Nav jābūt sūrajam alkohola apkarotājam Pēterim Apinim, lai ievērotu, ka alus tirgus Latvijā ir uz vājprāta robežas. Jau ilgāku laiku. Iespējams, jau aiz tās. Sekas var būt drausmīgas visai valstij, nācijai. «Aldara» sāpīgais lēmums samazināt, ekonomikas ministra prāt, faktiski slēgt ražošanu Latvijā iezīmē nevis vienu nepatīkamu problēmu, bet vairākas un ļoti skaudras. Būtiski ir tās saprast un steidzīgi meklēt risinājumus. Jo runa ir ielaistām, burtiskā un pārnestā nozīmē, hroniskām nelaimēm.
Kas tad ir noticis? Pamatīgu satraukumu izraisīja «Aldara» paziņojumi par plāniem optimizēt ražošanu un atlaist daļu strādājošo. Drīz vien intervijā LTV ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts situāciju vērtēja daudz skarbāk. Viņš kompānijas skaidrojumu par gaidāmajām pārmaiņām nodēvēja par glītu tekstu no preses relīzes, uzsverot, ka, viņaprāt, «Aldaris» faktiski Latvijā ražošanu slēdz. Uzņēmuma vadība gan centās atspēkot ministra teikto un portālam «db.lv» norādīja, ka šobrīd «Aldarī» strādā 270 cilvēki un informācija par trešdaļas atlaišanu nav precīza, jo šobrīd ir tikai sāktas konsultācijas ar arodbiedrību, pēc kurām varēs runāt, cik daudz darbinieku šīs pārmaiņas skars. Aldara komunikācijas direktore Laura Krastiņa portālam apgalvoja, ka «Aldaris» turpinās brūvēt alu arī turpmāk. Par to liecinot uzņēmuma plāni aptuveni trīs miljonus eiro investēt vēsturiskās alus darītavas izveidē «Aldara» teritorijā, par ko uzņēmums ziņoja jau iepriekš.
Diemžēl šīs problēmas ir tikai daļa no daudzām citām, daudz pamatīgākām. Šobrīd grūti saprast, kā vēl tikai pirms pāris mēnešiem projekta «Ilgtspējas indekss» ietvaros «Aldaris» tika pie augstākā novērtējuma. Pērn «Aldaris» pat tika pie platīna kategorijas, kļūstot par pirmo uzņēmumu Latvijā, kas sasniedzis tik augstus rādītājus. Tagad skaistā bilde ir ja ne sabrukusi, tad pamatīgi saplaisājusi.
Vājprāts - alus veikalos lētāks par pienu un ūdeni
Par problēmām alus tirgū sen vēstīja kāds ļoti zīmīgs signāls. Jau vairākus gadus veikalos alus absurdā kārtā nereti maksāja lētāk ne tikai par pienu, bet pat par ūdeni. Latvijas iedzīvotāji varēja pirkt un dzert, nē - patiesībā pārdzerties alu no divlitrīgām plastmasas pudelēm, kuras maksāja ap latu! Tātad alus bija un joprojām pieejams par nožēlojamiem apmēram divdesmit pieciem santīmiem puslitrā. Cits jautājums, vai šis dzēriens vēl ir alus vārda cienīgs? Un nekādā ziņā veselībai mazāk kaitīgs. Līdzīgas cenu vājprāta tendences bija vērojamas arī tā dēvētajā vidējā un dārgajā cenu segmentā. Lielveikalos nemitīgi tika rīkotas akcijas, kurās pat ļoti labas alus šķirnes tika piedāvātas par pamatīgi apcirptām cenām. Šķita, ka alus kompānijas burtiski sacentās pašiznīcinošā cenu vājprātā.
Vai alus ražotāji gribēja viens otru «nosist»?
Kā šāda situācija varēja izveidoties - to noteikti ir jāapspriež gan valsts, gan pašiem industrijas pārstāvjiem. Virspusēji spriežot, varētu likties, ka lielākas alus kompānijas cīņā par tirgus daļu mēģināja viena otru «nosist» ar cenu. Nevienam nebija noslēpums ilgstošā «Aldara» cīkstēšanās ar otru lielāko alus ražotāju «Cēsu alu». Abas kompānijas ik pa brīdim nāca klajā ar pretrunīgiem paziņojumiem, te «Aldaris» spītīgi ziņoja, ka viņi joprojām ir līderi, te «Cēsu alus» ziņoja, ka viņi ir gandrīz izrāvušies priekšā. Abiem pakausī smagi elpo vēl trešais alus industrijas smagsvars - skandināvu «Royal Unibrew» piederošais «Lāčplēsis».
Nav zināms un neviena kompānija arī neatzīsies, ka tā bija viņu stratēģija par līdera titulu. Drīzāk jautājums ir, vai tās uz slidena «cenu kara» ceļa nepagrūda lielveikalu ķēdes? Tiek lēsts, ka apmēram 40% no kopējiem alus apjomiem pārdod divos lielākajos tirdzniecības tīklos «Rimi» un «Maxima». Abas ķēdes ir pietiekami ietekmīgas un profesionālas - pārāk lielas nepiekāpības cenu un akciju jautājumos alus ražotājus var vienkārši izmest no šīm ķēdēm. Vai krietni apcirpt ar sortimentu un vietām plauktos. Kaut vai uz kādu laiku, lai «apdomātos».
Tas nav nekas unikāls vai neparasts, lielveikalu tīkli visā pasaulē domā par savu peļņu un tādēļ dara visu, lai panāktu no piegādātājiem vislabākās cenas, akcijas un citus labumus. Ja tirgū ir vairāki lieli spēlētāji, tad viņus var vienkārši izspēlēt vienu pret otru - vienam izspiest pamatīgas cenu atlaides, tad otram likt atbildēt ar to pašu. Ja akcijas notiek vienā tīklā, tad otrs to nekavējoties pamana un pieprasa ražotājam rīkot akcijas arī pie viņiem. Pat ja kāds ražotājs iespītējas un atsakās no šīs zaudējumus nesošās cīņas, tad viņš riskē zaudēt tirgus daļu. Ja tā notiks, tad lielveikals var viņam aizrādīt - jūsu kompānija ir palikusi vājāka, mums būs jāpārskata noteikumi. Tā ražotāji var tikt ierauti cenu karos, no kuriem grūti tikt ārā. Nav zināms, vai tiešām tā notika «Rimi» vai «Maxima» gadījumā, bet nedabiski lēts alus, nemitīgas akcijas gandrīz vai katru nedēļu vairāku gadu garumā liecina, ka aizkulisēs cīņa notika jau par izdzīvošanu.
Te parādās nākamā problēma. Saspringtā tirgus situācijā ražotājs lielveikala tīklu priekšā var tikt nospiests uz ceļiem. Jāatceras, ka ražotāji nevar un nedrīkst savā starpā vienoties ne par cenām, ne par kopēju politiku attiecībā pret lielveikaliem. (Pat ja to neuzzinās tirgus uzraugi, tad kāds to izpļāpās lielveikaliem naivā cerībā iemantot labvēlību saviem produktiem.) Tas neattiecas tikai uz alus ražotājiem vien.
Lielveikalu cīņa ar piegādātājiem, ražotājiem ir sens stāsts. Ja lielveikali izrādās pārāk spēcīgi pret savstarpējās cīņās nogurdinātiem piegādātājiem, tad iznākums var būt bēdīgs. Iespējams, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ «Aldarim» bija jāpiedzīvo zaudējumi un beigās «jāoptimizē» ražošana.
Pāris gadu laikā «optimizētas» jau trīs pazīstamas Latvijas rūpnīcas
Vēl viena pamatīga problēma ir fakts, ka «Aldaris» nav pirmais no Latvijas lielākajiem, vēsturiski slavenākajiem ražotājiem, kurš nonācis pie ražošanas optimizācijas vai pat pārtraukšanas. Pāris gadu laikā šis jau ir trešais gadījums. 2009. gada «British American Tobacco» slēdza vēsturisko Rīgas Tabakas fabriku. 2011. gadā somu pārtikas koncerns «HKScan» slēdza sev piederošo «Rīgas Miesnieka» ražotni Rīgā. Katram no šiem gadījumiem ir atšķirīga priekšvēsture.
Tomēr pamatiemesli varētu būt kopīgi un valdības pārdomu vērti. «Aldaris», «Rīgas Miesnieks» un bijusī Rīgas tabakas fabrika pieder lielām starptautiskām kompānijām. Tām ir lielas rūpnīcas citās valstīs. Rīgas ražotnes atradās salīdzinoši tuvu pilsētas centram, tās bija vecas, grūti un dārgi modernizējamas. Auksta biznesa loģika noteica, ka tas ir tikai laika jautājums, kad ražošanu būs izdevīgāk pārcelt uz modernākām, lielākām rūpnīcām. «Rīgas Miesnieka» gadījumā gan tika paziņots, ka daļa ražošanas tika pārcelta tepat uz Jelgavas gaļas kombinātu. (6) Nav gan precīzi zināms, cik liela daļa tur nonāca un vai lielākā daļa iepriekš nebija novirzīta uz Igauniju - lielāko un modernāko Rakveres gaļas kombinātu. Jācer, ka «Aldara» gadījumā Rīgā paliks vismaz solītā ekskluzīvā alus brūvētava.
Valdība nevar un nedrīkst diktēt lielajām kompānijām, ko viņas drīkst vai nedrīkst darīt ar tām piederošajām ražotnēm un zīmoliem. Tomēr noteikti ir jādomā, ko darīt, lai lielās starptautiskās kompānijas ražošanu pārceltu nevis prom, bet gan uz Latviju. Tie būtu lielāki nodokļu ieņēmumi, vairāk darba vietu, mazāk bezdarba nomocīto un aizceļojošo. Arī lielveikaliem būtu vairāk pirktspējīgu pircēju. Nevis divlitrīgo plastmasas alus pudeļu publika.
/nginx/o/2016/06/05/5478203t1h591c.jpg)
