«Kremļa-loģiju»* enciklopēdisti skaidro kā mākslu, kas pieprasa uzminēt un nojaust, kāda politika tiek veidota hermētiski izolētos varas gaiteņos. Tas nozīmē, ka secinājumi par varas «kustībām» jāizdara uz sekla un niecīga faktu izejmateriālu pamata, uzminot, kas notiek aiz informatīvi bloķētām durvīm Kremlī, Maskavā (Padomju Savienībā), PSRS politiskās elites spicē.
Kas ir kremļaloģija
PSRS totalitārās valsts laikā normālas politiskās analīzes vietā izveidojās «vesela zinātne»= kremļaloģija jeb skarbi nopietna «versiju minēšana», kuru lika lietā politiskie analītiķi un parastie pilsoņi, lai saprastu, kas īsti notiek Kremļa iekšienē.
Tagad, pēc PSRS sabrukuma, kremļaloģiju turpina izmantot, lai saprastu Krievijas politisko vadītāju politiskās akcijas, lēmumus un pārgrupēšanos pie varas stūres. Tāpēc, ka arī Krievijas Kremlī pie varas joprojām ir PSRS laika politiķi, kas turpina «kārtot lietas» pēc vecās, pārbaudītās PSRS shēmas - aiz slēgtām durvīm, bez publiskas apspriešanās vai lēmumu sinhronizācijas ar sabiedrību. Suns spalvu met, bet netikumu saglabā.
Kremļaloģiju mēs šodien varam novērot arī citās informatīvi slēgtajās, diktatūras valstīs, kur ir pieņemts «visas politiskās rebes kārtot» aiz slēgtām durvīm zem publiskas izkārtnes - «bez komentāriem».
Kremļaloģijas kārts
Šobrīd ir iestājies kremļaloģijas laiks arī pie mums Latvijā. Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās mūsu prezidents Andris Bērziņš no jauna ir aktīvi pievērsies kremļaloģijas praksei, novedot politiskā diskursa atklātības līmeni līdz nullei. Durvis aizcirtušās, un aiz tām notiek politiska vaikstīšanās.
Tas notiek pēc samērā konsekventiem, 20 gadus ilgiem mūsu varas elites centieniem atbrīvoties no postsovjetisma pagātnes politiskajā komunikācijā ar sabiedrību. Demokrātiskā valstī premjera izvēles process mēdz norisināties pārsvarā caurspīdīgi un prognozējami. Turpretī valstīs ar zemu demokratizācijas līmeni varam novērot pretēju tendenci. Proti - varas norobežošanos no sabiedrības.
Tad publikai nekas cits neatliek, kā uzminēt kas notiek varas gaiteņos. Tieši tāpat kā to savulaik varēja novērot PSRS brīdī, kad pēkšņa viena KP politbiroja locekļa portretu parādīšanās PSRS veikalos liecināja par jaunu līderu izvirzīšanos Kremļa «olimpā». To pašu varēja «noprast», ja pirmā maija parādes laikā Ļeņina mauzoleja tribīnē Sarkanajā laukumā politbiroja večuki bija sakārtojušies jaunā secībā. Tas nozīmēja, ka PSRS politiskajā «krējumā» notikušas neatgriezeniskas mutācijas.
Piemēram, Ķīnā kremļoloģija ir izplatīta joprojām. Tā kļuva par noteicošo ideoloģiju Mao «kultūras revolūcijas» laikā. Brīdī, kad no visiem grāmatu veikaliem Ķīnā pēkšņi tika izņemts «Mazās Sarkanās» grāmatiņas izdevums, bija skaidrs, ka nežēlastībā nokļuvis kāds no izdevuma līdzstrādniekiem. Tas bija Mao «labā roka» Liņs Bjao, kurš bija uzrakstījis vadoņa «viedajai» filozofijai priekšvārdu. Drīz pēc tam Liņs Bjao bija spiests pārtraukt savu dzīvi šai saulē. Tā sakot, pazuda pēc Mao pavēles. Medijiem ar to bija skaidrs, ka notiek pārkārtošanās visaugstākajos varas ešelonos, un pēc tam veikalos parādījās «Mazā Sarkanā» grāmatiņa jau ar cita politiskā favorīta priekšvārdu.
Loģiskā politika
Politikā tieši tāpat kā dzīvē eksistē loģiska un neloģiska domāšana un rīcība. Viena no šādiem loģiskiem politikas stūrakmeņiem ir etablēto, varas partiju gatavība uzticēt premjerministra pienākumu veikšanu attiecīgās partijas vadītājam. Tas liek partijām atbildīgi izvirzīt savus līderus un nepieļauj savtīgas un merkantilas manipulācijas politiskajā karjerā ar amatu katapultu. Tātad šajā - Latvijai tik kritiskajā situācijā premjerministra pretendenti drīkstētu būt tikai un vienīgi esošo partiju vadītāji.
Šī loģika regulē un kontrolē politiķus un partijas.
Trešajai lielākajai Latvijas partijai (18,8%) Saeimā prezidents jau piedāvāja valdības veidošanu, un tās vadītāja Solvita Āboltiņa no šā pienākuma atteicās. Tas nozīmē, ka Vienotībai vairs nav iespēju pretendēt uz šo amatu. Pašas Āboltiņas atrunas, ka viņai neesot pietiekoša kompetence «ekonomikas jautājumos» un ģimenes problēmas «ar bērniem», šo amatu uzņemoties, neiztur kritiku. Tas nozīmē, ka Vienotība ir izvēlējusies nepareizu, nepiemērotu cilvēku savas partijas vadīšanai, kas nespēj uzņemties elementārus politiskos pienākumus un ar «privāto egoismu» tagad aizšķērso vadošai partijai ceļu pie valdības veidošanas Latvijā. Skumji un tuvredzīgi, bet fakts.
Vienotība, pateicoties savai partijas vadītājai, ir ārā no spēles.
Loģiski, ka rindā uz valdības veidotāja krēslu pašlaik stāv Nils Ušakovs - lielākās parlamenta etablētās partijas (28,3%) vadītājs. Nav svarīgi, cik «siltā vietā» Nils Ušakovs Rīgā pašlaik ir iekārtojies. Politikas veselīgā loģika tagad pieprasa, lai prezidents šo amatu piedāvā tieši viņam kā Saskaņas Centra vadītājam. Solvita Āboltiņa ar savu klīrēšanos šo iespēju Ušakovam tagad ir nodrošinājusi. Paredzot, ka Ušakovs arī mēģinās klīrēties un piedāvāt savā vietā dublieri, bumba ceļo tālāk pie nākamās - otras lielākās Latvijas politiskās partijas, kas saucas «Zatlera reformu partija» (20,8%), un pēc tam pie Nacionālās apvienības, pateicoties pērno vēlēšanu rādītājiem - 13,8%. Tikai pašā saraksta apakšā ir hiperkatīvā Zaļo un zemnieku savienība (12,1%), kuru faktiski pārvalda Ventspils ieliktenis Augusts Brigmanis. Nav grūti paredzēt, ka arī šai partijai formālais vadītājs turpinās klīrēšanās tradīciju un līdz ar to izslēgs savu partiju no valdības veidotāju štata, un vienīgi šāda situācijā prezidents var sākt meklēt valdības veidotāju no ārpuspartiju zonas.
Tikai tad.
Tāpēc, ka mūsu politiskajā elitē neievēro šo ļoti vienkāršo loģiku - ja reiz uzņemies būt par partijas vadītāju, tad nāksies uzņemties arī valdības vadītāja funkcijas.
Loģiski vienkārši un nežēlīgi praktiski.
Taču var, protams, dzīt ar datoru naglu sienā vai censties iekurt ugunskuru ar centrālapkures radiatoru. Atsakoties no loģiskās loģikas, visur (arī politikā) iestājas neloģisma purvs, kas paver ceļu manipulācijai, melīgiem politiskās akrobātikas trikiem un kremļaloģijai kā visideālākajai komunikācijā ar sabiedrību.
Tagad, kad Latvijas politiskajā ikdienā ir iestājies kremļaloģijas periods, pastāv bažas, ka krīze padziļināsies.
Prezidents mētājas ar dažādiem premjera amata kandidātiem, kas stāv tikpat tālu no politiskajām atbildības zonām kā cūka no astronomijas.
Lēmumu pieņēmēji tikmēr ir noslēpušies Latvijas «kremlī», un presē katru otro dienu parādās «minējumi» par nākamā premjera amata kandidāta aprisēm.
PSRS laikos rūdītais Andris Bērziņš ar lielu entuziasmu sācis savas «lapsu spēles», deklarējot, ka viņam vismīļākais ir bijis iepriekšējais Latvijas parlaments (tas pats, kuru tauta referenduma rezultātā nolēma novākt no politiskās skatuves). Ar šo mūsu valsts prezidents skaidri un gaiši pasaka, ka viņš nevadīs šo valsti, izejot no tautas ievēlētajiem politiķiem, bet aizstās tos ar personām no malas, kas viņam pašam patīk vislabāk.
Ir izveidojusies paradoksāla situācija - mūsu prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas ievēlētos politiķus. Nesekojot normālas politiskās loģikas principiem.
Kādi būs Andra Bērziņa kremļaloģijas rezultāti?
Tie būs tradicionālie - vēlētāji nākamajās vēlēšanās dos priekšroku atkal jaunām partijām. Vienkārši tāpēc, ka pašreizējās varas partijas neuzņemas savus pienākumus un neattaisno vēlētāju cerības.
Vainīgie ir arī esošo lielo varas partiju vadītāji, kas ar savu bezatbildīgo rīcību (Āboltiņai ir ērtāk vadīt partiju un cerēt uz amatiem Briselē, Ušakovam ir silti un jauki Rīgas domē, Zatlers vairs nevēlas savu partiju vadīt un dublieris nav pārliecinošs) bruģē ceļu jauniem spēlētājiem uz Latvijas politiskās skatuves.
Uz sliekšņa jau kārpās trīs balti zirgi ar «buldozeru», «helikoptera pilotu» un «ģībēju» seglos.
Cerams, ka parādīsies arī citi politiskie grupējumi, kas būs cienīgāki un cerīgāki par esošajām vecajām politiskajām dekorācijām, kas katru reizi parādās pārkrāsotas jaunā noformējumā. Citādi atkal nebūs par ko vēlēt!
Kā parasti.
Tāda šobrīd izskatās Latvijas politiskā ikdiena A.Bērziņa kremļaloģijas gaismā.
Patumšā gaismā.
1 - Saliktenis, sastāv no divām daļām: celma «Kremlis» un izskaņas «loģija» . To izmanto daudzās valodās: Kreml-Astrologie (vācu), Kremloloogia (igauņu), Kremlinology (angļu), Kremlinologia (spāņu).
