Šodien sākas Adventa laiks. Saistībā ar Zolitūdes traģēdiju nākamās četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem šogad Latvijā būs citādākas nekā iepriekšējos gados - ar vairāk pārdomām, skumjām un sērām. Romas katoļu baznīcas priesteris, Ļubļinas Katoļu universitātes doktorants Ilmārs Tolstovs intervijā portālam TVNET runā gan par amatpersonu bezatbildību, gan tautas vienotību.
Saistībā ar traģēdiju lielveikalā šogad Adventa laiks Latvijā sākas sēru noskaņās. Vienas nakts laikā dzīvības zaudēja vairāk nekā 50 cilvēku. Kādas ir jūsu pārdomas par šo notikumu?
Ļoti grūti tagad kaut ko teikt un komentēt. Man pašam bija smagi to visu pārdzīvot, jo dažus no aizgājušajiem es pazinu personīgi. Grūti bija arī tas, ka šobrīd pastāvīgi atrodos Polijā teoloģijas studijās un nevarēju būt klāt, lai garīgi stiprinātu tos, kam būtu nepieciešama palīdzība.
Filosofe Maija Kūle, izdzirdējusi par lielo nelaimi, uzreiz runāja par atbildību un bezatbildību. Ko jūs gribētu akcentēt?
Pēc profesijas, kuru apguvu pirms teoloģijas studijām, esmu mērnieks. Savā laikā mums bija tāds priekšmets «kļūdu teorija». Šā priekšmeta pamatā ir dziļa garīga patiesība – tikai Dievs nekļūdās. Viss pārējais šajā pasaulē ir neprecīzs, kļūdains, pakļauts entropijai jeb iziršanai. Pilnībā paradīzi šeit uz zemes uzbūvēt nevarēsim.
Tomēr tajā priekšmetā tika aplūkota arī pieļaujamā kļūda. Mērniekam, nemitīgi mērot, ir jāseko līdzi, lai kļūdas, kas krājas, mērījumus veicot, nepārsniegtu pieļaujamo. Līdz ar to mums kā cilvēkiem vienmēr ir jāņem vērā cilvēciskais kļūdu faktors no vienas puses. No otras puses,
tomēr Dievs mūs ir aicinājis kopt un pilnveidot šo zemi,
tādējādi padarot to pēc iespējas labāku un perfektāku. Pilnībā no nelaimēm šajā pasaulē mēs nevarēsim izbēgt, bet mūsu uzdevums ir maksimāli samazināt šā cilvēciskā faktora ietekmi nelaimēs.
Un to varēsim paveikt, nevis tiesājot viens otru, bet katrs pieliekot savu artavu, mēģinot vēl vairāk sakārtot tās nozares, jomas, kas mums katram ir uzticētas. Latvija sākas no mums katra. Katrs mēģināsim godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas izpildīt mums uzticēto.
Kam, jūsuprāt, jāuzņemas atbildība par notikušo? Kā vērtējat to, ka vairākas dienas pēc nelaimes gadījuma atbildīgie nebija uzņēmušies atbildību par notikušo?
Atbildība var būt tikai tad, kad cilvēks apzinās, ka ir kas augstāks pār viņu dzīvē - Dievs, kura priekšā būs jāatbild. Pat ja šeit uz zemes pilnīga taisnība nav iespējama, varbūt kāds no tiem, kuri bija atbildīgi par šo traģēdiju, izspruks sveikā cauri (cerams, ka ne), tomēr
Dieva priekšā mums visiem nāksies atbildēt tik un tā.
Jā, Dievs ir žēlsirdīgs, viņš piedod grēkus tiem, kas nožēlo Jēzus Kristus izlieto asiņu dēļ.
Bet Dievs ir arī taisnīgs, tādēļ par katru paveikto ļauno rīcību mums būs jāgandara un jāatbild. Vai nu šajā pasaulē vai nākamajā – šķīstītavā. Tādēļ ir svarīgi, lai Latvijā būtu vairāk ticīgu cilvēku, kuriem dzīvē ir Dievs kā atskaites punkts un kura priekšā ikviens ir atbildīgs.
Atceramies mazo Boņuku un viņa nazīti Jāņa Streiča filmā «Cilvēka bērns». Noteikti, ja cilvēks regulāri iet pie grēksūdzes un ir pieradis nožēlot grēkus un pāridarījumus Dieva priekšā, viņš arī citu cilvēku priekšā atzīs savas vainas. Tur ir liela saikne. Būtu labi, ja šīs lietas mācītu jau bērniem skolās, īpaši ticības mācībā un ētikā.
Diemžēl mūsdienās eksaktās, ekonomiskās un biznesa studijas ņem virsroku pār humanitārajām. Humānistiskajā un postmoderniskajā sabiedrībā cilvēkam vajadzētu būt centrā, tomēr aizvien vairāk redzams, ka visas šīs jaunās ideoloģijas un «-ismi» izmanto cilvēku tikai kā masu produktu un lietu. Zūd cilvēka cieņa un vērtība.
Veikala sabrukums un ievērojamais bojāgājušo skaits ir lielākā traģēdija pēdējo gadu laikā. Taču, manuprāt, notikums iezīmēja arī vairākas pozitīvas lietas: Latvijā dzīvo daudz varonīgu cilvēku, piemēram, glābēji. Tāpat tas ļāva apzināties, ka latvieši ir ļoti līdzjūtīgi un atsaucīgi. Nelaimes situācijās nepametam viens otru - cietušo un bojāgājušo tuviniekiem tika ziedota nauda, asinis, mantas. Vai redzat vēl kaut ko pozitīvu?
Ir skumīgi, ka nelaimei ir jānāk, lai šāda vienotība parādītos. Bet vienotības pamatā ir garīgās vērtības. Tautas vienotība var veidoties tikai tad, ja ir vienots atskaites punkts. Pēc laika daudzas lietas aizmirsīsies, dzīve atgriezīsies savā gultnē.
Nebūtu labi, ja pēc šiem notikumiem mēs neizdarītu nopietnus secinājumus un nemainītos.
Tomēr bez nopietna atskaites punkta ir grūti mainīties. Visiem jācenšas, lai šis atsaites punkts būtu Dievs, ciešāka ekumeniska sadarbība starp kristiešiem, viena valoda, mīlestība un patriotisms pret savu valsti, neizslēdzot citu nacionalitāšu un valodu grupu klātbūtni un tiesības.
Tieši šī traģēdija parādīja, ka vispirms mēs esam cilvēki, visi vienlīdzīgi, kas radīti pēc Dieva attēla un līdzības, un tikai tad atšķirīgi, kādi nu katrs mēs esam.
Horeogrāfs Agris Daņiļevičs iepriekš intervijā TVNET sacīja, ka latvieši ikdienā parasti turas savrup savā stūrītī, bet apvienojas tikai ekstremālās situācijās. Šķiet, ka šis gadījums to vēlreiz pierādīja. Vai tam piekrītat?
Atbildēju jau iepriekšējā jautājumā.
Pēc notikušā esmu dzirdējusi Baznīcai adresētus jautājumus: kāpēc tā notika un kāpēc Dievs pieļāva, ka cieš nevainīgi cilvēki? Varbūt varat atbildēt...
Tas nav viegls jautājums. Parasti cilvēki garīdzniekam šo jautājumu uzdod. Kad sešus gadus sanāca kalpot Onkoloģijas centrā un Gaiļezera slimnīcā, mēs ar slimniekiem par šo jautājumu daudz nerunājām. Viņi arī neprasīja. Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad cilvēks cieš, viņam nav vajadzīgas teoloģiskas lekcijas par ciešanām, bet sirds līdzjūtība un sapratne, mīlestība un klāt būšana. Bet tomēr - kāpēc?
Šeit jārunā par ļaunumu, kura izcelsme mums ir noslēpumaina. Dievs tomēr ir pieļāvis ļaunuma eksistenci, klātbūtni šajā pasaulē, tādējādi, lai mēs, kas esam radīti kā brīvas būtnes, būtu brīvi izvēlēties Dievu vai no viņa atteikties.
Mīlestība var būt tikai tad, ja tā ir brīva.
Līdz ar to pēc pirmo cilvēku grēkā krišanas pasaulē ļaunums ir realitāte, no kuras mēs nevaram izvairīties.
Varam izdalīt divas ļaunuma «kategorijas»: fizisko ļaunumu – slimības, ciešanas, neērtības, dabas katastrofas un fiziskā nāve.
Tad vēl ir garīgais ļaunums – pārkāpumi pret morāles patiesībām, Dieva likumu, ko kristietība sauc par grēku.
Morālais ļaunums ir daudz smagāks, jo tas rada daudz lielākas ciešanas.
Arī šī veikala traģēdija principā bija cilvēku nolaidības, tātad morālā ļaunuma sekas.
Ja fizisko ļaunumu mēs nevaram novērst, jo tas bieži pieder pie mūsu cilvēciskās dabas, kas ir pakļauta novecošanai un sairšanai, tad morālo ļaunumu mēs varam mazināt, sekojot Dievam, Viņa likumiem, ko Viņš ir atklājis savā Dēlā Jēzū Kristū un Baznīcā.
Dievs ir pieļāvis ciešanu esamību, lai mums mācītu mīlēt citam citu, lai mācītu izrādīt tuvākmīlestību. Daudzos gadījumos nav iespējams novērst ciešanas vai nāvi, bet ir iespējams palīdzēt tam, kas cieš. Varam teikt, ka bez Jēzus Kristus nāves pie krusta un bez Viņa augšāmcelšanās ir ļoti grūti vai pat neiespējami saprast ciešanas un nāvi. Jēzus Kristus, nākot šajā pasaulē, ir īpašā veidā savienojies ar katru cilvēku, ir ņēmis ikviena nastu, ciešanas un nāvi uz sevis. Viņš ir tas, kas pats ir cietis un miris par mums. Viņš vienīgais līdz galam spēj līdzi just un saprast mūs, mūsu ciešanās.
Varbūt noslēgumā varat atgādināt Adventa būtību un sniegt dažus ieteikumus, kā šo laiku vērtīgāk izdzīvot?
Jā, atšķirībā no citiem gadiem šis Advents Latvijā būs citādāks. Bet Advents ir laiks, kurā mēs gatavojamies pieminēt, atcerēties Jēzus dzīves dramatiskos notikumus, viņa piedzimšanu nedrošos un sarežģītos apstākļos.
Kādēļ Baznīca to dara? Kādēļ ir nepieciešama šī cikliskā, ikgadējā gremdēšanās gadsimtiem, tūkstošiem gadu senos notikumos? Tādēļ, ka laiks, kurā mēs atrodamies, nav statisks. Laiks kristietībā atšķirībā no Austrumu reliģijām plūst taisnes veidā. No notikuma līdz notikumam. No pasaules radīšanas līdz pasaules beigām. No Kristus nākšanas miesā pirms vairāk nekā 2000 gadiem līdz Viņa otrreizējai atnākšanai Pastarajā tiesā.
Un mēs visi ar savas dzīves notikumiem esam tam visam pa vidu. Bet nevis kā pasīvi vērotāji it kā no malas. Mēs, kas iesaistāmies šajā «Pestīšanas, Glābšanas virpulī», tiekam aizrauti līdzi. Mēs tiekam iesaistīti šajos notikumos kā līdzdalībnieki tādēļ, ka caur Baznīcas ikgadējo notikumu pieminēšanu tie kļūst klātesoši, dzīvi un reāli. Un tie ietekmē, maina manu un ikviena dzīvi.
Vēsturi mēs nevaram izmainīt, nākotne mums ir nezināma. Bet mums ir šodiena, kurā mēs varam pieņemt ļoti svarīgu lēmumu savā dzīvē – dzīvot savu dzīvi kopā ar Dievu. Uzticēties Dievam, cerēt uz Viņu. Man liekas, ka
tā ir Adventa būtība – gaidīt, bet gaidīt un rīkoties vienlaicīgi.
Jēzus Marka evaņģēlija 13 .nodaļā uzsver: «Tad nu esiet nomodā! ... ka tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam.»
Advents ir gaidīšanas laiks. Mēģināsim neiemigt, lai tad, kad atnāks Kungs, mēs būtu gatavi un nomodā lai satiktos ar Viņu!
Gaišu un vērtīgu jums Adventa laiku!
