Karš ar Krieviju. Otrās frontes atklāšana Rietumos dotu rezultātu (121)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AP/Reuters/Scanpix, TVNET kolāža

Baltijas valstis brīvprātīgi pievienojās ES un NATO. Ja Krievija būtu demokrātijas piemērs, tad ar to varētu sadarboties. Bet uzticību nevar nopirkt, tā ir jānopelna. Vēsture nemāca ar varu kādam uzspiest savu gribu [Krimas aneksija]. Tieši otrādi, vēstures zināšanas ir pienākums būt par piemēru citiem, kas [Ukrainai] ļautu brīvprātīgi sadarboties ar Krieviju. Tomēr Krievija «aizstāvēja savas intereses», iebrūkot kaimiņvalstī. Tas ir nenodzēšams diktatora zīmogs uz Putina pieres.

Mūsu mērinstrumenti salūzuši

Ukrainai būs atvēlēta galvenā loma 21.gadsimta vēstures grāmatās. Neatkarīgi no 24.maija Eiropas Parlamenta un 25.maija Ukrainas prezidenta vēlēšanu rezultātiem. Visu lietu mērs Eiropā ir Ukrainas Maidan kustība Kijevā, 2013.gada novembris – 2014.gada 21.februāris, kad ukraiņi atdeva savas dzīvības par brīvību, kas daļai eiropiešu vēl šodien šķiet liels pārsteigums.

Tomēr Ukrainas revolūcija ir iekustinājusi sociālpolitiskos procesus arī ārpus Ukrainas, kas, manuprāt, var iezvanīt pareizticīgo slāvu civilizācijas norietu. Tas nav fakts, tikai minējums, kuru noteikti būtu vērts aplūkot dziļāk pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanām. Līdz tam nav par ko priecāties vai izsamist. Ja esam gatavi nosargāt Rietumu civilizācijas pamatvērtību – brīvību – visā plašajā varavīksnes krāsu spektrā, tad mūsu pienākums ir šo izvēli piedāvāt arī Ukrainai, Moldovai, Gruzijai un citiem.

Ja Eiropas Savienība nav gatava pretoties Putina Krievijai, tad tuvākie 5-10-15 gadi būs politiskas nenoteiktības un ekonomiskās nestabilitātes periods, kas sliktākajā gadījumā var nopietni apdraudēt NATO drošības garantijas, veicinās ES sadalīšanos un radīs lokālus militārus konfliktus Austrumeiropā. Vājākais posms ir Baltijas valstis. Tas nav pareģojums, drīzāk galējais strupceļš, no kura Eiropas Savienība var salīdzinoši viegli izvairīties, ja rīkosimies preventīvi, t.i., būsim soli priekšā Putina Krievijai.

Ukrainas pretošanās ir piespiedusi Putinu beidzot sastapt līdzvērtīgu jeb vienīgo īsto pretinieku – paša radīto varas vertikāli.

Krievija ir lielākā valsts pasaulē pēc platības. Tās lielākā daļa atrodas Āzijā. Tomēr Krievijas ietekme Āzijā ir tikpat nenozīmīga, cik tā ir vāja Tuvajos Austrumos. Toties 500 miljonu cilvēku lielajā Eiropas tirgū Krievija spēlē būtisku lomu, pateicoties politekonomiskajiem ietekmes instrumentiem: nafta [primāri] un gāze [sekundāri]. Tādēļ ir svarīgi saprast, ka Krievijas ģeopolitisko interešu objekts ir tieši Eiropa, nevis Ķīna, Indija, Irāna utt.

Pirms asiņainā slaktiņa Kijevā Putinam bija divas veiksmīgas ģeopolitiskās spēles 2013.gadā - Sīrija un Irāna; piemetīsim klāt Soču Olimpiādes veiksmes stāstu; atbrīvosim vēl dažus politieslodzītos... Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropa un ASV īpaši neiebilda Putina režīma ambīcijai dēvēt Krieviju par pasaules lielvaru.

Autoritārais režīms Krievijā ir pietiekoši spēcīgs, lai Maskavas garā roka spētu patraucēt tuvējo kaimiņvalstu demokrātijām Baltijā vai spētu iekaustīt Ukrainu par vēlmi attālināties no sabrukušās impērijas mantinieces. Tomēr Putins savā lielummānijā nav pamanījis, ka Krievija nav ekonomiski pašpietiekamā Padomju Krievija, kāda savulaik bija PSRS. Šodien Krievijas iekšzemes kopprodukts (IKP) ir ASV Kalifornijas štata IKP apjomā = Krievija ir tikpat «varena», cik parādu nomocītā Itālijas ekonomika. Šeit vietā būtu jautājums par ASV un Krievijas «īpašajām attiecībām», jo Putina Krievija ir reģionāla lielvara, nevis pasaules lielvalsts.

Savukārt Eiropas Savienībai uz Krieviju ir jāskatās kā uz neuzticamu, neprognozējamu valsti: jau vairāk nekā 14 gadus ES ir balstījusi Putina režīmu Krievijā kā lielākais tirdzniecības partneris. Par to mēs neko neesam prasījuši pretī. Tieši pretēji: ar militārām tehnoloģijām (Vācija, Itālija) un karakuģiem (Francija) veicinājām Krievijas militāro bruņošanos; mirkšķinājām savas ačteles par Putina vājprāta agresijas izpausmēm Čečenijā, Gruzijā, Ukrainā; ilgstoši ignorējām Baltijas valstu palīgā saucienus par Kremļa propagandas karu. Turklāt guvām fantastisku peļņu, atmazgājot Krievijas miljardus Eiropas ofšoros.

Tomēr ir absurdi vainot ASV vai ES par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Ja kaut ko varam sev pārmest, tad pavisam noteikti tā ir ļaušana sevi izmantot un izlikšanās to nemanām. Putins, būdams oportūnists, ir gājis vēl tālāk: krievi ļāvuši sevi pārliecināt, ka PSRS sabrukuma «vaininieki» ir ASV un Rietumeiropa. Propagandai bija sākuši ticēt arī Kremļa rezidenti. Bet Eiropa tik piemiedza aci, it kā tā būtu krievu rulete ar mulāžu.

Krievijā ar jaunu sparu mākslīgi tiek kultivēts ārējā ienaidnieka tēls, kam vienīgais mērķis esot iznīcināt Krieviju. Eiropiešu/amerikāņu pirksts tiek meklēts un šķietami arī atrasts visneiedomājamākajās vietās. Piemēram, Ukrainas Maidan kustība tiek piešūta ASV specdienestiem, Maskavai apzināti ignorējot Ukrainas revolūcijas patiesos cēloņus.

Ja varēja Polija, var arī Ukraina. Ja varēs Ukraina, nākamā būs Krievija

Šī varbūtība, kas šodien šķiet arvien nenovēršamāka, ir Putina autoritārā režīma Krievijā lielākais bieds. Šeit nevajag meklēt jaunu ideoloģiju, jo tās nav; nevajag ļauties aizmālēt acis ar Krievijas «vēsturiskajām tiesībām», jo tādas neeksistē. Putina režīms Krievijā cīnās par izdzīvošanu, par elites palikšanu pie varas. Tā ir plika cīņa, nekas vairāk. Turpretī mums uz to jāskatās kā uz Krievijas varas elites sāncensību ar krievu tautu. Šāds skatpunkts sniedz priekšstatu, kā mēs varētu krieviem palīdzēt gāzt vai vismaz pārziemot Putina un viņa iecelto pēcteču autoritāro režīmu.

Pēc PSRS sabrukuma Eiropā maldīgi domājām, ka spēsim pārveidot Krieviju, piedāvājot materiālos labumus, par to neprasot neko pretī. Mēs smagi kļūdījāmies. Tieši tāpat kā t.s. arābu pavasaris skaudri parādīja, ka nav iespējama labklājība bez demokrātijas - vispirms demokrātija un tikai pēc tam materiālie labumi kā pūliņu augļi. Bet demokrātija ir dārgākā valsts pārvaldes forma, kam nepieciešams vismaz divas paaudzes ilggadēja darba, lielas individuālas gribas un nerimstošas, nepārtrauktas kolektīvas uzmanības.

Protams, 2014.gadā ir viegli atzīt, ka bija jāparedz Krievijas norieta sākums. 21.gadsimta sākumā sarkanās lampiņas jau mirgoja vienā laidā. Tomēr Krievija ir nopietns izaicinājums pat visrūdītākajiem vēsturniekiem un politologiem: mūsu kaimiņu tauta gandrīz 100 gadus [kopš 1917.gada «revolūcijas»] ir bijusi nežēlīgi apspiesta. Tie ir simts gadi traģiskas eksistences nežēlīgākā režīma pasaulē pašā viducī. Izrāpties no vēstures līķu bedres jau ir nopietns izaicinājums krievu kolektīvajai apziņai. Bet iekrist tajā atpakaļ ir tik kārdinoši viegli, ka kārpīšanās ārā no bedres nav iedomājama bez palīdzīgajām Eiropas Savienības rokām.

Parāds, kas jāatdod

ES visu veidu atbalsts Ukrainai ir ieguldījums arī Krievijas nākotnē. Brīžiem gan ir ļoti grūti saredzēt, ko tieši ES Austrumu partnerība nozīmē Eiropas Savienības varas politiķiem. Vācijas kancleres Angelas Merkeles minstināšanās uzstāt uz stingrām ekonomiskajām sankcijām pret Krieviju tiek skaidrota dažādi. Par kavēšanās galveno iemeslu tiek minēti Vācijas lielā biznesa ieguldījumi Krievijā; svarīga, bet mazāk nozīmīga esot dabasgāzes atkarība no Krievijas; tikai pēc tam figurē socioloģisko aptauju rezultāti Vācijā, kas liecina par vāciešu totālu vienaldzību pret Eiropas Savienību.

Bet dīvainākā atruna ir rietumu medijos publiski izskanējušais arguments par vāciešu pienākumu pret krievu tautu – tas esot nenomaksātais parāds par nacistu zvērībām II pasaules kara laikā. Ja personiski nebūtu pazīstams ar vāciešiem, kuriem jau skolas pirmajās klasēs stāstīja par «viņu» vectētiņu un vecmāmiņu pastrādātajiem noziegumiem II pasaules kara laikā [jā, tieši šādā kontekstā], tad tas liktos vien ļauns joks. Jebkurā gadījumā ir absurdi domāt, ka vācieši ir kaut ko parādā krievu tautai. Šāda psiholoģiska destrukcija rada neizmērojamu kaitējumu ES vienotībai, nemaz nerunājot par personisko traumu vairākām paaudzēm.

Ja mēs patiesi esam kaut ko parādā krievu tautai, tad tā ir nedalīta palīdzība krieviem pārapglabāt traģiskās «revolūcijas» simbolu, kas pašreiz pūst mauzolejā. Ar to krievi varētu sākt, lai pēc dažām paaudzēm vadītu valsti, kuru pirmo reizi nācijas vēsturē varētu saukt par savējo.

Cilvēku mehānika

Digitālo tehnoloģiju laikmetā ir viegli pārlēkt no vienas dziesmas uz citu, savai ausij tīkamāku skaņdarbu; ātri paklausīties vienu dziesmu; iesākt otru, nepabeigt; stundas laikā izskriet cauri veselai plejādei mūzikas stilu, lai gūtu aptuvenu priekšstatu, utt. Plašu, lenšu, kasešu magnetofonu ēras laikā tas nebija iespējams. Šie aizgājušā gadsimta varoņi ir kļuvuši par eksotiskām antīkajām relikvijām.

Tomēr mehānika jeb mijiedarbība laikā un telpā ir palikusi kā vissvarīgākais cilvēku attiecību pamatelements, kur steiga un paviršība nozīmē neievērot, sasteigt, nesaprast, nenovērtēt. Informācijas laikmetā mēs visi esam politiskie dzīvnieki. Bet šoreiz mūsu mērķis nav «pārlēkt» no vienas dziesmas uz citu - šoreiz visu izdarīsim lēni, skrupulozi un pamatīgi, lai neatkārtotu II pasaules kara traģisko kļūdu – ļaut lielvalstīm savā starpā mākslīgi sadalīt Eiropu.

Ir pagājis pusgads kopš dienas, kad Kijevas Neatkarības laukumā sapulcējās vairāki simti studentu, neapmierināti ar Ukrainas korupcijas karaļa Viktora Janukoviča solījumu nepildīšanu. Sākotnēji tas bija lokāls protests, kas šodien ir pārvērtis Eiropu. Tomēr Eiropas Savienības 28 valstis vēl arvien ir vēsturiskas izšķiršanās priekšā – ļaut Krievijai sadalīt Eiropu ietekmes sfērās vai pretoties.

Tā vietā, lai diskutētu par Ukrainas nākotni Eiropā, baltiem jānodarbojas ar skaidrošanu, jo vecajai Eiropai ūdens vēl joprojām šķiet duļķains, necaurskatāms. Tas ir nopietns drauds Eiropas kopējai drošībai, ja ES ir valstis, kurām izvēle pretoties Krievijai ir pakārtota Putina rīcībai Ukrainā.

Komentāri (121)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu