No IT pakalpojumu firmas menedžera Ukrainā, kura servisu es izmantoju, vakar saņēmu šādu vēstuli: «Gribu informēt, ka ar mums viss ir OK, neskatoties uz to, ka situācija valstī ir kritiska. Tagad arī sekundāros serverus esam pārcēluši uz Nīderlandi, bet primārie jau sen mums ir ASV un Kanādā.»
Šis ir karš starp pagātni un nākotni
«Civilās drēbēs ģērbti miliči vakar arestēja septiņus manas universitātes studentus par to, ka viņi atbalstījuši nemierus, un par to viņiem draud līdz pat 15 gadiem cietumā.
Cilvēkus arestē uz ielām par to, ka viņi lielos daudzumos pirkuši degvielu, malku, pārtiku, jo tiek turēti aizdomās, ka tādā veidā viņi atbalsta Eiromaidanu (civilo protestu organizāciju). Milicija spīdzina kailus protestu dalībniekus un kā savus palīgus izmanto kriminālpersonas, ko var redzēt daudzos video internetā.
Bet mēs ceram, ka situācija kļūs labāka. Šis ir karš starp pagātni un nākotni, un tādas tehnoloģijas kā Facebook, Ustream un video, kas pieejamas katra mobilajā telefonā, palīdz mums bruģēt jaunu gaismas ceļu caur veco laiku tumsu,» raksta ukraiņu uzņēmējs.
Zīmīgi, ka prokrievisko, korumpēto Ukrainas valdību ar tās prezidentu priekšgalā ukraiņu partneris dēvē par «veco laiku tumsu» un protestus par «karu starp pagātni un nākotni».
Rakstā «Vai Ukrainu saplēsīs gabalos starp Eiropas Savienību un Krieviju?» pieskāros jautājumam par to, kāpēc Krievija tik ļoti grib noturēt savā ietekmes zonā Ukrainu.
Šoreiz vairāk par to, ar kādiem līdzekļiem Krievija to dara un darīs.
Krievijas ieroči Ukrainā: krievi, baznīca, ekonomiskais spiediens un armija
Krievija savas ietekmes nostiprināšanā Ukrainā izmanto savus tautiešus, ekonomisku spiedienu un savus bruņotos spēkus (Krievijas Melnās Jūras kara flote), kas atrodas Krimā. Krievijas ietekmes galvenais bastions Ukrainā ir krievi, kas tur dzīvo. Tāpat arī Latvijā. Ukrainas iedzīvotāju skaits šobrīd tiek lēsts ap 45,5 miljoniem, un no tiem ukraiņu ir ap 35,5 miljoni (77,82%) un krievu 7,86 miljoni (17,28%). Līdz ar to krievu minoritāte Ukrainā tiek uzskatīta par lielāko krievu minoritāti ārpus Krievijas robežām.
Latvijā krievu īpatsvars ir lielāks. Arī Latvijas krievi ir skaitliski lielākā Latvijas mazākumtautība. Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 556 422 krievi (26,9% no iedzīvotāju kopskaita), līdz ar to kļūstot par procentuāli lielāko krievu minoritātes grupu pret pamatnācijas iedzīvotājiem Rietumu/ES un NATO valstī.
Absolūtajos skaitļos, protams, gandrīz 8 miljoniem krievu, kas dzīvo Ukrainā, ir lielāks spēks nekā nedaudz vairāk kā ap pusmiljonam krievu Latvijā. Taču Ukrainas oficiālā statistika neņem vērā, ka valsts etniskajā struktūrā tikai apmēram 62% ir monoetnisko ukraiņu, bet ap 25% ir bietnisko krievu-ukraiņu un ap 10% monoetnisko krievu. Tas jāņem vērā, kalkulējot to cilvēku skaitu, kas identificē sevi ar krievu un ukraiņu nācijām Ukrainā. Turklāt jāņem vērā, ka katrs desmitais ukrainis joprojām sevi uzskata par padomju cilvēku (Research & Branding Group 2012. gada pētījums).
Krievi ir vēsturiski koncentrējušies Ukrainas austrumu daļā, kur PSRS attīstīja rūpniecību un ieveda daudz imigrantu no Krievijas, bet ukraiņi vēsturiski dominē valsts rietumos. Dabiskais iedzīvotāju pieaugums Ukrainā pamatā ir vērojams rietumu daļā un Kijevā, austrumos tas ir ar mīnuszīmi, kas liecina par krievu īpatsvara samazināšanos Ukrainā. Ja Rietumukrainā krievi ir minoritātes statusā, tad Austrumukrainā kopā ar baltkrieviem viņi veido reģiona etnisko pamata koalīciju.
Etnisko attiecību pētnieki ir konstatējuši, ka krieviem visā Ukrainā ir raksturīga nestabila, izplūdusi identitāte, jo viņi nevar paši noteikt, kas viņi ir - krievi vai ukraiņi. Taču krieviem Rietumukrainā ir raksturīgs mazvērtības komplekss, kas piemīt arī krieviem Baltijas valstīs un Moldovā.
Lai arī pēc PSRS sabrukuma krievi Ukrainā nav spējuši etniski mobilizēties, tie tomēr ir spēks Krievijas rokās, ar ko Ukrainai ir jārēķinās. Krievi ir joprojām liels ietekmes faktors politikā. Ukrainas krievi 2004. gada prezidenta vēlēšanās balsoja par Viktoru Janukoviču, kas viņiem solīja Ukrainas tuvināšanos ar Krieviju un krievu valodai oficiālas valodas statusu. Taču lielākā daļa ukraiņu un daļa krievu ukraiņu nācijas un valsts glābiņu vairāk saista ar orientāciju uz Rietumiem, nevis uz Krieviju, kas 20. gadsimta laikā to bija rusificējusi.
Politiskie uzskati ir saistīti ar reliģisko pārliecību
Milzīgs Krievijas ietekmes ierocis postpadomju valstīs ir Krievijas pareizticīgo baznīca. Ukraina ir viena no reliģiozākajām valstīm Eiropā. 70% Ukrainas iedzīvotāju uzskata sevi par reliģioziem. 10% no viņiem vismaz reizi nedēļā apmeklē baznīcu. Ukraiņu baznīcas pētnieks profesors V. Petruško uzskata, ka politiskie uzskati ir saistīti ar reliģisko pārliecību. Rietumukrainas ticīgie, kas pieder romiešu un grieķu katoļiem, un no Maskavas ietekmes atšķēlies Kijevas patriarhāts un Ukrainas autokefālā pareizticīgo baznīca pamatā ir par integrāciju Eiropā, taču pareizticīgo vairākums ir par integrāciju ar Krieviju. Ja ņem vērā, ka lielākā daļa ticīgo Ukrainā ir pareizticīgie, kas pakļaujas Maskavas patriarhātam, tad var saprast, kāpēc Krievijai ir arī liela ietekme uz Ukrainas pareizticīgajiem un viņu garīgo dzīvi un orientāciju uz Krieviju.
Profesors Petruško ir spiests atzīt, ka mūsdienu Krievija neko daudz nevar piedāvāt ukraiņiem, lai tos piesaistītu savā pusē. Krievijas atpalikusī izejvielu ekonomika, varas struktūru korupcija atbaidot Ukrainas iedzīvotājus no Krievijas. Tajā pašā laikā viņš baida ukraiņus ar tām liberālajām idejām un brīvībām, kas nākot no Eiropas. Kas ir lielāks drauds Ukrainai? Jaunā paaudze to saskata Krievijā un visas nākotnes cerības saista ar Eiropu.
ASV profesors Nikolass Gvosdevs (US Naval War College) raidstacijas Amerikas Balss korespondentam atzīst, ka Krievijas pareizticīgo baznīcai un tās saiknei ar Maskavas patriarhātu ir milzīga nozīme Ukrainas austrumu un dienvidu reģionu rusifikācijā un slāvu vienotības idejas veicināšanā. «Maskavas patriarhātam pakļauta pareizticīgo baznīca ir Krievijas valsts, tai skaitā kultūras un reliģiskās ietekmes balsts Ukrainā.»
Šī «krievu pasaules» ideja darbojas ne tikai Ukrainā, bet arī citās postpadomju valstīs, kur Krievijas pareizticīgo baznīca darbojas kā tā saucamā maigā vara. To var just arī Latvijā. Bet tā ir cita raksta tēma.
Janukoviča kapitulācijas sarunas jeb no kā baidās krievi Ukrainā?
Tagad prokrieviskā valdība un prokrieviskais prezidents skaita savas pēdējās stundas. Reportāžas no Ukrainas mēs redzam kā Janukovičs katru otro dienu tiekas ar opozīciju, lai vienotos par kaut kādiem kompromisiem. Taču faktiski šīs sarunas mēs varam saukt par Janukoviča kapitulācijas sarunām.
Skaidrs, ka drīz pie varas Ukrainā nāks citi politiskie spēki. Daļa no tiem, kas vicina ES un Ukrainas karogus Kijevas laukumos un ielās.
Krievijai rūp, lai šos spēkus tā pazītu un varētu prognozēt. Pēc Krievijas preses var spriest, ka Krievija gribētu, lai jaunajā Ukrainas valdībā ir cilvēki no Juščenko un Timošenko laikiem. Šos politiķus nevar saukt par Krievijas draugiem, bet tie esot prognozējami un pragmatiski. Pat Timošenko kundze, kas drīz iznāks no cietuma, būs Ukrainas līderu pirmajās rindās. Krievija samierinātos arī ar jauno ukraiņu līderi Vitāliju Kļičko, jo tas arī iederoties bijušo politiķu Arsēnija Jacenoka, Anatolija Gricenko, Pjotra Porošenko, Jūlijas Timošenko kompānijā.
Šausmu scenārijs Krievijai būtu, ja Ukrainas valdībā svarīgus posteņus ieņemtu nacionālistiski orientētās partijas «Brīvība» un citu labējā sektora kustību politiķi.
Krievija jau tagad draud, ka Krievijas un Ukrainas attiecības tiks iesaldētas, ja jaunā valdība legalizēs ukraiņu brīvības cīnītāju Stepanu Banderu, UPA (Ukrainas sacelšanās armija, kas cīnījās pret Sarkano armiju) sarkanmelno karogu un tās kaujas saucienu «Slava varoņiem!».
Ja Ukraina nesastādīs Krievijai «patīkamu» valdību, Krievija draud, ka Ukraina nesaņems solītos 12 miljardus USD kredītā, lai glābtu Ukrainas ekonomiku no defolta, un ka gāzes cenas Ukrainai tika samazinātas pagaidām tikai uz šā gada pirmo ceturksni.
Šie draudi nebūs ne pirmie, ne pēdējie, kamēr Ukraina galīgi nesaraus savu atkarību no lielā Austrumu kaimiņa un nesāks integrāciju Eiropas Savienības virzienā.
Cerams, ka nebūs ilgi jāgaida, līdz arī lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju sapratīs to, par ko, riskējot ar savu dzīvību, cīnās protestētāji Ukrainas pilsētu ielās un laukumos šajās aukstajās dienās.
Jo Eiropas Savienība šobrīd ir labākā un progresīvākā alternatīva Ukrainai. Arī Ukrainas krieviem, kas vēlas sevi identificēt ar brīvu ukraiņu nāciju brīvā Eiropā.
