Melnais augusts jeb krievu nolādētais mēnesis (216)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Reuters/ScanPix; flickr.com/ romMN

Kamēr Baltijā un Ziemeļvalstīs svin Baltijas ceļa un Maskavas puča izgāšanās gadskārtu, Krievijai augusts nozīmējot galvenokārt nelaimes un katastrofas: zemūdenes Kursk avārija (2000), finanšu piramīdas krahs (1994), Maskavas TV torņa ugunsgrēks (2000), lidmašīnu katastrofas (1992, 1996, 2003), teroristu uzbrukumi tirdzniecības centros (1999, 2001) un Rīgas stacijā Maskavā (2004), invāzija Gruzijā (2008), Pussy Riot tiesa (2012). Kur nu vēl pašreizējā naftas cenu krišanās! Daudziem krieviem tas nozīmē «nolādēto augustu»1 (Pāvels Globa), kuru vairums krievu mediju mēģina traktēt kā liktenīgu nolādējumu: «Pēdējo sešu gadu laikā krievu ļaužu nosliece traktēt šos notikumus kā lāstu pieaugusi no 31% - 84%.» (www.t5-tv.ru, www.nazlobu.ru)

Caurumainā robeža

Krieviem «melnā augusta» šausmas šogad iestājās jau jūlijā. Vispirms sprādziens Maskavas metro un pēc tam traģēdija Malaizijas lidmašīnas kontekstā. Formāli Boeing 777 katastrofa norisinājās Ukrainā, taču sekas atbalsojās arī Krievijā (jo pasažieru lidmašīnas notriekšana tika realizēta ar Krievijā ražotu ieroci, kuru lietoja Krievijas atbalstītie teroristi Austrumukrainā).

Savukārt pārējai pasaulei «krievu augusta nolādējums» izskatās pavisam citādi. To personificē «caurumainā» Krievijas - Ukrainas robežai. Tā pati, kurai pāri plūst karavīri un munīcija, ieroči. Tā, kuras malā mīņājas baltās «humānās palīdzības» kravas automašīnas. «Injekcijas» no Krievijas palīdz šo konfliktu ievilkt laikā, padarot to aizvien bīstamāku un izraisot aizvien nopietnākas sekas Eiropas moderno laiku vēsturē.

Diemžēl «Putina tautai», kas pašlaik atrodas uz patriotisma eiforijas augstākā viļņa, šis «caurais siets» izskatās citādi. Daudziem Krievijas patriotiem ir cerība, ka tūliņ Austrumukraina pievienosies Krievijai. Tikai daži patriotisko bungu rībinātāji pēc Krimas aneksijas un Austrumukrainas destabilizācijas, sāk «atdzist» un pamazām saprast, ka šo ieguvumu cena var Krievijai būt pārāk augsta.

Kas ir un kas nav noticis?

Līdz ar «balto kravinieku» svētceļojuma startu (no Kremļa uz Ukrainu) pastāvēja risks, ka Eiropa augustā var nostāties uz trešā pasaules kara sliekšņa. Ārzemju izlūkdienesti prognozēja medijiem Putina šahu un brīdināja, ka pie ukraiņu robežas ir jau izvietoti ap 20 000 karavīru, kas zibenīgi var realizēt Ukrainas anšlusu a la Krima stilā.

Ja Putins oficiāli ķertos klāt Ukrainai, tad palielinātos Krievijas ārpolitiskā izolācija un mēs būtu nejēdzīga kara pirmās fāzes aculiecinieki. Kremļa bravūra krievu medijos ir varena lieta, taču reālā dzīve ievieš korekcijas visos urrāpatriotismos. Kaut arī Putins izliekas, ka Krievija visu var pati un nekas no ārzemēm viņiem nav vajadzīgs, pamazām arī «piedzēries ezītis» Krievijā redz, ka pēc aviokatastrofas «pie Doņeckas» ir jāsāk pārdomāt, vai vispār ir vērts finansēt krievu «opolčencus» Ukrainā un «traucēt NATO pārvietoties uz austrumiem».2 Iznāk pārāk sālīti.

Pagaidām Ukrainas robežu Krievijas armija oficiāli nav šķērsojusi. Krimas scenārijs netiek atkārtots. Putins nav izmantojis pilnvaru uzbrukt, kuru viņam piešķīra Krievijas parlaments. Viņš ir pat traucējis dažu deputātu iniciatīvai - «iesoļot Ukrainā paceltu galvu». Tā vietā Putins ievelk šo konfliktu garumā. Kāpēc? Lai gan krievu medijos tiek cītīgi skaidrots, ka pie visa vainīga Kijeva, ciniski apgalvojot, ka pasažieru lidmašīnas notriekšana notika Ukrainas teritorijā un tieši tāpēc pie tā vainīga esot Ukraina, novērotājiem ir skaidrs, ka šāda argumentācija ir demagoģija. Tā palīdz realizēt vajadzīgo kara stratēģiju: tēlot upuri, bet faktiski reaģēt kā agresoram. Saprotams, ka Putins labi zina, ka to paveica viņa vasaļi un ka ukraiņi pašlaik nespēj paši kontrolēt gaisa telpu Luhanskas un Doņeckas zonā. Tāpēc 2014. gada «melnajā augustā» vainīga ir pati Krievija.

Ja Putinam vajadzētu, tad Krievijas - Ukrainas robežā «caurumu» nebūtu. Taču viņam šie «robežcaurumi» ir nepieciešami, un tāpēc militārā tehnika, munīcija turpina plūst cauri saplosītajai robežai no RU uz Ukrainu. Dzenot ārā no Doņeckas un Luhanskas ap 200 000 bēgļu.

Pagaidām Putins savu karu pret Ukrainu vada netieši. Oficiāli izliekoties, ka viņam gar to «nav nekādas darīšanas». Šīs izlikšanās stratēģijas mērķis bija maksimāli destabilizēt Kijevas valdības stāvokli, radot iespaidu, ka ukraiņi joprojām cīnās pilsoņu kara līmenī, nevis ar kaimiņvalsti Krieviju.

Kāpēc Putins turpina slēpties?

Iespējams, ka viņš vairs nespēj kontrolēt sev lojālos krievu separātistu grupējumus Doņeckā un Luhanskā. Nav izslēgts, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana bija vietējo pašdarbnieku liktenīga kļūda, taču ārpasaule vienalga to uztver kā Kremļa pasūtījuma masu slepkavību. Nepatīkams pārsteigums viņam ir Doņeckas un Luhanskas krievu nevēlēšanās atbalstīt «opolčencus». Krimas krievu gaviles šeit nedzird.

Putins pagaidām nav publiski atbalstījis separātistu prasības - atdalīt austrumu reģionu no Ukrainas un tāpēc nav ieguvis karojošo bandītu nelabvēlību. Acīmredzot šo reģionu viņš Krievijai nevēlas pievienot. Krima bija cukurgraudiņš pret Austrumukrainas ogļraču izpostīto zonu, kuras atjaunošana un modernizācija Krievijas budžetam var izmaksāt pārāk dārgi.

Daudz svarīgāk viņam tagad ir traucēt ukraiņiem stabilizēt savu valsti un kontrolēt savu teritoriju.

Pēc Porošenko uzvaras prezidenta vēlēšanās Ukrainā vienu brīdi šķita, ka ir iespējams izlīgums starp Maskavu un Kijevu (skat. Putina sarunas brīdī, kad Francija svinēja 70 gadu jubileju kopš sabiedroto karaspēka izcelšanās Normandijā). Taču sekojošie Kijevas konflikti ar Gazprom par it kā nesamaksātajiem rēķiniem un «krānu aizgriešana» ukraiņiem uzjundīja nemieru no jauna. Jūnija beigās Kijeva parakstīja līgumu ar Eiropas Savienību, un ar šo Ukrainas valdība izdarīja to, ko iepriekšējais prezidents Janukovičs neuzdrošinājās paveikt pagājušajā ziemā Kremļa iespaidā. Tagad Maidans šajā virzienā beidzot bija uzvarējis.

Krievijas reakcija Ukrainas līguma sakarā bija naidīga un agresīva. Iepriekš Putins ukraiņiem jau bija solījis pazeminātas gāzes cenas un sulīgus krievu kredītus, ja ukraiņi netuvosies Eiropai. Tagad ukraiņi bija nepaklausījuši un vissliktākais beidzot bija noticis. Pēc Kremļa loģikas par to ukraiņiem pienācās sods. Tagad mēs Luhanskā un Doņeckā redzam, kā šis sods izskatās.

Aukstā kara loģika

Putins ģeopolitiski vienmēr ir bijis aukstā kara stratēģijas piekritējs. Pēc viņa loģikas «Krievija» ir laba, bet visi pārējie (kas nav Krievijas sabiedrotie) novērtējami kā apkarojami ienaidnieki. Tā sakot - skaidra PSRS tradīciju pārmantošana.

Pēc viņa loģikas eiropeiska Ukraina ir zaudēta Ukraina, un tāpēc tagad viņš cenšas darīt visu, lai aizšķērsotu ukraiņu ceļu uz rietumu demokrātiju pusi. Lai nodrošinātu pretsparu rietumu demokrātiju aliansēm, viņš mēģina izveidot savējo aliansi, iesaistot tajā Brazīliju, Ķīnu, Indiju un Dienvidāfriku. Viņa mērķis ir iebelzt pa degunu vecajām demokrātijām, Pasaules bankai un Starptautiskajam valūtas fondam, kuru ofisi atrodas Vašingtonā.

Otrs Putina virziens ir «Varšavas pakta» reanimēšana Eirāzijas politiskās ūnijas izskatā ar Baltkrieviju un Kazahstānu galvenajās lomās. Taču daiļākā pērle Putina vainagā joprojām ir Ukraina. Bez Ukrainas šai ūnijai nav jēgas. Tāpēc Krievijas prezidentam tagad ir tik svarīgi ļaut Ukrainai noasiņot.

Putins darīs visu, lai neļautu Maidana revolūcijas rezultātā ievēlētajiem politiķiem nodrošināt stabilitāti savā valstī, veicināt Ukrainas ekonomisko attīstību. Nē, Putinam vajag, lai Ukraina noasiņo postā un kara plosīta. Lai saprot, ka vienīgais glābiņš (izejai no situācijas) ir pazemīga krusttēva Putina rokas nobučošana. Ukraiņiem ir jārada iespaids, ka bez Krievijas viņi nevarēs iztikt nemūžam.

Putina bailes no savējiem

Otrs Krievijas - Ukrainas robežas novājināšanas motīvs ir Putina bailes no pašmāju opozīcijas. Jau 15 gadus viņš piedāvā saviem pilsoņiem šo: es jums nodrošināšu stabilitāti (kara nebūs), bet par to jūs man atļausiet 100% kontroli pār visām Krievijas politiskajām un sociālajām aktivitātēm. Pagaidām darījums ir pieņemts un protestē tikai daži. Austrumukrainas karš Putinam tagad noder kā iebaidīšanas piemērs paša mājās: «Redz, kas notiek, ja tauta neklausa tētim Putinam!» Protams, neviens nevēlas piedzīvot ko tamlīdzīgu Krievijā. Šāda notikumu attīstība ļauj Putinam «pārvērst» Maidana revolūciju par šantāžas līdzekli: jūs piemeklēs Doņeckas liktenis, ja protestēsiet pret mani līdzīgi Krievijā. Krievu ikdiena tad pārvērtīšoties ellē, jo sprāgšot mīnas un granātas un tūkstošiem iedzīvotāju būšot spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Kurš vainīgs? Prokrievijas separātisti, kas ar Putina piegādātajiem ieročiem turpina destabilizēt šo reģionu? Nē, protams, ka nē! Vainīgie (pēc Putina loģikas) ir ukraiņu revolucionāri, kas Maidana laukumā protestēja pret Krievijas ielikteni Kijevas prezidenta krēslā Janukoviču.

Kremlis turpinās manipulēt ar savu tautu, taču labāk no tā nekļūs. Meli nav izeja no situācijas, ja iedzīvotāju skaits kopš 1993. gada Krievzemē samazinās par 300 000 katru gadu zemās dzimstības un augstās mirstības dēļ. 3 ANO prognoze Krievijai paredz iedzīvotāju skaita tālāku samazināšanos par 15% un vidējā vecuma stabilizēšanos 42 gadu robežās (līdz 2050). Drīz Kremlim vairs nebūs puišu, kurus piespiest dienēt armijā.

Cik ilgi vēl Putins un viņa kontrolētie krievu mediji melos? Pagaidām izskatās, ka diezgan ilgi, jo nākotne ir jau sākusies. Par nākotni esam nobažījušies tik ļoti, ka pagātnē mēģinām atrast atbildes uz visiem saviem jautājumiem un tāpēc zaudējam saiti ar šodienu. Izmantosim šodienu kā darbarīku un nevis dīvānu. Skatīsimies, kas notiek, un neļausim modernajam laikam nobraukt no sliedēm. Mūsu augusts ir lielisks. Tā tas ir.

1 Masha Gessen. This Accursed Month. The New Yor Times. August, 19.2013.

2 Aftonbladet. 2014.05.08.

3 Metro, 2014.05.03.

Komentāri (216)CopyLinkedIn Draugiem X

Tēmas

Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu