«Ir skaidrs, ka Latvija kādreiz izšķīdīs. Tas ir neizbēgami, bet ticu, ka šobrīd mēs nevelkam savas pēdējās dienas. Gribu cerēt, ka mums vēl ir iespēja materiālisma vīrusu izslimot un tikt tam pāri un cauri. Lai Dievs dod, ka tā paaudze, kas nāk, neapsitas pret sienu par ātru un viņos nenoplok ticība un vēlme būt latviešiem!» Latvijas dzimšanas dienā portāls TVNET piedāvā interviju ar aktieru pāri Zani un Vili Daudziņiem. Runājām par latviešu, latviskā un Latvijas atdzimšanu.
Kā jums šķiet, kāpēc šogad Dziesmu svētki ļoti daudziem cilvēkiem (ne tikai šeit dzīvojošajiem, bet ārvalstu latviešiem) bija tik ļoti tuvi un vajadzīgi? Likās, ka iepriekšējās reizes emocionālā sajūta bija nedaudz citāda. Varbūt esam gatavi jaunam pacēlumam, kā jūs teicāt?
Vilis: Ko tu zini, varbūt tas ir kaut kāds ļoti novēlots, bet tomēr atbildes gājiens pēc referenduma. Protams, valodas referendums un satriecošā atziņa, ka 35% cilvēku labprāt gribētu, lai šeit būtu divas valodas, kaut kādā veidā to visu ietekmēja. Dziesmu svētki bija kaut kas tāds!
Mēs par to runājām ar cilvēkiem Austrālijā. Tas patiešām nav lēti – mēs gadu krājām naudu, lai visi četri varētu uz turieni aizlidot. Arī tur cilvēki, lai arī dzīvo pārtikuši un ar nesalīdzināmi lielākām pensijām nekā šeit, rēķina un krāj naudu, lai varētu atbraukt un padzīvot Latvijā. Parasti viņi šeit dzīvo aptuveni mēnesi, pusotru.
Zane: Un parasti reti kuram ir kāds tik turīgs rads, lai izmitinātu tik ilgu periodu. Tāpēc viņi paši par savu naudu īrē dzīvoklīti.
Vilis: Šie cilvēki saka, ka viņiem tas ir ārkārtīgi būtiski.
Zane: Viņi maksā par to, lai varētu iziet gājienā, stāvēt un dziedāt. Viņi par to riktīgi piemaksā. Tas ir dārgs prieks. Man liekas, ka cilvēki kaut kā apzinās...
Vilis: Cilvēkiem tā ir ļoti liela vajadzība. Ļoti daudzi dziedāja un vēl jo vairāk dejoja. Austrālijā dejošana ir daudz populārāka par dziedāšanu, jo dejojot nevajag runāt latviski. Dejā var piedalīties arī tie, kas vairs nesaprot latviski. Ļoti daudz ir tādu.
Zane: Jā, it sevišķi vīru. Ne tik daudz Austrālijas latviešu vīriešu sievas, bet tieši vīri tiek ievilkti dejošanā. (Abi sirsnīgi smejas.)
Vilis: Jā, dejošana ir daudz vienkāršāka par dziedāšanu. Ja tik ir vēlēšanās kustēties, kāpēc ne? Bija atbraukuši ļoti daudz tādu cilvēku. Stāsts ir par latviešu otrajām pusēm, kas ir austrālieši. Viņi pirmo reizi mūžā ārkārtīgi lepni gāja ar Latvijas un Austrālijas karogiem pa Brīvības ielu, skatījās, kā viņiem aplaudē un māj. Par to fantastisko sajūtu, ka viņi tiek sveikti, ka ir iemesls kaut kam nozīmīgam, ka Rīgas centrālā iela ir slēgta, gājiens iet četras stundas, stāstīja ļoti daudzi.
Zane: Viņi teica, ka kaut kas tāds tur nebūtu iespējams – tā nobloķēt visu satiksmi kaut kādas kulturālas aktivitātes dēļ. Tas ir mūsu dārgums, kas ir kaut kādā veidā jāpatur.
Vai ar šo «Uh!», emocionālo pacēlumu un kopā sanākšanu reizi piecos gados pietiek, lai mēs...
Vilis: Nē, nepietiek!
Zane: Mēs jau to redzējām pie vīru koriem. Iepriekšējos svētkos bija vairāk nekā 70 vīru koru, bet šoreiz tikai 28. Tas ir katastrofāls kritums! Cik tad vīru koru būs nākamajos svētkos? Pieci? Vīru koru grupa pat nevar atsevišķi vairs dziedāt. Ja nav masas, tad tāda sadaļa automātiski atbirst. Tas ir nozīmīgs zaudējums!
Vilis: Toties man ienāca prātā doma, ka man vajadzētu tautastērpu.
Zane: Jā, jā, mēs esam sasparojušies uz to.
Jums ir savi tautastērpi?
Zane: Man ir Reitera kora tautastērps, šūdināts aptuveni 1920. gadā, bet tas ir kožu sagrauzts.
Vilis: Baidos, ka tas ir jānodod liktens lietu muzejā.
Zane: Tajā pie Reitera dziedāja mana tante Anna Goba. Viņas tērps vairs publiski nav velkams.
To nevar vairs atjaunot?
Zane: Tas sāk irt ārā pa visām vīlēm. Kad pagriež brunčus pret gaismu (tie ir tumši zili ar krāsainām svītrām, kā viens no Rucavas tautastērpa variantiem), var redzēt spīdam cauri baltus caurumiņus. (Smejas.)
Kāpēc jūs gribat tautastērpu?
Vilis: Tāpēc, ka gribam!
Kāpēc?
Vilis: Tāpēc, ka gribam! Tāpēc, ka
mums abiem ar Zani šo Dziesmu svētku vasara bija ļoti laimīga.
Jau sākot ar brīnišķīgo Cēsu festivālu. Prieks par Juri Žagaru, kurš to organizē jau kuro gadu, un katru gadu tas izdodas arvien vairāk un labāk. Tur ir nemainīgi augsta kvalitāte, tās ir mākslas virsotnes. Vienmēr, klātesot šādos brīžos, mani pārņem lepnums. Sajutām milzīgu spēku, māksliniecisko jaudu.
Zane: Simfoniskās mūzikas koncerts arēnā «Rīga» bija vienkārši lidojums, visādā ziņā perfekts, ko nevar gluži teikt par noslēguma koncertu, pret kuru ir daudz visādu iebildumu. Bet mēs kaut kā emocionāli saslēdzāmies arī tajā.
Vilis: Nē, nē, man patika arī tas!
Zane: Simfoniskās mūzikas koncertā ideāli saslēdzās kvalitāte ar emocionalitāti. Man liekas, ka visi, kas tur bija, pēc tam vairākas dienas lidoja vairākus metrus virs zemes tādā pacilātībā, ka tas vispār ir iespējams un ka tas ir pieejams.
Varbūt dažs labs pensionārs man nepiekritīs, bet es lepojos, ka Latvijā kultūras pasākumi, salīdzinot ar Austrālijas dārdzību, ir pieejami. Mums ir ļoti daudz bezmaksas brīvkoncertu, ko var apmeklēt, ja tikai tu interesējies par šo jomu. Ir dažnedažādi koncerti, piemēram, Mūzikas akadēmijā studentu koncerti. Garīgās mūzikas koncerti baznīcās, kur jāmaksā tikai ziedojumi.
Latvijā ir pieeja kultūrai. Muzejos ir saprātīgas cenas. Ja Austrālijā cilvēki grib aiziet uz muzeju, zooloģisko dārzu, operu, jāšķiras no astronomiskas summas.. Piemēram, šogad Kuldīgas pilsētas svētkos «Pannas» izrāde «Gribu bērnu!» bija par brīvu. Kuldīgas Pilsētas laukums bija vienkārši pārbāzts. Cilvēki tupēja ejās, stāvēja kājās. Vārdu sakot, bija tāds pieplūdums! Protams, tā ir izklaide, bet reizē sirsnīga un ar vēstījumu. Man šķiet – ja tik mēs gribam atrast, Latvijā ir kur cilvēkiem papriecāties un baudīt.
Vilis: To redzam arī Muzeju naktī. Visu nakti plūst milzu straumes.
Zane: Tas ir ūnikums. Jo mums vairāk kaut kā tāda būs, jo mēs vairāk novērtēsim to vidi, kurā dzīvojam.
Zinu vienu brīnišķīgu latviešu ģimeni Melburnā. Daina un Arnis Graši ir dzimuši, auguši, apprecējušies un laiduši pasaulē trīs bērnus tur. Tad viņi patriotiskā uzplūdā izmantoja iespēju (labajos gados Rīgā bija darbs) un atbrauca uz Latviju. Rīgā viņi nodzīvoja četrus gadus. Līdz ar to bērniem ir brīnišķīga latviešu valoda.
Tā kā vecāki ir veci, slimi un vēlas satikt savus mazbērnus, ģimene atgriezās Austrālijā. Vecvecākiem atgriezties būtu ļoti grūti, ja viņi kopš mazotnes bijuši tur, kur izveidojusies visa dzīve, draugi, vide, māja, mīļās lietiņas. Bet šī ģimene vienalga lolo domu, ka viņi kādreiz varētu dzīvot Latvijā. Nav tik bezcerīgi! Pavasarī, kad bijām ar viesizrādēm Īrijā, cilvēki pilnīgi bariem nāca klāt.
Sievietes raud un saka, ka skaita dienas līdz mājās braukšanai.
Viņas negrib tur palikt!
Stāsts par Austrāliju varbūt ir netipisks, bet es gribu ticēt, ka braukšana nebūs tikai vienvirziena. Mums vēl ir cerība, ka kāds gribēs atgriezties!
Vilis: Runāju Austrālijā ar 14, 15, 16 gadus veciem jauniešiem, kuri tur iet uz sestdienas skolu. Kā zināms, visus trimdas gadus tur darbojās sestdienas un svētdienas skolas, kur latvieši veda savus bērnus. Nez vai visi bērni bija par to sajūsmā. Es varu iedomāties - tavi klasesbiedri spēlē futbolu un iet uz ballītēm, bet tev jāiet uz kaut kādu svētdienas skolu...
Viņiem lika iet vai arī viņi gribēja iet?
Vilis: Gan tā, gan tā. Un gāja visi. Tāpēc tā paaudze, kas ir mūsu vecumā vai mūsu mammu vecumā, piemēram, cilvēki, kas piedzimuši kara laikā un no Latvijas izbraukuši kā mazi bērni, ļoti labi runā latviski. Un lielā mērā tas ir pateicoties šīm svētdienas skolām un vecāku neatlaidībai.
Biju aizgājis uz vienu tādu sestdienas skolu un runāju ar jauniešiem, kuri paši turp dodas – mammas un tēti viņus tur vairs neved. Viņi ir izdomājuši, ka tas ir interesanti. Tur ir vairāki skolotāji, kas pasniedz latviešu valodu, Latvijas vēsturi, deju nodarbības un daudz kas cits.
Jautāju jauniešiem, ko viņi domā par Latviju un vai ir bijuši. Jā, ir bijuši. Austrālijā dzīvojošie latviešu jaunieši bija bezgalīgā sajūsmā par Latvijā redzēto. Viņi bijuši vasarā uz nometni un pie radiem. Nometne viņus uzrunājusi visvairāk, jo tā ir tāda jauniešu padarīšana. Tur sabrauca jaunieši no visas pasaules – gan tie, kas labāk runā latviski, gan tie, kas sliktāk, gan tie, kas nemaz nerunā latviski, gan Latvijas latvieši.
Jautāju jauniešiem, vai viņi brauktu uz Latviju tad, kad izmācīsies un iegūs izglītību. Viņi saka: «Jā!» Daži no viņiem, piemēram, pieminētā Grašu ģimenes meitene Laila bija dzīvojusi Rīgā un gājusi uz skolu četrus gadus. Es prasu: «Kā ir ar patriotismu? Ko tu domā par patriotismu? Kas tas tāds ir?» Viņa saka, ka ir grūti noformulēt, kas tas ir, bet viņa to jūtot, tikai viņai liekoties, ka
patriotisms Latvijā ir daudz mazāks nekā Austrālijā,
jo daudzi viņas bijušie klasesbiedri Rīgā bija teikuši, ka pēc skolas pabeigšanas brauks prom, jo te vienkārši riebjas.
Tikmēr seši jaunieši, ar kuriem es runāju Melburnas Latviešu namā, teica, ka viņi labprāt brauktu uz Latviju. Paradokss?
Zane: Varbūt aizliegtā vai nepieejamā augļa sindroms?
Vilis: Jā, iespējams! Arī tas, ka tev gribas kaut ko pavisam citu, gribas noriskēt un kaut kur doties.
Es ticu, ka viņu sagatavotība, izglītība, viņu angļu valoda ļaus viņiem te ļoti labi realizēties. Ja tikai tā ticība nepazudīs.
Varbūt runa nav par latviešu patriotisma trūkumu, bet gan par latviešu dabu? Cilvēki mēdz papurpināt, ka nekas nepatīk un brauks prom, bet, kad jābrauc, daudzi tomēr paliek un aiziet nobalsot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Grūtos un izšķirošos brīžos mēs esam kopā, kaut arī ikdienā papurpinām.
Zane: Ārzemēs novērotā aktivitāte referenduma laikā vien par kaut ko liecina. Es pat zinu vienu puisi, kas no Zviedrijas speciāli pirka biļeti un lidoja uz Latviju, jo viņam tuvumā nebija referenduma punkta, kur varētu atdot balsi par latviešu valodu. Viņš tērēja savu laiku, lai atbrauktu tikai uz referendumu. Vēlēšanu laikā ārzemju latvieši mēro daudzus tūkstošus kilometru, lai aizbrauktu līdz vēlēšanu iecirknim un novēlētu.
Man šķiet, ka šis periods, kas vēl nav beidzies, mums, latviešiem, ir nenormāli skarba skola. Daudzi tiek pārbaudīti ar attālumu un grūtībām. Tiekam kārdināti ar labumiem. Tam visam ir jāizbrien cauri.
Vilis: Es piekrītu.
Zane: Vajadzētu paturēt skaidru galvu un saprast, kas dzīvē ir svarīgi. Vai tiešām dabūt visu, sēžot dīvānā, kā teica tā sieviete sporta klubā, vai arī kaut kas cits ir svarīgāks? Varbūt ir būtiski, ka esam atšķirīgi? Ne jau labāki, tomēr unikāli. Tas ir vērtīgi, un ir vērts to saglabāt. Pretējā gadījumā mēs parakstām nāves spriedumu tautai kā tādai.
Vai paši neesat domājuši par prombraukšanu?
Zane: Nekad! Es esmu domājusi, ka varētu kādu laiku strādāt ārzemēs. Kādu laiku pat domāju, ka man patiktu kaut kāds diplomātiskais darbs, es labprāt gribētu būt kultūras atašejs vai diplomāta sieva kaut kur ārzemēs. (Smejas.)
Vilis: Diplomāta sieva – diez ko tas nozīmē? (Pievienojas sievas smiekliem. Saruna turpinās.)
Zane: Man liekas, ka man patiktu...
Būt diplomāta sievai?
Zane: Jā!
Vilis: Varbūt tev savas vēlmes ir jādara zināmas Ārlietu ministrijai?
Zane: Man vienmēr ir licies, ka bērniem tas būtu bijis vērtīgi. Tas ir vieglākais ceļš, kā iegūt svešvalodas uz visu mūžu. Bet nu labi!
(Saruna turpinās nopietnākā noskaņā) Esmu savulaik veselu gadu strādājusi ārzemēs.
Kurā vietā?
Zane: Kad man bija 23 gadi, pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas aizbraucu strādāt par aukli Dānijā. Tīrīju māju, auklēju bērnu. Tas bija laiks, kad sapratu, kas ir kas. Pirmais brīdis bija eiforisks, jo tur pēkšņi bija skaista, sakārtota, kulturāla vide, laipni cilvēki uz ielām un veikalos, ekonomisks pacēlums. Es biju sajūsmā. Gribēju palikt maksimāli iespējamo periodu un mācīties angļu valodu, bet pagāja pusgads un es tik ļoti vēlējos braukt mājās. Man pietrūka draugu, māju. Es nodzīvoju tur gadu, bet ļoti skumu pēc vecmāmiņas egles laukos un visiem mīļajiem. Uzrakstīju ļoti daudz vēstuļu. Pēc tam nekad mūžā neesmu uzrakstījusi tik daudz vēstuļu kā dzīvojot tur. Katru dienu uzrakstīju kādas divas trīs vēstules. Tas notika uz miega rēķina.
Man kļuva skaidrs, ka gribu dzīvot tikai Latvijā.
Es pat Dānijas vīriešos neredzēju neko vairāk kā cilvēkus.
Jūs ar Vili jau bijāt pazīstami?
Zane: Nē, mēs nebijām pazīstami, bet man bija pilnīgi skaidrs, ka Dānijas vīrieši uz mani neattiecas. Es gribēju dzīvot Latvijā. Man ir ļoti izteikta piederības sajūta, man gribas būt te.
Pirms brīža runājām par izrādi «Gribu bērnu!», kurā daudz runā par pēcnācējiem un ģimenēm. Kā jums šķiet, kāpēc tik daudz cilvēku mūsdienās ir vieni? Tāpat ir daudz ģimeņu, kas ir labi situētas, taču bez bērniem.
Zane: Mēs jau nezinām, kas aiz tā visa slēpjas. Varbūt tur ir kādas medicīniskas dabas problēmas. Varbūt tā nav izvēlēta vienpatnība. Es neuzdrošinātos viņus nosodīt.
Vilis: Te jārunā par Rietumeiropas kultūru, nevis par īpašu latviešu iezīmi. Kāda starpība, vai mēs runājam par Zviedriju, Dāniju vai Latviju?
Liekas, ka šī [bez-bērnu vai maz-bērnu] kultūra nāk arī Latvijā. Piemēram, bērni dzimst arvien vēlāk, kad ģimene ir nostabilizējusies.
Vilis: Tas ir jautājums par emancipāciju un zināmā mērā arī feminismu. Mēs esam līdztiesīgi, tikai sievietēm vēl ir tāda «blakne», ka jādzemdē. (Abi smejas.) Kaut kad ir jādzemdē. Ja tas traucē, dabiski, ka to dara kaut kad vēlāk. Turklāt medicīna piedāvā to izdarīt aizvien vēlāk un vēlāk.
Par ko citu mēs te varam runāt? Tā ir Rietumeiropas sabiedrība, kuras centrā ir indivīds un viņa attīstība.
Jums liekas, ka tas ir pareizi?
Vilis: Es nezinu.
Zane: Arī tāda pieeja ir pašnāvnieciska.
Vilis: Es nezinu, vai tas ir pareizi, bet, piemēram, islāms piedāvā citu attieksmi, ko Rietumu gudrinieki mēģina visādā veidā apkarot. Lai arī agresīvais vai ekstrēmais islāms ir riebīgs, bet ir skaidrs, ka islāma valstīs ģimene ir vērtība. Daudz bērnu ir lepnums.Es neuzdrošinos runāt par sievietes stāvokli šajā sabiedrībā. Es pārāk maz zinu. Vienkārši paraudzīsimies uz skaitļiem – te nedzimst, bet tur dzimst. Kura no sabiedrībām dzīvos ilgāk?
Ja jums būtu vēlreiz iespēja izvēlēties, kad laist bērnus pasaulē, vai jūs izvēlētos to pašu vecumu vai tomēr izšķirtos par bērniem vēlāk?
Zane: Katrs gadījums ir individuāls. Uzskatu, ka
ļoti svarīgi ir laist pasaulē bērnus, satiekot cilvēku, uz kuru var paļauties, kam uzticies.
Tas ir ļoti izšķiroši, lai netraumētu nākamo paaudzi. Jā, runājot no demogrāfiskā viedokļa un pavisam abstrakti, var teikt, ka būtu labi dzemdēt jauniem un daudz. Bet tās ir tikai frāzes.
Mēs satikāmies tikai tad, kad satikāmies, un es nenožēloju, ka man jau pirms tam nebija divi trīs bērni. Tad tā būtu pilnīgi cita dzīve. Kas zina? Tā ir tāda tukša spriedelēšana.
Atkal runāju par uzsaukumiem, saukļiem, idejām un vērtībām, bet man šķiet, ka šķiet, ka ir svarīgi, lai valstiskā līmenī par to runātu vēl skaļāk un galvenais – darbos apņēmīgāk. Ir darbos jādemonstrē, ka bērni ir vērtība. Tas ir jāpauž caur darbiem. Ir visādi paņēmieni, kā, piemēram, mainot nodokļus, var ietekmēt to, lai cilvēki, kas piedzemdējuši bērnus, tiek atbalstīti. No valsts jābūt instrumentiem, kas padara situāciju nevis bezcerīgu, bet gan tīri panesamu un priecīgu.
Vai, jūsuprāt, mūsdienās Latvijā bērni ir vērtība?
(Abi nedaudz apdomājas.)
Zane: Kā jūs domājat – lielās līnijās?
Vilis: Bet protams [bērni ir vērtība]. Īsti nesapratu...
Dzirdam, ka vārdos bērni ir vērtība, bet tad, kad...
Zane: ...Kad jādzemdē, tad ne? Domāju, ka nav tik traki. Par to liecina tas, ko mēs redzējām pagājušā gada novembrī, Lāčplēša dienā. Mēs ar bērniem gājām nolikt svecītes, kā parasti to darām. Pirmkārt, svecīšu ar katru gadu ir arvien vairāk. Cilvēki izpaužas arvien radošāk un skaistāk, piemēram, no svecītēm zālājā bija salikta Latvijas karte.
Pa Vecrīgu soļoja saposušies jauni cilvēki, kas varēja būt korporeļi vai koristi... Īsti nesapratu, kas viņi ir, bet viņi skandēja un dziedāja latviešu patriotiskās dziesmas. Mēs ar puišiem gājām vaļā mutēm aiz prieka, patikas un sajūsmas, ka tie ir mūsējie. Tur es sajutu patriotismu.
Es to ļoti skaidri jūtu mūsu bērnos. Piemēram, pagājušajā gadā 18.novembra svinības sarīkoja mans jaunākais dēls. Viņš pierunāja vecmāmiņu, ka obligāti vajag cept pīrāgus, viņš saklāja sarkanbaltsarkanu galdu, iededza sarkanbaltsarkanas sveces, nobēra sarkanas rožlapiņas, salika skaistākās tējas krūzītes. Mums bija pīrādziņi, sveces un fantastiski jauks vakars.
Vakaru sarīkoju nevis es vai vecmāmiņa, bet gan Matīss.
Kad viņi bija pavisam mazi, bet pa televīziju rādīja kaut kādu sporta spēli, viņi mudināja mani celties kājās, kad skanēja himna. Abi stāvēja pidžamās, rokas gar sāniem salikuši, un dziedāja Latvijas himnu. Viņos patriotisms nāk dabiskāk. Mēs, pieaugušie, lēnām kūņojamies ārā no padomju tradīcijām un tikai tagad beidzot sākam apjēgt, kā tad valsts svētkus svinēt. Viņos tas jau ir iekšā dabiski.
Vilis: Jā, tā tas ir.
Kā iesakāt valsts svētkus svinēt? Ko ģimenēm darīt 11. un 18. novembrī?
Abi viens caur otru: Nav svarīgi, ko darīt, galvenais ir svinēt un atcerēties!
Vilis: 11. novembrī man parasti ir kāda izrāde, bet pēc tam mēs ar puikām ejam nolikt svecītes krastmalā. Brīnišķīga sajūta. Ja nav iespēja tajā vakarā būt Rīgā, noteikti kaut kur tuvumā ir kāda Brīvības cīņu kauju vieta, uz kuru var aiziet. Tāda nu mums ir tā vēsture – nav pagasta Latvijā, kam karš nebūtu gājis pāri.
Savukārt 18. novembri mēs parasti svinam laukos. Sev par kaunu jāatzīst, ka mums vēl nav uzstādīts karoga masts, bet ceru, ka man būs laiks kaut ko izdomāt.
Zane: Man liekas svarīgi, ka jau ģimeniskā līmenī tiek iedibināts tas, ka patriotisma zīmēm ir kaut kāda vieta mūsu sadzīvē. Pirms 20 gadiem biju ļoti pārsteigta, ka Dānijā redzēju mazos karodziņus, ko iesprauda kūkā dzimšanas dienās. Piemēram, jubilejas rītā smalkmaizītē iesprauž dāņu karodziņu. Mūsu sadzīvē jābūt arī vietai himnai, sarkanbaltsarkanajiem karodziņiem un lentītēm. (Latvijas nacionālo krāsu lentīte piesieta arī pie Viļa mugursomas, un viņš stāsta, ka ar tādām lepni staigājuši arī pa Austrāliju.)
Izstāstīšu par mūsu Jaunā gada svinībām. Līdz pat pēdējam brīdim nebijām neko noorganizējuši, kā un kur svinēt. Beigu beigās mēs vienkārši paņēmām manu mammu (mēs dzīvojam kopā ar viņu) un bērnus, sasēdāmies mašīnā un aizbraucām uz laukiem, iekūrām kamīnu, iedarbinājām siltumu, saklājām skaistu vakariņu galdu un spēlējām galda spēles. Bija lietus, dubļi, pavisam «nepareizs» laiks Vecgada vakaram. Laukā, kur parasti ir Jāņu ugunskurs, Vilis sakūra Vecgada ugunskuru. Mēs paņēmām bezalkoholisko šampanieti, skaistas stikla šampanieša glāzes, stāvējām pie ugunskura un attiecīgajā brīdī dziedājām Latvijas himnu un saskandinājām glāzes. Mums bija fantastisks Jaunais gads. Man liekas –
jo vairāk mēs atklāsim brīnumu vienkāršībā, jo labāk.
Mums nevajag traukties uz Kanāriju salām par milzu naudu un kredītu, lai būtu laimīgi. Arī dubļos un drēgna lietus apstākļos var justies tīri omulīgi, ja tu esi kopā ar savējiem. Pat ja lietus līst uz galvas, bet visi ir dzīvi, sveiki un veseli, var justies labi bez nekādiem cūkas šņukuriem un milzīgiem cepešiem.
Atslēgvārdi ir «kopā ar savējiem».
Zane: Jā, ar saviem tuvākajiem.
Ko jūs vēlētu Latvijai un latviešiem 18.novembra valsts svētkos?
Zane: Apzināties, ka Latvija esam mēs paši.
Vai jūs optimistiski raugāties uz nākotni un Latvijas izdzīvošanu?
Zane: Visi jau kādreiz mirst. (Smejas.) Ir skaidrs, ka Latvija arī kādreiz izšķīdīs. Tas ir neizbēgami, bet ticu, ka šobrīd mēs nevelkam savas pēdējās dienas. Gribu cerēt, ka mums vēl ir iespēja šo materiālisma vīrusu izslimot un tikt tam pāri un cauri. Lai Dievs dod, ka tā paaudze, kas nāk, neapsitas pret sienu par ātru un viņos nenoplok ticība un vēlme būt latviešiem!
Lai jūsu dēlam Matīsam būtu vēlme sarīkot skaistus valsts svētkus arī pēc 10, 20 un 30 gadiem!
Zane: Tieši tā! Lai tā ir iekšēja nepieciešamība un viņš tam redz jēgu!
