Oficiālā Spānija ir šokā un jūtas kā pamodināta no miega nakts vidū, jo nebija rēķinājusies, ka kāda Eiropas Savienības valsts nostāsies Katalonijas neatkarības cīnītāju pusē. Tā ārzemju prese (Dagens Nyheter, 15. septembris) komentē Latvijas un Lietuvas premjerministru izteikumus par Katalonijas neatkarību.
Abu valstu vēstnieki esot izsaukti uz konsultācijām Spānijas ārlietu ministrijā. Tā ir normāla prakse starpvalstu attiecībās, kas nenozīmē ne attiecību pasliktināšanos, ne citas izmaiņas. Jo katrai valstij var būt savs viedoklis par notiekošo citās valstīs.
ES prezidējošā valsts pieļauj Katalonijas neatkarību
Taču tas, ka katalonieši izmantos Baltijas pieredzi un politiķus savu neatkarības centienu īstenošanā, nav nekas jauns vai negaidīts, jo jau jūnijā neatkarības kustība Katalonijas ceļš tika prezentēta kā 1989. gada Baltijas ceļa precedenta atkārtojums. Šoreiz demokrātiskās Spānijas un Eiropas Savienības ietvaros. Tāpēc arī loģiski, ka Katalonijas ziņu aģentūra (CNA) ekskluzīvās intervijas uzreiz pēc Katalonijas ceļa akcijas 11. septembrī organizēja ar divu Baltijas valstu premjerministriem. Gan ar Latvijas premjeru Valdi Dombrovski, gan ar lietuviešu premjeru Alģirdu Butkēviču.
Sevišķi svarīgs Katalonijas neatkarības atbalstītājiem ir Butkeviča viedoklis, jo Lietuva pašreiz ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Butkevičs intervijā uzsvēra, ka viņš jūtoties lepns par to, ka Baltijas valstu atbrīvošanās process iedvesmo cilvēkus citās vietās, un ka viņš atbalsta visus miermīlīgos veidus, kā cilvēki izsaka savu solidaritāti un tiesības uz pašnoteikšanos. Tajā pašā laikā viņš uzsvēra, ka pašnoteikšanās procesam ir jānotiek uz likuma pamatiem, ieskaitot starptautiskās tiesības, piebilstot, ka 1989. gadā Lietuva izstrādāja pati savus juridiskos rāmjus, proklamējot neatkarību no PSRS.
Valda Dombrovska atbildes uz aģentūras CNA jautājumiem un kataloņus iedvesmojošā frāze «kāpēc gan ne!» ir sinhrona ar Eiropas Savienības prezidējošās valsts Lietuvas premjera viedokli.
Dombrovskis nav varonis
Tāpēc tie, kas Dombrovska kungam piedēvē lielu varonību un drosmi par atbalstu neatkarīgai Katalonijai, maldās. Nav viņš nekāds drosminieks un savu oriģinālo principu varonīgs sludinātājs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nesen tā nobijās no Dalailamas, ka neuzdrošinājās viņu pieņemt kaut vai privātā vizītē. ES prezidējošās valsts Lietuvas prezidente D. Gribauskaite gan nebaidījās un privāti tikās ar Dalailamu. Bet paldies, ka viņš vismaz neatteicās no intervijas CNA.
Viss liecina, ka Butkēviča un Dombrovska viedokļi par Katalonijas ceļu ir saskaņoti un tie atbilst arī oficiālajai Eiropas Savienības politikai tautu pašnoteikšanās jautājumos, jo arī Eiropas Komisijas pārstāvis 11. septembrī ir izteicis «lielu respektu» kustībai Katalonijas ceļš un tās nozīmīgumam, taču uzsvēris, ka Eiropas Komisija nejauksies dalībvalstu iekšējās lietās.
Katalonija neatrodas PSRS
Lai arī kādu motīvu vadīti Dombrovskis un Butkevičs sinhroni atbalsta Katalonijas neatkarības cīnītājus, viņi abi izdarīja arī labu publicitātes darbu savām valstīm, par ko liecina tēmturu #ThankYou latvia un #ThankYou Lithuania popularitāte tvitera tīklā. Tie katalonieši, spāņi un citi eiropieši, kas agrāk nezināja, kur Baltijas valstis atrodas, tagad to labi zinās un, iespējams, kādreiz arī tās apmeklēs. Šādi notikumi sekmē arī Eiropas Savienības mazo nāciju un reizē ar to arī visas ES solidaritātes stiprināšanu.
Bet izrādās, ka arī ne visi latvieši zina Katalonijas dramatisko vēsturi, jo tad nebrīnītos un neapšaubītu kataloniešu tiesības uz savu valsti. Kopš 1978. gada Katalonija jau bauda diezgan lielu autonomiju Spānijas sastāvā, taču tā nav neatkarība.
Protams, demokrātiskas Spānijas un Eiropas Savienības sastāvā katalonieši nejūtas tā apspiesti kā latvieši PSRS sastāvā. Taču tā ir arī garantija, ka tagad, kad Spānija ir ES, katalonieši pie savas valsts var tikt ne tik dramatiskā un asiņainā veidā kā Baltijas valstis.
ES prezidējoša valsts Lietuva un Latvija jau teorētiski pieļauj Katalonijas neatkarību.
Ar varu mīļš nekļūsi
Lai arī, izstājoties no Spānijas, Katalonija būs automātiski laukā no ES, taču, vēlāk atkal iestājoties ES, nokļūtu tajā pašā draudzīgajā savienībā kopā ar Spāniju.
Tikai brīvprātīgi veidotas nāciju un valstu savienības var pastāvēt ilgtermiņā. Ar varu mīļš nekad neviens nav kļuvis. To vajadzētu atcerēties tiem, kas cenšas ar varu un spēku saglabāt impērijas un kolonijas, apslāpējot tautu pašnoteikšanās tiesības. Tādas valstis nekad nebūs stabilas, ko mēs labi redzam tepat kaimiņos Krievijā. Eiropas Savienībai būtu jāparāda demokrātiska alternatīva tautu pašnoteikšanās ceļā, izmantojot Katalonijas piemēru.
Mazajām tautām ir jābūt sevišķi solidārām ar tām tautām, kas vēl nav izcīnījušas tiesības uz savu nacionālu valsti. Mūsdienās aug mazo tautu pašapziņa, un to modernā pasaule būs spiesta respektēt. Tas ir visu, arī lielo nāciju interesēs.
