Reemigrēt uz Latviju var cilvēki ar ļoti stipriem nerviem (433)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ieva Čīka/LETA

LNT žurnālistu Uldi Āboliņu vēl pirms kāda laika varēja droši dēvēt par vienīgo pastāvīgo Anglijā dzīvojošo latviešu TV korespondentu. Ar zināmu spītu un atbildīgu regularitāti Uldis veidoja televīzijas sižetus par Lielbritānijā mītošās latviešu kopienas priekiem un bēdām, sasniegumiem un problēmām, tādejādi palīdzot mums, uz salas mītošajiem, netapt aizmirstiem un tikt sadzirdētiem Latvijā, kā arī pašiem kļūt vairāk informētiem un izglītotiem vienam par otru un mītnes zemi.

Politiķi par imigrantiem atceras tikai pirms vēlēšanām, un arī tad tikai, ja viņiem tas ir izdevīgi. Starp vēlēšanām nevienam imigranti neinteresē, jo nevienam viņu viedoklis nav vajadzīgs. Uz Lielbritāniju politiķi nebrauc, jo vai nu tas nav izdevīgi, vai viņiem ir bail dzirdēt, ko šeit par viņiem domā.

Man bija interese sameklēt tos cilvēkus, kas turpina braukt uz šejieni, un runāt par to - ja valdība saka, ka Latvijā palielinās nodarbinātība un algas, ka ekonomika attīstās, kāpēc jūs tomēr esat šeit?

Neteiktu, ka tā būtu bijusi kaut kāda misijas apziņa, drīzāk tāds «žurnālistiskais» sports, jo es sāku apjaust, ka imigrantu vidū ir tik daudz sociāli ekonomisku fenomenu, par kuriem vispār nav runāts un kuri automātiski kļuva par svaigu ziņu Latvijas medijos.

Tad, kad es meklēju to skaisto un pozitīvo Lielbritānijas latviešu vidū, neviens pat neatsaucās.

[..]veidojot savus sižetus, sapratu, cik liela ir plaisa starp to, ko ierēdņi un politiķi savos kabinetos domā par emigrantiem, un kāda ir patiesā vide tur, esot Lielbritānijā. Un līdz ar to man šķita, ka tas ir mans pienākums, es uzskatīju, ka man ir jābūt tam tiltam[..]

Jūnija sākumā, pēc četriem Mančesterā nodzīvotiem gadiem Uldis Āboliņš atgriezās Latvijā. «Anglo Baltic News» jūlija numurā piedāvājam sarunu ar vienīgo TV reportieri Anglijas latviešiem par piedzīvoto šeit un iepazīto latviešu kopienu, par lēmumu atgriezties mājās, par Latvijas valdības pieņemto izdaudzināto un kritizēto reemigrācijas plānu, vēlamo un esošo, latviešu diasporas Lielbritānijā problēmām un risinājumiem.

ABN: Cik gadus atpakaļ tu ieradies Anglijā? Kāpēc nolēmi doties uz Lielbritāniju?

Uldis Āboliņš:Īsā atbilde – ierados Anglijā 2010.gada maijā socioloģijas maģistra studiju dēļ Mančesteras Metropolitēna universitātē. Plašāks skaidrojums ietver emigrāciju stimulējošos faktorus. Pirmkārt, pēc fantastiskas socio-kultūras pieredzes apmaiņas studiju laikā Konstances universitātē Vācijā biju ieguvis iekšējo nemieru, ka vēl gribas kaut kur aizbraukt un padzīvot, jo starptautiskā vide ir tik atvērta un iekšējās emocijas piepildoša. 2009.gadā atgriežoties atpakaļ Latvijā, turpināju strādāt turpat LNT Ziņās, kur to darīju no 2007.gada arī līdz aizbraukšanai uz Vāciju. Taču iekšējais dzinulis, ka jābrauc vēl kaut kur, nepazuda. Bija tikai jāatrod iemesls, kāpēc es braucu prom, jo darbs LNT mani apmierināja – lieliski kolēģi, labs ziņu dienesta menedžments, dinamiska profesionālā un sociālā vide. Pat alga bija ļoti laba, ņemot vērā, ka tas bija ekonomiskās krīzes spilgtākais izpausmes periods. Vienkārši šķita, ka ir laiks sevi izaicināt, izejot no ierastās komforta zonas. Tā nu izlēmu turpināt studēt socioloģiju maģistratūrā. Sākotnēji gribēju doties atpakaļ uz Vāciju, bet tā kā Anglijā jau dzīvoja māsa, viņa iedrošināja izvēlēties Mančesteru.

Es joprojām atceros to dienu, kad Liverpūles stacijā iekāpu vilcienā uz Mančesteru. Bija tik saulaina pēcpusdiena, līdzi tikai viens koferis, un tobrīd tā ļoti simboliski šķita, ka jaunai dzīvei arī neko vairāk nevajag. Atšķirībā no vairums emigrantiem, aizbraukt no Latvijas man bija pat ļoti viegli. Drīzāk teiktu, ka pēc Anglijā nodzīvoties četriem gadiem bija grūti aizbraukt prom no Anglijas, jo māju sajūtu biju izveidojis Anglijā.

ABN: Kādi bija pirmie iespaidi par Angliju? Tev patika šī zeme?

Uldis Āboliņš:Iespējams, lielākā kļūda, ko tikko uz Angliju emigrējošais var darīt, ir lasīt pret imigrantiem noskaņoto Daily Mail un skatīties Channel 4 daudzsēriju sociālparodiju Shameless…mazliet traumatizējošas ainas par britu sabiedrības klāsteri, bet socioloģiski nozīmīgi.

Attieksmi pret Lielbritāniju formulēju ļoti ilgi, un tāda pilnīga iejušanās bija tikai pēc gada, jo britu sabiedrības ikdienas prakšu veidojošie kodi ir jāidentificē un tad jāizprot. Un, kad esi spējīgs ar tiem pats operēt, tad integrācija sabiedrībā notiek veikli. Kas uzreiz mani uzrunāja, bija atvērtās sabiedrības princips, pie kā ātri pierod, un kas šobrīd pietrūkst Latvijā. Pēc četriem Anglijā nodzīvoties gadiem, nav tādas vienas kategorijas – patīk vai nepatīk, drīzāk ir selektīvi izvēlēti aspekti. No otras puses, personīgās attieksmes veidošanā pret konkrētu valsti ļoti daudz nosāka individuālā socioekonomiskā pozīcija, pašiniciatīva un ap tevi esošais sociālais tīkls. Šo dimensiju kvalitātes, vispirms, jau arī determinē tavu iekšējās apmierinātības līmeni, kas tālāk attīsta, cik ērti vai slikti tu jūties kādā valstī.

ABN: Un kā ar tevi pašu?

Uldis Āboliņš:Sākums nebija viegls. Respektīvi, tie daži mēneši līdz man sākās studijas universitātē. Pēc tam jau pamazām parādījās ikdienas rutīnas, kas deva stabilitātes sajūta. Tad arī parādījās pirmais darbs. Kā ļoti interesanta bija astoņu mēnešu pieredze Mančesteras domē, strādājot par skolotāju asistentu – tulku. Dažādās Mančesteras skolās bija nepieciešamība palīdzēt latviešu bērniem iejusties britu izglītības sistēmā. Tāpat kopā ar Mančesteras domes izglītības departamenta sociālajiem darbiniekiem braucu palīdzēt latviešu imigrantu ģimenēm iekārtot vietējās skolās tikko uz Lielbritāniju atvestos bērnus, testēt viņu atbilstību konkrētām klašu grupām. Tas bija darbs ar latviešu imigrantu ģimenēm, un ne jau bieži vien tās patīkamākās pieredzes. Piemēram, kāda mamma ar trim dažāda vecuma bērniem dzīvoja vienā īres istabā mājā ar narkomāniem, bet patstāvīgu mājokli viņa nespēja atļauties. Skaidrs, ka konfidencialitātes dēļ neko citu nedrīkstu vairs atklāt, bet tad radās pirmās idejas, ka ir virkne sociāli jutīgu tematu, par ko būtu vērtīgi taisīt sižetus, lai citi topošie emigranti izvairās no līdzīgām kļūdām.

ABN: Vai tas bija tavs pirmais sižets LNT kā Anglijas korespondentam?

Uldis Āboliņš:Nē, pirmais bija 2010.gada oktobrī, kad ar no Rīgas atsūtīto operatoru sagatavojām trīs reportāžas no Londonas. Filmējām latviešu Lielbritānijā pirmo reizi tik ārkārtīgi neredzēti lielu pilsonisko aktivitāti Saeimas vēlēšanās, kad, lai nobalsotu, veidojās garas rindas ārpus vēstniecības. Ja nemaldos, tad togad no Latvijas uz birtu salām aizbraukušo skaits bija sasniedzis to pīķa lielumu – manuprāt, 73 tūkstoši viena gada laikā. 2009. un 2010. gads bija Latvijas demogrāfijai postoši gadi, jo brauca prom visi, kas vien spēja nopirkt Ryanair biļeti. Tad jau brauca prom arī pat Latvijas vidusšķira, kas visu laiku līdz tam bija pati spļaudījusies un ganījusies par aizbraucējiem. Cilvēku izmisums tikt prom no Latvijas bija tik liels, ka tapa mans otrais sižets, kas izraisīja Latvijā plašu rezonansi. Citiem vārdiem – labāk būt bezpajumtniekam Londonā nekā knapināties Latvijā. Tapa arī sižets par latviešu sieviešu iesaistīšanos fiktīvajās laulībās, lai par naudu ārpus Eiropas Savienības valstu pilsoņiem ar precībām nodrošinātu uzturēšanos ES. Šad tad Latvijas medijos par to kaut kas bija dzirdēts, bet ne tik skarbi parādīts, kā tajos sižetos. Tas bija skaidrs signāls potenciālajiem aizbraucējiem – uz Angliju ir jābrauc ar kaut kādu naudas uzkrājumu.

Pēc tam kādu brīdi ar sižetu veidošanu pieklusu, jo koncentrējos maģistra studijām. Tad nāca Zatlera rīkojums Nr.2 referendumam par Saeimas atlaišanu un jaunas vēlēšanu, un tad jau atkal Lielbritānijā tika veidoti balsošanas iecirkņi. LNT Ziņas vēlējās vienkāršu telefoninterviju ar mani, lai pastāstu, kā balso, cik daudz un kā. Situācijas kopainai ar viedtālruni nofilmēju to atmosfēru un aktivitāti, un Rīgu tik ļoti apmierināja 18 megapikseļu mobilā telefona HD kameras kvalitāte, ka man ar mobilo telefonu tajā dienā bija jāuzfilmē vesels sižets. Tad paprasīja vēl vienu, un tad sekoja arī vēl nākošais. Varu droši teikt, ka es biju pirmais tv reportieris Latvijā, kas filmēja sižetus ar mobilo telefonu. Vienīgi bija liels kauns, mulsu par to, kā lai es cilvēkiem iestāstu, ka sižets, ko filmēju ar telefonu, patiešām nonāks televīzijā (smejas)? Vēl šodien es brīnos par to. Pēc tam,2012.gadā, man radās biznesa ideja izveidot savu mikrouzņēmumu Lielbritānijā un strādāt ar video montāžu un grafikas dizainu. Nopirku DSLR kameru, pamazām sāku iegādāties papildus objektīvus, profesionālo audio aparatūru, statīvu, tad - profesionālo video montāžas datoru. Tajā laikā biju jau izveidojis tādu kā mini mājas video studiju, un sāku arvien intensīvāk veidot video sižetus. Tā tas viss sākās.

ABN: Par ko bija pirmais lielais sižets?

Uldis Āboliņš:Par, tā saukto, re-emigrācijas plānu. Man bija nepieņemami turpināt politiķiem Latvijā ļaut maldināt aizbraucējus. Lielbritānijā dzīvojošos latviešus tas plāns neuzrunā. Var pat teikt, ka plāna saturs ir sava veida sociālā diskriminācija, un šo aizdomu arī vēlāk netieši apstirpināja arī plāna autori – nu jā, ja strādājat fabrikā, noliktavā vai kādu citu mazkvalificētu darbu Anglijā, tad uz Latviju atpakaļ nebrauciet. Plāns patiesībā bija aktuāls vidusšķirai, bet nebija un joprojām nav piedāvājuma darba šķirai – konsekventiem vienkāršo darbu darītājiem. Ko tad īsti viņi darīs, atgriezušies Latvijā? Strādās par minimālo algu un papildinās nabadzīgo statistiku? Tātad tas viņiem neder, tas domāts vidējam slānim, kas skaidri zina, ka Latvijā viņi atrastu relatīvi labi apmaksātu darbu. Tā sauktais, reemigrācijas plāns tika izstrādāts laikā, kad Latvijā sāka runāt par ekonomisko izrāvienu un izaugsmi, bet emigrācija no valsts taču nebija apstājusies. Tāpēc man bija interese uzmeklēt tos cilvēkus, kuri turpināja emigrācijas straumi no Latvijas un brauca uz Angliju, un runāt par to, kāpēc viņi ir šeit, ja valdība apgalvo, ka Latvijā palielinās nodarbinātības iespējas, tāpat arī atalgojums kāpjot.

ABN: Vai tas bija pirmais lielākais mēģinājums iepazīt latviešu kopienu šeit?

Uldis Āboliņš:Pirmkārt, nav tādas vienas viendabīgas latviešu emigrantu kopienas masa. Mēs šeit esam tik diversificēti, ka vienīgā zem kopējā lietussarga liekamā lieta laikam būtu tikai pilsoņa pase. Priekšstats par, tā saukto, emigrantu kopienu mums galvenokārt veidojas no redzamajām sociālajām un kultūras aktivitātēm, bet ir milzīgi liela tāda aizbraucēju daļa, kas nav redzama, kuru domas nav zināmas, jo viņi paši ir labprātīgi segregējušies. Attiecībā par latviešu emigrantu iepazīšanu, to darīju jau maģistra studiju laikā gan rakstot pētījumu par latviešu Lielbritānijā sociālo mobilitāti darba tirgū, gan maģistra darbu par strukturāli atšķirīgiem latviešu imigrantu ģimeņu tipiem un latviešu imigrantiem etniski jauktās ģimenēs. Tā akadēmiskā rakstura informācija ir ļoti vērtīga, kas fiksējusi tā brīža raksturojošos fenomenus. Šobrīd varu tikai izteikt visdziļāko cieņu par latviešu Lielbritānijā uzticību man, atklājot savus stāstus. Taču, runājot par sižetiem, tas jau ir cits stāsts. Tur idejas sižetiem radās, skenējot sociālo tīklu domubiedru grupas, cenšoties uztaustīt diasporas aktualitātes. Pēc pirmajiem sižetiem tad arī pilnīgi nepazīstami cilvēki sāka rakstīt, ieteica sižetu tematus. Pamazām sāka rasties kopaina, un cik dažādi esam. Te ir tik daudz fantastisku, situāciju mainīt gribošu cilvēku. Sāku braukāt pa citām pilsētām, kas man bija arī personiski diezgan interesanta pieredze, jo ikdienā es nedzītos apkārt tādus lielus attālumus. Tik daudz interesantu situāciju bijis kaut vai ceļošanas laikā ar kameras somu plecā un statīvu somā pie rokas. Joprojām neesmu aizmirsis, kā britu policists lika man atvērt statīva šauro un garo somu, jo domāja, ka tajā es pārvietoju šaujamieroci.

ABN: Veidojās latviskās piederības sajūta, kāda misijas apziņa?

Uldis Āboliņš:Es neteiktu, ka tā būtu bijusi kaut kāda misijas apziņa, drīzāk tāds «žurnālistiskais» sports, jo es sāku apjaust, ka imigrantu vidū ir tik daudz sociāl-ekonomisku fenomenu, par kuriem vispār nav runāts un kuri automātiski kļuva par svaigu ziņu Latvijas informatīvajā telpā. Tā pamazām visi sižeti, kurus es veidoju, Latvijā radīja rezonansi, par tiem runāja interneta portālos, uz tiem atsaucās ziņu aģentūras un citi mediji. Sajūta bija ļoti dīvaina - es no savas mazās guļamistabas Anglijā spēju izmainīt mediju dienaskārtību Latvijā, un cilvēki par to internetā interesējās un komentēja.

ABN: Par kādiem sociāli ekonomiskajiem fenomeniem Tu runā? Nosauc spilgtākos.

Uldis Āboliņš:Neviens līdz šim, piemēram, nebija runājis par to, ka arvien vairāk jauno pāru emigrēja uz Lielbritāniju ar mērķi izveidot ģimeni un īstenot sapni par bērnu pieaugumu, jo viņi saprata, ka Latvijā viņiem nav tik lielas ekonomiskās stabilitātes, lai uzturētu bērnu. Tā ir emigrācija ģimenes pieauguma dēļ. Tāpat par pensionēšanos šeit, jo, nostrādājot Lielbritānijā 10 gadus, cilvēka pensija būs lielāka, nekā strādājot Latvijā visu mūžu. Veidoju sižetu arī par bankrotu migrāciju – apzināti kalkulēta migrācija ar mērķi panākt maksātnespēju Lielbritānijā, lai 9-10 mēnešu laikā tiktu vaļā no parādiem Latvijā. Tas bija ļoti populārs, mediju telpā novatorisks sižets. Bieži vien sižetu veidošanas laikā no imigrantiem nācās dzirdēt, ka tie ir negatīvi un neviens nerāda to, cik mums te ir arī labi. Uz 18.novembri LNT gribēja demonstrēt pozitīvu sižetu par latviešiem Anglijā, kādu patīkamu un skaistu veiksmes stāstu par to, ko mēs esam sasnieguši šeit. Tad, kad es meklēju to skaisto un pozitīvo Lielbritānijas latviešu vidū, neviens pat neatsaucās.

ABN: Kuri sižeti emocionāli ir visspilgtāk palikuši atmiņā?

Gandrīz katrs no tiem dokumentālajiem sižets ir ar savu stāstu. Viens aspekts ir vizuāls gala produkts, ko reāli redz skatītājs, bet otrs ir tas, kā sižets ir tapis. Tad, kad tu esi pats ne tikai reportieris, bet arī operators un video montāžists, dažkārt vēl arī dizainē grafikas, tad tas ir pilnīgi cits loģistikas mehānisms. Man ļoti patika sižets par pensionāri Mārīti, kuri Anglijā pelna pensiju. Viņas degsme, enerģija, apņemšanās un spēja mērķtiecīgi un drosmīgi veidot ikdienu savos 60+ gados bija iedvesmojoša. Man kā sociologam vērtīga arī no gerontoloģijas viedokļa. Tā saka, ka ne tikai cilvēka āda noveco, bet arī prāts. Pēc Mārītes pēc tam nācās citās filmēšanās satikties ar citiem pirmspensijas un pensijas vecumā esošajiem emigrantiem, secinot, ka emigrācija ir devusi šiem cilvēkiem pilnīgi citu pacēlumu, psiholoģiski otro dzīvību. No sižeta «aizkadra vēstures» aspekta man ļoti ir palicis atmiņā sižets par bezpajumtniekiem. Filmējot mums pienāca klāt leišu imigranti un krieviski paprasīja, cik tāda kamera maksā, jo varbūt to varētu nodot un dabūt naudu. Toreiz lieti noderēja mūsu ātrās kājās (smejas). Vēl bija sižets par Latvijas kopienu skoliņām ar to pavadošo dīvaino sajūtu – te ir tik daudz latviešu bērnu, un tu uz viņiem skaties - viņi it kā ir latvieši un viņu vecāki ir latvieši, bet viņos vairs nav tās latviskās kultūras identitātes, kuru gribētos redzēt. Tipisks piemērs trešās telpas identitātei.

Man ļoti tuvs bija arī sižets par Cēsu domes priekšsēdētāju, kas brauca savus cēsiniekus uzrunāt Lielbritānijā. No politiskā viedokļa, ja tagad būtu pašvaldību vēlēšanas, es tādu sižetu nemaz nerādītu, bet no idejiskā viedokļa tā bija novitāte, jo politiķi par imigrantiem atceras tikai pirms vēlēšanām un arī tad tikai, ja viņiem to baigi vajag partijas reitinga dēļ. Starp vēlēšanām nevienam tie aizbraucēji neinteresē, par viņiem attālināti tiek spriests kabinetos Rīgā, jo nevienam imigrantu viedoklis nav vajadzīgs. Uz Lielbritāniju politiķi nebrauc, jo viņiem ir bail dzirdēt, ko šeit par viņiem domā. Es nezinu nevienu partiju, kas būtu bijusi aizbraukusi tālāk par Londonu, rīkotu kaut pieticīgu tikšanos vai diskusijas ar savu emigrējušo vēlētāju.

ABN: Pastāsti, kāda Tev izskatās tā latviešu kopiena Lielbritānijā?

Uldis Āboliņš:Neko jaunu nepateikšu. Latviju pametušo cilvēku sociālekonomiskais un arī demogrāfiskais profils noteikti ir mainījies kopš 2004.gada. No robežu atvēršanas 2004.gadā līdz 2008.gadam, ko var uzskatīt par pirmo emigrācijas vilni, notika īstermiņa migrācija uz sezonas darbiem, un tie lielākoties bija Latvijā zemi atalgotie strādnieki. Savukārt, 2008.gadā, kad sākās ekonomiskā krīze Latvijā, šis profils ļoti krasi mainījās, jo daudz vairāk vidusslāņa cilvēku pameta dzimteni. Viņu sociālais statuss Latvijā bija pat ļoti augsts, bet algas krietni tika reducētas vai arī parādsaistības bija tik lielas, ka viņiem nekas cits neatlika, kā braukt uz Angliju. Tie bija cilvēki, kurus es intervēju, kas teica, ka viņi nekad mūžā nebija iedomājušies, ka brauks uz Angliju. Vēl ir arī jārunā par tā saucamo bēbīšu bumu - te strauji sāka dzimt bērni, latvieši saprata, ka šī vide viņiem ir piemērota, ka viņi izvēlas, kur viņi paliek un kur viņi veidos savu ģimeni, un īslaicīgā migrācija pārtop par ilgtermiņa stratēģiju.

ABN: Kāpēc Tu nolēmi atgriezties Latvijā un ko domā par reemigrācijas plānu?

Uldis Āboliņš: Iemesls, kāpēc es atgriezos Latvijā, ir šausmīgi banāls, proti, man gribējās izbaudīt Latvijas vasaru.

Domājotpar re-emigrāciju, uzskatu, ka tā autori teju vai bezatbildīgi kacinājuši emigrantus, dodot kaut kādas cerības, jo sākotnēji plāna mērķauditorijai pietiekami netika izskaidrota plāna patiesā kapacitāte. Ekonomikas ministrs Pavļuts ar savu optimistisko paziņojumu, ka Latvijā varētu tuvākajos gados atgriezties 100 tūkstoši, aizbraucējos radīja maldīgu iespaidu, ka šis, tā sauktais, re-emigrācijas plāns risina visas Latvijas ekonomiskās problēmas, kuru dēļ cilvēki vispār aizbrauca. Taču patiesībā šis plāns ir šauri fokusēts, attiecināms uz ļoti šauru grupu aizbraucēju.

Spriežot pēc manis paša pieredzes, kad, esot vēl Anglijā, vēlējos atrast dzīvesvietu Rīgā, ir neiespējami vispār attālināti sev nodrošināt īres mājokli Latvijā. Nav radīta sistēma, kā potenciālie uz Latviju re-emigrēt gribošie var atrast sev istabu vai dzīvokli īrei. Turklāt, īres dzīvokļu fonds ir ārkārtīgi mazs, un cenas ir nesamērīgi augstas. Godīgi sakot, es biju šokēts par īres cenām Rīgā. Paskatoties sludinājumus internetā, cenas Rīgā ir teju vai Mančesteras līmenī. Pirmā nedēļa ar mājokļa meklējumiem Latvijā bija ārprātīga. Cenas ir neprātīgi augstas, bet dzīvokļu kvalitātes piedāvājums - šausmīgs.

Otrkārt, darbs. Manos sižetos no Lielbritānijas un arī no Īrijas aizbraucēji vairākkārt uzsvēruši, ka viņi atgrieztos, ka minimālā alga Latvijā būtu vismaz 500 eiro.Ir jādomā par vienkāršo darbu veicējiem, par to, ka arī apkopēja vai autobusa šoferis grib nomaksāt savus rēķinus un paēst. Vienīgais veids, kā šie cilvēki var sevi motivēt atgriezties dzimtenē, ir minimālā alga, bet Latvijā taču neviens to netaisās paaugstināt. Ir skaidrs, ka minimālā darba samaksa ir jāsasaista ar darba ražīgumu, bet Latvijā nav bijusi pat teorētiska diskusija ne darba devēju, ne arodbiedrību līmeni par to, kas būtu tie griesti, cik augstu uzņēmēji vispār spētu pacelt minimālo algu. Šobrīd minimālā alga ir 320 eiro, bet politiskas diskusijas par straujāku lēcienu nav bijušas. Tā radītu cilvēkos pārliecību, dotu pozitīvu signālu, ka politikas veidotāji vismaz teorētiski kaut ko cenšas modulēt. Turklāt šobrīd Latvijā uzņēmējiem ir nacionāli bezatbildīga domāšana, tā vietā, lai motivētu mājās atgriezties daļu no tiem 200/300 tūkstošiem aizbraukušo ar algu palielināšanu, viņi aktīvi nodarbina bulgārus un rumāņus. Latvijā ir izveidotas vairākas darba aģentūras, kas brauc un vervē bulgārus un rumāņus darbam Latvijā, jo viņu minimālās algas ir divas reizes mazākas, nekā minimālā alga Latvijā. Man pašam šķiet, ka tas ir nepieņemami - domāt par kaut kādu imigrācijas veicināšanu Latvijā, kamēr pašu tautieši ir izdzīti ekonomiskajā trimdā.

ABN: Kas vēl, Tavuprāt, nestrādā reemigrācijas plāna ietvaros?

Uldis Āboliņš:Reemigrācijas plānā ir punkts, kas norāda, ka ja tu esi latvietis un tavs partneris vai bērna tēvs ir ārzemnieks, plāns paredz šim cilvēkam bezmaksas latviešu valodas kursus, lai viņš varētu integrēties. Tas patiesībā ir ļoti labs punkts. Soutportā es runāju ar ģimeni, kur sieva ir latviete, ģimenē ir bērni, vīrs ir anglis, un vīrs saka, ka viņi labprāt dzīvotu Latvijā, un viņam patiešām tur patīk. Tomēr Latvijā nav izveidota platforma, kur šie cilvēki, latviešu ārzemju partneri un dzīvesbiedri, spētu atrast darbu starptautiskās kompānijās vai darbu angliski runājošā vidē, un spētu integrēties.

Arī par tiem pašiem bērniem runājot, piemēram, pēc reemigrācijas bērniem Latvijā tiek nodrošināti skolotāji-asistenti, lai viņi spēti iejusties izglītības sistēmā Latvijā. Re-emigrācijas plāns ar tam reāli atvēlētajiem finanšu līdzekļiem ir spēkā nu jau gadu, bet ir nācies dzirdēt konkrētus piemērus, kad Latvijā atgriezušās ģimenes vīlušās. Atbilstoši reemigrācijas plānam, tās sagaidīja skolotāju-asistentus saviem bērnam, taču skolas meklē atrunas tādu piešķirt, sakot, ka bērnu liks klasi zemāk, jo viņš netiek līdzi programmai un neatbilst latviešu izglītības sistēmas standartiem. Galu galā ģimenēm pašām jāalgo savs privātskolotājs. Visi esam dzirdējuši brīdinājumus par to, ka, ja emigrē uz Angliju, tev jābūt vismaz kaut kādiem finansiāliem uzkrājumiem - 500, 600 eiro, lai varētu izdzīvot pirmo mēnesi. Līdzīgā veidā cilvēki būtu jābrīdina arī par atgriešanos Latvijā. Ja tu atgriezies Latvijā, ja tu re-emigrē uz Latviju, tad tev obligāti jābūt vismaz 1400 eiro kabatā, jo tās izmaksas, ar kurām es sastapos, atgriežoties Latvijā un atkal uzsākot dzīvi Rīgā, ir nepatīkami lielas. Latvijā nauda reāli kūst, tā vienkārši kūst ārā no bankas konta.

ABN: Ar kādu vēl reemigrējuša latvieša pieredzi vari dalīties?

Uldis Āboliņš:Būtu baigi forši, ja te būtu kaut kāds re-emigrantu klubiņš vai reemigrantu sociālā apvienība, jo patiesi - kad atgriezies, tev ir tikai tavs koferis, tava rokas bagāža, tu esi lidostā, ir desmit vakarā, un this is it. A, ko tālāk? Iepriekšējās reizes, kad braucu uz Latviju, man vienmēr bija tāda sajūta – ai, baigi forši, ir biļete atpakaļ, un vispār par neko neuztraucies. Tagad, kad tev atpakaļbiļetes vairs nav, tev ir jācīnās, jo vairāk nav plāna B, nav atpakaļceļa... Bet tas ir nopietni, jo, piemēram, man visi draugi ir emigrējuši, man vairāk nav Latvijā draugu. Labi, ir divi, trīs, bet pa lielam man visi draugi ir emigrējuši, visi ir aizbraukuši - Vācija, Nīderlande, protams, Anglija un Īrija. Visi ir tur. Es biju šokā, ka tādi dižmanīgie džeki, kas «nekad mūžā nebrauks strādāt uz Angliju» - viņi visi ir tur. Piemēram, studentiem, kuri ierodas svešā valstī, ir dažādi sociālie un interešu klubiņi, kur var sanākt kopā un nejusties vientuļš, nesaprasts. Tādi ir nepieciešami arī re-emigrantiem, jo atgriežoties jūties, ka pietrūkst līdzīgi domājošie. It kā tā ir tava valsts un tā ir tava zeme, bet tai pašā laikā viss ir kļuvis tik svešs. Protams, pēc nedēļas, divām tas pāriet, bet pirmās piecas dienas pēc re-emigrēšanas ir pabriesmīgas, un ,jā, re-emigrēt uz Latviju var tikai cilvēki ar ļoti stipriem nerviem.

ABN: Tu it kā brauc mājās, bet tev nav māju?

Uldis Āboliņš:Nav jau jābūt mājai kā fiziskai vienībai/telpai, bet gan, cik ērti tu jūties vienā vai otrā vietā. Esmu mēnesi Latvijā, bet joprojām esmu ar mixed feelings. Aizved mani uz Tenerifi, un es noteitki iejutīšos kā mājās daudz ātrāk nekā pēc re-emigrēšanas uz Latviju. Bet ja nopietni, tad intensīvais darbs atpakaļ televīzijā jau no pirmās dienas un intensīvās komunikācijas ar cilvēkiem nav man pat vēl ļāvis savas post-emigrācijas sajūtas vispār formulēt.

ABN: Esi taču dzirdējis tās runas par reemigrējošiem tautiešiem, ka viņi pēc pusgada būšot atpakaļ?

Uldis Āboliņš:Protams, man taču sižetos bija tik daudz vīlušos cilvēku. Londonā bija viena sieviete, ko es intervēju, viņa bija atbraukusi uz Latviju, vīlās, atbrauca atpakaļ uz Londonu. Tāpat kāda cēsiniece - viņa saprata, ka savā vecumā Cēsīs, 50 gados vairs nevar atrast darbu tāpēc, ka Latvijas darba tirgū ir ļoti izteikta vecuma diskriminācija. Anglijā viņa ieiet jebkurā aģentūrā, viņu pieņem darbā. Katram cilvēkam ir savs iemesls, kāpēc viņš viļās un kāpēc viņš atgriežas, bet divu gadu laikā, kopš šos sižetus veidoju, šo cilvēku stāsti ir bijuši tik dažādi, un viņi tiešām atgriežas. Pēc mēneša, pēc diviem. Viņi it kā ne-reemigrē, tikai mēģina to darīt - koferus nesakrāmē uz mūžību, viņi atbrauc šeit atvaļinājuma laikā notestēt Latviju. Cilvēki viļas darba devējos, apkārtējā vidē, viņi atgriežas un saprot, ka pieraduši pie noteiktas dzīves kvalitātes Lielbritānijā un tad ir jautājums – kā vārdā tu nes to upuri, lai būtiski samazinātu to ikdienas kvalitāti Latvijā? Un runas par kaut kādu patriotismu vai mīlestību pret valsti - nu, tu taču ar to patriotismu nepabarosi savu bērnu, tu ar savu patriotismu nepabarosi, neapģērbsi sevi un neapmierināsi savas primārās vajadzības. Un vispār, migrācija ir normāls process un par to nav ko satraukties. Migrācija ir veids, kā īstenot individuālās stratēģijas.

ABN: Kas, pēc Tavām domām, būtu jādara, lai reemigrācijas plāns reāli strādātu?

Uldis Āboliņš:Pirmkārt, tam vajag mainīt nosaukumu, tas nav reemigrācijas plāns, būtu jābūt reemigrantu integrācijas plānam, lai viņi spētu iejusties atpakaļ sabiedrībā. Ja gribam likt nosaukumā - reemigrācijas plāns, tad vispirms ir jārisina smagas makroekonomiskās problēmas. Pēc būtības tajā plānā ir piedāvājums, kā sekmēt Latvijā atgriezušos cilvēku iekļaušanos atpakaļ Latvijā, bet tur nav nekā, KAS tos motivētu atgriezties Latvijā. No politiskās ideoloģijas perspektīvas, ja mēs sevi uzskatām par liberālu sabiedrību, kur indivīds ir centrā un paša indivīda cīņa par savu dzīves gājumu, tad valstij nemaz nevajadzētu daudz iejaukties tajā visā pēc būtības, un mums nevajadzētu valstij pārmest, kā tā nerūpējas par re-emigrantiem.

ABN: Kādi ir Tavi nākotnes plāni Latvijā?

Uldis Āboliņš:Es tagad esmu atsācis strādāt LNT ziņu dienestā, pilnīgi nekas nav mainījies, esmu tajā pašā pozīcijā - ziņu reportieris. Šogad man būs ļoti liels profesionāls izaicinājums - Saeimas vēlēšanas. Tas nozīmē, ka septembris un oktobris būs gan notikumiem ārkārtīgi piesātināts.

ABN: Kā Latvija tagad uzzinās, kā mums, latviešu kopienai te klājas? Vai apzinies sevis kā vienīgā, nu jau bijušā TV korespondenta Anglijas latviešiem lomas nozīmību?

Uldis Āboliņš:Sižetu veidošanas procesā man nebija sajūtas, ka tas ir kaut kas unikāls. Tikai ar laiku es pats spēju novērtēt, ka esmu radījis vairāk zināšanu par latviešiem Lielbritānijā, un, iespējams, ir sasniedzis arī politikas veidotājus. Arī kolēģi televīzijā ir teikuši, ka sižeti parādījuši aspektus, par kuru esamību viņi vispār nebija iedomājušies. Ne jau televīzija ir vienīgais informācijas nesējs. ABN lieliski pilda savu funkciju. Bieži vien latvieši Lielbritānijā nemaz LNT neskatās, viņi manus sižetus skatās youtube. Anglijā ir daudzi radošas apņēmības pilni cilvēki, kuri var turpināt iesākto kaut vai ar video ražošanu video blogu veidā.

ABN: Tas tik vienkārši tomēr nenotiek, vai ne?

Uldis Āboliņš:Tā ir! Uztaisīt vienu sižetu Anglijā ir ārkārtīgi grūti, tāpēc, ka tu esi reportieris, tu esi operators, tu to video samontē un tu vēl montē audio. Un sižetu veidošanā tik bieži piedzīvoju dažādas kuriozas situācijas, piemēram, prasu garāmgājējiem, lai patur kameru - pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kamēr iefilmēju kameras priekšā pats savu tekstu, kameras priekšā to stand-up norunāju, daudz kuriozu lietu ir noticis (smejas).

ABN: Ko Tu vispār domā par latviešu kopienai pieejamiem un domātiem medijiem ārzemēs, un to, ka re-emigrācijas politikas veidotājiem ir iecere veidot jaunu mediju?

Uldis Āboliņš:Sākotnēji man šī ideja šķita nesakarīga - pirms diviem vai pirms pusotra gada, kad politikas veidotāji sāka interesēties par diasporu ārvalstīs un sākās šīs runas par finansējuma piešķiršanu, par diasporas mediju veidošanu. Man šķita ļoti nesaprātīgi, ka bija runas par jaunas interneta platformas radīšanu diasporai, bet mēs zinām, ka diasporu ir ļoti grūti pieradināt pie jauna medija, mainīt viņu lasīšanas vai informācijas gūšanas paradumus, kad tāds medijs jau pastāv. Kāpēc neviens, piemēram, nerunāja par to, ka šie līdzekļi varbūt jāinvestē «Anglo Baltic News», tā satura pieejamībai, ko cilvēki tā jau tik ilgi un grūti pieņēma, saprata, ka tāds medijs Lielbritānijā, kurā ir viena no lielākajām latviešu kopienām pasaulē, eksistē? Vēl jo vairāk, tāpēc, ka iestāstīt aizbraucējam, emigrantam Lielbritānijā, ka ir šāds medijs, ir ļoti grūti. Informācijas aprite jau tā ir ļoti limitēta, un šādos apstākļos runāt par kaut kāda jauna medija veidošanu, ko sauktu «Sprīdīša salauztā lāpsta» vai nezinu kā, radīt savu zīmolu, kurš aiziet līdz potenciālajam patērētājam - emigrantam, kura mediju lietošanas paradumi tā jau ir tik nesaprotami, man šķita dīvaini.

Patiesībā, arī veidojot savus sižetus, sapratu, cik liela ir plaisa starp to, ko ierēdņi un politiķi savos kabinetos domā par emigrantiem, un kāda ir patiesā vide tur, esot Lielbritānijā. Un līdz ar to man šķita, ka tas ir mans pienākums, es uzskatīju, ka man ir jābūt tam tiltam, pirmkārt, pāri šai plaisai, un, otrkārt, ka es varētu šo plaisu aizvērt ar informāciju par to, kā ir patiesībā. Jo tā sapratnes plaisa - kā domā ierēdņi, un kā ir patiesībā Lielbritānijā un jebkur citur, ir milzīga, un tai informācijai ir jābūt regulārai.

Komentāri (433)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu