Sandis Ozoliņš ir Repšes fiksītis (352)

Nespēdams kompensēt miljonāra Vitālija Belokoņa ieguldījumus, Einars Repše ir tuvu izmisumam. Ekspremjers ir izlicis savu iekšiņu publiskai apskatei. Un man jums jāsaka - skats nav patīkams. Stiklainā Andreja Žagara dežūrsmaidiņš, tagad arī bijušā hokejista Sanda Ozoliņa popularitāte ir Repšes partijas vienīgās sejas.

Sabiedrībā pazīstamu cilvēku seju pirkšana politisko punktu gūšanai iepriekšējos gadus ir tik bieži izmantota, ka šodien ir nepopulāra - tā vairāk atbaida nekā pievilina vēlētājus. Vai patiesi visiem Repšes sponsoriem aptrūcis skābekļa smadzenēm, labāku ideju vairs nav? Paredzams, ka kompromati par konkurentiem jau tiek gatavoti, bet politiskie plikumi vairs negarantē iekļūšanu parlamentā – ar čaulu ir par maz. Vēlētājs nav muļķis, pieprasījums pēc jēdzīga piedāvājuma pieaug ar katru gadu.

Repšes galvenais trumpis ir talantīgs hokejists

«Latvijas attīstībai» perspektīva labākajā gadījumā ir kādas partijas paspārne. Grūti gan noticēt, ka varas partijas šādu iespēju šogad gribēs izmantot. «Repšes partijas» izredzes vienatnē pārvarēt 5% Everesta barjeru ir tuvu nullei. Var diezgan droši teikt, ka sākotnējais biznesa plāns izveidot partiju, lai īsi pirms [vai pēc] vēlēšanām to pārdotu dārgākajam uzpircējam, ir bankrotējis.

Nav zināms, kuri ir tie «spēcīgie cilvēki ar interesantām idejām» Repšes biedrībā, par kuriem runā Sandis Ozoliņš, jo naivu ideālistu šajā miljonāru klubiņā nav. Praktiski visa biedrības «Latvijas attīstībai» elite ir Aivara Lemberga līdzgaitnieki - aizgājušā gadsimta kapitālisti, salti aprēķinātāji, raupjas dvēseles, kam sava valsts ir izejviela naudas ražošanai. Tā ir tā iepriekšminētā «doļa», tie ir Andra Amerika 20%, tas ir Olšteina sešinieks Saeimā utt.

Ja notiks brīnums un «Repšes partija» iegūs pārstāvniecību parlamentā, ar to vien mēs būsim atgriezušies atpakaļ reketieru - Kalvīša, Godmaņa valdību laikā.

Ozoliņš nav pirmais vai pēdējais, kurš tic uz vārda visam, ko viņam stāsta

Šodien Ukraina ir 1990./91. g. Latvija. Boksera Vitālija Kļičko iecelšana par Kijevas pilsētas mēru ir līdzvērtīga Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Gunta Ulmaņa un citu sabiedrībā populāru cilvēku aktīvai iesaistei Latvijas neatkarības nosargāšanā. Bet mēs zinām, ar ko tas vēlāk beidzās, kad šīm personībām pietrūka gribas un spēka neļaut izmantot savu vārdu savtīgu politisko mērķu sasniegšanai – vēl šodien milzīgais kaitējums Latvijas valstij nav līdz galam apzināts.

Tā bija un būs personiska traģēdija daudziem politiskajiem aktīvistiem līdz pat viņu mūža galam. Tāds pats liktenis gaida arī bijušo sportistu. «Latvijas attīstībai» ir vienaldzīgs Sanda Ozoliņa liktenis pēc Repšes partijas fiasko Saeimas vēlēšanās 4.oktobrī – talantīgais hokejists izlietots un tiks izmests kā nederīgs.

Par deputātu Sandi Ozoliņu aizmirstiet. Bijušais hokejists pats liedzis sev iespēju «izdarīt kaut ko Latvijas labā» ar pārsteidzīgu un pagalam nepārdomātu lēmumu iekāpt politikā. Kad kaislības norims, Ozoliņš varētu iemēģināt roku, piemēram, sporta komentētāja statusā. Pavisam nopietni, šāda uzdrīkstēšanās būtu cieņpilna izvēle. Katrā ziņā tas ir daudz jēdzīgāks solis, nekā pusmūža krīzi slīcināt viskija glāzē, esot par kājslauķi varas kārajiem shēmotājiem.