Ko domā Putins, kādu ideju vārdā viņš iesūtīja savu maskēto karaspēku Krimā, kura klātbūtnē iebaidītā tauta nobalsoja par pievienošanos Krievijai? Kādu ideju vārdā viņš tur karaspēku pie Ukrainas robežām, lai karagājienu pabeigtu pie Dņepras? Kur viņš apstāsies un kas viņu apstādinās? Šie jautājumi šajās dienās nomoka ne vienu vien domājošu pilsoni gan Eiropā, Krievijā, gan citur pasaulē.
Referendums Krimā tika rīkots tieši tādos pašos apstākļos kā «brīvās vēlēšanas» Baltijā 1940. gada vasarā. Ārvalstu karaspēka klātbūtnē. Tāpēc demokrātiskā pasaule šo Krimas referendumu neatzīst, kā neatzina Baltijas okupāciju. Gan 1940. gadā, gan tagad 2014. gadā iebrucēja (PSRS/Krievijas) propaganda sludināja, ka atbrīvo Baltiju/Krimu no fašistiska un prettautiska režīma.
Savā pirmajā monologā presei pēc iebrukuma Krimā Krievijas prezidents Putins uzsvēra, ka Kijevā ir noticis bruņots valsts apvērsums, kuru veikuši fašisti un antisemīti, kas radījuši draudus Ukrainas krieviem, un tāpēc Maskava steigusies uz Krimu, lai glābtu krievus. Kaut gan Krimā nebija neviena fakta, kas liecinātu par apdraudējumu krieviem.
Krievija fašistus meklēja arī Latvijā pie Brīvības pieminekļa 16. martā. To veica ar Kremļa finansētas organizācijas PBN un tās Latvijas vasaļorganizāciju palīdzību. PBN aktīvi darbojās arī Ukrainas notikumos, un uz tās darbību atsaucās Putins, motivējot karaspēka ievešanu Ukrainā.
Paradoksāli un ironiski ir tas, ka Kremļa ideologi un propaganda Ukrainas ceļu uz brīvību no Krievijas ietekmes un uz integrāciju Rietumos dēvē par fašistisku apvērsumu, kaut gan paša Kremļa ideoloģija un rīcība liecina par Krievijā atdzimstošo lielkrievu šovinismu un fašismu valsts ideoloģijas un politikas līmenī. Par to šis raksts.
Fašisms (itāliski fascismo) bija labēja, autoritāra politiska kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā Itālijā ar līderi Benito Musolīni. Mūsdienās fašisma jēdzienu parasti lieto, lai apzīmētu labēju kolektīvisma ideoloģiju, kas vērsta pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu. Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Fašismu tolaik politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas - lielie biznesmeņi, zemnieki un zemes īpašnieki, nacionālisti, Pirmā pasaules kara veterāni, intelektuāļi, kultūras darbinieki un strādnieki, kuriem tika solīts darbs un maize.
Vai redzat līdzības ar mūsdienu Krieviju, sevišķi šajās dienās? Es redzu.
Krievija sāk paplašināt impēriju
Kopš PSRS sabrukuma Kremlis ilgi meklēja savu ideoloģiju, kas aptvertu un vienotu Krievijas pilsoņu masas, kuru vārdā Kremlis varētu veikt jebkurus darbus gan valsts iekšienē, gan ārpusē. Sākumā šī ideoloģija bija tikai pie varas nonākušo materiāla bagātināšana un oligarhiskas elites veidošana, kas uzturētu varu un no šīs varas barotos.
PSRS sabrukums bija milzīgs trieciens impēriskā domāšanā audzinātiem krieviem, kas ilgi nevarēja atgūties no tā, ka Gorbačovs un Jeļcins bija pirmie Krievijas impērijas līderi, kas krievu zemes nevis paplašināja, bet atdeva. Tas Krievijas impērijas vēsturē nebija noticis kopš Ivana III laikiem. Krievu zemes vienmēr tika vāktas klāt pat pašu plānprātīgāko caru valdīšanas laikos.
Krimas aneksija ir vēsturisks pagrieziens ar milzīgu nozīmi pasaules vēsturē, kurā Krievija sevi atkal apliecina kā impēriska lielvara un zemju sagrābēja. Tā uzskata viens no mūsdienu Kremļa ideologiem Aleksandrs Dugins, kurš Krievijas un ārzemju ekspertu vērtējumā ir viens no ietekmīgākajiem zinātniekiem, kas skalo Kremļa aprindu cilvēku smadzenes un tiek dēvēts par vienu no Putina ideologiem. Par tādu pašu, kāds padomju laikā Brežņevam bija Suslovs.
Aleksandrs Dugins tagad ir biežs viesis Kremļa TV propagandas kanālos, tiek intervēts un citēts tikpat kā visos Krievijas medijos. A. Dugins ir Maskavas Universitātes profesors, politisko un filozofijas zinātņu doktors, aktīvs politisks darbinieks, kurš izstrādājis konceptuālo bāzi Putinam par Eirāzijas supervaras izveidošanu, Krievijai savā paspārnēs apvienojot bijušās padomju republikas, radot jaunu Krievijas impērijas formu Eirāzijas Savienība (EĀS). Viņš ir pazīstams kā Kremļa varas partijas Vienotā Krievija, politiķu Žirinovska, Žuganova un citu konsultants un padomdevējs. Viņš ir Starptautiskās Eirāzijas Kustības vadītājs, aktīvs un pārliecināts pareizticīgais vecticībnieks. Dugins ir mūsdienu Krievijas ģeopolitikas skolas dibinātājs.
Viņa pētījumā «Lielais kontinentu karš» (Великая война континентов, 1991.g.) ir pirmo reizi vispārīgi izklāstīta ģeopolitikas metode, kas tika attīstīta tālāk fundamentālajā darbā «Ģeopolitikas pamati» (Основы Геополитики, 1997.g.), kurā pirmo reizi krievu valodā detalizēti tika aprakstīta ģeopolitikas metodoloģija un radīti īpašas telpiskas ģeopolitikas pamati. Šī Dugina ģeopolitiskās telpas filozofija skaidro Rietumu (ASV un Eiropas) loģiku attiecībās ar Krieviju, uzsverot Krievijas unikalitāti un pašvērtību. Dugina pētījumu fokusā ir Krievija kā pastāvīga civilizācijas telpa pretstatā Rietumiem (ASV un Eiropai).
Jāņem vērā, ka A. Dugina politiskos uzskatus ir veidojusi viņa darbība Nacionālboļševiku partijā un Nacionālajā Boļševiku Frontē, kas izpaužas arī viņa teorētiskajos darbos. Grāmatā «Ģeopolitikas pamati» viņš sludina, ka Eirāzija un Krievijas vidiene kļūst par antiburžuāziskas un antiamerikāniskas revolūcijas skatuvi un, ka Eirāzijas impērija ir jāveido uz kopīga ienaidnieka pamata principa un neļaujot Eirāzijā dominēt liberālām vērtībām. Dugins savā publicistikā sludina, ka Eiromaidans esot dekadentisks Rietumu ideologu un homoseksuāļu veidojums, kam neesot nākotnes. Šī ideoloģija praksē labi bija redzama Youtube kadros, kad «tituškas» un prokrieviski noskaņoti pūļi spārdīja un dauzīja Maidana aktīvistus, padzenot tos no kādas municipalitātes ēkas Austrumukrainā. Biežākais lamuvārds pret ukraiņu aktīvistiem, ko lietoja prokrieviskie spēki, bija «pidari» (pazemojošs homoseksuālu personu apzīmējums), ar kuru prokrieviskie spēki mēģināja pazemot visus Maidana aktīvistus. Dugins raksta, ka tagad esot pienācis krievu laiks, kad Kijevas homoaizstāvji esot nolemti pazušanai. Tagad pasaulē esot tikai divas nācijas – krievu nācija un nekrievu nācija.
Krievu impēriskās atmodas sākums
No Dugina rakstiem un runām var noprast, ko Kremlis plāno darīt tālāk Ukrainā.
Pēc Krimas referenduma notiks Krievijas cīņa par Jaunkrieviju (Novorossija), ar Krievijas armijas palīdzību izveidojot šo jauno valsti Austrumukrainā, kur dzīvo pamatā etniskie krievi. Šī Jaunkrievija būs līdz Dņepras robežai. Krievija esot gatava uz militāru konfliktu ar Rietumiem, lai veiktu šo impērijas paplašināšanas misiju. Putins kļūšot par nacionālu varoni un gūšot milzīgu tautas atbalstu. Rietumukrainu Krievija esot gatava atstāt Rietumiem un pat uz laiku samierināties, ka tur ir NATO bāzes. Taču ar laiku rietumukraiņi paši lūgšoties atpakaļ Krievijas impērijā, jo ukraiņi, kuriem nekad neesot bijusi patstāvīga valsts, nemaz nespējot tādu vadīt.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas armijas koncentrācija pie Ukrainas robežas un Kremļa retorika, ka Krievija ir gatava aizstāvēt savus tautiešus Ukrainā, liecina par šo Dugina formulēto mērķu īstenošanu tuvākajā laikā pēc Krimas referenduma.
Dugins uzskata, ka mēs visi esam uz trešā pasaules kara robežas, kas nenotikšot, jo amerikāņi nekad to nesākšot Ukrainas dēļ. Ja Putins noraustīšoties un aiziešot no Ukrainas, tad gan Krieviju Rietumi «paņemšot» pat bez šā trešā pasaules kara. Ja Krievija izturēšot, tad tas būs gals amerikāņu hegemonijai pasaulē un iestāšoties beigas vienpolārai pasaulei. Ukraina un Krima esot pēdējais vienpolārās pasaules placdarms.
Ilgtermiņā Dugins sapņo par Eirāziju no Vladivostokas līdz Lisabonai. Krievija par ģeopolitisku «pabeigtu» impēriju kļūs tikai tad, kad tā būs iekarojusi izejas uz siltajām dienvidu un rietumu jūrām. Pagaidām tikai austrumos un ziemeļos Krievijas impērija ir pabeigta, jo tur politiskās robežas sakrīt ar ģeogrāfiskām, uzskata A. Dugins.
Krimas iekarošana ir pirmais Kremļa solis šīs ideoloģijas īstenošanas virzienā.
Lūk, kā A. Dugins izsakās par Krimas aneksijas nozīmi: «Pēc referenduma mēs dzīvosim pilnīgi jaunā valstī. Tā būs teritoriāli un politiski, konceptuāli cita valsts. Mēs ar olimpisko un paraolimpisko spēļu palīdzību atvadījāmies no ASV. Mums vairs nebūs nekādu ilūziju, kurš šajā pasaulē ir mūsu draugs un ienaidnieks. Mums vajag balstīties tikai uz pašu spēkiem. Pēc 16. marta sākas jauna ēra. Tā ir krievu atmodas ēra. Krievu pavasaris. Tā ir krievu atmoda un atdzimšana. Tā ir mūsu atgriešanās vēsturē, atgriešanās suverēna, brīva subjekta statusā, kas spēj sevi aizsargāt, kas var katram, kas apdraud mūsu drošību, pateikt: te ir robeža, tālāk nevar iet.» (Rossija 1 TV diskusija «Politika» 12. martā).
Eirāzijas impērijas veidošanas paņēmieni, pēc Dugina domām, ne vienmēr būs saistīti ar asinsizliešanu un cietās varas metožu izmantošanu. Savu ietekmi var īstenot arī it kā suverēnu valstu formā, kā tas bijis Varšavas līguma bloka ietvaros Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara, kad tiek izveidotas impērijai draudzīgas valdības tajās valstīs, kur iebrida sarkanās armijas zābaki. To var īstenot ar tā saucamās maigās varas palīdzību, ieskaitot tautiešu potenciālu šajās valstīs.
Kā mēs to labi manām, Krievijas maigā vara to jau dara arī ar sev lojālu politisku spēku un tautiešu atbalstu arī Baltijas valstīs.
Baltijas vieta Eirāzijas savienībā
Darbā «Ģeopolitikas pamati» Dugins uzskata, ka Baltijas reģionu praktiski neesot iespējams organizēt saskaņā ar Eirāzijas principiem, taču to būšot iespējams turēt kopīgā Vācijas – Krievijas kontrolē. Lai saturētu Baltiju, esot jāatjauno Prūsija, ap kuru veidotos vienots Baltijas bloks, kurā ietilptu Norvēģija, Zviedrija, Vācija, Igaunija, Somija-Karēlija, Dānija, iespējams, arī Holande. Īpašs statuss tiktu deleģēts Polijai, Lietuvai un Latvijai. Obligāta esot izstāšanās no NATO un demilitarizētas zonas izveide Baltijā. Perspektīvā reģiona stratēģiskā kontrole pāriet Maskavai un «neitrālās» Eiropas bruņotajiem spēkiem, t.i., Eirāzijas aizsardzības kompleksam.
Taču tagad, attīstot šo domu, viņš raksta, ka pašlaik esot jāizmanto Kaļiņingradas apgabala iespējas, lai no turienes veiktu izlūkošanas un citas darbības, kas aktīvi ietekmētu sociālpolitisko situāciju šajās NATO valstīs. Turklāt Baltijā ne visi ir mūsu pretinieki. Īpaši Latvijā esot daudz krievu. Visā Baltijā esot ievērojams iedzīvotāju skaits, kas simpatizē Krievijai. Jo ilgāk viņi dzīvošot Eiropas Savienībā, jo sliktāka dzīve viņiem būšot, jo vairāk viņi simpatizēšot Krievijai, uzskata Dugins.
Protams, daži lasītāji ironizēs, kā to dara kāds krievu lasītājs, kas Duginam iesaka apmeklēt ārstu, kas izārstētu šo ģeopolitiķi ar elektrošoku. Taču tāpat savā laikā domājoši cilvēki komentēja Hitlera un Staļina ģeopolitiskās fantāzijas un neticēja, ka tās var īstenoties dzīvē. Bet tās īstenojās. Vai mēs šodien ļausim, lai Putins tās atkārto? Vai pasaulei būtu jānodrošina elektrošoka terapija arī Putinam?
Putina ideologs A.Dugins:
«Чем дольше Путин будет держаться нынешней линии, тем больше шансов, что ситуация на Украине сама по себе развернется в нашу сторону»
