Pirms nedēļas, 10. augustā, jūrā pie Bernātiem noslīka trīs cilvēki. Tas notika svētdienas vakarā. Jau pa dienu tur zaudēja dzīvību kāds 38 gadus vecs vīrietis. Pēc tam pievakarē traģiski gāja bojā abi Liepājas teātra aktieri. Bezgala skumji, ka jūra laupījusi dzīvību atkal trim mūsu valsts iedzīvotājiem. Šīs vasaras statistika rāda, ka noslīkušo cilvēku skaits Latvijā 2014. gadā jau sasniedzis rekordu.
Neraugoties uz to, ka katru nedēļu mediji ziņo par jauniem un jauniem noslīkušiem cilvēkiem, līdz šim nekas neliecināja, ka melnās statistikas drūmie skaitļi ietekmētu pārgalvīgos riska peldētājus. Tagad izskatās, ka abu populāro cilvēku - aktieru traģiskā nāve jūras viļņos beidzot būs pievērsusi sabiedrības uzmanību peldēšanās drošības jautājumiem atklātajās ūdenstilpēs Latvijā. Pludmales pie Liepājas šonedēļ bija neparasti tukšas. Par to pārliecinājos pati savām acīm.
Kā novērtēt peldvietu jūrā?
Vieta, kur bojā gājušie Liepājas teātra aktieri devās peldēties, ir populāra liepājnieku peldvieta. Pati esmu Pērkonē pavadījusi pāris vasaras un varu liecināt, ka piekraste ir lieliska, taču tajā nereti novērojamas slīdošas smiltis, pēkšņas bedres un viļņu situācijā arī spēcīgas zemūdens straumes. Līdzīgi spriež arī citi. «Vietā, kur šie cilvēki devušies peldēties, ūdens nav bijis dziļš - tikai līdz vēderam. Bet tur bijušas bedres un straume,» secina «Kurzemes Vārds» (12.08.2014.). Liepājas pludmales Glābšanas dienesta priekšnieks Kristiāns Brūvers laikrakstam atzinis, ka «svētdien jūra bijusi samērā mierīga un glābēju apsekojamajā teritorijā Liepājā bīstamības nav bijis un apstākļi peldēšanai esot bijuši normāli». Tātad - pēc skata jūra bijusi mierīga, «vien uz pievakari pie otrā, trešā sēkļa parādījās nelieli vilnīši, taču apstākļi peldēšanai bija normāli» (Kristians Brūvers, «Kurzemes Vārds», 12.08.2014.). Taču tieši šajā - «normālajā vietā» jūra laupīja dzīvību trim pieaugušiem cilvēkiem. Kā tas varēja notikt?
Šķiet, ka šoreiz vainīga nav neprasme peldēt, bet gan upuru nespēja novērtēt piekrastes situāciju.
Kā novērojis «Kurzemes Vārds, «svētdienas vakarā Dienvidrietumu pludmalē pie Glābšanas stacijas bija uzvilkts dzeltenais karogs. Tas nozīmē, ka peldēties ir bīstami,» konstatē avīze, un tieši šis fakts arī uzskatāms par izšķirošo.
Kā novērtēt pludmali brīdī, kad esat izkāpuši no savas automašīnas, sakārtojušies peldei un nonākuši jūrmalā Liepājā, pie Bernātiem?
Lieljūra, mazjūra un mēs
«Ar aci» peldētgribētājam ir grūti vai gandrīz neiespējami novērtēt situāciju un saprast, cik atklātā jūra ir labvēlīga vai bīstama spontānai peldei. To spēj paveikt tikai «rūdīti vietējie iedzīvotāji» vai profesionāls glābšanas dienests.
No malas jūras viļņi var izskatīties nelieli un pieticīgi, taču reālā aina zem ūdens var izrādīties pavisam cita.
To svētdien, kad bojā gāja abi aktieri, arī es mazliet peldējos atklātā jūrā. Netālu no Liepājas. Tur novēroju slīpos un šķērsos viļņus, kas veido «atvarus». No malas tie izskatās nelieli un plīst uz otrā sēkļa, radot mānīgu iespaidu, ka, aizejot «aiz tiem», var izdoties lieliska peldēšanās. Diemžēl krusteniskie viļņi atgriežas jūrā atpakaļ ar lielu spēku. Skalojot smiltīs bedres un paraujot sev līdzi pat sekmīgus peldētpratējus. Peldēties tobrīd nebija ieteicams. Bridu ārā.
Tas būtu jāņem vērā.
Tāpēc Nīcas novada pašvaldība un viesu nami pašlaik gatavojas izvietot brīdinājuma zīmes, cerot ar to nobremzēt pārkarsušu liedaga viesu peldētgribēšanu. Taču teksti uz staba diez vai sabaidīs viesus, jo atbraucēji no Rīgas, Valmieras vai Aizputes brīdinājumiem neticēs.
Kāpēc neticēs? Tāpēc, ka viņi agrāk ir jūrā peldējušies Saulkrastos, Svētciemā, Kaltenē vai Bulduros un nekas slikts tur nav noticis.
Jūra paliek jūra? Tik vienkārši tas nav. Šajā gadījumā ir runa par atklāto jūru: lieljūru jeb dižjūru (kā to sauc vietējie). Tā salīdzinājumā ar Rīgas jūras līča peldvietām ir pavisam cits areāls un daudziem pavisam nepazīstama teritorija. Īpaši tiem, kuriem nav pieredzes un pietiekamu zināšanu par dižjūras gražīgumu.
PSRS okupācijas laikā šis Latvijas krasts bija mūsu atpūtnieku masām slēgts. Te viesu vietā 50 gadus valdīja padomju armijas kara bāzes, kas ne tikai iznīcināja vietējo zvejniecību, kuģošanu (sadedzinot laivas un izmētājot enkurus pa krūmiem), bet arī bloķēja atpūtnieku pieeju jūrai. Jūras pieredze tautas apziņā caur to tika anulēta. Mazjūra vai Rīgas līcis šajā LPSR laikā bija galvenā un praktiski vienīgā mūsu Baltijas jūra, un tāpēc atklātās jūras daba daudziem arī šodien ir samērā neskaidrs jautājums.
Tātad - peldes apstākļi mazjūrā (līcī) un dižjūrā (atklātajā jūrā) ir ļoti atšķirīgi. To apstiprina ne tikai glābšanas dienests, bet arī vietējie iedzīvotāji, kas lieliski zina, kā «Viņa» katru gadu iet uz priekšu, aprij kokus, namus, zemi un «ierauj iekšā» vieglprātīgus laivotājus un peldētājus. Vietējie, kas paaudzēm dzīvojuši piekrastē, prot jūras garastāvokli nolasīt. Viņi uzmanīgi pārliecināsies, vai «Viņas» garastāvoklis viļņos ir labs, un tikai pēc tam uzmanīgi bridīs putu mežģīnēs iekšā. Taču atbraucēji no Rīgas, Cēsīm vai Daugavpils «Viņu» nolasīt nespēs. Iespējams, ka abi traģiski bojā gājušie Liepājas aktieri arī «Viņu» nenolasīja pareizi.
Šī situācija nedrīkst atkārtoties. Peldoties Liepājā pie Bernātiem, mums jābūt drošiem, ka upuru vairs nebūs.
Kā to panākt?
Karogi un radio
Lai neatkārtotu 10. augusta Bernātu traģēdiju, būtu nopietni jāapsver jaunu tradīciju ieviešana Latvijas atklātās jūras liedagu apsaimniekošanā.
Pirmkārt, ne tikai oficiālajās publiskajās peldvietās, bet arī visās pārējās piekrastes peldvietās (pie maksas autostāvvietām) būtu jāizvieto brīdinājuma karogi. Tie paši, kas visās pasaules pludmalēs brīdina viesus par peldēšanas drošību. Liepājas, Ventspils un Pāvilostas glābšanas dienesti ir pienākumu augstumos un var atbildēt par sava reģiona pludmaļu informētību. Pašvaldības zina, kurās piekrastes zonas atrodas maksas autostāvvietas un kempingi, kuriem nepieciešami brīdinājuma masti pludmalē. Valsts savā zonā - pludmalē var atļaut pašvaldībām šos karogmastus uzstādīt pie maksas stāvvietām. Apsaimniekotāji attiecīgi lai atbild par karogu uzvilkšanu.
«Jā, tā būtu laba ideja, taču nezinu, kā pašvaldības pārvarēs visus birokrātiskos šķēršļus, kurus šāda iniciatīva izraisīs,» atzīst Pāvilostas ostas pārvaldnieks Ronalds Griškēvičs. Viņš uzsver, ka Pāvilostā ir savējais glābšanas dienests un laiva, kas esot darba kārtībā, lai dotos palīgā. Pirms trim gadiem Pāvilostā esot noticis līdzīgs negadījums, taču tagad nekas tāds neatkārtošoties. «Atklātā jūra nav nevainīgs izklaides objekts,» viņš konstatē.
Otrkārt, Kurzemes, valsts sabiedriskais radio savās ziņās varētu sezonas laikā regulāri informēt atpūtniekus par viļņu aktivitātēm mūsu peldvietās. Zinātniski apšaubāmās «labvēlīgās» un «nelabvēlīgās» laika prognozes vietā beidzot piedāvājot klausītājiem reālu peldvietas izmantojuma raksturojumu. Daudziem tas palīdzētu izšķirties - lēkt vai nelēkt iekšā viļņos dižjūrā.
Ezeri, upes, dīķi un peldētprasme
Par jūru tiktāl būtu skaidrs. Taču vēl briesmīgāka statistika Latvijā novērojama citās - daudz mierīgākās ūdenstilpēs, kur šķērsviļņi netraucē. Pirms divām nedēļām Strenčos kāds vīrietis mēģinājis pārpeldēt pāri upei un noslīcis. Līdzīgu varoņdarbu centies paveikt kāds cits 30 gadus vecs vīrietis Lielupē pie Jūrmalas. Arī viņš noslīcis. (TVNET, 20.08.2014.). Lecot Gaujā no plosta, 26 gadus vecs vīrietis atsities ar galvu pret akmeņiem (upe šajā vietā bijusi sekla) un pēc tam smagā stāvoklī nogādāts slimnīcā. Vienlaikus Bolderājas karjerā noslīka 36 gadus un Zemgales dīķī 44 gadus vecs vīrietis. (TVNET, 20.07.2014.). 78 gadus veca sieviete bez dzīvības pazīmēm izvilkta no Mežezera Jaunolainē, bet Aknīstes novadā no ūdenstilpes glābēji izcēluši 16 gadus vecu noslīkušu jaunieti; 30 gadus vecs vīrietis noslīcis Mārupē, bet Rēzeknē dīķī dzīvību zaudējusi 50 gadus veca sieviete (05.08.2014.). Vai turpināt? Uzskaitījums stindzinošs. Skaidri redzams, ka Latvijā slīkst nenormāli daudz cilvēku ar šausminošu regularitāti.
Par to liecina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieku liecības. Šovasar no ūdenstilpēm glābēji izvilkuši bojā gājušo rekordu. «Kopumā līdz 12.augustam šogad Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā nogādātas 125 noslīkušu cilvēku mirstīgās atliekas. Centra direktore Aina Mežsarga atzīst, ka lielākā daļa - 74 - bijuši alkohola reibumā. Ap 90% noslīkušo ir gados salīdzinoši jauni - līdz 50, tāpat noslīkuši 15 bērni un pusaudži. (Diena, 13.08.2014.). Tiesu mediķi norāda, ka tikai viens vai divi no 125 cilvēkiem bijuši pašnāvnieki, kuri lēkuši no tiltiem. Pārējie vienkārši devušies nopeldēties.
Tātad Latvijā katru vasaru slīkst cilvēki, kas grib «vienkārši nopeldēties», un katrs sestais no tiem ir bērns vai pusaudzis.
Analizējot salīdzinoši augsto Latvijas iedzīvotāju mirstību uz ūdens, var piesaukt neiznīdējamo un absurdo mačo loģiku, kuras dēļ mirst vīrieši spēka gados. Var kaunināt tos, kas lec ūdenī iereibuši, un var formāli izvietot draudīgas brīdinājuma zīmes pie visām peldvietām, kā Austrālijā. Šķiet, ka ar to nebūs līdzēts.
Ir pienācis laiks pārskatīt obligāto peldēšanas apmācību mūsu mazuļiem bērnudārzos un pamatskolās, ieviešot pakāpeniskās peldētprasmes testēšanas sekvences un teorētisko apmācību (līdzīgi Ziemeļvalstu praksei). Esam jūras valsts, tāpēc visiem Latvijas bērniem jāprot ne tikai peldēt, bet viņiem arī jāiemāca novērtēt peldvietu un savu gatavību lēkt vai nelēkt ūdenī nepazīstamā ūdenskrātuvē. Bērni pamācīs arī savus vecākus un vecvecākus.
Izglītība ir katras nācijas vislabākais un vislētākais aizsardzības ierocis.
Sāksim ar to un brauksim uz Liepāju. Peldēsimies jūrā. Nenoslīkstot Bernātos.
