Karadarbības zonā dzīvojošas ģimenes stāsts (81)

Karu piedzīvojušie bieži vien atzīst, ka saskārušies ar disociatīvām sajūtām pāris dienas vai nedēļas pēc tam, kad piedzīvojuši plašo emociju gammu, kuru provocē aktīva karadarbība.

Diemžēl, arī karam beidzoties, izdzīvojušie bieži vien nespēj atgūties no piedzīvotajām šausmām, izjūt bailes, trauksmi, uzmācīgus atmiņu uzplaiksnījumus, bezmiegu u.c. simptomus, kas skaidri rāda, ka cilvēkiem ir jāsniedz profesionāla palīdzība atgūties un atgriezties dzīvē.

Laila (27 g.)

«Es nedomāju, ka tas notiks. 21. gadsimtā, te, pie mums... kā tas vispār ir iespējams? Kur lai bēg, kam lūgties, lai mūs ar dēlu izglābj, nenogalina? Vismaz Pāvelu, lūdzu, izglābiet Pāvelu! Šoks, tik daudz dusmu, naida, izmisuma un šausmu! Tik vāja un bezspēcīga nekad neesmu jutusies.

Viss sākās pamazām, sākumā protesti, tad kaut kādas kustības, tad visi sāka strīdēties, kauties, tad karš... Mūsu pusē no sākuma bija mierīgi, televīzijā sekoju līdzi jaunumiem, un katru reizi šausmās sastinga sirds un acīs sariesās asaras. Es cerēju, ka viss beigsies, taču nekā... viss kļuva tikai sliktāk.

Reiz arī mūsu pusē sāka šaut. Ak, nabaga Kira, tik jauna dvēsele, tik daudz vēl kas bija jāpiedzīvo. Es nespēju to paskaidrot Pāvelam. Kā lai paskaidroju dēlam, ka viņa draudzene ir nogalināta? Kā lai paskaidroju, kas ir karš un kāpēc cilvēki to dara? Es pati nezinu, nesaprotu. Kaut tas beigtos! Sirds sāpēs sažņaudzas, asinis dzīslās stingst.

Mums nav kur slēpties, esam tālu no pilsētas, mašīnas nav. Man jāglābj dēls, jāslēpjas, ūdens, ēdiens, drēbes... nav laika... Iemetu maisā pirmo, ko redzu, paņemu Pāvelu aiz rokas, un mēs skrienam uz pagrabu. Te ir drošāk, te mums nekas nenotiks, viss būs labi, kāds noteikti atnāks, atnāks un izglābs. Tas nevar tā beigties, nevar!

Es bieži raudu, jo manas iekšas rauj uz visām pusēm kaut kas smags un ļoti spēcīgs.

Zinu, ka arī Pāvels raud, kad domā, ka esmu aizmigusi. Viņš ir stiprs puika, mans mazais vīrietis, drosminieks. Ak, mans mazais, mīļais Pāvels. Es ļauju viņam izraudāties, zinu, ka tas palīdz. Neko nemaina, bet paliek vieglāk, vismaz uz brīdi... Es mēģinu būt braša, taču neizdodas būt tik drosmīgai kā Pāvelam ne uz pusi. Nezināšanā slēpjas svētlaime.

Labāk Pāvelam neko neskaidrot, mierināt, lai domā, ka tas drīz beigsies un mēs aiziesim pie tēta. Tēta, kura vairs nav...

Tik nogurusi, vārdiem neaprakstāmi izslāpusi pēc miega, taču kā lai guļ, ja tur ārā šauj, tas troksnis... šķiet, ka ieēdies man galvā. Vairs nezinu, vai šauj pa īstam, vai tikai man galvā. Tiklīdz aizveru acis, redzu degošas mājas, tumsu, Pāvela šausmu pārņemto seju. Šausmas. Šķiet, ka nekad netikšu no tām vaļā. Tās ir kā dubļi, kas ieēdušies manā ādā, un kā vēzis, kas, slimniekam nemanot, iznīcina visu dzīvo, līdz paliek tikai viņš pats, parazīts, kuru nevar nogalināt.

Šķiet, ka grimstu miegā, trauksme mijas ar eiforisku mieru, dzirdu Pāvelu saucam: «Mammu!»

Esmu izsmelta, izsīkusi, nav spēka pat atbildēt, tikai nodomāju: «Esi labs puika, ļauj mammītei pagulēt.»

Pāvels (6 g.)

«Mēs ar mammu esam paslēpušies pagrabā, jo mājās visu laiku bija tas troksnis... tā kā uguņošanas laikā, tikai bez skaistajām gaismiņām. Šī uguņošana bija savādāka, uguņu nebija, bija tikai melni dūmi, uguns, cilvēku kliedzieni, skaļas raudas un ļoti daudz cilvēku, kas pēc tam aizmiga un nepamodās. Mamma teica, ka tas no uguņošanas, kuru raida slikti cilvēki, tāpēc mums esot jābēg, lai arī mēs neaizmigtu. Es nesaprotu, ko tas nozīmē, kāpēc cilvēki aizmieg pēc uguņošanas? Vai tad uguņošana nav svētkos?

Pēc pirmās uguņošanas mamma vairs neļāva man iet pie loga un skatīties, taču vienu reizi es piegāju...

es redzēju to melno dūmu mākoni, kas vēlās no kaimiņu mājas. Mājas vairs nebija, tikai koku dēļu kaudze, kas deg ugunī. Ceru, ka kaimiņienes Mašas un manas draudzenes Kiras tur nebija. Kira ir mana vienīgā draudzene, mēs agrāk spēlējām paslēpes, lecām gumijas un skraidījām pa pļavu. Kopš pirmās uguņošanas mēs vairs neesam tikušies, mamma mani nekur nelaiž, saka, ka ārā ir bīstami. Viņa visu laiku raud, reizēm kliedz uz mani. Kliedz, lai es pārstāju prasīties pie Kiras vai tēta, kurš dzīvo tikai pāris mājas tālāk. Man visu laiku ir bēdīgi un ļoti, ļoti bail. Kāpēc viņa man nepaskaidro, kas notiek? Esmu jau liels, es sapratīšu!

Pēc tam, kad uguns trāpīja tantes Mašas mājā, mēs paslēpāmies pagrabā. Mamma sagrāba mani aiz rokas un skrēja lejā, kamēr es mēģināju tikt viņai līdzi. Es tik ātri nevarēju paskriet, man sāpēja roka, jo mamma to tik traki vilka sev klāt. Es nokritu un stipri sasitos, sāku raudāt. Domāju, ka mamma mani apskaus un nobučos kā parasti, taču viņa, neko nesakot, atkal sagrāba mani aiz rokas un turpināja vilkt sev līdzi.

Tagad esam pagrabā. Nezinu, cik dienas jau pagājušas. Te ir tumšs un pēc kaut kā nelaba ož.

Ir auksti un gribas dzert, taču mamma saka, ka palikusi tikai viena ūdens pudele, tāpēc dod man padzerties tikai tad, kad man paliek sausa mute.

Kāpēc nevar aiziet uz veikalu un nopirkt vēl? Es ļoti gribētu arī kaut ko garšīgu, taču man bail mammai prasīt. Zinu, ka kaut kas notiek, tas ir ļoti slikts. Pēdējā laikā mamma nav tāda kā agrāk, man liekas, ka viņa grib, lai arī es esmu savādāks. Stiprs, lai neraudu un nebaidos.

Negribu, lai mammai manis dēļ ir bēdīgi, tāpēc cenšos neraudāt, neko nejust.

Bieži vien tas arī izdodas, tad pārņem patīkams vieglums, tāds kā bezsvara stāvoklis. Taču ir arī brīži, kad raudu, - raudu, kad viņa aizmieg. Labi, ka mamma to neredz, jo man ir kauns, tik liels... man ir jāturas, jābūt stipram, mammītes dēļ.

Arī tagad ir troksnis: «Tam.. duh, duh, bāāh...» Pieeju pie mazā lodziņa, kuram cauri gandrīz neko nevar redzēt, jo tas ir netīrs. Uzpūšu virsū mazam laukumiņam, paberzēju ar roku un skatos.... kaut kas lido uz mūsu pusi...»

Karu piedzīvojušais vai tajā mirušais nav tikai statistiku atspoguļojošs skaitlis. 1 ir viens cilvēks, kuram reiz bija dzīve, ikdienas rutīna, savas problēmas un laimes mirkļi. Cilvēks, kurš mīlēja un kuru kāds mīlēja. Cilvēks, kurš bija sabiedrības nozīmīga daļa, strādāja, patērēja, mijiedarbojās ar citiem.

100 ir viens simts cilvēku, kuru dzīves burtiskā vai pārnestā nozīmē aprāvās, kad sākās karš.
1000 ir viens tūkstotis cilvēku, kuru dzīves nekad nebūs kā agrāk.
n x 10 000 cilvēku, kuri, nespējot izturēt cietušo un karā mirušo straujo pieaugumu, katru «1» sāk uztvert vienkārši kā skaitli. Tā ir vieglāk, taču būtību tas nemaina. 1 ir tāds pats cilvēks kā es, tu, tavs bērns, partneris, kaimiņš vai paziņa...

Par bērniem karadarbības zonā gribas vēl pieminēt, ka vecākiem būtu jāpaskaidro notiekošais, jāsaka patiesība, lai cik šausmīga tā arī būtu. Vecākiem var šķist, ka, piepušķojot patiesību, bērns jutīsies pasargāts, taču tā nebūt nav. Bērns agri vai vēlu sāk saprast, ka notiek kaut kas slikts, ka vecāki nestāsta patiesību. Rezultātā bērns sāk izjust nedrošību un bailes, kas ar laiku var pāraugt šausmās.

Jo bēdīgāku situāciju padara tas, ka paši vecāki cenšas turēties un saglabāt aukstasinību, lai šķietami pasargātu bērnu. Diemžēl šādi vecāki nejauši rada pretēju efektu, jo bērns iemācās jūtas neizrādīt, slēpt, neuzdot jautājumus, kas atstāj bērnu neapskaužamā situācijā, jo emocijas pārpludina bērnu, taču tām nav iespējas izpausties. Ilgtermiņā neizlādētas emocijas var sākt rast izeju kā psihosomatiskas sāpes un saslimšanas, miega traucējumi, regresija, sliktākajos gadījumos var attīstīties arī depresija un citas psihiskas saslimšanas.

Sargiet sevi un sev mīļos!