Velsā sācies NATO dalībvalstu samits, kas šodien ir tikpat nozīmīgs kā alianses dzimšana pirms 65 gadiem, pretendējot atkal kļūt par visu lietu mēru pasaules kārtībai. Dienu pirms NATO samita negaidītu, bet uzmundrinošu pārsteigumu sagādāja Francija, līdz novembrim apturot karakuģa Mistral piegādi Krievijai. Tomēr jācer, ka Mistral piegādes īslaicīga atlikšana nebūs NATO lielākais sasniegums, jo Krievijas iebrukumam Ukrainā tas netraucē.
NATO samita likmes ir pašas augstākās: Ukrainas zaudējums karā pret agresorvalsti Krieviju būs līdzvērtīgs rietumvalstu zaudējumam Aukstajā karā.
Uz spēles ir likts pats dārgākais – gandrīz 70 gadus relatīvi veiksmīgi noturētais spēku līdzsvars, kas Rietumeiropā nodrošināja mieru un pārticību pēc II pasaules kara, galvenokārt pateicoties starptautiskajiem tiesību aktiem, starpvalstu līgumiem un pašregulējošiem sadarbības līgumiem. Bet oportūnists Putins 14 gadus sistemātiski gatavoja augsni dzimtenē, lai Krievija šodien apstrīdētu šo pasaules kārtību: Maskava apdraud ne vien Ukrainas neatkarību, bet centīgi rok zem ES fundamenta, lai mazinātu demokrātijas un ES politiski ekonomisko ietekmi. Putina iecerēto darbu saraksts nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu vienu no galvenajiem mērķiem – ASV un NATO kā Eiropas drošības garantu maksimāla diskreditācija, par ko komunistiskā Ķīna ir stāvā sajūsmā.
Rietumvalstu politiķu vidū izdomāt apzīmējumus noziegumiem, lieki netracinot sabiedrību, ir gandrīz vai modes lieta. Piemēram, «eskalācija» un «deeskalācija», kas ļauj nesaukt Krievijas iebrukumu Ukrainā īstajā vārdā – par kara pieteikumu Eiropai. 28 ES valstu nespēja vienbalsīgi pieņemt lēmumus, kas iesprostotu Putinu Krievijā, ir Rietumu politiķu un arī Rietumu sabiedrības hroniska slimība – šī nespēja ieraudzīt patieso Putina seju ir radījusi Frankenšteinu, kas ir jāiznīcina ar paša radītāja – Eiropas rokām.
ES vēsturiskais infantilisms ir radījis Atomputinu
Eiropas Savienības neadekvāti vārgā reakcija uz diviem izšķirīgiem notikumiem Ukrainā - 1. Krimas aneksija; 2. Malaizijas lidmašīnas notriekšana, teroristiem izmantojot Krievijas armijas militāro tehniku, - liek uzmanīties ar prognozēm pirms NATO divu dienu sanāksmes.
Jo ES un ASV līderu solījumi par smalkas diplomātijas un ekonomisko sankciju graujošo ietekmi uz Putina Krieviju nav attaisnojušies – pusgadu pēc Krimas okupācijas Krievijas agresija ir kļuvusi pavisam atklāta. Aizejošā NATO ģenerālsekretāra Rasmusena skarbie izteikumi arī nav devuši taustāmu rezultātu.
Gribētos ticēt drosmīgajiem solījumiem, kas arvien biežāk izskan no rietumvalstu politiķu, arī mūsu ārlietu un aizsardzības ministru mutes, tomēr pusgadu ilgušais Krievijas iebrukums Ukrainā vairs neļauj akli uzticēties rietumvalstu līderu solījumiem, pirms tie nav apliecināti ar darbiem. Piemērs: NATO 5.pants varētu šķist gana pietiekošs drošības garants trīs Baltijas valstīm, tomēr mūsu uztraukums nav pašizdomāts – ASV, Lielbritānijas un Krievijas 1994.gadā parakstītais t.s. Budapeštas memorands, kas garantēja Ukrainas teritoriālu neaizskaramību, bija drošības garants līdz brīdim, kamēr Krievija to anulēja ar Ukrainas Krimas aneksiju.
Putins jau IR pierādījis, ka viņa jaunā pasaules kārtība, kur valda džungļu likumi (ekonomiskā šantāža, mediju cenzūra, opozicionāru aresti, tiesu varas korumpētība utt.) ir šodienas realitāte ne vien Krievijā, Ukrainā, Gruzijā, Moldovā, bet jau met ēnu arī uz Eiropas Savienības austrumvalstīm, arī Baltiju.
Ja NATO divu dienu samits 4., 5. septembrī izrādīsies kārtējais apliecinājums Rietumu vājumam, dalībvalstīm nespējot vienoties par pastāvīgu NATO militārās karabāzes izveidi Polijā ar ātrās reaģēšanas spēkiem Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, tad trīs Baltijas valstis automātiski kļūs par drošības risku 500 miljoniem Eiropas kontinentā. Sliktākajā gadījumā šāds tiešs apdraudējums var mūs atgriezt Aukstā kara ērā, kad atomieroči bija vienīgais drošības garants vairākus gadu desmitus.
Ja Putins būtu patiesi ieinteresēts mierīgā līdzāspastāvēšanā, Krievija nebūtu sākusi karu
Kā jums šķiet, Krievija turpina iebrukumu Ukrainā tādēļ, ka Putinam nav izvēles, jo viņš sevi iedzinis stūrī? Vai tādēļ, ka MĒS ļaujam agresoram pastrādāt noziegumus?
Jo ilgāk spriedīsim, vai Putins ir psihopāts vai viltīgs noziedznieks, jo neatlaidīgāk centīsimies viņu klasificēt kā reālistu vai varbūt nacionālistu; jo ilgāk ļausim Putinam domāt, ka viņš ir vienīgais, kas var apturēt iebrukumu Ukrainā, jo straujāk tuvosimies atklāsmei, ka visaptverošs karš Eiropā var likties vienīgais atrisinājums. 21. gadsimta Eiropā tas ir prātam netverams vēsturiskais infantilisms – aizmirst traģiskās patiesības 20. gadsimtā, vairākām ES valstīm cenšoties ieturēt pacifistisku pozīciju pret Krieviju.
Putina Krievija ir stipra, ja kaimiņvalstis ir vājas. Tādēļ viņa nolūks ir uzturēt konstanti nestabilu konfliktzonu Ukrainas dienvidaustrumos. Precedenti šādai Putina rīcībai ir Krievijas nesenā pagātnē pastrādātie noziegumi – radīt mākslīgi «iesaldētus konfliktus» līdzīgi kā Gruzijā un Moldovā: Dienvidosetija, Abhāzija, Piedņestra.
Ja vien ES, ASV un NATO neapturēs Putinu, pirms viņš kļuvis nekontrolējams.
Vairākas ES un NATO valstis šodien meklē pieņemamāko veidu, kā ļaut Ukrainai zaudēt karā pret agresorvalsti Krieviju, šādi mēģinot iegalvot, ka ES ir ģeopolitiski neitrāla. Patiesībā ES sadarbības programma «Austrumu partnerība» ir velnišķīgi labs plāns, kā ilgākā periodā «gāzt» Putina režīmu Krievijā un nopietni apgrūtināt viņam līdzīgu tirānu nākšanu pie varas. ES vienmēr ir bijusi un būs ģeopolitikas smagsvars.
Precīzs un detalizēts rīcības plāns putinistu savaldīšanai, savelkot demokrātijas cilpu ap viņu kakliem, ir jāiecementē NATO samitā Velsā.
Viens no galvenajiem aspektiem, kas izšķirs Ukrainas uzvaru pret Krievijas agresiju, – NATO militārā palīdzība Ukrainai ar izlūkdienesta informāciju, militārajām tehnoloģijām, tehniku un ieročiem. Diemžēl ir vairāk nekā skaidrs, ka NATO samitā šis jautājums, pat ja tiks skatīts, negūs atbalstu. Krievija ir uzvarējusi.
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
