Vairums cilvēku ir atsaucīgi un izpalīdzīgi. Par to portāls TVNET pārliecinājās, kad ratiņkrēslā sēdošā rīdziniece Irina lūdza garāmgājēju palīdzību ielu šķērsošanā. Īpašs prieks par jauniešiem, kuri ne tikai neatsaka palīdzību, bet arī paši piedāvā palīdzēt. Skaties video.
Eksperiments: Par rīdziniekiem nav kauns (46)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Darba dienas rītā Irina uz Rīgas centra atbraukusi kopā ar savu asistentu Staņislavu. Invalīdu un viņu draugu apvienībā «Apeirons» strādājošais vīrietis palīdz Irinai pārvietoties pa galvaspilsētas ielām, no kurām daļa nav piemērota cilvēkiem ratiņkrēslos.
Tāpat viņa palīdzība noder, lai iekļūtu dažādās publiskās iestādēs, uz kurām ved pakāpieni, apmalītes vai citi šķēršļi. Staigājošam cilvēkam tie var likties tīrais sīkums, bet
ratiņkrēslā sēdošajam 10 cm barjeru ir ļoti grūti pārvarēt.
Taču ar asistentiem saistīts arī kāds negatīvs aspekts - viņu pakalpojumus ir ļoti sarežģīti noformēt. «Jāizburas» cauri veselai birokrātijas kaudzei un jābūt gandrīz perfektam grāmatvedim, lai tiktu pie valsts apmaksāta asistenta. Atbildīgo amatpersonu izteikumi šo jomu sakārtot pagaidām palikuši solījumu līmenī.
Lūdz palīdzību nejaušiem garāmgājējiem
Lai noskaidrotu rīdzinieku reakciju uz svešu cilvēku palīdzības lūgumiem, Irina uzrunā vairākus nejauši izvēlētus garāmgājējus.
Viņa lūdz cilvēkus palīdzēt pārstumt ratiņkrēslu pāri krustojumam.
Jau pirmo uzrunāto cilvēku atsaucība ir pārsteidzoša.
Jaunie vīrieši palīdz uzreiz un bez jautājumiem.
Viņi pieklājīgi, taču atturīgi. Pārstūmuši ratiņus pāri krustojumam, viņi pasaka īsu: «Lūdzu!» un aizsteidzas tālāk savās gaitās.
Neviens neizrāda vēlmi komunicēt un nepiedāvā papildus palīdzību.
Irina gan stāsta, ka ikdienā diezgan bieži nākas sastapties ar ļaudīm, kuri paši piedāvā palīdzību, pat neuzrunāti. Īpaši patīkami, ja uzrunā jaunieši. Par viņu atsaucību Irinai ir vislielākais prieks.
Apkārtējo iejūtību sieviete piedzīvojusi ne tikai uz ielas, bet arī sabiedriskās vietās, piemēram, veikalos viņai piedāvā pasniegt preces no augstākiem plauktiem. Tāpat ļaudis palīdz pārvietoties ar sabiedrisko transportu.
Tomēr negatīvi vērtējama līdzcilvēku vēlme palīdzēt, ja pirms tam netiek pajautāts, vai palīdzība patiešām ir nepieciešama un kā to labāk īstenot. Garās, ka
kāds paķer ratiņkrēslu un stumj to tik nemākulīgi, ka tajā sēdošais izkrīt.
Īpaši jāuzmanās no piedzērušiem palīdzētgribošajiem.
Tomēr patiesības labad jāsaka, ka ne visi Irinas uzrunātie cilvēki otrdien piekrita palīdzēt pārstumt ratiņus pāri krustojumam. Vairākas jaunas sievietes viņai atteica. Bet Irina par to nebēdā.
Viņa novērojusi, ka aktīvāki palīdzētāji ir tieši latvieši. Varbūt tikai sagadīšanās, ka krieviski runājošie ir atturīgāki.
Kāpēc jaunās ielas ir nepiemērotas invalīdiem?
Ratiņkrēslā sēdošā sieviete sarunā ar TVNET iezīmē arī vairākas kustību invalīdu problēmas. Viena no tām ir vides pieejamība.
Turklāt ar ratiņiem ir grūti pārvietoties ne tikai pa vecajām ielām un ietvēm, bet arī pa nule remontētajiem un pat no jauna būvētajiem infrastruktūras objektiem. Negatīvā jomā izceļas Dienvidu tilts.
Miljoniem vērtais Dienvidu tilta komplekss dažviet ir ratiņiem nepieejams.
Vēl invalīdiem rodas sarežģījumi saistībā ar pārāk mazajiem ienākumiem un daļā sabiedrības valdošajiem stereotipiem par cilvēkiem ratiņkrēslā, ar dzirdes vai redzes problēmām.
Ne viens vien darba devējs atturas nodarbināt invalīdus, jo sabiedrībā valda dažādi mīti.
Kāda ir Tava pieredze ar palīdzību svešiem cilvēkiem uz ielas?
Raksti komentāros vai uz e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv!