Pētot tā dēvēto legālo narkotiku izplatību, Latvijas televīzijas Ziņu dienesta žurnālisti secinājuši, ka diemžēl «spaisa» sērga izrādās daudz plašāka un dziļāka, nekā virspusēji tas izskatās. Tā neizvēlas upurus nedz pēc tautības, nedz sociālās piederības. Lielā mērā tā skar arī bērnus.
Portāls TVNET piedāvā interviju ar Lindu Bagoni, kura vadīja speciāli izveidotu LTV žurnālistu grupu, kas iedziļinājās šajā milzīgajā problēmā. Žurnāliste atklāj, ka tēmas izpētes laikā uzklausīti arī pārsteidzoši stāsti.
Sarunas iesākumā runājam par to, ka šai tēmai sabiedrība, mediji un arī politiķi pievērš arvien lielāku uzmanību. Lindas vērtējumā, līdz ar problēmu aktualizāciju medijos ļaudis ir sarosījušies.
Kā tev šķiet, cik legālo narkotiku problēma patlaban Latvijā ir milzīga? Runāju ar policijas ekspertu, kas veic izņemto maisiņu pārbaudes, – viņš sacīja, ka apjomi ir ļoti lieli. Runa ir nevis par dažiem desmitiem vai simtiem paraugu, bet gan tūkstošiem.
Tūkstošiem maisiņu ir tāpēc, ka viens Ķīnā iegādājamā maisījuma kilograms der līdz pat 333 tūkstošiem devu. Tas ir ļoti spēcīgs.
Labi, ja izmanto Ķīnas maisījumu. Ir arī tādi džekiņi, kas grib dabūt lētu naudu. Viņi aiziet uz saimniecības preču veikalu, nopērk matu krāsu hennu vai tīrīšanas līdzekļus, kur ir ne tikai nepieciešamās vielas, bet arī citas. To visu viņi samet virsū maisījumam, ko dod pīpēt. Pēc tam tikai redzam, kas notiek slimnīcās.
Sanāk, ka pārdevēji paņem pašu lētāko augu maisījumu, kam uzpūš virsū hennu vai logu mazgājamo, vai citu sadzīves ķīmiju?
Pārdevējiem pat nevajag pirkt augu maisījumu, jo var vienkārši sapļaut zāli vai paņemt kumelīšu tēju. Bet, jā,
viņi izmanto sadzīves ķīmiju, kurā ir aptuveni tās pašas vielas, kas narkotikās.
Šādas darbības nav ļoti izplatītas, bet nesen bija reids, kurā aizturēja sadzīves ķīmijas sapūtējus. Viņi pat nebija pacentušies pasūtīt gatavās narkotikas. Protams, tās arī nav labākas, bet tur nav klāt citas vielas, kas ir istabas tīrīšanas līdzeklī. Tas ir absurds.
Atceros – kad es mācījos skolā pirms aptuveni 15 gadiem, populāra kļuva līmes ostīšana. Tobrīd mēs uz līmes ostītājiem skatījāmies gandrīz kā uz padibenēm. Tie nebija «spicākie» džeki un meitenes. Bet šobrīd daudziem nez kāpēc liekas, ka, pīpējot nezin kādu draņķi, cilvēks ir «baigi spicais», jo ir noķēris kaifu un atrodas lidojumā.
Bet īstenībā «spaisa» pīpēšana ir drausmīgi kaitīga. Arī mediķi runā par «spaisa» atšķirību no citām apreibinošām vielām, piemēram, alkohola un citām narkotikām. «Spaiss» daudz ātrāk noārda smadzeņu šūnas, izmaina nervu sistēmu un,
pīpējot «spaisu», cilvēks daudz ātrāk kļūst par dārzeni.
Daļa pīpētāju par to neaizdomājas. «Tusiņā» liekas, ka viss ir kārtībā. Šķiet, ka arī ar draugiem nekas traks pēc pirmās reizes nenotika. Bet realitātē cilvēkam iestājas atkarība. Ir labi, ja pēc pirmās reizes nekas nenotiek vai paliek slikti un cilvēks izvemjas. Bet ja tā nav un cilvēks turpina pīpēt...
Vai tu runāji ar kādu legālo narkotiku lietotāju?
Jā. Pašā sākumā runāju ar lietotāju, kuram bija vairāk par 30 gadiem. Viņš «spaisu» pīpē aptuveni pusgadu. Agrāk viņš pīpēja «zālīti», bet tad pārgāja uz «spaisu», jo «zālīte» vairs nesniedza efektu. Tā kā «spaiss» ir brīvi pieejams, viņš sāka pīpēt to. Viņam vajadzīgi divi grami dienā. Viņš pīpē nepārtraukti. 20-30 minūtes viņam esot labi («spaiss» atšķirībā no citām narkotiskām vielām uzreiz «iesit pa galvu») un viņš varot darboties pie datora, bet pēc tam viņš kļūstot nenormāli agresīvs un nikns. Viņš domājot tikai par to, kā aiziet un nopirkt nākamo devu. «Spaisam» viņš dienā tērē aptuveni 17 eiro, kas veido vairāk par 500 eiro mēnesī. Protams, viņš nestrādāja. Viņš neteica, kur dabū naudu, bet mēs varam pieļaut, kādā veidā tas notiek.
Visticamāk, nelikumīgā.
Protams. Esot psihiatriskajā slimnīcā, viņš apgalvoja, ka vairs nepīpēs «spaisu», kad iznāks ārā. Viņš pāriešot uz šņabi. Bet var pieļaut – ja būs šņabis, būs arī «spaiss». Viņš stāstīja, ka palātā bija 14 gadus vecs puika, kurš «spaisu» pīpējis jau divus gadus. Puika it kā ārstējas, bet narkomāns stāstīja, ka
puika domājot tikai par to, kā izies ārā un uzpīpēs.
Pat pats narkomāns teica – ja puika vēl pīpēs, tiešām paliks par dārzeni, jo jau šobrīd esot neadekvāts.
Slimnīcā parasti nonāk tie narkomāni, kuriem ir halucinācijas, agresijas lēkmes un citas blakusparādības. Pati redzēju, kā viens puika, kurš bija izgājis desmit dienu ārstniecības kursu, uzvedās neadekvāti – viņa acis zibēja uz visām pusēm, viņš kustējās nekoordinēti, it kā lidotu. Likās, ka viņš tūliņ izies ārā, uzpīpēs un atkal būs turpat.. Arī paši ārsti saka, ka šādi lietotāji atgriežas atkal un atkal.
Ja nemaldos - kad kādreiz ziņoja par «spaisa» pīpētājiem, vairums bija nepilngadīgie. Taču tu tikko stāstīji par 30 gadus vecu vīrieti un arī ziņās arvien biežāk dominē pieauguši «spaisa» pīpmaņi.
Pie «spaisa» bodītēm var satikt visdažādākos cilvēkus, arī daudz sieviešu. Daļa ir nepilngadīgie, kas «spaisu» pīpē tāpēc, ka tas ir viegli pieejams, jo, lai dabūtu cigaretes un alkoholu, jauniešiem ir jāpacīnās. Līdzīgi ir ar citām narkotiskām vielām. Bet «spaisu» var vienkārši nopirkt. «Spaisa» pirkšanai pietiek ar pusdienām iedoto naudu. Daļa pieaugušo, kas pīpē «spaisu», iepriekš jau bijuši atkarīgi no citām narkotikām vai alkohola. «Spaiss» bieži vien ir lētāks par citām narkotikām, bet sniedz līdzīgas sajūtas.
Policijā stāstīja, ka viena paciņa nopērkama jau par dažiem eiro.
Jā, mēs eksperimentā nopirkām 0,15 gramus maisījuma par 1,25 eiro. Vienā standarta devā ir 0,15-0,25 grami.
Varam secināt, ka «spaisa» pīpēšanai nemaz nevajag daudz naudas.
Noteikti nevajag. Bet jāatceras, ka daudziem dienā nepietiek ar vienu devu.
Cik devu dienā parasti vajag?
Kā kuram. Tas atkarīgs no atkarības pakāpes. Bet parasti dienā vajag 1-4 devas.
Pastāstīšu par kādu absurdu gadījumu. Kāds Neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieks, kurš regulāri savāc un «atkačā» «spaisa» lietotājus, lai viņi atkal būtu pie dzīvības, uzzināja, ka viņa 16 gadus vecā meita arī pīpē «spaisu», jo viņai kaut kas sagājis greizi mīlas dzīvē. Viņš paņēma meitu un aizveda ārstēties. Ar šo gadījumu gribu teikt -
«spaiss» ir tik ļoti izplatīts, ka patiesībā neviens no tā nav pasargāts.
Gan jau mediķis bija mājās stāstījis, ko pa dienu darbā dara. Bet «spaiss» neaiziet garām nevienam!
Vai mēs – sabiedrība – vispār varam no tā izvairīties?
Man liekas, ka mēs šo problēmu esam bišķiņ par daudz ielaiduši, jo tā ir aktuāla jau piecus gadus. Atceros, ka pašā sākumā kolēģi no citiem medijiem ik pa laikam runāja par to, ka ir Austrumu lietu bodītes, kur it kā pārdeva vīraku, kas bija domāts smēķēšanai. Toreiz sabiedrībā par vīraka pīpēšanu vairāk iesmēja, jo kurš tad pīpēs vīraku? Tagad, pēc pieciem gadiem, mēs pīpējam kaktusu maisījumu, ūdenspīpes tīrītāju, amuletu un tamlīdzīgus maisījumus! Augu maisījumu pīpēšanu vajadzēja apstādināt daudz ātrāk! Tagad tas ir aizgājis nenormālā pašplūsmā.
Ko tagad var darīt, lai legālās narkotikas tomēr ierobežotu?
Vispirms ceru, ka šo rūpalu kriminalizēs. Ir skaidrs, ka oficiālo SIA īpašnieki ir tikai rokaspuiši. Ja ieviesīs kriminalizāciju, rokaspuišus būs grūtāk atrast. Ja draudēs cietumsods, mazāk cilvēku riskēs iesaistīties šādās darbībās, saņemot par to 800 eiro mēnesī.
Bet saprotu, ka ar to šī problēma neapstāsies. Lietuvā jau ir attīstījusies «spaisa» tirdzniecība internetā. Visticamāk, tas notiks arī pie mums. Interneta tirdzniecību kontrolēt ir vēl grūtāk. Nezinu, kā interneta pārdevēji var nodrošināt piegādes, jo arī tad policija var aizturēt, bet droši vien par viena maisiņa piegādi nevar sodīt pēc bargākā panta.
Zinu, ka Saeimā diskutē par to, ka tiem, kas vēlas «spaisu» tirgot, varētu likt iziet sertifikāciju, lai viņi pierāda, ka pārdodamās vielas nav bīstamas. Skaidrs, ka viņi, protams, nekad neizies šādu sertifikāciju, jo vielas ir veselībai bīstamas. Tomēr jāpārbauda, vai šīs vielas neizmanto arī sadzīves ķīmijas ražošanā, jo būtu muļķīgi pakļaut sertificēšanai arī tās ražotājus.
Manuprāt, pats svarīgākais būtu mainīt sabiedrības attieksmi pret «spaisa» pīpēšanu. Kad manos skolas gados popularitāti ieguva līmes ostīšana, tas neskaitījās baigi stilīgi. Arī tagad vajadzētu mainīt sabiedrisko domu, ka
pīpēt kaktusu mēslojumu nav stilīgi.
Svarīgākais būtu mainīt tieši jauniešu viedokli, jo tie, kas jau ir atkarīgi, turpinās narkotikas lietot, un viņus mēs neizglābsim. Taču jauniešus, kuri vēl tikai domā par pīpēšanu vai ir tikko sākuši to darīt, mēs varam ietekmēt. Jāpanāk, lai viņi domātu, ka «spaisu» pīpē tikai «urlas».
Lai viņi «spaisu» uzskata par mēslu, nevis normāla «tusiņa» sastāvdaļu?
Jā. Šobrīd nav tā, ka «spaisu» pīpētu tikai sliktāko rajonu sliktāko skolu skolēni. To nedara arī tikai Latvijas nostūros.
Visās populārākajās Rīgas skolās, ko mēs uzskatām par prestižām, «spaiss» ir izplatīts.
To saka gan mediķi, gan upuri. Piemēram, Eduards no 49. vidusskolas. Es pati esmu beigusi šo skolu, kas skaitās viena no stingrākajām skolām. Bet arī tur ir izplatīts «spaiss».. Visticamāk, jaunieši ir domājuši, ka tas ir forši un stilīgi.
Nezinu, vai vajadzīgas sociālās kampaņas, bet jāatrod veidi, kā jauniešus uzrunāt. Šaubos, vai veselības mācība vai vēl viena stunda, kurā par to stāstītu, jauniešus uzrunātu. Manuprāt, diez vai.
Visvairāk ziņu par «spaisa» pīpētājiem ir no Rīgas. Vai redzi, ka legālās narkotikas izplatās arī ārpus galvaspilsētas?
Jau tagad Rīgā iezīmējas tendence, ka «spaisa» tirgotāji vairs never vaļā jaunas bodītes, jo droši vien viņiem nav forši un omulīgi, ja pa laikam nāk kādi sabiedriskie eksperimentētāji vai beisbola nūju rādītāji. Tagad viņi pieved narkotikas konkrētam pircēju lokam. Runāju ar jauniešiem, kas dzīvo arodskolu un tehnikumu kojās. Skolēni atklāja, ka
ik pārdienas pie kojām ierodas kāds džeks, no kura var nopirkt maisiņus.
Tā ir liela problēma, jo vecāki aizsūta savu nepilngadīgo bērnu uz mācību iestādi, bet tur neviens īsti neuzņemas par viņu atbildību. Visticamāk, tur ir viens komendants, kurš skatās, lai jaunieši nenāk galīgi apdzērušies. Ja tā nav, tad viņi nepievērš īpašu uzmanību tam, ka turpat blakus var nopirkt vai pīpē «spaisu».
Ja komendants ir vecāka gadu gājuma cilvēks, varbūt viņš nemaz nesaprot, kas tas «spaiss» tāds ir. Varbūt viņš domā, ka jaunieši vienkārši uzpīpē?
Jā, tā var būt. Man stāstīja gadījumu, kad kādas arodskolas audzēkņi bija apreibinājušies un aizgājuši pie direktora, kurš nolēma viņus vienkārši izmest no skolas. Vai tas ir pareizākais variants? Saprotu direktora rīcību – kāpēc viņam ar to ņemties? Izmetam ārā un viss! Bet tajā pašā laikā – vai tad tagad mēs visus jauniešus izmetīsim ārā no skolas, nevis domāsim par to, kā ierobežot pieejamību..
Vai, tavuprāt, «spaisa» pīpētājiem nākotnē varētu pievienoties daudz tagadējo alkoholiķu?
Iespējams. Narkomāns, par kuru stāstīju, pārmetās uz «spaisu». Viņš bija alkoholiķis, kas pēc tam pīpēja zāli, tad atkal lietoja alkoholu, bet vēlāk sāka pīpēt «spaisu». Tagad viņš atkal bija atgriezies pie alkohola.
Sanāk tāds miksējums.
Jā. Bet
vistrakākais esot «spaisa» lietošana kopā ar alkoholu.
Tad sākas halucinācijas. Interesanti, ka narkomāni tās sauc par vīzijām. Viņi domā, ka caur tām kāds atnācis viņiem pastāstīt par nākotni. Viņi to uztver pilnīgi citādāk – nevis kā zaļos cilvēciņus, bet kā tādus, kas atnākuši ar mērķi kaut ko paziņot. Tāpēc viņi nonāk Tvaika ielā.
Ko dakteri saka, vai atkarību var izārstēt? Pirms brīža stāstīji par 14 gadus vecu jaunieti, kam vienīgā doma ir iziet ārā no slimnīcas un uzpīpēt.
14 gados organisms nav pilnībā attīstījies, bet narkomāni jau to maitā.
Pieļauju, ka atkarību no narkotikām var izārstēt ar terapijām un papildu rehabilitāciju. Bet veselības ministre Ingrīda Circene pavisam nesen paziņoja, ka gada laikā var rehabilitēt tikai sešus bērnus. Ārstēšana vien neko nedod – var paciest 10 dienas bez narkotikām. Bet tad jaunietis iziet ārā un atkal uzpīpē.
Jaunieti jau arī nevar piespiest rehabilitēties. Vairumam jauniešu nav apziņas, ka viņi gribētu izārstēties. Dažreiz pieaugušajiem šāda apziņa ir. Tāpēc jaunieši bieži vien provocē mediķus un rīko tračus, lai tikai viņus savāktu policija. Viņiem šķiet, ka policijā aiz restēm ir vienkāršāk, jo tur neviens psihiatrs vai narkologs negrib ar viņiem runāties kā slimnīcā. Viņi domā, ka aiz restēm varēs no šīm sarunām atpūsties, ātrāk tikt ārā, lai atkal uzpīpētu.
Lai panāktu, ka jaunietis grib izārstēties, jāstrādā kopā ar vecākiem, ģimeni. Visticamāk, pašā sākumā jaunietis pat nedomā, ka ir kļuvis atkarīgs, jo viņam vienkārši iepatīkas sajūta.
Jūs pētījāt, kas ir «spaisa» tirgotāji. Teici, ka pārdevēji pārsvarā ir rokaspuiši. Bet kas ir sakne?
Policija norāda uz uzņēmējiem, kam «spaisa» bodītes ir kā blakus biznesi. Viņi tieši nekur neparādās, bet var saprast, kuri viņi varētu būt. Tam ir netieši pierādījumi. Ja es uz viņu norādītu tieši, mani gaidītu tikšanās tiesā.
Lūdzu, mini kādu piemēru par kādu bodītes īpašnieku. Vai viņam ir mazs pamata veikaliņš?
Nē, pamatā it kā ir diezgan liels bizness ar miljonu eiro apgrozījumu. Tajā pašā laikā firma nav pārāk populāra un tai nav reprezentatīvu telpu.
Redzams, ka īpašniekam ir netieša saistība ar vairāku «spaisa» bodīšu mikrouzņēmumiem. Piemēram, bodītes reģistrētas kādā viņa īpašumā. Protams, ne uz viņa, bet cita cilvēka vārda. Pat ja pieņemam, ka viņš īpašumu ir izīrējis kādam, kurš tur dibina mikrouzņēmumus, interesanti un dīvaini, kāpēc mikrouzņēmumi dibināti nevis Uzņēmumu reģistrā normālā kārtībā, bet gan pie zvērināta notāra, kurš izmantots arī viņa firmai, kas nav saistīta ar «spaisa» tirdzniecību. Ir skaidrs, ka ir zvērinātie notāri, kas mums patīk, ar ko esam sastrādājušies un ar ko mums ir labāks kontakts un vieglāk sarunāt, ka atnāks vēl kāds uz parakstu pārbaudi.
Vai patiesie «spaisa» bodīšu īpašnieki ir latvieši, Latvijā dzīvojoši cilvēki?
Jā. Man liekas, ka viņi pat īpaši neapzinās. Viņiem ir uzskats, ka viņu nodarbošanās it kā ir legāla, lai gan es to apstrīdētu. Braukšana ar pārsniegtu ātrumu nav laba, bet mūs par to neliek cietumā, taču uzliek administratīvo sodu. Līdzīgi šobrīd ir ar «spaisa» bodītēm. Zinām, ka to darbošanās nav īsti pareiza, bet
pārdevējam un izplatītājam var noteikt tikai administratīvo sodu..
Cik liels patlaban ir sods?
Līdz 1400 eiro. Ja pārkāpums ir smagāks, var būt lielāka summa, bet principā tie ir 1400 eiro. To var uzlikt par to, ka prece neatbilst noteiktiem standartiem. Bet viņi arī to nemaksā, jo mikrouzņēmumu aiztaisa ciet un atver citu. Bodītes pāriet organizētās noziedzības lauciņā, kas ir priekšdarbs tam, ka to kriminalizēs. Tad «spaiss» būs pieejams melnajā tirgū. Protams, organizētajai noziedzībai tikt klāt un izpētīt ir daudz grūtāk. Šie cilvēki nodarbojas arī ar citām noziedzīgām darbībām.
Vai pētījāt, kā citās valstīs apkaro «spaisa» izplatību?
Šajās dienās braucu uz Lietuvu. Zinu, ka agrāk viņiem «spaisu» varēja nopirkt pat lielveikalā. To sauca par vīraku, bet visi zināja, ka tas ir domāts pīpēšanai. Tad «spaisa» tirgošanu lielveikalos izdevās iznīdēt. Viņiem ir viena bodīte, kas ar to nodarbojas. Viņiem ir arī interneta mājas lapa, caur kuru preci piegādā. Lietuvā skaidrošu, kādā veidā viņiem ir izdevies «spaisa» izplatību ierobežot.
Vai Lietuvā «spaiss» ir vairāk ierobežots?
Saprotu, ka viņiem tas nav tik brīvi pieejams un ka tas vairāk izplatīts melnajā tirgū.. Zinu, ka Īrijā ir labs piemērs par jauno psihoaktīvo vielu ierobežošanu. Tur policijai, dodoties reidā un pieķerot tirgojam aizliegtas vielas, ir tiesības aizklapēt to bodīti ciet. Visticamāk, ar Krimināllikuma grozījumiem tas būs arī Latvijā.
Bet viņi taču var atvērt jaunu bodīti.
Ar kriminālu pagātni diez vai.
Jau šobrīd Rīgas centra populārākās bodītes ir diezgan neuzkrītošas.
Tām apkārt ir dzelzs nožogojums, lai tādā veidā pasargātos gan no agresīviem lietotājiem, gan likumsargiem, gan dažādām sabiedriskajām aktivitātēm. Tāpat bieži vien tām ir tikai maziņš lodziņš. Paies laiks, līdz tiesībsargs izdomās, kā bodītē vispār var tikt iekšā...
Tikmēr pārdevējs jau visu būs novācis.
Jā. Tāpat pie visām bodītēm ir videonovērošanas kameras. Daļā veikalu «spaisu» var nopirkt tikai pārdevējiem zināmi cilvēki, kas ir viņu konkrētajā sarakstā. Cilvēks aiziet, pieklauvē, un tad pārdevējs pēc sejas atpazīst, vai viņš ir sarakstā. Ja ir, tad pārdod. Ja nav – pasaka, ka šodien nepārdod.
Apkalpojot lojālos pircējus, viņi pasargā sevi no «stučīšanas»?
Jā. Tā viņi arī pasargā sevi no kontrolpirkumiem, ko veic policisti.
Mums iedeva čekus, kuros nav norādīts nodoklis. Visticamāk, «spaisa» bodīšu kases aparāti nav reģistrēti.
It kā izdrukā čeku, bet patiesībā tas nav īsts?
Jā. Cilvēkam šķiet, ka viss ir oficiāli un skaisti, bet...
Bet vai, esot lidojumā, cilvēkam tas ir tik svarīgi?
It kā jau nē, bet varbūt viņi šos viltus čekus dod tāpēc, lai lieki neizplatās runas un visi ir apmierināti. Iedot cilvēkam papīrīti neko daudz nemaksā.
Izstāstīšu vēl vienu interesantu stāstu. Puisim ir 26 gadi, bet tēvam – 47 gadi. Tēvs un dēls pīpējuši «spaisu» kopā. Tēvs atmetis pirmais, jo viņam kļuvis slikti ar sirdi. Tagad arī dēls mēģina atmest. Bet viņš saka, ka tas ir ļoti, ļoti grūti. Viņš esot iekritis riktīgā depresijā. Pēc pozitīvā lidojuma nāk dziļa bedre.
Traģiski, ka «spaisu» lieto abi ģimenes vīrieši!
Iepriekš stāstīji par 14 gadus vecu «spaisa» pīpētāju. Vai atkarīgo sarakstā esat pamanījuši arī jaunākus bērnus?
Astoņus gadus vecus bērnus, kas pīpē «spaisu», es nezinu. Pēc mediķu sniegtās informācijas, pirmie upuri sākas no 12 gadu vecuma. Pusaudžu vecumā parasti gribas izmēģināt pirmo cigareti un citas aizliegtās lietas. Kādreiz tā bija cigarete, tagad - «spaisiņš». Jaunietis to kaut kur dabū, izmēģina un tad saprot, ka viegli var nopirkt arī nākamo «maisiņu».
Noslēgumā vēl gribu lūgt tavu vērtējumu vārdu savienojumam «legālās narkotikas». Daudziem var likties, ka tās ir atļautas. Jaunietis var domāt, ka labāk pirkt «spaisu» nekā cigaretes, par kuru pārdošanas aizliegumu likumā ir skaidri uzrakstīts. Bet par legālajām narkotikām tā nav.
Man ir divējādas sajūtas. No vienas puses, šis nosaukums ir izdevīgs pārdevējiem, jo pircējiem var šķist, ka viņi nepārkāpj likumu un šīs narkotikas ir kaut cik labas un ne tik bīstamas veselībai, ja jau tās ir legālas.
No otras puses, zinu, ka šis nosaukums ļoti nepatīk valsts amatpersonām un politiķiem. Ja mēs šīs vielas saucam par legālām narkotikām,
viņiem rokās ir visi instrumenti, lai padarītu šīs narkotikas par aizliegtām.
Saucot «spaisu» par legālajām narkotikām, var likt viņiem veiklāk kaut ko darīt un rīkoties, lai tiešām padarītu to par aizliegtu vielu vai noteiktu daudz būtiskākus ierobežojumus.
Vai tu redzi atbildīgajos cilvēkos vēlmi noteikt ierobežojumus un padarīt legālās narkotikas nepieejamākas?
Pagaidām redzu tikai tukšu runāšanu. Ja mēs piecus gadus ar to sadzīvojām... Tagad mūsu premjere izdomājusi tikties ar jauniešiem, lai dzirdētu jauniešu ieteikumus, kā «spaisa» izplatību varētu ierobežot... Ir atbildīgās institūcijas, ar ko viņa varēja sarunāties daudz kvalitatīvāk, nevis priekšvēlēšanu laikā tikties ar jauniešiem. Visticamāk, tieši šie jaunieši paši nepīpē, jo nodarbojas ar sportu. Nezinu, vai tas ir pareizākais veids, kā ierobežot «spaisu».
Jūtu, ka šobrīd cilvēki ir vairāk sarosījušies. Ceru, ka ar grozījumiem Krimināllikumā mēs neapstāsimies, bet spersim nākamos soļus, apzināsim situāciju citās valstīs, lai sekmīgāk ierobežotu «spaisa» tirdzniecību. Ir jārēķinās ar citiem riskiem, piemēram, melno tirgu. Tāpat būs arī privātie tirgotāji, kas paši piegādās klientiem, piemēram, uz kojām. Jādomā arī par «spaisa» izplatību internetā. Nevis tirgum jānosaka virziens, kurā likumsargiem jādarbojas, bet gan viņiem pašiem jāizvērtē riski un jāstrādā preventīvi to mazināšanai.
Jānosaka vēl lielāki ierobežojumi, nekā tirgotāji varēja iedomāties.
Citādi ir tā, ka pārdevēji arvien izdomā jaunas lietas, bet atbildīgie tikai pēc tam domā, kā to apkarot.
