9.maijs krieviem ir 11.novembris latviešiem? (125)

Nestāstīšu, kādēļ Latvijai, Baltijas valstīm un visām Austrumeiropas valstīm 8.maijs nav svētki, bet II pasaules kara upuru piemiņas un atceres diena, kas vienlaicīgi mums atnesa otrreizēju PSRS okupāciju. Tas būtu jāzina visiem.

Tomēr vēsture nav tikai faktu apkopojums, atrauts no sociālpolitiskajiem procesiem. Diskusijas par 9.maija jēgu, nozīmi krievu nācijas kolektīvajā apziņā regulāri notiek tikai dažos rietumu medijos vai šaurā akadēmiskajā vidē. Bet valstī, kur vēsturiskās taisnības apzināšanās procesam vajadzētu rasties, – Krievijā - tiek veikti un atbalstīti kardināli pretēji procesi: norobežošanās, aizliegumi, izolācija, apspiešana, represijas.

Rietumvalstu politiķiem arī ne silts, ne auksts - par godu sabiedroto karaspēka izkāpšanas Normandijā 70-gadei Francijas prezidents ir uzaicinājis ciemos arī Ukrainas Krimas okupantu Vladimiru Putinu. Ļoti kārdinoši šādu rīcību traktēt kā Rietumeiropas valstu vēsturiskās atmiņas zudumu – ja Rietumeiropai II pasaules kara beigas ir atbrīvošanas svētki, tad Austrumeiropas valstīm II pasaules kara beigas ir otrreizējā okupācija. Neviena valsts nesvin neatkarības zaudēšanu.

Neviena valsts nesvin genocīdu pret savu tautu, tikai Krievija

Putina Krievijā II pasaules kara varoņi bieži tiek slavināti, bet noziedzīgā komunistiskā režīma (1917-1991) upuru eksistence noliegta. II pasaules kara laikā nogalināto skaits pārsniedza 60 miljonus dažādu tautību cilvēku. Tomēr cilvēku nogalināšana PSRS okupētajās valstīs turpinājās arī miera apstākļos: ar 30-50 miljoniem izsūtīto un nogalināto krievu, ukraiņu, čigānu, lietuviešu, latviešu, ebreju, tatāru u.c.

Borisa Jeļcina valdīšanas sākumposmā Krievijā bija novērojamas nosacīti demokrātiskas valsts iezīmes, tomēr tās neiekustināja plašus sociālpolitiskos procesus. Jeļcina laikā bija pārāk daudz nozīmīgu blakusapstākļu, kas tolaik liedza krievu tautu saukt par brīvu. Valsts nākotne palika šauras varas elites rokās.

Līdz ar Putina ēru [no 2000.g.] krievu tautas griba kļūt pilnvērtīgai nācijai tiek sistemātiski un nežēlīgi apspiesta.

Salīdzināt nozīmē apšaubīt, lai stiprinātu

Man līdz galam nav skaidrības, kādēļ daļa ārpus Krievijas dzīvojošās krievu kopienas akli seko Putina Krievijas sociālpolitiskajai pašizolācijai? Krievijas TV propagandas radītā melu telpa ir svarīgs, bet noteikti nav noteicošais aspekts.

Iespējams, ka tieši šogad notiekošās 9.maija svinības Krievijā varētu pavērt acis, lai meklētu kaut cik uzticamu skaidrojumu šodienas notikumiem Ukrainā. Tikpat būtiski mums būtu saskatīt cēloņus, kādēļ zināmai sabiedrības daļai Latvijā 9.maijs vēl joprojām ir aktuāls.

Pompozitāte un bravūrība, ar kādu Krievijā kopš 2000.gada tiek atzīmēta Vācijas kapitulācijas gadadiena - ar militārās varenības demonstrāciju pie Ļeņina izbāzeņa Sarkanajā laukumā, man atgādina priekšvēstnesi PSRS sabrukumam - ārējā ienaidnieka meklēšanu. Ar vienu mērķi – nepieļaut Krievijas nacionālās identitātes meklējumus un novērst uzmanību no akūtajām sociālajām problēmām valsts iekšienē.

Kāpēc Krievijas pamatnācija nespēj, negrib mainīties? No kā krievi baidās?

Viens no psiholoģiskās pašaizsardzības veidiem jeb kā saglabāt saprāta līdzsvaru un nekļūt par neirotiķi ir - aizmirst nepatīkamo.

Pēc PSRS sabrukuma jaunas valsts nacionālās ideoloģijas veidošanas procesā daļēja «vēstures aizmiršana» bija neizbēgama. Ja tas jums šķiet absurdi vai nepareizi, atcerēsimies PSRS sabrukumu pirms 24 gadiem, kad tika atjaunotas Latvijas valsts svētku dienas, brīvdienas utt., bet okupācijas varas uzspiestā ideoloģija likvidēta jeb drīzāk «aizmirsta».

14 gadus Putins ir strādājis vaiga sviedros, lai nepieļautu Krievijas vēstures «atcerēšanos» tādā formā, ko varētu dēvēt par progresu: Putins ir atjaunojis PSRS himnu; ir atjaunotas noziedzīgā komunistiskā režīma svētku dienas ar bravūrīgām militārajām parādēm Sarkanajā laukumā; sākotnēji ierobežota, bet tagad pavisam ir likvidēta Krievijas mediju vārda brīvība; skolās neslēpti tiek aģitēta «uzvarētāju» sarakstīto vēstures grāmatu apgūšana, kas kropļo skolēnu psihi no bērna kājas; pareizticīgo baznīca Krievijā ir vertikāli integrēta Putina izpildvaras struktūrās utt.

Visi pieminētie ir sava laika/laikmeta liecinieki, kas var tikt izmantoti jaunas, brīvas Krievijas arhitektūrā un nākotnē, ja instrumenti prasmīgi lietoti, varētu radīt krieviem jaunas kolektīvās atmiņas konstrukcijas. Bet ar gribu vien ir par maz, vajadzīgas rīcībspējīgas personības. Pašlaik šķiet, ka Putina radītā jaunā realitāte, kas tikusi stiprināta ar kariem Čečenijā, Gruzijā un šodien Ukrainā, nevienam Krievijā un pat Eiropas Savienībā īpaši netraucē.

Cik ilgi vēl?

Latvijas pamatnācijai arī nenāktu par ļaunu konstruktīvi diskutēt savā starpā un kopā ar cittautiešiem, ko mēs kā pamatnācija esam paveikuši, lai «visi» mūsu valstī justos lepni par piederību Latvijai. Ko esam darījuši, lai paši lepotos ar sevi?