Kad NATO atgriezīsies mājās? (89)

Tūlītēji zaudējumi rada lielāku diskomfortu nekā ieguvumi tālākā nakotnē

Divas ilustrācijas:

1. Krievijas agresija Ukrainā ir atklājusi riskus, kam iepriekš netika pievērsta pienācīga uzmanība – Latvijas aizsardzības budžets ir 0,91%, kamēr NATO noteicis minimumu 2% no IKP. Premjere Laimdota Straujuma iepriekš izmeta, ka izdevumu palielināšana Latvijas aizsardzībai atsauksies uz pensiju indeksāciju, kā arī skolotāju, policistu u.c. algu palielināšanu. Tas ir būtisks arguments varasvīriem, lai atliktu Latvijas aizsardzības budžeta palielināšanu, jo pretējā gadījumā palielināsies risks 4.oktobrī netikt pārvēlētiem Saeimā. Ja krēsla zaudējums mūsējiem šodien šķiet svarīgāks par Latvijas valsts drošības riskiem rītdien, tad nav saprotams, kādēļ NATO nevilcinoties atvēlēja papildu iznīcinātājus patrulēšanai Baltijas gaisa telpā tā vietā, lai sodītu Latviju par saistību nepildīšanu?

2. Krimas aneksija nebija Putina izmisuma solis, paredzot Ukrainas «zaudēšanu». Ir nepiedodami maldīgi domāt, ka Kremlis ir atteicies no PSRS atjaunošanas «Eirāzijas savienības» izskatā bez Ukrainas līdzdalības. Neticami, bet Rietumeiropas valstīs vēl arvien dominē maldīgs uzskats, ka Putinam Ukraina ir daudz svarīgāka nekā Ukraina Eiropas Savienībai. Jā, patiesi, ja ES mestos ģeopolitiskajās spēlēs, aizmirstot par neefektīvo «maigā spēka» taktiku ar Krieviju, tad šāda rīcība Eiropas Savienībai izmaksātu daudzus desmitus miljardu eiro; izraisītu lielo korporāciju un ietekmīgu uzņēmēju neapmierinātību un niknu lobijpretošanos; arī dārgāku dabasgāzi un naftu utt. Tie būtu tūlītēji zaudējumi. Ieguvumi gan nebūtu uzreiz pamanāmi.

Sadarboties ar Krieviju kā līdzīgam ar līdzīgu bija kļūda. Pašiem tā ir jāizlabo

Acīmredzot ne tikai Latvijai ir jānoņem rozā brilles, ka centieni saglabāt status quo ir stabilitātes garants. Eiropas drošības vienīgais garants ir aktīva pretdarbība Krievijas pieaugošajai agresijai. Nešaubīgi, visās 28 ES valstīs šādas kardinālas, bet ļoti nepieciešamas pārmaiņas būs ļoti sāpīgas un radīs sarežģītas iekšpolitiskas konsekvences. Bet kāds īsti ir solīto, bet vēl neieviesto ekonomisko sankciju pret Krieviju mērķis – turpināt kacināt autoritārā režīma putingalvu ar vāji formulētu ES pretstāvēšanu, vai tomēr iegrožot mūsu acu priekšā strauji uzblīdušo atomdraudu mieram un drošībai pasaulē?

Kas ir lielākais Eiropas drošības risks?

a. Ukrainas neatkarības zaudēšana;

b. ES un NATO politiskā impotence.

Atbilde: Putinam par gandarījumu, ES un NATO gandrīz droši zaudēs uzticību pašu dalībvalstu acīs, ja demokrātijas turpinās piekāpties Krievijas impērijas priekšā. Tas nozīmē, ka Ukrainas nākotne ir un arī turpmāk nebūs atdalāma no ES un NATO. Šodien iesaistīt Krieviju jebkāda līmeņa sarunās par Ukrainas nākotni ir vissliktākais no sliktākajiem scenārijiem. Krimu varētu atgūt pēc Putina režīma krišanas, bet tas, visticamāk, nenotiks paredzamā nākotnē. Turpretī, politiķiem saprotamās kategorijās runājot, vislabākais no ļaunākajiem scenārijiem ir Ukrainas uzņemšana ES un vēlāk arī NATO, ja ukraiņi izteiks tādu vēlēšanos. Krimas aneksija nedrīkst būt par šķērsli.

Kad piesardzība kļūst par rīcību paralizējošu faktoru...

Ja mēs atteiksimies no darbībām, kas pašiem rada lielus riskus, tad mums ir arī jāatsakās no nopietnu finanšu līdzekļu ieguldīšanas risku mazināšanā, jo tādi izdevumi var radīt vēl lielākus riskus, - ar šādiem vārdiem es raksturotu «vienoto» ES dalībvalstu nostāju pret Krieviju. Tas ir strupceļš, ja šādi attaisnojam piesardzīgu rīcību pret šizofrēniķi Putinu.

Vadoties pēc šā principa, mums labāk nedarīt neko, kas veicinātu izmaiņas esošajā situācijā. Piesardzīga politika tās galējā izpausmē ir nekā nedarīšana, maldīgi domājot, ka paredzamie zaudējumi ir labāks risinājums par neparedzamajiem ieguvumiem nākotnē; mums šķiet produktīvāk koncentrēt uzmanību uz iespējamiem zaudējumiem, kas radīsies aktīvas rīcības dēļ tā vietā, lai liktu uzsvaru uz iespējamiem ieguvumiem, ko sniegs šī aktīvā rīcība. Tā ir Eiropas Savienības valstu pārprastā stabilitāte, tā ir mūsu vēsturiskā amnēzija.

Ja Latvija šajā brīdī nerūpēsies par valsts drošību, tad šķietamā stabilitāte Latvijā arī turpmāk būs ilūzija. Katrai ES valstij būtu jāpalielina finanšu ieguldījums Eiropas demokrātiju drošībai un aizsardzībai, ciešākai dalībvalstu sadarbībai NATO.

Riski zaudēt Latvijas teritoriālo neatkarību Krievijas militāra iebrukuma gadījumā ir nenozīmīgi, jo mūs aizsargā NATO 5.pants, kad uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām. No turpmākām diskusijām svarīgi būtu izslēgt divas argumentācijas, jo abas ir NEpareizas:

1. NATO 5.pants ir leģitīms iegansts Straujumas valdības piesardzīgajai politikai (lasīt iepriekš – nogaidoša nekā nedarīšana), tādēļ status quo saglabāšana līdz 2020.gadam, kad LV it kā plāno 2% no IKP aizsardzībai, ir attaisnojoša un pareiza taktika. Tās ir muļķības;

2. Ja bailes no Krievijas iebrukuma Latvijā kalpo kā arguments palielināt Latvijas aizsardzības budžetu, tad finanšu izdevumi šādai rīcībai ir pamatoti un attaisnojami. Arī šīs ir muļķības. Bailes pašas par sevi rada kaitējumu, jo bieži piešķir maziem riskiem lielu iespējamību.

Latvijas drošība ir Eiropas Savienības aizsardzība

Ir pārāk maz norāžu, ka Eiropas Savienības un arī Latvijas varas vīri un sievas ir pārvarējuši pirmatnējo šoku, redzot Krievijas nemainīgi agresīvo rīcību Ukrainā. Austrumeiropas valstu, tai skaitā LR ārlietu ministra aktivitātes diemžēl nav iezvanījušas trauksmi visā Eiropā. Rietumeiropas valstīm šķiet, ka katra atsevišķi tās ir spējīgas pretoties Krievijas ekonomiskajam «šarmam». Bet tas ir izdarāms tikai kopā. Nav mīkstāka plastilīna Putina rokās par sadalītu un kašķīgu Eiropu.