Lego klucīši ir sātana iemiesojums, teica mācītājs, Ukrainas Krima pieder Krievijai, tīksminājās diktators, bet Latvijas prezidents nezina, ka viņš domā. Cilvēka priekšrocība ir spēja saprātīgi spriest. Vai varam justies relatīvā drošībā ar NATO militāro klātbūtni Baltijas gaisa telpā un uz zemes, vai bailes neapdraud mūsu brīvību?
Kad krīze Ukrainā reiz beigsies?
Kopš Ukrainas revolūcijas sākuma pērnā novembra beigās ir pagājis it kā miljons gadu. Ātrās informācijas aprites laikmetā ziņu plūsma neierasti ilgi stāsta par kārtējās jaunas dienas sākumu Kijevā; kāda tā gaidāma Ukrainas Krimā; par bezmiega nakti Maskavā, Briselē, Vašingtonā, Rīgā.
Akadēmiķi, politologi nav vienīgie, kas notikumus Eiropā (Ukraina arī ir Eiropa) uzlūko kā mušas saldu medusmaizi praktiskajām nodarbībām un prāta treniņiem.
Notikumi Ukrainā ir izkustinājuši Eiropas fundamentu. Tas beidzot ir sācis grīļoties un ļodzīties, liekot daudzām tautām kontinentā pārvērtēt esošo, ierasto. Vismaz nestāvēt malā, kad ukraiņi mums jau 100. reizi uzdod vienu un to pašu jautājumu: kas mēs-tādi-eiropieši esam par dzīvniekiem - vai mēs gribam komfortu drošībā vai brīvību konstanti apdraudētā stāvoklī? Tā nav izšķiršanās starp karu un mieru. Jautājums ir par brīvību un drošību, jo esam aizmirsuši, ka tas nav viens un tas pats.
Lielākais drošības risks - no bailēm brīva sabiedrība
Brīnumainā kārtā pārmaiņu vēsmas Ukrainā ir piestājušas arī Latvijā, kur cilvēcisks apnikums par politiķu kuslo rīcību šobrīd ir guvis virsroku, lai sparīgāk pieprasītu tiem rīkoties. Atļaušos naivi cerēt, ka eiropiešu saprāta atmoda nesīs taustāmus rezultātus arī Latvijas Saeimas vēlēšanās pēc pusgada, 4.oktobrī. Laika pārdomām vienmēr pietrūkst, bet to var atrast 262 801 minūtē, kas atlikušas.
Izskatās, ka pagaidām nevienam īsti nav skaidrs, kas tieši mums būtu tagad jādara. Vismaz ir sajūta, ka kaut kas ir jādara, jo līdzšinējā kārtība neattaisno savu eksistenci. Tas ir labi, pareizi un arī skaisti. Bet kurš pateiks priekšā? Tas nav tas pats, kas paņemt 7 miljardu eiro kredītu, lai izkārpītos no parādiem.
Ja valsts varas pienākums ir mūs atbrīvot no bailēm par savu drošību, tad esam viena soļa attālumā no demokrātijas zaudēšanas.
Esiet prātīgi, nemeklējiet manis teiktajā atsauces uz dažu prātu izkūkojušu amatpersonu izteikumiem1 par Latvijas zaudēto brīvību, iestājoties ES, Latvijas verdzību līdz ar pievienošanos eirozonai vai NATO valstu karaspēka klātbūtnes Latvijā pielīdzināšanu valsts okupācijai.
Demokrātiskās valstīs drošības risku izvērtēšana ir politisks, tātad publisks process. Tas [process] nav kaut kas atsevišķi eksistējošs, atrauts no realitātes, bet balstīts konkrētu notikumu, procesu analīzē.
Valsts drošību stiprina atklātas diskusijas par vienu vai otru lēmumu, nevis aizliegums apšaubīt šo lēmumu pamatotību, atsaucoties uz «drošības apsvērumiem». Sabiedrībā publisku diskusiju mērķis ir novērst visatļautības, nesodāmības sajūtu to varasvīru galvās, kuriem pieeja slepenai informācijai, kas netiek sistemātiski uzraudzīta un nav pakļauta kaut limitētai caurskatāmībai, rada pārākuma sajūtu. Tas noved pie nepamatotas sabiedrības baidīšanas šauru politiski ekonomisko interešu dēļ. Piemēram: Andra Bērziņa izteikums 2012.g. jūlijā2; Aigara Kalvīša bubulis 2007.gadā3 .
Drošība ir tiesības apšaubīt visu, arī brīvību
Es būtu ar mieru ierobežot savu brīvību, ja tas ļautu izskaust narkotiku, arī spaisa tirgotavas un tirgoņus ietupināt aiz restēm. Bet mana rīcība nebūs adekvāta, jo neatrisinās šo problēmu. Brīvība un drošība nav konstanti, nemainīgi lielumi, tie prasa pastāvīgu un vērīgu uzmanību. Turpretī problēmu ignorēšana, baidoties no status quo izjaukšanas, noved pie stagnācijas. Tas ir drošības apdraudējums, jo bailes no nezināmā paralizē.
2014.gads var kļūt par apgaismības laikmeta atgriešanās posmu Eiropas vēsturē, ja spēsim laiku izmantot savā labā, lai apstātos un atskatītos uz [ne]padarīto. Jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu. Tos uzreiz līdz galam formulēt un atšķetināt nav iespējams, bet nevajag sasteigt:
- Ko nozīmē būt drošam nakts pastaigās Rīgas parkos - vai drošības risku dēļ Rīgas parkus naktī vajadzētu slēgt?
- Vai būt drošam par atbilstošu izglītību savam bērnam nozīmē valsts apmaksātu izglītību dzimtajā valodā kādai etniskajai grupai? Vai šāda rīcība sniegs drošības sajūtu cittautiešiem dzīvot un strādāt Latvijā?
- Vai mēs kā maza valsts spējam eksistēt bez lielvalstu atbalsta? Vai mēs spējam eksistēt bez palīdzības no ārpasaules? Vai atbilde sniegs pārliecību par mūsu spējām?
- Ja ilgstošas nestabilitātes dēļ tūkstošiem ukraiņu, baltkrievu, Moldovas un Gruzijas iedzīvotāju lūgs patvērumu Latvijā, vai mēs ierobežosim viņu brīvību? Tiesības dzīvot drošībā pieder tikai mums, bet «tiem» bēgļiem šādu tiesību nav? Kāpēc?
- Valsts drošības un personiskās brīvības līdzsvars ir ilūzija, tādēļ cik daudz savas brīvības Tu esi gatavs atdot, lai justos relatīvā drošībā? Kur ir robeža, kad daudz ir par daudz; vai tāda vispār eksistē?
...
Atsauces:
1.
2.
3.
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
