Pirmais vainīgais (1365)

Maxima aizliedza saviem darbiniekiem pamest veikalu pirms sagruvuma

Patiesībā man nav daudz, ko stāstīt. Daudzi Latvijā vēroja svētdienas vakara raidījumus un paši bija liecinieki veikalu tīkla «Maxima» gļēvās vadības atsūtīto pīāristu reakcijai uz TV žurnālistu jautājumu – vai veikala drošības instrukcijas, kas nepieļauj jeb, pareizāk, aizliedz evakuēt darbiniekus, atskanot trauksmes signālam, ir pareizas? Ja nezināt viņu atbildi - «Maximas» vadība pat tagad vilcinās atzīt, ka viegli varēja izvairīties no 54 cilvēku dzīvību izdzēšanas – atskanot trauksmes signālam, laicīgi evakuēt gan savus darbiniekus, gan veikala apmeklētājus. Tam pietiktu laika. Tagad tas ir iztecējis.

Oficiālās un neoficiālās versijas par būvniecības pārkāpumiem, kaut dažas pat ļoti ticamas, atstāsim izmeklētāju un profesionāļu kompetencei. Pagaidām. Vismaz līdz brīdim, kamēr tiesībsargu rīcībā būs pilnvērtīgi pierādījumi, lai tiesu vara Latvijā parādītu savu varēšanu.

Pašregulācija būvniecības nozarē nestrādā. Tā nefunkcionē nevienā nozarē Latvijā. Diemžēl. Valsts būvinspekcijas atjaunošana un piepildīšana ar profesionāļiem neatrisinās sistēmas kļūdas, bet ar kaut ko ir jāsāk.

Vai zinājāt, ka lielo būvnieku lobijs Latvijā, ziedojot varas partijām, jau sen ir nodrošinājies pret traģiskiem negadījumiem - nevienai milzu būvkompānijai nav savu strādnieku. Tie visi ir apakšuzņēmēji, kas algo vēl citus apakšuzņēmējus, kas spiesti strādāt bez līgumiem, par smieklīgu samaksu, nemaksājot nodokļus, lai spētu nopelnīt. Atbildīgi par padarīto kļūst apakšuzņēmēji, jo lielie būvnieki ir draugos ar politiķiem.

Tukšums

Pirmajā naktī stundām staigājot gar policijas lenšu haotisko nožogojumu, pēc tam saldējot rokas, atslienoties pie nupat atvestā nožogojuma, es pēķšņi sajutos tukšs - atcerējos, ko šonakt esmu redzējis; ko savā priekšā skatīja tuvinieki, kas vienmēr bija kaut kur tepat blakus; ko ieraudzīja cilvēki, pirms viņus apraka gruvešu tonnas... Un tad no drupām ugunsdzēsēji uz ratiņiem izstūma savu kolēģi. Viņi bija 15 m attālumā, bet šķita tik tuvu. Ratiņus uzreiz pārņēma mediķi. Ugunsdzēsēji palika mazā, ciešā bariņā tiem aiz muguras, uz sekundi apstādināti, apstulbināti. Pēc mirkļa viņi atkal devās drupās... Bet es dzirdēju viņus mēmi kliedzam.

Tonakt es vēl nezināju, skatījos uz ratiņiem un nesapratu, ko redzu. Sagrautā veikala tuvplāns bija kā aviobumbas izpostīts, šausminošs grausts Kabulas nomalē. Tas šķita neiespējami, tā bija akla veiksme, tikai sestais cilvēks... Vai viņš izdzīvos? Bet ātrās palīdzības stāvēja un nekur nebrauca. Vēl ilgi tās stāvēja tukšas... Es nespēju vairs izturēt.

Bet nespēju arī aiziet. Klīstot no vienas vietas uz otru, apstājos blakus tuviniekiem, kas pirms tam izmisuši stāstīja, ka gaidot jebkādas ziņas par saviem mīļajiem un draugiem. Redzot, kā viņi tver katru vārdu, ko saprotošie policisti, glābējdienestu cilvēki spēja sniegt, es pēkšņi biju gatavs izturēt, pavadīt šeit visu nakti, klusējot dalīties cerībās, ciešanās, vilšanās.

Tajā naktī manas asaras bija mans vārdos neaprakstāmais niknums, kas ik brīdi pārvērtās par bezdievīgu būtni, lai necilvēcīgās cietušo un nogalināto mocības uzkrautu tiem, kuru te nebija. Bet kuri būtu pelnījuši tās just uz savas ādas.

Nākamajā dienā mana sieva stāstīja, ka todien nebija spējusi pastrādāt, tikai drūmi skatīties ekrānā un bezmērķīgi spaidīt peles pogu. Viņas kolēģe raudājusi, kaut nepazina nevienu, kurš ir miris gruvešos. Tomēr tā pārdzīvoja, ka nespēja rimties visu dienu... Nekāds lietus gāziens nespēj mēroties ar ciešanu un līdzjūtības asarām, kas pārpludinājušas mūsu zemi.

Nāve ir personiska. Bet mums, dzīviem palikušajiem, tā būs bezjēdzīga nāve, ja klusēsim un katrs nerīkosimies, lai tā nekad vairs nenotiktu. Vainīgo sodīšana ir tikai sākums tam, lai spētu noticēt, ka drosme cīnīties ar vienaldzību nav nopērkama par eiro vai pārmantojama no vectēva, jo ir iegūstama pieredze tikai grūtās, pat prātam netveramās traģiskās mācībās – katru dienu, katru minūti, līdz pat pasaules galam.