Pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas (29)

Radikāļu «uzvara» ir ES norieta sākums?

Arī šoreiz Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu rezultāti tiek nekorekti interpretēti, pārprasti. Nav būtiski, vai tas notiek apzināti vai netīši, svarīgi ir tikt skaidrībā par kļūdainajiem secinājumiem, lai tie nenovestu pie vēl lielāka ļaunuma - kļūdainas rīcības. Tādēļ uzliksim dažus punktus uz i: «Vienotības» uzvara EP vēlēšanās nenozīmē automātiskus panākumus Saeimas vēlēšanās 4.oktobrī, tāpat kā SC sagrāve neliecina par populistu pazaudēto elektorātu. Tikpat viegli ir kļūdīties, vērtējot EP vēlēšanu rezultātus ES mērogā - galvenais vēlētāju zemās aktivitātes iemesls nav t.s. izsapņotā Eiropas vienotība. Vēlētāju kūtrums ir sekas neskaidrai, lai neteiktu dīvainai Eiropas Savienības institūciju struktūrai.

Salīdzinot ar ES dalībvalstu nacionālajām vēlēšanām, dalība Eiropas Parlamenta vēlēšanās 25.maijā bija ļoti dažāda: Slovākijā 13%; Latvijā - 30%, Vācijā 49%. Latvijā EP vēlēšanu «zaudētāji» pat piesauca laika apstākļus, kas esot bijis lielākais traucēklis. Ko tik nesamuldēsi, lai viss paliktu kā līdz šim – nesaprotams, neanalizēts, nediskutēts.

Kopš 1979.gada, kad ES pilsoņi pirmo reizi ievēlēja Eiropas Parlamentu, mēs jau 35 gadus kā bērni atkārtojam savu vecāku kļūdas - izdzīvojam vienu un to pašu darbību, bet [darbības mehānisma] ačgārnību izvēlamies neredzēt: ja ES dalībvalstu nacionālajās vēlēšanās varas oponentu panākumiem ir politiskas sekas, tad radikāļu iekļūšanai Eiropas Parlamentā (EP) nebūs būtiskas politiskas konsekvences. Vismaz līdz brīdim, kamēr rietumvalstu nacionālajās valdībās neiesēdīsies «Saskaņas centram» līdzīgi domājoši demokrātijas pretinieki. Tādēļ cilvēki arī pēdējās EP vēlēšanās «nolaida tvaiku», atbalstot utopijas sludinātājus, putinistus, eirofobus, ar muguras smadzenēm nojaušot, ka protesta balsojums paliks bez tūlītējām politiskajām sekām.

ES politisko cīņu lauks nav Eiropas Parlaments, jo Eiropas Savienības likteni «vienpersoniski» izlemj 28 dalībvalstu valdībās un nacionālajos parlamentos. ES lemtspējīgais varas instruments ir Eiropas Komisija (EK), kuru formāli apstiprina Eiropas parlaments, bet praksē EK tiek komplektēta tikai ar 28 ES valstu valdību akceptu.

Mīti par Eiropas Parlamentu:

1. Eiropas Parlaments (EP) ir ES likumdevējs. Nepareizi. EP nosaukums ir maldinošs - nacionālais parlaments ES valstīs [piemēram, Saeima] patiesi ir likumdevējs, turpretī EP nav deleģētas likumdošanas iniciatīvas. Tikai Eiropas Komisijai ir «vienpersoniskas» ES likumdošanas tiesības.

2. EP ir politiski neatkarīgs ES varas orgāns. Nepareizi. EP deputāti katrs pārstāv savas valsts politisko partiju, nevis EP politiskās grupas. Tas nozīmē, EP balsojumos nav un nebūs būtiskas atkāpes no 28 nacionālo valdību politiskajiem uzstādījumiem. E-Parlaments ir kā 28 ES valstu valdību rokas pagarinājums, kas pilda simbolisku varas līdzsvarotāja funkciju starp EP un EK. Piemēram, lai «katastrofas» gadījumā atceltu Komisiju, kā tas notika 1999.gadā.

3. EP tēriņi ir pamatoti un pārskatāmi. Nepareizi. Piemēram, vienu mēnesi gadā EP plenārsēdes notiek Strasbūrā (Francija) - iedomājieties finansiālos zaudējumus miljonos eiro: 751 deputāts ar palīgiem, viesnīcas, lidojumi, tūkstošiem neelektronisko dokumentu sūtīšana no Briseles uz Strasbūru un atpakaļ utt.

Nākamreiz neticiet mūsu politiķiem, kuri stāsta: «..to jau viņi, tur, Briselē izlēma. Mēs neko nevaram vairs darīt...» Visu izlemj 28 dalībvalstu Eiropas Komisija, bet galavārds vienmēr pieder 28 valstu valdībām.

Lielbritānijas premjeram Deividam Kameronam piedēvētais izteikums sniedz priekšstatu, kas īsti diktē noteikumus Eiropas Savienībā: vācu «Der Spiegel» vēstīja, ka Londongradas fūrija esot draudējusi izstāties no ES, ja Vācijas kancleres Angelas Merkeles favorīts Žans Klods Junkers kļūs par EK prezidentu. Vēlāk Kamerona preses sekretārs noliedza šo premjeram piedēvēto izteikumu. Pat ja premjera izteikums nav patiess, šis «stāsts» paradoksālā kārtā precīzi ilustrē patieso lietu stāvokli - Eiropas Parlaments pasīvi asistē, kamēr 28 dalībvalstu valdības savā starpā sadala ietekmīgākos EK amatus.

Vāja Eiropas Komisija ir izdevīga ES ienaidniekam – Putina Krievijai

Uzreiz pēc PSRS sabrukuma un Aukstā kara beigām retais paredzēja Padomju Krievijas atgriešanos. Trauksmes signāli kļuva skaļāki līdz ar Putina nākšanu pie varas 21.gadsimta sākumā. Tomēr neviens brīdinājumos neklausījās, saukājot Baltijas valstis/Poliju par histēriķēm. Eiropas Savienības dalībvalstis turpināja samazināt aizsardzības izdevumus un cerēja sakārdināt VDK spiegu ar Rietumu labumiem.

Tā bija traģiska kļūda, par kuru maksā Ukraina. Bet Ukrainas vietā varēja būt arī Baltijas valstis, ja Eiropas lielvalstis būtu turpinājušas ignorēt acīmredzamo - PSRS atjaunošanu Putina Krievijā. Tiesa gan, nekas vēl nav beidzies, jo pašreizējā cīņa par Eiropas Komisijas prezidenta krēslu nepārliecina, ka amatā tiks izvēlēts nākamais Vinstons Čērčils.

Ar radikāļiem nedrīkst sadarboties

Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām nav jāmeklē atbalsts un sadarbības iespējas ar populistu grupējumiem savos nacionālajos parlamentos. 2014.gada EP vēlēšanas ir kā brīdinājums, lai turpmāk centriskās varas partijas nopietni domātu, kā «atņemt» elektorātu šiem marginālajiem politiskajiem spēkiem.

Tāpat būtu jārīkojas arī Latvijā – ir jācīnās par elektorāta paplašināšanu uz populistu partiju rēķina, nevis jāmeklē veidi, kā jaunajā valdībā sastrādāties ar Putina Krievijas sadarbības partneriem «Saskaņas centru». Šāda taktika atmaksātos, jo nevienam neļautu gulēt uz lauriem.

25.maijā pirmo reizi EP vēlēšanās simbolisku uzvaru izcīnīja galējie radikāļi – rasisti, neofašisti, putinisti, eirofobi kopā ar anti-ES, anti-NATO un citiem nekonstruktīvajiem eiroskeptiķiem. Tajā pašā dienā, kad Eiropā daļa vēlētāju nobalsoja pret vienotu Eiropas Savienību, ukraiņi ievēlēja jauno prezidentu Petro Porošenko, kurš pirms vēlēšanām neslēpa savu mērķi – Ukraina Eiropas Savienībā.

Tas ir dīvaini, ka mums, dzīvojot Eiropas Savienībā, demokrātijas pamatvērtības vairs nešķiet tik svarīgas. Bet Ukraina, kas nekad nav bijusi neatkarīga valsts, brīva no Maskavas dzelžainā tvēriena, par prezidentu ievēl politiķi, kurš aizstāv demokrātijas pamatvērtības. Retorikai: ja Ukrainas jaunais prezidents Porošenko būs mazāk spējīgs diplomāts, bet daudz agresīvāks reformators, nekā mēs ceram sagaidīt no ukraiņu oligarha, tad spēcīga un demokrātiska Ukraina varbūt kļūs par stagnējošās Eiropas Savienības glābēju?

Ukraina jau tagad demonstrē paraugpiemēru Eiropas Savienībai - sadarbība ar separātistiem, ekstrēmistiem, okupantiem nav iespējama. Atšķirībā no ES dalībvalstīm, kas vēl arvien turpina «bussiness as usual» ar Putina Krieviju. Ukraiņi ir apjautuši, ka demokrātija nav vienlaicīgi iespējama kopā ar labām attiecībām ar Putina Krieviju. Ir pašsaprotami, ja mēs demonstrētu burtiski tādu pašu izpratni, ieviešot ekonomiskās sankcijas pret Krieviju.

Ja vīzija par neatkarīgu un spēcīgu Ukrainu izrādīsies traka utopija, tad mums visiem Eiropā – latviešiem, vāciešiem, poļiem, zviedriem u.c. būs vakars uz ezera: Eiropu nolaupīs un atkal mūsu pašu neizdarības dēļ. To nedrīkstam pieļaut.

«Atceries, demokrātija nekad nav ilgstoša. Drīz vien tā sevi novārdzina, izsmeļ un nonāvē. Nekad nav pastāvējusi demokrātija, kas nebūtu izdarījusi pašnāvību. Teikt, ka demokrātija ir mazāk iedomīga, lepna, savtīga, ambicioza un mantkārīga nekā aristokrātija vai monarhija, būtu veltīgi. Tā vienkārši nav patiesība, vēsturē tas nav pieredzēts. Šie netikumi ir līdzīgi visiem cilvēkiem jebkurā valsts pārvaldē, un, kad tie tiek atstāti bez uzraudzības, bez kontroles, tie rada tos pašus krāpšanas, vardarbības un nežēlastības efektus. Kad skaidri mērķi tiek pakļauti iedomībai, lepnībai, mantkārībai vai ambīcijām tādēļ, ka tās ir vieglāk apmierināmas, tad pat visuzmanīgākajiem filosofiem un apzinīgākajiem morālistiem ir grūti atturēties no kārdinājuma. Indivīdi ir iekarojuši sevi. Nācijas un lielas ļaužu masas - nekad!» *

Atsauce:

^{* ASV 2. prezidents Džons Adamss. John Adams, letter to John Taylor (15 April 1814).}

^{«Remember, democracy never lasts long. It soon wastes, exhausts, and murders itself. There never was a democracy yet that did not commit suicide. It is in vain to say that democracy is less vain, less proud, less selfish, less ambitious, or less avaricious than aristocracy or monarchy. It is not true, in fact, and nowhere appears in history. Those passions are the same in all men, under all forms of simple government, and when unchecked, produce the same effects of fraud, violence, and cruelty. When clear prospects are opened before vanity, pride, avarice, or ambition, for their easy gratification, it is hard for the most considerate philosophers and the most conscientious moralists to resist the temptation. Individuals have conquered themselves. Nations and large bodies of men, never.»}