Ja neglābsim Ukrainu, zaudēsim Eiropu (157)

Mums nav jāatbild uz jautājumu, ko Putins darīs rīt - vai Ukrainas daļēja vai pilnīga aneksija ir diktatora galamērķis; vai plānos ietilpst arī Moldova, Gruzija un visu zemju proletāriešu atsvabināšana. Pēc Krimas okupācijas Putina apetīte nav mazinājusies kā sapņoja Rietumeiropā. Kopš tā brīža, kad VDK Austrumvācijas spiegs lēja asaras pie Berlīnes mūra 1990.gadā, bet dienu vēlāk niknumā dauzīja dūri par PSRS izjukšanu, Putins ir veltījis katru savas dzīves sekundi Padomju Krievijas atjaunošanai.

Nedomājiet, ka viņam ir gana ar Krimu, tā nav uzvara. Putinam staļina komplekss neļauj apstāties, kamēr sirpis un āmurs virs Reihstāga nav uzsliets**.

Lielkrievijas impērijas kara gājiens pret rietumu civilizāciju nav sācies vakar, tas nešaubīgi turpināsies rīt un arī pēc 10 gadiem. Diemžēl vai par laimi tautas atmoda Krievijā ir pašu apspiesto rokās, kas pašreiz šķiet labākais no iespējami sliktākajiem scenārijiem. Pat ja gribētu, Krievijas tautai pašlaik palīdzēt mēs nevaram. Vismaz tuvāko gadu laikā, kamēr ES un ASV stutēs novārdzināto Ukrainu. Kad eiforija Krievijā noplaks un ekonomika stagnēs, krievs būs spiests sākt šķetināt unikālo savas dzimtenes vēsturisko kalambūru - Eiropa viņus nesaprot, bet Āzija par savējiem neuzskata. Šekspīra «kas es esmu» šeit daudz nepalīdzēs, krieviem būs vajadzīgs mūsdienu dižgara-idiota*** lidojums, lai izkāptu no traumatiskās čaulas.

Baltijas valstīm nav jāuztraucas par savu drošību līdz brīdim, kamēr atturēsim neoimperiālistus Kremlī no Ukrainas aneksijas. Līdz tam esam relatīvā drošībā ES un NATO. Turpretī, ja nespēsim uz laiku izolēt Putina Krieviju, tad ES, ASV, NATO, ANO kļūs pliki abreviatīvi; Baltijas mežabrāļus izkaus, bet dzīvi palikušie Latvijas iedzīvotāji (jā, arī mūsu krievi) emigrēs svešumā.

Bet atkal - Baltijas un Polijas politiķi neslimo ar vēstures amnēziju, mēs visi labi zinām, ko nozīmē atdot mazo pirkstiņu Krievijai. Masveida emigrācija no Austrumeiropas nevienu dvēseli Eiropā neglābs no kauna un pazemojuma, ja bailēs par sava komforta apdraudējumu pametīsim Ukrainu Krievijas saplosīšanai. Nav būtiski, ko saprotam ar pakļaušanos Ukrainas gadījumā - tās federalizāciju vai pilsoņu kara mocītu, nestabilu kaimiņvalsti. Putinam der jebkurš variants, kas tuvinās viņu iedomātai «uzvarai» pār rietumu civilizāciju – ja Putinam izdosies saglabāt nestabilitātes status quo Ukrainā, tāds pats liktenis gaida Eiropu, NATO un ASV-ES attiecības. Tas būs beigu sākums vienotai Eiropai.

Nopietnu ekonomisko ES sankciju pret Krieviju trūkums ar katru dienu palielina atsvešinātību 28 ES valstu starpā, līdz dusmu izkropļots pazemojums nošķirs ukraiņus no Eiropas, attālinās mūs, jūs... Un pat ķīniešus no Eiropas Savienības brīvā tirgus. Konsekvences šādam scenārijam ir neprognozējamas. Arī pēdējam glābiņam - sapnim par drošu un pārtikušu dzīvi emigrācijā nebūs perspektīvas, jo Eiropas demokrātiju nodevībai pret Ukrainu būs smagas sekas - ietekmes sfēru pārdalīšana Eiropā un pasaules atgriešanās starpkaru limbo stāvoklī 20. gadsimta 30-ajos.

Ukrainas iekļaušana Eiropas Savienībā kopā ar NATO drošības garantijām ir vienīgie rietumu civilizācijas ieroči pret Krievijas feodālistiem.

Tādēļ visa mūsu uzmanība ir jākoncentrē uz Ukrainas ilgtermiņa drošību, ekonomisko izaugsmi un politisko plurālismu. Eiropai nav citu iespēju. Būsim acīgi - Eiropa vienmēr ir izpletusies uz austrumiem. Gadsimtiem ilgi tā bija koloniālisma/iekarošanas politika, līdz 21.gadsimtā tā kļuva par ekonomiskā pārākuma «maigo varu». Maldīgi bija domāt, ka citi rīkosies līdzīgi.

Eiropas Savienība ir lielākais brīvais tirgus pasaulē ar 500 miljoniem pirktspējīgu patērētāju. Tas ir ļoti kārdinošs burkāns tuviem un tāliem kaimiņiem, tirdzniecības partneriem. Gudri spēlējot, pieeja šim tirgum ir eiropiešu rīkste, lai spētu novērst agresorvalsts rašanos un izplešanos kontinentā. Ķīnai bija Lielais mūris, kas aizsargāja no mongoļtatāru ordām. Eiropas Savienības lielais ekonomiskais mūris bija pietiekošs stimuls tikai PSRS satelītvalstīm.

Ja viena slima ābola dēļ ir jānocērt viss koks, lai glābtu ābeļdārzu no iznīkšanas, vilcināšanās ir nepiedodama.

21. gadsimta Padomju Krievija ir vecs veidojums. Gandrīz 100 gadus Putina dzimtene nav pieredzējusi nevienu dienu brīvības no aizdomām, iedomām un viltus - kopš 1917.gada boļševiku «revolūcijas» Krievija ne reizi nav izkāpusi no viduslaiku feodālisma.

Pārvērtībām vajag ilgāku laiku. Mēs šo laiku krieviem piedāvāsim izmantot lietderīgi, nosargājot Ukrainu no Krievijas.

Cīņa par Ukrainu ir Eiropas izdzīvošanas cīņa, lai novērstu civilizāciju karu. Šajā aspektā, bet tikai šajā aspektā diplomātiskie risinājumi Ukrainas traģēdijas novēršanai vēl nav izsmelti. To der atcerēties Bulgārijai, Luksemburgai, Austrijai... un Vācijai, kad šo valstu politiķi, izdabājot saviem apmātajiem vēlētājiem, atkal gribēs atlikt skarbākās iespējamās ekonomiskās sankcijas pret Krieviju.

^Atsauces

^{* - 2014.gada 25.maijā notiks Ukrainas prezidenta vēlēšanas.}

^{** -}

^{*** - alegorija par Dostojevska «Idiotu».}