Ziņa par populārā aktiera Robina Viljamsa izdarīto pašnāvību likusi aizdomāties par dzīvības un dzīves vērtību. Tāpēc portāls TVNET par šo smago tēmu lūdza izteikties Eiropas Psihoterapijas asociācijas un Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificētu eksistenciālo psihoterapeiti Aigu Abožinu. Viņa aicināja mums visiem būt modriem par saviem tuviniekiem, viņu noskaņojumu.
No socioloģijas viedokļa pašnāvību varētu formulēt kā visur pastāvošu sociālu fenomenu. Viens no socioloģijas pamatlicējiem - Emīls Dirkheims- 19. gadsimtā ieinteresējās par šo neizprotamo cilvēku rīcību un veica datu analīzi, kas atklāja dažus interesantus un tajā pašā laikā revolucionārus secinājumus.
Piemēram: pašnāvība biežāk sastopama starp protestantiem nekā katoļiem un ebrejiem;
pašnāvība vairāk sastopama miera, nevis kara laikā,
vairāk starp militāristiem nekā civilajiem, vairāk starp vientuļajiem nekā ģimenes ļaudīm, vairāk starp izglītotiem nekā neizglītotiem. Lai gan vēlākos gados kritizēts, Dirkheims ir slavens ar to, ka formulēja trīs veidu pašnāvības: egoistisku, altruistisku un anomisku, tādējādi iezīmējot, ka pati pašnāvības motivācija var būt dažāda.
Tomēr pašnāvība kā fenomens pastāv jebkurā kultūrā, neatkarīgi no tās attīstības un iespējām. Tā eksistē visos laikos un visās sabiedrībās.
Agrāk pašnāvība tika cieši saistīta ar psihisku saslimšanu, tomēr, attīstoties arī psihiatrijai, psiholoģijai un psihoterapijai, kļuva skaidrs, ka
ne visi pašnāvnieki ir smagi psihiski slimi ļaudis.
No socioloģiskā viedokļa ir grūti izprast indivīda uzvedību, te palīdz psiholoģija, runājot par pārdzīvojuma subjektīvismu. Cilvēki apkārt var būt priecīgi, bet viens starp viņiem šo prieku var neizjust. It kā konteksts viens un tas pats, tomēr reakcijas dažādas. Šādu stāvokli var veicināt krīze, kas radusies kāda nozīmīga zaudējuma rezultātā, vai jau depresija.
Nav iespējams ilustrēt vai saprotami izstāstīt tās iekšējās mokas, kas pārņem cilvēku, ja viņu moka bezcerība, bezjēdzība. Tie, kas to ir izbaudījuši, zina, bet, kas nav, pat nevar iedomāties, kas tās ir par ciešanām. Tomēr, nespējot ielīst otram zem ādas, mēs diemžēl nespējam aptvert to, ka šo ciešanu jūklī cilvēks pašnāvību ir sācis skatīt kā beigas savām mocībām.
Tādējādi pašnāvība parādās nevis kā problēma, bet kā risinājums. Nav manis, nav sāpju.
Tieši nomāktība un tai sekojošais izmisums var kalpot par cilvēka pārdomām šīs mocības izbeigt.
Jāpiebilst arī, ka ne visiem, kuriem ir depresīvs noskaņojums, parādās domas vai idejas par miršanu, tomēr visi, kuriem tās ir, jūtas nomākti.
Lai gan uz pašnāvības aktu var skatīties kā uz psihisku stāvokli, kurā cilvēks paveic neiedomājamo, atņem pats sev dzīvību, ka tas nav saprātīgi, tādējādi kaut vai ar realitātes uztveri nav kārtībā. Tomēr no eksistenciālisma viedokļa, kas uztver cilvēka absolūto izvēli dzīves priekšā, pašnāvība var būt kā cilvēka pēdējā iespējamā izvēle ciešanu apstākļos. Tā var tikt skatīta kā izvēle nepiedalīties un izvēle aiziet, tomēr izlemt to pašam. Lai izprastu šo redzējumu, jāabstrahējas no domāšanas kristīgā skatījumā. Indivīds pašnāvību var izvēlēties kā pēdējo līdzekli, kā saglabāt savu pašcieņu neizbēgamas nāves un ciešanu priekšā. Šeit arī var būt ietverts mūžīgi diskutablais jautājums par eitanāziju.
Lai vai kā mēs skatītos,
pašnāvības akts ir pilnībā mistisks un nav izprotams nevienam, kurš paliek.
Palikušo prāts meklē atbildes, kuru nav. Tuviniekus visu atlikušo dzīvi plosa jautājumi, kāpēc viņš/-ņa neko neteica, kā es varēju neredzēt, vai es kaut ko varēju darīt? Tie diemžēl ir neatbildami jautājumi, jo atbildētājs ir miris. Šķiet, ka tas izrauj emocionālu caurumu, kuru ir ārkārtīgi grūti aizdziedēt, tādēļ profesionāla palīdzība ir nepieciešama arī palikušajiem. Nevis lai to aizmirstu, bet lai ar laiku spētu virzīties tālāk.
Dzīve liek domāt, ka tur priekšā vienmēr ir izvēles un iespējas, savukārt nāve būs visu tālāko iespēju neiespējamība. Cilvēkam normālā noskaņojumā būs neiespējami izprast viena indivīda labprātīgu došanos nāvē, un jāņem vērā, ka šo attieksmi diktēs arī pastāvošā kultūra un reliģija. Senajā Grieķijā vai, piemēram, mūsdienu Japānā pašnāvība netiek saistīta ar stigmu (kaunu). Savukārt kristīgā pasaule viennozīmīgi redz to kā iejaukšanos Dieva kompetencē, tāpēc tas ir grēks un pašnāvnieki tiek izstumti.
Saistībā ar pašnāvībām pastāv arī dažādi mīti vai melīgas pārliecības, kas var izrādīties kaitīgas, saskaroties ar pašnāvnieciski noskaņotu indivīdu.
Viens no tiem ir, ka pašnāvnieks par pašnāvību nedalās, bet klusē kā partizāns.
Bieži vien cilvēki tiešā vai netiešā veidā dalās ar savām emocijām un arī plāniem,
tikai apkārtējie uztver to kā vienkāršu parunāšanu. Sak, ja runā, tad nekad neizdarīs. Tieši otrādi. Pat verbāla pašnāvības iespējas minēšana apkārtējiem būtu jāuztver ļoti nopietni. Jāpiedāvā cilvēkam savs atbalsts, jāsadzird.
Indivīds runā, jo vēl šaubās, šķiet, it kā gaida atbildi no pasaules, vai tā viņu vēl grib. No 100% vēl ir kāds %, kas grib dzīvot. Simtprocentīgi izlēmušu cilvēku neglābs neviens, un tāds arī nerunās.
Paradoksāli, bet, kad lēmums par pašnāvību tiek pieņemts, nomāktais cilvēks sāk izjust dīvainu atvieglojumu, un tas ir saprotams. Beidzot viņa problēmai, viņa mocībām ir risinājums. Tādā gadījumā cilvēks var sākt uzvesties tā, it kā viņam kļuvis labāk un viss turpmāk būs kārtībā. Tas savukārt iemidzina līdzcilvēku uzmanību, un viņi nepamana, ka tuvinieks vienkārši kārto savas pēdējās lietas uz zemes. Paslīd garām gan mantu izdāļāšana, gan emocionāli novēlējumi saviem mīļajiem. Tāpēc, ja smagas depresijas vai krīzes pārņemtam cilvēkam pēkšņi, neizskaidrojami paliek labi, būtu prātīgi aprunāties ar viņu par pašnāvības tēmu.
Tas ir vēl viens mīts. «Viņam jau ir tik slikti, un, ja es pajautāšu, vai viņš plāno pašnāvību, viņam tas var ienākt prātā.» Tā nav, un, lai to pierādītu, katrs lasītājs var šobrīd iedomāties, vai viņu varētu tagad pierunāt veikt pašnāvību. Tas nav tik vienkārši, jo mēs turamies pie savas dzīvības.
Ja ir bažas par kādu savu tuvinieku, draugu, noteikti vajag vaicāt, un paradoksāli, ka cilvēki atbild godīgi. Tipiskās nolieguma atbildes ir «vaiii, nē, tik traki nav»; «es reizēm domāju, taču apzinos, ka nekad nespētu to izdarīt». Tomēr atbilde «jā, īstenībā es to mēdzu apsvērt» gan būtu jāuztver nopietni un jāpalīdz cilvēkam sameklēt profesionālu palīdzību.
Noteikti nevajadzētu kaunināt un apelēt pie paliekošajiem,
tā kontaktu var tikai zaudēt. Drīzāk ir vērts neitrāli izzināt, vai cilvēks jau ir izvēlējies veidu, kā nomirt, un laiku, kad tam būtu jānotiek. Jo detalizētāks miršanas plāns un tuvāks tās laiks, jo bīstamāka ir situācija un pēc palīdzības būtu jāvēršas nekavējoties.
Mūsu sabiedrībā pašnāvība netiek definēta kā noziegums, tomēr draudi nodarīt sev pāri tiek saprasti kā zināma veida traucējums, tādēļ cilvēku šādā situācijā visdrīzāk aizturēs psihiatrijas centrā, līdz atzīs, ka draudi vairs nav tik nopietni. Smagos gadījumos tas nav risinājums, tomēr uz konkrēto brīdi tas ir veids, kā valsts iesaistās. Domāju, ka papildu darbu varētu darīt katrs no mums, vienkārši esot modrs par apkārtējiem, saviem mīļajiem un viņu noskaņojumu.
