumi uz nākošo dienu, manuprāt, nav tik daudz.
Pēdējos gados daudz runā par dabaszinībām. Daļai skolēnu un studentu šajā jomā ir nepietiekamas zināšanas, taču šajā nozarē jūtams speciālistu trūkums. Kā jūs to vērtējat?
Dabaszinības sākumskolā mācās divas reizes nedēļā. Darām, ko varam. Ir pagrūtāk ar bērniem, kuriem nav lauku un kuri dzīvo tikai Rīgā. Tad viņi nezina, kas ir, piemēram, ķerra un rabarbers.
Vai bērni zina, kur rodas piens?
Kā kurš.
Kur, viņuprāt, rodas piens? Vai veikalā?
Jā, veikalā. Ir dažādas atbildes, bet lielākā daļa bērnu tomēr zina, kur rodas piens. Nav tik bēdīgi.
Jūtu, ka bērniem ir pieredzes trūkums. Arī skolās nav tādu uzskates materiālu, lai varētu pilnvērtīgi strādāt.
Parādīt, kāda izskatās govs?
Jā, attēlu sagatavošana dabaszinībās ir nopietns darbs.. Vasarā jau no vecajiem kalendāriem salieku bildītes, ko parādīt, kad pienāks konkrētā tēma.
Sanāk – ir grūti izstāstīt bērnam, kā rodas piens un kas ir govs, ja viņam nav priekšzināšanu?
Jā, ja viņš nezina, kāda izskatās govs. Gandrīz jābrauc ekskursijā uz laukiem.
Drīz jau vairs nebūs, kur aizbraukt... Labi, pāriesim pie citas tēmas: kā vērtējat bērnu fizisko sagatavotību?
Bērniem sports patīk. Uz sportu ģērbjas ar prieku un labprāt piedalās. Nezinu, kā ir tālāk, bet sākumskolā viņi ļoti labi ņem pretī sporta nodarbības, iet arī svaigā gaisā stadionā. Tas viņiem ļoti patīk.
Ir dažas stājas problēmas, kuru dēļ vajadzīgas papildu nodarbības sportā.
Tagad bērniem ir vairāk problēmu ar stāju un mugurkaulu.
Laikam vairāk sēž pie datora, nevis dodas ārā pastaigāties pa mežu vai uz peldbaseinu. Tas atkal ir papildu pienākums vecākiem – kā kurš var risināt pulciņu jautājumu.
TVNET ir daudz rakstījis par veselības mācību. Vai atbalstāt, ja tas būtu atsevišķs mācību priekšmets?
Varētu būt, ka jā. Bet jau tagad sociālajās zinībās, ētikā un klases stundā par šīm tēmām runājam. Domāju, ka gana daudz.
Un kādas ir jūsu domas par trešo sporta stundu? Vai tādu vajadzētu?
Varētu, jo 40 minūtes ir diezgan pamaz. Laiks jau paiet, kamēr saģērbjas, iziet ārā. Tas [trešā sporta stunda] būtu labi.
Kāda ir skolotāju slodze? Kad pedagogi runāja par nepieciešamību celt algas, daļa cilvēku norādīja, ka skolotāji jau tāpat pusdienlaikā ir brīvi.
Tā nav.
Kā ir realitātē?
Stundas beidzas pēc pulksten 12. Tālāk līdz 14.30 seko pagarinātā grupa, bet pēc tam ir pulciņu nodarbības līdz 16.30. Tikai pirms 17.00 bērniem pakaļ ir vecāki.
Būtībā skolotājs tikai pēc 14.30, 15.00 sāk gatavoties nākamās dienas nodarbībām.. Līdz šim laikam nav iespējams izdarīt nākamās dienas darbu. Gatavoties nākamajai dienai, labot darbus var arī mājās. Tas patiesībā var aizņemt visu vakaru. Divas trīs stundas noteikti.
Vai varat to izdarīt mājās? Dēliņš ļauj?
Neļāva, it sevišķi tad, kad bija mazāks. Kad aizmiga, turpināju gatavoties. It sevišķi, ja bija rokdarbi vai mājturība, kur vajag sagatavot šablonus.. Tas nav vienkārši.
Vai jums kā skolotājai tagad ir skaidrs, kādi mācību līdzekļi jāpērk valstij, kādi pašvaldībai un kādi vecākiem?
Nē, nekas nav skaidrs! Vasarā zvanīja divas mammas, kuras jautāja, vai darba burtnīcas jāpērk vai ne. Aizejot maijā brīvdienās, bija skaidri zināms, ka mūsu skolā mazajiem bērniem darba burtnīcas piešķir ētikai un sociālajām zinībām. Pārējās ir tā kā vecāku ziņā... Kaut kā tā. Vai nu mēs strādāsim pēc tām pašām grāmatām vai kā... Piespiedu kārtā mēs nevarējām vecākiem teikt, ka jāpērk darba burtnīcas.
Ja darba burtnīcu nebūs, piekopēsim vai rakstīsim kladēs kā agrāk padomju laikos.
Bet vai tā ir izeja – iet atpakaļ uz padomju laikiem un rakstīt ar roku tik daudz? Rokraksta ziņā mēs varētu teikt, ka vajag rakstīt, bet vai tik ļoti?
Nav informācijas, kā paliek ar darba burtnīcām. Skolai finansējuma vēl aizpagājušajā nedēļā nebija. Bija zināms, ka pašvaldība sākumskolām nodrošinās darba burtnīcas angļu valodā. Pārējais...
Kuri mācību priekšmeti tad paliek?
Dabaszinības, matemātika. Latviešu valodā darba burtnīcu laikam nebūs. Darba lapas piekopēsim, kad kaut ko vajadzēs.
Kopēt varat, cik vajag, vai arī tur jāknapinās?
Ar kopēšanu ir grūti. Tik daudz kopējot, kopētāji iet ārā no ierindas. Nav iespēju milzīgi kopēt. Ir krietni labi jāpadomā, vai ir vērts kopēt.
Un vēl pēdējais jautājums – vai mazie bērni skolā labi ēd?
Slikti. Lai gan jāsaka, ka ir dienas, kad bērni paēd ļoti labi.
Mums pusdienas ir ļoti ātri – pulksten 10.20. Bērns, kurš mājās nav paēdis brokastis, labi paēd pusdienas. Pulksten 14.00 ir launags.
Ir bērni, kuriem ir laba apetīte un kuri labi ēd katru dienu, bet ir arī tādi bērni, kuri slikti ēd.
Kāds ir jūsu skaidrojums?
Varbūt pusdienas ir par ātru. Ja mājās paēd brokastis, tik agri negribas vēl pusdienu porciju ar gaļu un mērci. Kaut ko jau uzēd, paknaksta, bet kopumā porcija nav izēsta.
Cik liela ir neveselīgo našķu nozīme šajā sliktajā ēšanā? Vai bērni kaut kur tiek pie tādiem?
Jā, tiek. Mums skolā ir kiosks, kur var nopirkt našķus, ja mamma atļauj un ir kabatas nauda. Cenšamies, lai našķus – kādu saldējumu vai bulciņu - vairāk pirktu pēc launaga.. Īsti labi nav, ka skolā ir tāds kiosks.
Mūsu skolā bija veselīgā dārzeņu programma. Bērniem katru dienu bija burkāni un āboli.
Vai bērni ēda dārzeņus?
Jā, bērni ļoti labprāt ēda dārzeņus.
Mazie bērni ļoti gaidīja dārzeņus.
Kad pavasarī programma beidzās, prasīja, kāpēc vairs nav.
Mums bija arī piena programma, kad bērniem mazās paciņās deva pienu. Bērniem ļoti patika.
Tad bērni gribētu vēl dārzeņus un pienu?
Jā, gribētu.
Un kāds ir jūsu kā pedagoga viedoklis – vai vajadzētu turpināt šīs programmas?
Jā, noteikti. Bērni parasti nograuza burkānus. Ja kādreiz kāds palika pāri, citi uzreiz pieteicās uz papildporciju.. Barā bērni ļoti labprāt ēd dārzeņus.
Un noslēgumā, ko jūs jaunā mācību gada sākumā novēlētu bērniem, skolotājiem, vecākiem?
Novēlu visiem veiksmīgu, panākumiem bagātu un draudzīgu jauno mācību gadu!
Paldies par sarunu!
Arī portāls TVNET pievienojas skolotājas vēlējumiem!
Lai jums visiem, mūsu lasītāji, veiksmīgs nākamais mācību gads!
