Ukrainas ceļš uz Eiropas Savienību ir bloķēts, nemaz nerunājot par NATO; ir apturēta demokrātijas izplatība ārpus ES robežām, kas bija un paliek nopietnākais drauds Putina režīmam; bet pasaulei Krievija parādīja, ka spēks ir dūrē, ja vien ES mierīgi sēdēs Briseles cietoksnī, kamēr bandītu ordas siro pie ES mūriem. Nesodītais Krievijas iebrukums Ukrainā ir rosinājis Putina apetīti; vai Baltijas valstis ir nākamās?
Atbilde uz šo jautājumu katram no mums ir jārod līdz Saeimas vēlēšanām 4.oktobrī, it sevišķi tagad, kad arvien vairāk izskatās, ka eiropiešu vēsturiskā atmiņa sniedzas vien līdz Jaltas konferencei, kad trīs rietumvalstu līderi – Krievija, ASV un Lielbritānija (kuras 1994.gadā garantēja arī Ukrainas teritoriālo nedalāmību) 1945.gadā noslēdza «pamieru» ar Staļina noziedzīgo režīmu, sadalot Eiropu t.s. ietekmes buferzonās.
Jautāsiet, kādēļ tieši līdz vēlēšanām? Eiropas Savienības (ES) varas struktūra šķiet sarežģīta, bet praksē tā darbojas samērā vienkārši – galvenā loma ir 28 valstu valdībām un to vadītājiem, nevis Eiropas Parlamentam vai Eiropas Komisijai, kas, vienkāršoti runājot, pilda 28 ES valstu vadītāju izvirzītos mērķus. ES ir tik stipra, cik 28 dalībvalstis; Latvija ir tik spēcīga, cik mūsu valsts vadītāji. Tieši Saeima, par kuras sastāvu balsosim 4.oktobrī, iecels jauno valdību, kuras «neitralitāte» vai tieši otrādi – kompetence noteiks, vai ES un NATO ir kontinenta tiesiskuma un drošības garanti vai Putina Krievijas noziegumu līdzzinātāji.
Ar lielgabalu pa apstulbušu zaķu baru
Krievijas iebrukums Ukrainā ir noslēdzies ar Putina uzvaru kaujā, kas gaužām lēni, tomēr tuvina Krievijas zaudējumu karā – Krievija ir Eiropas ienaidnieks Nr. 1, kas piespiedīs NATO atgriezties pie saknēm un atsākt bruņošanos; arī militārās bāzes izvietošana Polijā/Baltijas valstīs kļūs arvien aktuālāka; ES turpinās attīstīt «Austrumu partnerību» Ukrainā, Moldovā, Gruzijā; ASV atkal kļūs par pašu tuvāko Polijas/Baltijas partneri utt. Tomēr, ja uzvaras cena pār reģionālo agresoru-Krieviju atkal prasīs 45 verdzības gadus Putina režīma gulagā tām tautām, kas ir gatavas atdot pašu dārgāko par iespēju izvēlēties brīvību un neatkarību Ukrainā, Moldovā, Gruzijā, tad 21. gadsimts kļūs par vistumšāko laika posmu pasaules vēsturē. Bet Eiropas lielvaras atkārtos 20.gadsimta kļūdas, kas 298 nevainīgu cilvēku un tūkstošiem iedzīvotāju/Ukrainas armijas karavīru nogalināšanu padarīs par nenozīmīgu «nieku» uz tā maldu ceļa, kuru ES ir izvēlējusies.
Eiropas Savienības 28 valstu starpā valda neslēpti atšķirīgi viedokļi par agresora apturēšanu, kas neļauj ES pārņemt iniciatīvu no Putina rokām. Tas gan nenozīmē, ka varam atļauties atmest ar roku un atstāt Ukrainu Krievijas «buferzonā», kur pusgadsimtu bijām sagūstīti arī mēs – trīs Baltijas valstis. Visi zina, ka 1939.gadā nacistiskā Vācija sāka II pasaules karu, tomēr tieši Eiropas valstu samiernieciskā politika un autoritāro režīmu politiskā mazspēja Hitleram un Staļinam radīja labvēlīgus apstākļus desmitiem miljonu cilvēku nogalināšanai.
Ukraina bija sākums
Minskā noslēgtais «pamiers» starp Ukrainu un Krievijas atbalstītājiem teroristiem nav izlīgums, kas, ilgtermiņā ievērots, nesīs mieru un drošību reģionā. Nekā tamlīdzīga! «Pamiers» netika noslēgts ES diplomātisko centienu vai «bargo» sankciju dēļ. Putinu nevar piespiest attapties, nākt pie prāta, jo viņš nekad nav bijis apmāts politiskais pašnāvnieks. Putins vienmēr ir rīkojies tik agresīvi, cik viņam to ļāva ES un ASV.
Rietumvalstu līderi labi saprot, ka ES adekvātas pretstāvēšanas trūkumam būs traģiskas sekas, tomēr daudziem vēl joprojām rēgojas politiskās halucinācijas par bussiness as usual attiecību atgriešanos ar Krieviju. Ne šodien, kaut kad nākamā gada sākumā vai sliktākajā gadījumā līdz ar vasaras iestāšanos mēs varam sagaidīt Putina draudzības vizītes Eiropas valstu galvaspilsētās.
Nepārprotami signāli ES morālajam pagrimumam ir daudzi; redzamākie: Francijas prezidenta lēmums dienu pirms NATO samita atlikt Mistral karakuģa piegādi Krievijai uz pāris mēnešiem ir simbolisks solis, lai nejustos diskomfortabli aci pret aci sarunās Velsā.
Varenākās Eiropas valsts vadītājas - Vācijas kancleres Angelas Merkeles teiktais 10.septembrī - «Vācija būs pirmā, kas aicinās sankcijas atcelt, ja Krievija ievēros pamieru Ukrainā» - ir neadekvāti vārgs diplomātijas mēģinājums radīt tiesisko ietvaru, kā rīkoties Putinam, ja viņš vēlas «saglabāt seju». Šādi neuzrunā agresoru, kamēr Krievijas armija atrodas Ukrainā, militārā tehnika nav izvesta, austrumu reģionus vēl arvien ir okupējuši teroristi, kas pēc «pamiera» noslēgšanas ir leģitimizējuši savu eksistenci, anektētā Krima vēl ir Krievijas Federācijas sastāvā. Kamēr minētie priekšnoteikumi nav izpildīti, ES valstu paziņojumi ir nodevīgi.
Skrienot notikumiem pa priekšu, šķiet, ka Putinu vairs tik ļoti neinteresē, kas tālāk notiks Ukrainā, kur nupat radīta jauna Piedņestra (Moldova) vai Abhāzija/Dienvidosetija (Gruzija). Putinam, visticamāk, arvien aktuālākas kļūst Baltkrievijas un Ziemeļkazahstānas teritorijas, kas varētu atbilst viņa priekšstatam par «krievu pasaules» tiesībām uz citas valsts teritorijām, ja tajās dzīvo etniskie krievi.
Baltijas valstis nav Putina iedomātā tiešā frontes līnija, bet par tādu var kļūt, ja ES un ASV viņam ļaus rīcības brīvību. Pašreiz nekas neliecina, ka viņu kāds grib apstādināt un izolēt. Diemžēl ES mērķis nav saglabāt tikai pašus nepieciešamākos tiešos kontaktus ar Krieviju, piemēram, atomieroču izplatīšanas līgumi.
Ukrainas Krimas aneksija ir aizmirsta. ES lielvalstis ir gatavas piekāpties, ja vien Putins ļausies tām izlūgties.
Tiem, kas noliedz (aizmirst) savu vēsturi, nav nākotnes. Un es nerunāju tikai par Putina Krieviju.
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
