Man bija jānodzīvo gads Irākā, lai es saprastu, cik Latvijā ir labi. Tā intervijā portālam TVNET saka latviete Liene Veide (32 gadi), kura patlaban dzīvo Irākā un strādā ANO Bēgļu Aģentūrā. Pirms dažiem gadiem Liene pameta Latviju, lai iepazītu dzīvi pavisam no citas puses. Jaunā sieviete piekrita pastāstīt ne tikai par Irākā, bet arī Gruzijā pavadīto laiku.
Darbojoties kā viena no Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos (angliski - United Nations High Commissioner for Refugees, UNHCR) sabiedriskās informācijas speciālistēm, Liene ikdienā dara dažādas lietas, kas saistītas ar sabiedrības informēšanu. Lielu daļu viņas laika aizņem kontaktēšanās ar starptautiskajiem žurnālistiem, filmētājiem un fotogrāfiem.
«Irākā esmu no pagājušā gada 14.jūlijā,» viņa sacīja un atklāja, ka uz Irāku aizbrauca nevis no Latvijas, bet gan Gruzijas, kur dzīvoja kopš 2008.gada nogales.
Kas latviešu meitenei lika pamest dzimteni, lai dotos uz Gruziju un vēlāk uz bīstamo Irāku? Iepriekš, būdama žurnāliste, Liene bija paguvusi sevi apliecināt dažādos laikrakstos un žurnālos, bet līdz ar ekonomisko krīzi palika bez darba.
Neatrodot darbu, sakravā somas un dodas prom
«Ļoti cītīgi meklēju šeit jaunu darbu, bet neko piemērotu nevarēju atrast. Tad nospļāvos un pateicu: «Kad nav kazai piena, tad nav!» Sāku skatīties darba piedāvājumus riņķī apkārt. Tas bija pāris minūšu jautājums. Apsēdos pie datora, atvēru Google map un skatījos, uz kuru pusi varētu braukt. Rietumi mani neinteresēja, bet Gruzijā man iepriekš tā patika! Neko daudz par to nezināju, domāju – būs kaut kas jauns un neatklāts. Sameklēju internetā avīzes Georgia Today kontaktus, aizsūtīju viņiem savu CV un uzrakstīju ļoti godīgu e-pastu: «Gribu dzīvot un strādāt Gruzijā. Vai jums nav kādas vakances?» Pēc tam smējos, ka viņi laikam bija tik ļoti pārsteigti, ka nespēja neko sliktu pateikt un noraidīt manu piedāvājumu. Viņi atbildēja: «Jā, brauc tik šurp!»
Sakrāmēju somas – man bija viena liela mugursoma un tepat pie Čaka ielas armijnieku veikalā nopirkta armijas bagāžas soma. Piekrāmēju tās pilnas, nopirku vienvirziena biļeti un pateicu visiem attā,» Liene smejoties stāsta par savu spontāno lēmumu.
Sieviete tobrīd 26 gadu vecumā neesot izjutusi ne kripatiņu baiļu: «Manī bija tāds piedzīvojumu gars un adrenalīns, viss likās tik superīgs, foršs un jauns! Droši vien manī bija iekšā jaunatklājēja gars un dzinulis.»
Vai Gruzijā Liene piedzīvoja, to, uz ko cerēja?
«Varu pateikt godīgi - pirmos divus gadus es pilnīgi lidoju. Neredzēju realitāti – tā man bija tālu.» Draugi pat baiļojušies par Lienes lielo patiku un laimi, jo vienā brīdī viņa varētu ieraudzīt patieso dzīvi, kas nebūt nebija tik rožaina. Bet latviete spītīgi turējās pretī skaudrajai realitātes sajūtai: «Dzīvoju kā bērns pasaku pasaulē, un negribēju zināt un redzēt slikto. Loģiski tāda ir jebkurā valstī un tautā. Nevar gribēt idilli. Bet divus gadus es pamanījos pārlaimīgi nodzīvot. Pēc tam, apbružājoties un kļūstot par vienu no vietējās sabiedrības locekļiem, protams, redzēju dažādus mīnusiņus. Bet, neskatoties uz to, Gruzija man ir ļoti labās atmiņās. Kad man kāds jautā, vai ir vērts braukt uz Gruziju, varu sēdēt stundām un stāstīt kā tūrisma gids.»
Liene novērojusi, ka gruzīni prot ļoti skaisti runāt un sevi pasniegt. «Viņi spēj nolasīt viesu, it īpaši sieviešu vēlmes.»
Gruzīnu vīriešu klātbūtnē sieviete var justies kā princese.
«Angliski sakot, viņi pampering sievieti – it kā visu laiku liek apkārt spilvenus, lai tikai viņa kaut kur nepakristu un kaut kam nepiedurtos.»
Gruzīniem raksturīgs vēriens, lai būtu daudz, skaisti, liels, plašs. «Neviens neko nežēlo. Cilvēki ir ļoti pozitīvi. Man šķiet, ka tā pietrūkst Latvijā. Latvieši kopumā ir ļoti sasaistīti.» Atbraucot uz Latviju vidēji pāris reizes gadā, Liene novērojusi pozitīvas pārmaiņas, bet joprojām jūtama izteikta cilvēku sasaite.
Iemīloties valstī un tās iedzīvotājos, Liene nenoliedz, ka tur sastapusi arī kādu ļoti īpašu cilvēku. «Tādā vidē tik ilgi nav iespējams neiemīlēties kādā. Lai tā izdarītu, ir jāuzliek šausmīgas klapes uz ausīm un acīm.»
Tur es ļāvos pilnīgi visam, arī iemīlēties. Tas piešķir dzīvei jēgu.
Arī Irākā, kur specifiskā darba dēļ ir ļoti ierobežotas cilvēciskās attiecības un ģimenes uzturēšanās līdzās ir liegta, Liene iepazina tuvāk kādu vīrieti. «Pat zinot, ka tas viss var beigties ar lielu raudāšanu un šausmīgām sāpēm, es domāju – kamēr ir, tas ir jāizbauda."
Pirmo reizi Gruzijā Liene nokļuva kā tūriste 2007.gada rudenī. Divatā ar brālēnu viņi divas nedēļas vienkārši braukāja pa valsti un baudīja vietējo iedzīvotāju viesmīlību.
Izejot no Gruzijas lidostas un ieelpojot tās gaisu, man šķita, ka esmu mājās.
«Jutu, ka Gruzija ir mana vieta. Divas nedēļas bija tik forši! Es biju pilnīgā sajūsmā. Iemīlējos valstī un cilvēkos tā, ka likās – nekas slikts te nevar notikt.» Lai gan pēc tam Gruzijā sākās bruņoti konflikti, Lienei par Gruziju un gruzīniem ir saglabājušās tikai pozitīvas atmiņas un sajūtas.
Strādājot Gruzijas laikrakstā Georgia Today, Liene aptuveni gadu daudz rakstīja par ANO iesaisti vietējos konfliktos, palīdzību un projektiem. Tā kā tolaik mediju vide, it sevišķi angļu valodā rakstošā prese, Gruzijā nebija pārāk stabila, Liene «pārmetās uz otru pusi»: «Nevis intervēju ANO, bet pati sāku strādāt vienā no ANO aģentūrām Gruzijā.» Pēc tam, kad Liene bija iepazinusi Gruziju un zināja no galvas katru sīkumu un ielas stūrīti, viņa saprata, ka jākustas tālāk un jāmēģina kaut kas jauns. Tā viņa nonāca Irākā.»
Pēc vasaras atvaļinājuma Liene devās atpakaļ uz Irāku, bet nevarēja pateikt, uz cik ilgu laiku. «Pagaidām man ir līgums līdz šī gada beigām. Tad skatīšos, kāda veidosies situācija – vai pagarināt līgumu un palikt tur ilgāk vai doties kaut kur citur. Vēl vienu gadu pavadīt tur būtu šausmīgi grūti jebkurā ziņā. Darba vide un vieta ir tāda, ka varētu no jebkura cilvēka izvilkt skeletus skapī vai tarakānus galvā,» Liene teica un raksturoja dažas nianses.
Piemēram, lielākā daļa ANO starptautisko darbinieku nedzīvo pilsētā līdzās citiem cilvēkiem. Viņi mīt turpat darba kompleksā, ko apvij milzīga betona siena. Istabiņa, kas atrodas dažu minūšu attālumā no biroja telpām, ir ļoti maza. Vide ir ļoti noslēgta un sadzīves iespējas – minimālas. ANO darbinieki drošības apsvērumu dēļ nedrīkst doties patvaļīgā piknikā vai braukāt apkārt pa valsti ekskursijās. "Pa Erbilu mēs varam droši pārvietoties, tur nav nekādu ierobežojumu." Lai arī Irākas Kurdistānas reģions skaitās visdrošākais valsts apgabals, un tajā mīt daudz ārvalstnieku, ANO nevēlas riskēt ar neviena darbinieka dzīvību vai tās apdraudēšanu.
Uzkrītoša pētīšana un svilpšana
Lai arī pamazām Irākas ziemeļi attīstās kā tūrisma galamērķis un Kurdistānas reģiona galvaspilsēta Erbila ir oficiāli šī gada arābu tūrisma galvaspilsēta (Arab Tourism Capital 2014), vairums iedzīvotāju un viesu ir no apkārtējiem reģioniem nevis rietumvalstīm. «Līdz ar to cilvēki nav pieraduši pie tādām sievietēm kā es– gara, balta un vaļā matiem. Viss ir pretējs tam, kādi ir vietējie cilvēki.. Vietējā sieviete pat ar pusgariem un gariem svārkiem nekrīt acīs tik ļoti kā iebraucēja, kura ir pilnīgi citas uzbūves, struktūras un ādas krāsas.»
Attīstītākajās pilsētās redzams arī sievietes ar pusgariem svārkiem un blūzēm, taču noteikti ne lencīškrekliņos. «Pa ielu tā nestaigā.»
Atbraucot uz Latviju, man šķiet, ka daudzi te staigā puspliki.
Vienlaikus vīriešu dresskods nav tik stingri noteikts.
Liene atklāj, ka ne vienmēr izdodas abstrahēties no milzīgās uzmanības, ko vietējie iedzīvotāji velta iebraucējiem. Dažkārt uzkrītoša skatīšanās, pētīšana un svilpšana ļoti nogurdina. «Ja ir labs noskaņojums, to var neievērot, bet, ja kaut kas ir iepriekš sakaitinājis vai arī ir liels nogurums, šie sīkumi sāk kaitināt.»
Vai Liene gribētu atgriezties Latvijā?
«Palikt šeit uz dzīvi un strādāt? Ja godīgi, neredzu šeit lielu iespēju un nišu, kur varētu darboties. Esmu tik ļoti pieradusi pie starptautiskās vides, ka pat tad, ja es atgrieztos, man vajadzētu atrast darbu, kurā aktivitāšu līmenis būtu vismaz Eiropas līmenī, lai man visu laiku būtu kontakti ar citām valstīm, nevis tikai Latvijas robežās.
Man Latvija liekas tik ļoti maziņa!
Strādājot Irākā, es pilnīgi izbaudu, ka man ir jākontaktējas ar kolēģiem, kuri ir Jordānijā, Sīrijā, Ženēvā, Budapeštā, Londonā. Man zvana žurnālisti no visām pasaules malām.. Tad tu saprotu, ka patiesībā visa pasaule ir ļoti maziņa un nekas nav tālu. Ja tā padomā, viss ir ļoti, ļoti tuvu.
Tāpēc no domas, ka es varētu atbraukt uz Latviju un sākt šeit strādāt tikai Latvijas robežās, man uznāk klaustrofobiskas bailes. Te ir dikti šauri.
Jāņem vērā, ka starptautiskā vidē personiskie uzskati kļūst brīvāki, jo visu laiku satiekos ar citas kultūras, tautības, orientācijas, reliģiskās piederības un ādas krāsas cilvēkiem. ANO neviens neskatās, kas un no kurienes tu esi, kā tu izskaties. Tas ir pilnīgi vienalga. Galvenais, ka tu esi cilvēks, zini, ko dari, savu specialitāti, ar tevi ir forši runāt, iedzert alu vai pabrokastot. Tas ir svarīgi.»
Ilgas pēc vienkāršas pasēdēšanas blakus
Lai arī ārvalstīs satikts daudz pozitīvu cilvēku, Liene nenoliedz, ka šad un tad izjutusi arī lielas ilgas pēc Latvijas draugiem un radiem. Ikdienā viņi regulāri kontaktējas ar interneta starpniecību, bet reizēm pietrūkst vienkārša kopā būšana un pasēdēšana blakus. Šādas vēlmes gan var piepildīt tikai ik pēc diviem nostrādātiem mēnešiem, kad noteikumi paredz atstāt Irāku un doties ārpus tās.
Liene novērojusi, ka pirmās sešas darba nedēļas parasti paiet efektīvi strādājot, bet pēc tam pamazām sākas ilgošanās pēc citādāka režīma – arvien pastiprinās vēlme pēc brīvības, piemēram, pašas izvēlētas mūzikas, ēdiena. Dzīvojot Latvijā, tā pat nešķiet īpaša vērtība. Tāpēc Liene vēl nesen teikusi mammai:
Mammu, tu esi laimīga, ka tev viss ir pieejams un nekas neierobežo!
Latviete novērojusi, ka, tuvojoties atvaļinājumam, pieaug ne tikai viņas pašas, bet arī citu kolēģu «aizšķilšanās» pakāpe. «Ja kāds atbild kaut ko asāku, uzreiz seko nākamais jautājums – kas tev ir atvaļinājums?» Var saprast, ka, gandrīz visu laiku pavadot darbā, pēc diviem mēnešiem cilvēkam ļoti nepieciešams atvaļinājums. Lai gan teorētiski darba nedēļa ilgst piecas dienas, praksē tās vairumā gadījumu ir visas septiņas dienas.
Pietrūkst Latvijas gardumu
Liene neslēpj, ka ārvalstīs laiku pa laikam ļoti sagribas īstus latviešu ēdienus, piemēram, skābo krējumu, biezpienu, maizi. Viens no viņas pirmajiem gājieniem, ierodoties Rīgā, bija došanās uz Centrāltirgus zivju paviljonu.
Lielāko daļu pārtikas produktu Irāka importē no citām valstīm, jo uz vietas nekas dižs neizaug. Valstī nav īsta pavasara un rudens, bet vasaras ir nežēlīgi karstas. Pēdējās nedēļās Latvijā piedzīvoto svelmi Liene dēvē par salīdzinoši niecīgu siltumu. Tur bijis tik karsti, ka ir pat grūti paelpot.
Šad tad atbraucot uz dzimto valsti, Liene pamanījusi dažādas pozitīvas izmaiņas, piemēram, Vecrīga kļūst arvien skaistāka un sakoptāka. Tāpat uzlabojas vietējo cilvēku laipnība un atvērtība, un attieksme pret citas tautības un kultūras cilvēkiem. Vienlaikus pasauli apceļojusī sieviete prognozē, ka būs jāpaiet ilgam laikam, līdz latvieši ar atplestām rokām pieņems citādākos cilvēkus. Ne jau velti latviešiem ir teiciens:
ciemiņš ir kā zivs – trešajā dienā sāk smirdēt.
Atbraucot no Irākas, Liene pamanījusi, ka daudz Latvijā dzīvojošo uztraucas, pukst un sadusmojas par dažādiem dzīves sīkumiem. Tāpēc viņa iesaka tautiešiem vairāk atslābināties un priecāties par dzīvi. Lai baudītu, Latvijā nemaz nevajag nekādus lielos miljonus, Liene saka un kā piemēru min vasarā izbaudīto braucienu ar velosipēdiem pa jauno Daugavas promenādi. Kopā ar brāli gūtas fantastiskas sajūtas.
Man bija jānodzīvo gads Irākā, lai es saprastu, cik Latvijā ir labi.
Tā Liene saka, atceroties Irākas bēgļu nometnēs piedzīvotās šausmīgās situācijas.
Jābeidz knābāt vienam otru
Latviete pieļauj, ka sabiedrības noskaņojumu būtiski uzlabotu kāds ļoti netipiski smaidīgs Valsts prezidents. Viņam vai viņai vajadzētu «pavilkt» mūsu cilvēkus uz augšu, nevis izskatīties kā darba zirgam, kurš velk smagus ratus.
Noslēgumā Liene iesaka latviešiem neknābāt vienam otru, bet gan būt atvērtākiem pret citādiem cilvēkiem, tostarp iebraucējiem.
