Saeima 6.martā nosodīja Krievijas iebrukumu Ukrainas Krimā. Bet darbs nav padarīts līdz galam. Politiķi nedrīkst atlikt līdzvērtīgi svarīgu problēmu risināšanu tepat Latvijā. Viena no galvenajām – kādēļ Latvijā ilgus gadus bez apgrūtinājumiem ir brīvi atļauta Krievijas preses un TV propaganda? Kādēļ vēl arvien nav ierobežojumi, apgrūtinājumi šiem TV kanāliem?
Aukstā kara priekšvakarā
Līdz ar Ukrainas Krimas okupāciju februāra beigās naivās cerības, ka Putina Krievija tomēr attapsies un, izvērtējot ieguvumus un zaudējumus, sūtīs Krievijas armijas bandas atpakaļ uz kazarmām, ātri izzuda. Pirms nedēļas šķita, ka saspīlējums Krimā ir sasniedzis augstāko punktu, kad jebkura Ukrainas nepārdomāta, lieka kustība var kļūt par ieganstu agresoram Krievijai sākt atklātu militāru konfliktu Ukrainā.
Bet saspīlējums turpināja pieaugt ar katru nākamo dienu, līdz šodien tas ir pārvērties gandrīz vai par fiziski izjūtamu nenovēršamības un nenoteiktības sajūtu. Vai Ukraina ir pamesta saplosīšanai un līdz ar ukraiņiem arī Austrumeiropa?
Eiropas Savienības vājumu Putins ļoti labi zina un izmanto savā labā tieši tāpat kā agresorvalstis 1914./1939. gados. Tagad ES kopā ar NATO un ASV ir jānodemonstrē, kas ir Vladimira Putina vājākās vietas - tā ir Krievijas nestabilā iekšpolitiskā situācija un ekonomikas atkarība no simtiem miljardu eiro vērtiem tirdzniecības darījumiem ar Eiropas Savienību. Pagaidām nekas neliecina, ka Eiropa ir gatava rīkoties. Bet ja ne tagad, kad tad?
Ja 21. gadsimtā kāda valsts Eiropā var anektēt citu, balstoties uz tīši safabricētiem, nepatiesiem faktiem par «etnisko apspiešanu», tad esam pieļāvusi nepiedodamu kļūdu, kas mūs strauji tuvina šausminošākajam laikmetam pasaules vēsturē - nacistu/komunistu kundzībai. Un mēs visi labi zinām, kā tas beidzās.
Putina harēms
Kamēr Eiropas Savienība (ES) februāra beigās lēnīgi apsvēra, kā reaģēt uz suverēnas Eiropas valsts – Ukrainas - teritorijas okupāciju, Krievija turpināja ievest savas armijas vienības Krimas reģionā, žurnālistu acu priekšā provocējot ukraiņu armijas karavīrus uz konfliktu.
3.martā ES Ārlietu padomes sēde viesa skaidrību, kā Eiropas Savienība reaģēs uz Ukrainas teritorijas okupāciju – tikai Polijas un Baltijas valstu ārlietu ministri uzstājīgi aicināja kolēģus uztvert nopietni pieaugošo saspīlējumu Ukrainā. Uzvarēja kompromiss.
Beidzot 6.martā ES valstu līderi satikās Briselē, lai vienotos par sankcijām pret Krieviju. ES līderu apspriežu telpā pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē kā klausītājs piedalījās ne-ES valsts pārstāvis – Ukrainas prezidenta pienākumu izpildītājs Aleksandrs Turčinovs.
Ne Polijas/Baltijas valstu ārlietu ministru uzstājība, ne Ukrainas prezidenta p.i. klātbūtne, ne Krimas parlamenta paziņojums par 16.marta referendumu ar mērķi pievienoties Krievijai nespēja izraut no snaudas ES lielvalstis – tika akceptētas vismaigākās sankcijas, kādas vien ES spēja izdomāt. Piemēram, ES un Krievijas sarunu pārtraukšana par vīzu atvieglojumiem ir... bez vārdiem!
Mana labklājība svarīgāka par tavu brīvību
Pēc 28 Eiropas Savienības līderu tikšanās Vācijas kanclere Angela Merkele rādīja norūpējušos seju, stāstīdama, ka šīs «sankcijas» esot pirmais ES brīdinājums agresorvalstij Krievijai, aicinot Maskavu tūlīt sākt sarunas ar Kijevu un Krievijas armijas karavīrus nekavējoties atgriezt atpakaļ.
Ja šīs «prasības» netiks izpildītas, tad sekos otrais un pēc tam trešais brīdinājums, kas noteikti būšot tirdzniecības un finanšu sadarbības ierobežojumi ar Krieviju, draudēja Merkeles kundze. Protams, šīs «prasības» Krievija negrasījās ievērot, jo ES tās nepamatoja ar precīzi mērķētām finanšu sankcijām un iebraukšanas aizliegumiem Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem un viņa režīmu atbalstošajiem Kremļa oligarhiem.
7.martā sekoja skaidra atbilde – Kremlis pārtrauca politiskās attiecības ar Kijevu un ar ovācijām uzņēma Krimas reģiona vadītājus Maskavā. Putina loģika ir neapgāžama – ja ES manus nolūkus Ukrainā neuztver nopietni, piemērojot Krievijai smieklīgas sankcijas, tad es rīkošos tieši tāpat un neuztveršu nopietni ES līderu «pirmo brīdinājumu».
ES lielo valstu – Vācijas, Lielbritānijas, Francijas asā retorika, bet praksē nevēlēšanās pieņemt jebkādas nopietnas finanšu un tirdzniecības sankcijas pret Putina līdzgaitniekiem un Krievijas armijas ģenerāļiem mums atklāj svarīgāko – ES valstu vadītāji nav gatavi ciest ekonomiskos zaudējumus, lai garantētu Ukrainas teritoriālo nedalāmību un Eiropas valsts neaizskaramību no agresora Krievijas. Mana labklājība ir vērtīgāka par tavu brīvību un neatkarību, tā ir ES prostitūcija Putina harēmā.
Kā jums šķiet, kādēļ Putins vairs nebaidās no rietumvalstīm?
Iekšējās drošības stiprināšana nav mūsu prioritāte
Saeimas deputātu vairākums [bez SC atbalsta], Laimdotas Straujuma valdība un dīvainis Andris Bērziņš rakstiski ir pauduši nosodījumu Krievijas iebrukumam Ukrainas Krimā. Tas liek domāt, ka varasvīriem un sievām bija skaidra motivācija un precīzi argumenti, lai lēmums būtu tieši tāds, nevis citādāks.
Saeimas nosodījums agresoram Krievijai ir pašsaprotams. Par nelaimi, ir piedzīvotas pietiekoši daudzas «pašsaprotamas» un «acīmredzamas» situācijas, lai politiķi izlēmīgi ķertos klāt darbiem, tomēr tikpat bieži asā retorika nav rezultējusies jēgpilnos lēmumos. Saeimas nosodījums agresoram var šķist drosmīgs Latvijas solis starptautiskajā arēnā, bet ir pagalam nepārliecinošs tepat uz vietas – Latvijā.
Kādēļ? Saeimas nosodījums nav loģisks turpinājums mūsu politiķu konsekventajām rūpēm par Latvijas drošību. Esmu pārliecināts, ka 6.marta Saeimas lēmums ir atsevišķs gadījums un nenorāda uz fundamentālām izmaiņām Latvijas likumdevēja un izpildvaras izpratnē par Latvijas valsts drošību. Tas ir nepatīkams secinājums, jo Eiropas Savienība pašlaik rīkojas tieši tāpat kā Latvija. Mums nav grūti iedomāties, kur neizlēmība novedīs Eiropas Savienību.
Daži svarīgākie aspekti, kas skaidri norāda - valsts drošība Latvijai ir mazsvarīga:
1. Krievijā štancētās preses un TV propaganda jau gadiem ilgi bez ierobežojumiem zombē latviešus un cittautiešus, bet Dombrovska trīs valdības izvairījās no apgrūtinājumu noteikšanas Kremļa TV kanāliem Latvijā;
2. Aizsardzības budžets Latvijai ir gandrīz mazākais NATO dalībvalstīs, kas ārpus alianses valstīm dod signālu, ka savas valsts drošība mums pašiem nav svarīga;
3. Gandrīz 100% Latvijas atkarība no Gazprom dabasgāzes; šī un abas iepriekšminētās pašu neatrisinātās problēmas ir tikai un vienīgi pašu tuvredzības un dažreiz pat neizskaidrojama stulbuma sekas;
4. ES uzturēšanās atļauju pārdošana Latvijā; Lielbritānija ir pamatīgi sakniedēta krievu oligarhu skavās, pārdodot investoru uzturēšanās atļaujas par vienu miljonu mārciņu. Tagad Londona kļuvusi par Krievijas oligarhu naudas atmazgāšanas centru, jo pēc 2008.gada ekonomiskās krīzes arī premjers Deivids Kamerons tagad labprātīgi nevēlas atteikties no Krievijas oligarhu netīrajiem miljardiem. Ja to nespēj turīgā Lielbritānija, to izdarīs Latvija?
Kurš maksā, tas pasūta TV saturu
Krievijas TV kanālus nebūtu vēlams aizliegt. Lai izvairītos no skandāla un nopietniem tiesas darbiem, propagandas TV kanāliem vajadzētu uzlikt dažādus apgrūtinājumus un ierobežojumus. Piemēram, PBK, NTV, RTR Rossia un citus Kremļa/Gazprom TV propagandas kanālus varētu sagrupēt vienā piedāvājuma pakā kā «Krievijas ziņas» un interesentiem piedāvāt par 1000 eiro mēnesī. Tādējādi neviens Krievijas TV propagandas kanāls netiktu aizliegts, vien tiktu ļoti ierobežots skatītāju daudzums.
Protams, būtu tikai apsveicami, ja Latvijas lielāko TV kabeļoperatoru trio - Viasat, Baltcom/Izzi un Latvijas valsts uzņēmums LATTELECOM - izrādītu kaut kripatiņu izpratnes par sociālās atbildības «slogu» un paši iniciētu Krievijas propagandas TV kanālu atdalīšanu no ziņu TV kanāliem.
Ja nevar aizliegt, tad apgrūtināt Krievijas TV melu izplatīšanu Latvijā ir katra nopietna politiķa pienākums – pastiprināti stimulēt TV kabeļoperatoru vēlmi rīkoties Latvijas valsts drošības interesēs.
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
