Sociālajos tīklos sestdien publicēts būvinženiera Ivara izklāsts par Latvijas celtniecības biznesa aizkulisēm. Kaut arī pašlaik vēl nevaram kritiski izvērtēt uzskaitīto faktu patiesumu un ieraksts no Facebook profila ir dzēsts, TVNET lasītājiem piedāvājam iepazīties ar tekstu, kas daļā sabiedrības ir izraisījis neizpratni un sašutumu.
Būvinženieris atklāj celtniecības «biznesa» aizkulises (977)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tā kā esmu sertificēts būvinženieris ar augstāko izglītību un 10 gadu pieredzi būvniecības jomā, esmu piedalījies ap 100 būvobjektos Rīgā un tās rajonā, es arī vairs nespēju mierīgi noskatīties, kas notika Zolitūdē, tad labprāt padalīšos ar savu viedokli par šīs nelaimes izcelsmi.
Mani kā būvnieku, kurš ir strādājis gan «treknajos gados», gan tagad šajā lauciņā, nez kāpēc neizbrīna šis skumjais Zolitūdes gadījums. Man kā cilvēkam, Latvijas iedzīvotājam un saprātīgai būtnei ir, protams, neizsakāmas skumjas par šo notikumu. Bet kā pieredzējušam būvniekam ir nedaudz izbrīns caur naidu par to, ka tik ilgi bija jāgaida, lai kāds atkal sāktu pievērst uzmanību būvniecības procesiem, atbildībām un attieksmei pret kvalitāti. Skaidrs ir viens, ka šīs cilvēku dzīvības izmainīs attieksmi pret būvniecības procesiem Latvijā un ja tagad tie nemainīsies, tad dzīvojam mēs muļķu valstī, kur staigājam pa grābekļu lauku, krītam, ceļamies un atkal krītam, un uztveram to kā normu.
Lasot rakstus un komentārus, ko publicē plašsaziņas līdzekļi, šķiet, ka - nelaime ir notikusi, cilvēku vairs nav, bet vainīgie nepiesakās un domāju, ka arī nepieteiksies. Jo visi kā kranči ir ierāvuši astes un skaidroties sūta tikai preses sekretārus. Bet atbildība būs kādam jāuzņemas.
Versijas var būt dažādas – projektēšanas kļūdas, būvniecības kļūdas, nepareiza ekspluatācija u.t.t., un skaidrs ir viens, ka tas nebija force majore un ka ir jābūt vainīgajam. Pats personīgi esmu redzējis neskaitāmas nopietnas būvniecības kļūdas, kuras tiek iebūvētas ēkās. Pieļauju, ka šeit arī ir būvniecības kļūda, kuru iespējams ir pieļāvis kāds būvuzņēmējs. Latvija ir viena no tām retajām valstīm, kur galvenajam būvuzņēmējam praktiski nav neviena būvstrādnieka, bet visus darbus veic apkašuzņēmēju firmiņas, no kurām tiek izspiesta pēdējā sula. Tiek izdarīts milzīgs spiediens, kas liek mazajiem būvniekiem strādāt pelēkajā ekonomikā un pieļaut kļūdas, par kurām lielākoties ir arī informēts galvenais būvuzņēmējs, bet viņi paši uz to piever acis. Varu uzskaitīt tikai dažas no neskaitāmi daudzām kļūdām būvniecības procesos tepat Latvijā, kuras ir uzskaitāmas par nopietniem pārkāpumiem un neatbilst Latvijas Būvnormatīviem un par visām ir bijuši informēti galvenie būvnieki:
1) Rīgā jaunajā projektā (neminēšu kurā), tiek izbūvētas nesošās dubult-T metāla sijas autostāvvietā un velāk tiek konstatēts, ka ir kļūda projektā un nav aprēķināts augstums inženiertīkliem (elektrības vadiem, ūdens caurulēm u.t.t). Ja zem sijām vēl iebūvēs inženiertīklus, tad griesti būs par zemu un nebūs iespējams ēku nodot ekpluatācijā. Lai novērstu nenodošanu ekspluatācijā, nesošajās dubult-T tērauda sijās tiek izgriezti 10x10cm caurumi, lai eleketriķis varētu izlaist savus vadus un santehniķis caurules. Bet neviens nepievērš vērību tam, ka tās ir konstrukcijas, kuras atrodas apakšzemes autostāvietā un tur visu ēku virs tās. Ja tiek uzstādītas metāla sijas, tad iepriekš tiek aprēķinātas slodzes, kas tām ir jānes kā viendabīgām (izotropām) un tajās ir iekšejie-elastības spēki, kas savstarpēji mijiedarbojas. Beigās – vadi tika izvilkti, caurules saliktas un viss aizšūts ar reģipsi un griestu augstums atbilda projektam. Un neviens pat aci nepamirkšķināja uz to, ka galvenās nesošās konstrukcijas, kuras tur visu ēku, ir tikušas bojātas – atbildīgais būvuzņēmējs noteica, ko lai citu dara, mums citādi nepieņems ekspluatācijā.
2) Arī jaunais projekts Rīgā – tiek izmūrēti logi, uzstādītas pārsedzes un ēkai uzlikts jumts, bet, kad jāsāk montēt logi, arhitekts konstatē, ka logi nav izmūrēti pareizajā izmērā. Nu ko darīt? Ņem, izzāģē platākas logu ailas uz katru pusi, bet pārsedzi nenomaina. Atstāj nesošo pārsedzi, kura balstas tikai 7cm uz katru pusi uz mūra daļas. Pēc tam uztaisa apdari un itkā nekas nebūtu bijis. Tiek pasniegts, ka kļūdījās mūrnieks, bet galvenie būvnieki, kuriem jāuzrauga procesus, savas kļūdas neatdzīst. Labāk ātri noslēpt un par to aizmirst, jo mums taču ir līguma sasitības un termiņi, kuri jāievēro. Pārsedzes tā arī tika iebūvētas ar nepietiekošu balstu un segto darbu akti parakstīti itkā viss būtu pēc projekta.
3) Cits jaunais projekts Rīgā – tiek iemontēta pirmajā stāvā liela vitrīna. Pēc laika tiek konstatēts, ka ir bijušas izmaiņas projektā un neviens to nav pamanījis. Lai izgatavotu jaunu vitrīnu, ir atkal jāgaida 3 nedēļas, bet darbu nodošanas termiņi deg. Neko darīt! Tākā vitrīnai pa vidu ir sadalošais statnis, tad pus vitrīnu aizšuj ar OSB loksnēm no abām pusēm, no ārpuses pielīmē vati un uztaisa apmetumu, bet no iekšas pie OSB loksnes pieskrūvē reģipša karkasu un reģipsi. Un nekas nav redzams, bet tas, ka neatbilst nevienam Latvijas Būvnormatīvam, tas jau nevienam neinteresē, jo ir termiņi! Tagad cilveki ir nopirkuši šīs telpas un nemaz nezin, ka viņiem ārsiena nemaz neeksistē, bet tur ir apslēpta vitrīna.
4) Ofisa ēka pierīgā – Jumta nesošās konstrukcijas ir izbūvētas no tērauda konstrukcijām, uz kurām balstās ranilla gofrētās loksnes. Uz jumta tiek uzcelts čillers (gaisa vai ūdens saldētājmašīna, kas ļauj gan dzesēt, gan uzsildīt siltumnesēju, masa 2 tonnas), kur tam konstruktors ir aprēķinājis vietu. Uzstāda čilleru, bet: « Ak vai!», jumta sijas ieliecas un kustas, ja piedur pirkstu čilleram. Un kā izrādās konstruktors ir ne tikai kļūdījies metāla konstrukciju izvēlē, bet arī tajā, ka čillers, lai varētu darboties, ir nepieciešams ieliet tajā vēl 800 litrus antifrīzu. Antifrīzu liet vairs neviens neuzdrošinājās. Darbi apturēti netika, bet nedēļas laikā tika pastiprinātas sijas ar tā paša konstruktora piedāvājumu. Es tikai nesaprotu, kā šis konstruktors var būt sertificēts, ja pieļauj tik milzīgas kļūdas.
5) Alfas daudzstāvu autostāvvieta – cik esmu novērojis, vismaz gadu visi nesošie rīģeļi (dzelzsbetona sijas) ir saplaisājuši, kas nozīmē, ka nespēj izturēt slodzi. Nepaskatījos tik smalki, vai plaisas ir no cirpes vai lieces, bet fakts kā tāds ir. Bija tur izvietoti metāla stieņi, ar kuru palīdzību kāds iespējams veica deformāciju novērojumus. Daļa no šiem deformāciju distanceriem bija nepareizi uzstādīti, daļā paši nokrituši, daļa nolauzti. Distanceri stāvēja kādu pus gadu. Un, kad biju tur pēdējo reizi, nevienu distanceri vairs nemanīju (varbūt nebiju vērīgs), bet plaisu vietas iespējams bija vienkārši aizkrāsotas, lai nekrīt acīs. Ja dzelzsbetonā parādās plaisas pēc daudziem gadiem, tad ir skaidrs, ka konstrukcijas ir nogurušas. Un es personīgi kā būvinženieris Alfas trakajās dienās auto nenovietotu pārpildītā daudzstāvu autostāvvietā, pirms nav veikta ekspertīze un publiski paziņots par sabiedriskās būves drošību vai pastiprināšanu.
Varu uzskaitīt neskaitāmas kļūdas būvniecības procesos un galvenais, ka lielā daļā no šīm kļūdām ģenerāluzņēmēji ir bijuši no Top 10 būvfirmām Latvijā, un viss ir noticis ar viņu ziņu un akceptu. Tā pati dokumentācija, ar ko aizbildinās visi būvnieki, ir tikai formāla, parasti būvdarbu žurnāls tiek rakstīts kā katram ienāk prātā un kas ienāk prātā, jo neviens to nepārbauda, segto darbu aktus nozīmīgajām konstrukcijām prasa tikai pirms izpildes (formas 2) parakstīšanas vai pirms objekta nodošanas ekspluatācijā. Tikai tad visi sēž un gatavo segto darbu aktus un meklē arhitektus, autoruzraugus un būvuzraugus, lai tie paraksta. Tikšanās bieži notiek vai nu mašīnās, benzīntankos vai būvobjekta vagoniņā, bet ne objektā, kur būtu jāpārbauda pareiza, projektam atbilstoša un konstruktīvi noturīga konstrukciju iestrāde! Saliek parakstus, būvnieks uzsauc būvuzraugam konjaku un visi priecīgi strādā tālāk. Un tā notiek praktiski visos būvobjektos.
Un es pats šajā visā esmu no malas noskatījies, jo, ja vēlos strādāt šajā jomā, tad man ir jāklusē, jo esmu jau saņēmis aizrādījumus no vadošajām būvfirmām, ja sūdzēšos par kaut ko, tad Latvijā vairs objektos nestrādāšu, jo tā ir norma. Nekur nerakstīta, bet visiem pieņemta un saprotama norma.
Pat materiālu piegādātāji mēdz piegādāt būvmateriālus, kuriem nav atbilstības dekelerācija un, ja es saku, ka nevaru pieņemt būvmateriālus, kuri nav sertificēti Eiropas savienībā un neatbilst Eiropas regulām, tad atbilde ir, ka viņi tūlīt paši uztaisīšot, jo neviens jau tos sertifikātu nummurus nepārbauda. Ieraksta, ka atbilst tam, šitam un sertifikāts un atbilstības deklerācija gatava.
Lasot rakstu par to, ko ir teicis Maximas būvuzraugs, ka dobie dzelzsbetona paneļi esot pārbaudīti pirms montāžas, man iekšā parādās smīns ar naidu. Protams, ka pirms nodošanas ekspluatācijā vai arī tagad ir jau uztaisīts pārbaudes akts, bet, ka tas tika izdarīts pirms montāžas, es ļoti šaubos, jo zinu kā un kad notiek dokumentācijas sagatavošana, bet iespējams, ka kļūdos. Esmu vairāk kā pārliecināts, ka arhitektu birojs kopā ar konstruktoriem jau desmit reizes šo divu nakšu laikā ir pārrēķinājis visas slodzes un tagad meklē, uz ko novelt šo nelaimi (tiek pacelti visi dokumenti un meklētas sīkākās nepilnības, sīkākais akts vai pārbaude, kura nav atbilstoša, lai tikai viens uz otru varētu šo nelaimi novelt). Un beigās vainīgs būs nabaga apakšuzņēmeju būvdarbu vadītajs, kurš steigā, spiedienā no vadības, darbu noslogojumā vai cita nospiedoša iemesla pēc nebūs sastādījis vienu papīrīti, pārbaudes aktu vai uzlicis parakstu, kur vajadzēja vai nevajadzēja. Cilvēku dzīvības vairs nav, bet būs vainīgais, ko nopelt, vainīgais, kuru pataisīs par vainīgo un pūlis gavilēs.
Varētu rakstīt un rakstīt par šo tēmu, bet zinu, ka mani vārdi pūš pret vēju.
Un tie ir tikai mani novērojumi un nevienu ekspertīzi par rakstā minēto neesmu veicis.