Mēs gribētu, lai Latvija nekļūst par Krievijas satelītu un nesāk apjūsmot Vladimira Putina darbības Krievijā, kā to dara «Saskaņas centra» līderi. Tā intervijā portālam TVNET saka Saeimas priekšsēdētāja un partijas «Vienotība» vadītāja Solvita Āboltiņa. Viņa arī norāda, ka jaunais politiskais spēks, ko vada Inguna Sudraba, ir veidots kā īpašs projekts, kurš ir pietiekami bīstams ar savu ideju tuvību pašreizējai Krievijai.
(Mirkli pirms intervijas Āboltiņa uzzina, ka «Delna» ir paslavējusi šo Saeimu. To varot uzskatīt par sava veida brīnumu, jo nekad iepriekš organizācija neesot slavējusi parlamentu.)
Tikko runāju ar Repšes kungu, un viņš par esošo valdību un pie varas esošajiem politiķiem neteica nevienu labu vārdu, bet gan kritizēja to darbību. Kā jūs vērtējat tagadējo valdību?
Pirmkārt, šī valdība ir rīcībspējīga. Ja runājam par konkrēto Laimdotas Straujumas valdību, es savu vērtējumu labprāt gribētu dot par visiem trīs gadiem, jo šī valdība ir radusies tādos apstākļos, kādos līdz šim neviena valdība nav bijusi veidota. Tik īstu brīdi pirms vēlēšanām, kad Dombrovska atkāpšanās iemesls bija viena no lielākajām traģēdijām Latvijas vēsturē, par ko neviens nevēlējās uzņemties politisko atbildību..
Pirms vēlēšanām varbūt ir populāri iespējami skaļi kritizēt, bet gan politikā, gan dzīvē mans princips ir: vispirms paskatīties, vai un ko tu pats esi izdarījis, lai lēmumi būtu savādāki, labāki, ātrāki.. Manuprāt, šī valdība ir optimālākais, kas šobrīd Latvijā var būt.
Kā vērtējat Laimdotu Straujumu? Vai viņa ir spīdoša premjere?
Viņa ir attiecīgajā laikā un attiecīgajā vietā. Uzņemties premjera pienākumus nepilnu gadu pirms vēlēšanām un pēc Dombrovska, kas bija premjers visilgāko laiku, bija ļoti grūti. Bija pilnīgi skaidrs, ka deviņu mēnešu laikā nevar izveidot jaunu, kardināli atšķirīgu (darba un uzdevumu stilā) valdību. Tieši tāpēc bija svarīgi izvēlēties premjeru, kurš varētu turpināt tieši to pašu, ko bija iesākusi līdzšinējā valdība. Bija jāturpina vesela virkne nepatīkamu lietu, piemēram, saistībā ar banku «Citadeli» un «Liepājas metalurgu». To turpināja cilvēks, kurš visus gadus bija klāt Dombrovska valdībā. Tas bija viens no kritērijiem, kāpēc Straujuma tika izraudzīta par premjeri.
Vai viņa varētu būt arī nākamā premjera amata kandidāte?
«Vienotība» viņu ir izvirzījusi par premjera amata kandidāti, jo viņa ir premjere, kurai ir pietiekami augsts sabiedrības atbalsts. Ja skatāmies pēdējās skaļās aptaujas, redzam, ka tajās tradicionāli dominē Ušakovs un Lembergs. Vienmēr ir vieglāk būt par līderi kaut kam tam, ko nekad neesi darījis, vēl jo vairāk – ko tu nekad nedarīsi.
Ir pilnīgi skaidrs, ka ne Lembergs, ne Ušakovs nākamajā valdībā nekļūs par premjeru.
Viņi pat netaisās. Viņi zināmā mērā māna vēlētājus, sevi piesakot kā premjera kandidātus, bet neviena pazīme to nerāda. Zinot, ka viņiem ir mazāka atbildība, viņi pietiekami spīdoši startē priekšvēlēšanu debatēs (sevišķi opozīcijas partijas pārstāvji ar pietiekamu kritiku).
Laimdota Straujuma ir nākamais kandidāts, ko sabiedrība vērtē visaugstāk. Šajā situācija būtu ļoti dīvaini, ja «Vienotība» mēģinātu atrast citu premjeri, nevis virzītu esošo, kuru sabiedrība vērtē augstu.
Vai jūs nākamajā Saeimā varētu sastrādāties ar Lemberga un Ušakova pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem?
Veidojot šo valdību un vēl pirms Dombrovska atkāpšanās bija skaidrs uzstādījums: lai šī vadība varētu būt rīcībspējīga un nedominētu partiju savstarpējie kašķi, ir jāpaplašina koalīcija ar Zaļo un zemnieku savienību.. Tas nebija tikai tāpēc, lai izveidotu stabilu esošo valdību, bet arī skatoties uz politisko situāciju valstī kopumā. Tobrīd vēl ne tuvu nebija notikumi Ukrainā, bet bija skaidrs, ka «Saskaņas centram» ir līgums ar Putina partiju. Redzot to, kas notika Krievijā vēl līdz Krimas notikumiem, manuprāt, tas raisīja bažas jebkuram Latvijas iedzīvotājam.
Mēs varam runāt par brīvu valsti, brīvu uzņēmējdarbības attīstību, vārda brīvību, par demokrātiju un citām lietām, ar kurām 23 gadus dzīvojam un esam tās pieņēmuši kā pašas par sevi saprotamām. Lai kā mēs kritizētu mūsu tiesu sistēmu par lēnumu vai aizdomām, mēs tomēr dzīvojam tiesiskā valstī, kur cilvēkam ir iespēja iet uz tiesu, nevis kā Magņicka gadījumā, kad cilvēku pēc nāves notiesāja un atzina par vainīgu. Visas šīs lietas liecina, ka
ar «Saskaņas centru», kurš šobrīd mēģina hamaleoniski uzdoties par sociāldemokrātiem, visdrīzāk sadarbība nevar būt.
Mēs gribētu, lai Latvija nekļūst par Krievijas satelītu un nesāk turpināt apjūsmot to, ko Putins dara Krievijā, kā to dara «Saskaņas centra» līderi. Lai to panāktu, politiķiem, kuri pārstāv labēji centrisko ideoloģiju, jāpierāda, ka spēj kopā sadarboties. Lai arī katrā partijā ir spilgtas zvaigznes un personības, sabiedrība no politiķiem sagaida kopīgu darbu. Tāpēc šī koalīcija pēc vēlēšanām varētu būt vienīgā alternatīva, kas turpina eiropeisko kursu vērtību – likumības, tiesiskuma un demokrātijas - izpratnē nevis ģeogrāfiskā ziņā. Aptaujas to rādīja jau pirms gada.
Bet aptaujas arī rāda, ka daudziem cilvēkiem simpatizē Ušakovs, Krievijas politika, Putins. Kā to mainīt, it sevišķi ņemot vērā Krievijas un Ukrainas notikumus?
Ušakovs ir spilgts līderis politikā, un savu vēlētāju viņš uzrunā pietiekami talantīgi un atraktīvi, izmantojot arī pietiekami lielu resursu Rīgā. Ir izveidota pietiekami spilgta varas vertikāle, kurā runā tikai par to, ko Rīgas valdība gribētu. Par sociālām garantijām nav bijušas pretējas publikācijas. Man pašai bija pārsteigums, kad pirms pašvaldību vēlēšanām priekšvēlēšanu debatēs izrādījās, ka Rīga nav piesaistījusi nevienu investoru. Lielākajā pilsētā ar vislielāko resursu nav ienācis neviens investors. Šeit nav radītas darba vietas.
Rīgā nenotiek līdzekļu radīšana, bet gan pārdalīšana.
Kāds par to maksā.. Noslēpjot to, ko nevajag redzēt, un ceļot priekšplānā daudzos medijos to, cik viss ir labi un skaisti, cilvēkos rodas ilūzija. Protams, ir arī nenoliedzami labas lietas – gan bezmaksas transports, gan svētki.. Bet jādomā, ka Rīga nav tikai galvaspilsēta un vieta, kur svin svētkus, bet tā ir arī ļoti liels ekonomikas centrs, kam jāpiesaista līdzekļi un investori.
Savukārt runājot par Putina Krieviju, man jāatgriežas pie klasiķiem – lielkrievu nacionālais lepnums. Tāda tēze ir Ļeņina darbos. Tas nozīmē zināmu lepošanos ar varas demonstrāciju, kā arī to, ka varai ir jāpakļaujas, kāds ir spēcīgs, visu nosaka, un tos, kas nepatīk, ar rupju spēku noliek pie vietas. Man labāk patīk aptauja, kurā noskaidrots, ka 60% krieviski runājošo ir lojāli šai valstij. Varu apliecināt, ka to redzu arī tiekoties ar cilvēkiem, vēlētājiem, uz ielas un esot dažādās sabiedrībās. Es tomēr domāju, ka dažādu tautību cilvēki vēlas dzīvot Latvijā, un viņu mērķis ir, lai šeit būtu droši un šeit nebūtu svešas valsts tanki, lai viņu ģimeņu labklājība palielinātos.
Vai ir izdarīts viss, lai šeit nebūtu svešas valsts tanki?
Nē.
Kas jādara, lai tā nebūtu?
Šobrīd ļoti daudz tiek darīts: aizsardzības budžeta palielinājums, nauda Zemessardzei, NATO samita rezultāti. Nevaram runāt tikai par fizisko drošību Aizsardzības ministrijas izpratnē. Ir jārunā arī par ekonomisko un enerģētisko drošību. Nesen piedalījos sanāksmē, kur runājām par Valsts prezidenta vizīti ANO, kas ir apvienota kopā ar Amerikas vizīti, kurā pieņems Latvijai nozīmīgus lēmumus un pārrunās nozīmīgas tēmas, piemēram, mūsu tālāko enerģētisko neatkarību un bankas «Citadele» pārdošanu.. (Stāsta, cik svarīga un vajadzīga ir bankas pārdošana.)
Finanšu sektora neatkarība ir vēl viens solis pret tankiem.
Vēl viens drošības jautājums, par ko tikai mazliet esam sākuši runāt, ir par mediju telpu. Tas ir jautājums ne tikai par kiberuzbrukumiem un tādām lietām, tas ir jautājums arī par to, kāpēc cilvēki skatās tikai vienus TV kanālus ar melīgām ziņām, tic propagandai un meliem.. Domāju, ka arī ASV tiks risināts jautājums par objektīvu mediju krievu valodā.
Vai plānots veidot jaunu mediju?
Sākām runāt ar Baltijas valstīm, lai prasītu Eiropas Komisijas atbalstu, bet atkal sākās diskusijas, kurš vairāk naudas no šī projekta izplēsīs. Notiek arī sarunas ar «Amerikas balss» un radio «Brīvā Eiropa», kas raidīja visus okupācijas gadus. Tas nav tik ātrs process, bet sarunas notiek..
Vai jūs gribētu tikties ar Putinu?
(Smejas.) Nē.
Kāpēc?
Neuzskatu, ka tas ir iespējams. Tiekas tie cilvēki, kuriem ir kopīga platforma, ko pārrunāt.
Bet Ušakovs aizbrauca uz Maskavu un tikās ar Krievijas pārstāvjiem.
Viņš netikās ar Putinu. Lai kā viņam gribētos savās ne visai patiesību paudošajās reklāmās apgalvot, ka ir tikai viens politiķis, kuru pieņem Maskavā, Briselē un Vašingtonā. Neesmu šobrīd bijusi Krievijā, bet jautājums ir par tikšanās līmeni. Vienmēr var tikt līdz kāda kabineta priekštelpai un publicēt šeit fotogrāfijas. Protams, Maskavā tas ir nopietnāk. Maskavā fotogrāfijas, kas mums atgādina bildītes ar Marksu, Ļeņinu un Engelsu, bija ļoti izplatītas Padomju laikā. To stilistika ir ļoti līdzīga – starp dažādiem Krievijas līderiem ir arī Ušakovs.
Tas ir jautājums arī par izvēli – kas ir mūsu valsts, kādas ir tās vērtības un ģeopolitiskais uzstādījums.
Vai esam pasargāti no līdzīgām provokācijām, kā Igaunijā, kuras Drošības policijas darbinieku Krievija nolaupīja?
Ar to jārēķinās ikvienam jebkurā brīdī. Tā saucamā Ždanokas partija kā galveno reklāmas elementu izmanto cilvēku aicināšanu ielās un protestēšanu pret kaut ko. Diemžēl ir arī pierādījumi, ka «Saskaņas centrs» (kaut arī viņi saka, ka atbrīvojušies no radikāļiem) tāpat mēģina izmantot šādas metodes. «Saskaņas centra» pārstāvji mēģina aicināt ielās un protestēt pret valdību autopārvadātājus. Šāda organizācija ir vēl viens apliecinājums tam – lai kādos pirmreizinātājos «Saskaņas centrs» sadalītos, viņi kopā ir gatavi realizēt vienu politiku. Priekšvēlēšanu laikā Maskavas namā notika pasākums, kurā kopā uzstājās Ždanoka, Pimanovs un citi «Saskaņas centrs» un Krievu partijas pārstāvji.
Katrā šādā publiskā pasākumā var būt mēģinājums provokācijām.
Ir informācija, ka jau pirmajā piketā par atbalstu Ukrainai (tas notika pie Krievijas vēstniecības, kad sākās Krimas notikumi) pūlī bija cilvēki, kas aicināja sviest ar akmeņiem..
Ja skatāmies uz Krievijas atbildi Igaunijai un Lietuvai, tās ir par konkrētiem gadījumiem. Mums jābūt gataviem, ka citas provokācijas var tikt piemērotas Latvijai. Mums ir jābūt gudriem šādas provokācijas nepieļaut un tajās neiekrist.
Vai mūsu drošības dienesti, sabiedrība, politiķi ir gatavi X stundai?
Politiķiem un cilvēkiem, kuri pieņem lēmumus, ir jābūt gataviem. Pretējā gadījumā viņi nedrīkst pildīt pildīt savu pienākumu.
Nesen tikāmies ar prezidentu un pārrunājām ne tikai ārpolitikas jautājumus. Katrs ārpolitikas jautājums ir saistīts ar iekšpolitiku. Nesen bija arī Nacionālās drošības padomes sēde. Jautājumi ir, analizējot Latvijā un aiz robežām notiekošo. Tiekoties ar ministriem, kas pārrauga aizsardzības un iekšlietu jomas, ir pietiekami augsts atbildības līmenis un izpratne par to, kas ir atbildība, ieņemot konkrētus amatus un konkrētu rīcību konkrētu apdraudējumu gadījumā.
Kā vērtējat Valsts prezidenta darbību?
Es izvairos no prezidenta vērtējuma, jo saskaņā ar Satversmi, es pildu prezidenta pienākumus, viņam atstājot valsti.
Protams, ir bijuši prezidenti, kuriem sabiedrības uzticības reitingi bijuši augstāki, bet manā uztverē ir ļoti svarīgi, ka arī šobrīd šis reitings prezidentam Bērziņam ir virs 50%, kas nozīmē, ka liela daļa sabiedrības viņu atbalsta. Ir kaut kādas lietas, ko viņš dara veiksmīgi, un es visaugstāk prezidentā Bērziņā vērtēju to, ka viņš nekad trīs gadu laikā nav izmantojis parlamentu vai izpildvaru, lai pats parādītos kā labāks. Es arī, viņam stājoties amatā, no tribīnes apsveikuma vietā teicu, ka prezidenta amats mūsu Satversmē ir radīts, lai līdzsvarotu varas. Bērziņš ir uz rezultātu orientēts cilvēks. Viņš ir mēģinājis kaut kādas reālas lietas ietekmēt, nevis vienkārši nācis ar skaļiem paziņojumiem, ka parlaments vai valdība kaut ko nav izdarījusi. Manuprāt, ir ir ļoti novērtējama darbības forma.
Vai jūs pretendēsiet uz prezidenta amatu?
Šobrīd ļoti svarīgs jautājums ir parlamenta vēlēšanas. Pirms Eiroparlamenta vēlēšanām visi jautāja par Saeimas vēlēšanām. Esmu paradusi lietas darīt pēc kārtas. Protams, domāju par nākamajiem soļiem, nedrīkst domāt tikai par tagadni, bet šobrīd dienas kārtībā ir Saeimas vēlēšanas. Prezidentam ir tiesības pretendēt otrreiz. Manuprāt, ir ļoti svarīgi un korekti, lai pirms kāds cits piesakās uz šo amatu sagaidītu esošā prezidenta atbildi, vai viņš kandidēs.
Jautāšu citādāk – vai jūs gribētu būt par Valsts prezidenti?
(Smejas.) Es nekad neesmu gribējusi ieņemt kādus konkrētus amatus. Vienmēr amati ir sameklējuši mani, nevis es meklēju amatus. Katru amatu esmu uztvērusi kā pienākumu. Šobrīd mans amats ir Saeimas vadītāja un partijas «Vienotība» vadītāja. Man ir divas rūpes. Par parlamentu, kurš pirms vēlēšanām nezina, kā izpausties un sacenšas iespējami skaļāku solījumu došanā, nedomājot, ka kādam tie pēc tam būs jāpilda un varbūt ir vēl sliktāk dot solījumus, kurus nevarēs realizēt, un pēc tam mēģināt kādu vainot. Saņēmu vēstuli no saviem tradicionālajiem sarakstes partneriem, Amerikas latviešiem, kuri raksta par to, ka
politiķiem ir jābūt vienotiem, it sevišķi šodienas situācijā.
Lai politiskā vide nebūtu sašķelta. Pirms šīm vēlēšanām esmu «Vienotībā» apvienojusi pietiekami lielu grupu, bet šīs vēlēšanās atkal parāda sašķeltību ar partijiņām, kas atņem pa 1, 2, 3 vai 4%.
Vai krievi atkal vienojas, bet latvieši sašķeļas?
Jā, joprojām krievi vienojas, bet latvieši – sašķeļas. Svarīgi ieraudzīt, ka kopējais mērķis ir veidot Latviju par plaukstošu un attīstītu valsti..
Vai gribētu vadīt Saeimu vēlreiz?
Ieejot telpā, kur ir visu Saeimas priekšsēdētāju bildes, manējā atrodos zem tā portreta, kurā attēlots Saeimas priekšsēdētājs, kurš trīs reizes vadījis parlamentu. Esmu unikāls gadījums jau ar to, ka esmu vadījusi Saeimu divas reizes. (Smejas.) Protams, tas atkarīgs no vēlēšanu rezultātiem, un jāatceras, ka Saeima pati ievēl sev priekšsēdētāju. Bet ir viens arguments, kāpēc es uzskatu, ka man tas [atkal jākļūst par Saeimas spīkeri] varbūt būtu jādara – tuvojas Eiropas prezidentūra, kas prasa veselu virkni formālu sēžu vadīšanu un tikšanos ar konkrētām amatpersonām. Šo gadu laikā man ir uzkrāta pieredze, vesela virkne Eiropas Savienības kolēģu man ir ļoti tuvi draugi, ar kuriem mēs satiekoties apkampjamies. Tas ir kapitāls, kuru uzkrāj gadu laikā. Šis varētu būt arguments, lai domātu par šo amatu vēlreiz, bet jebkurā gadījumā es savā «Vienotības» komandā atradīšu vietu un mani neuztrauc, kurā amatā būšu.
No politologiem esmu dzirdējusi, ka līdz ar Dombrovska aizbraukšanu uz Briseli «Vienotībai» trūkst spēcīgu cilvēku. Vai tam piekrītat?
Nē, tam nepiekrītu nekādā veidā. Vienmēr apbrīnoju, ka visi meklē spēcīgo cilvēku trūkumu «Vienotībā», bet tad, ja skatāmies uz citām partijām, «Vienotībā» ir visvairāk bijušo ministru un deputātu. Arī no deputātu kandidātiem mums ir visvairāk Ministru kabineta locekļu un pašvaldību deputātu un vadītāju. Nesen uzņēmām partijā arī komisāru Andri Piebalgu..
Kā jūs domāta, cik vietu «Vienotība» iegūs Saeimas vēlēšanās?
Mēs gribētu 25-30 vietas.
Tas ir reāli?
Ir reāli, lai gan šobrīd izceļas melnās apvienotās kampaņas. Redzam, ka ir viens sabiedrisko attiecību speciālists, kurš vienveidīgu kampaņu veido gan «Saskaņas centram», gan premjeru partijai, gan Ingunai Sudrabai. Tā ir kā apvienošanās pret «Vienotību». Es gan aicinātu ievērot latviešu un vispārcilvēciskās tradīcijas, ka
vērtība ir tikai tām lietām, ko cilvēks dara par kaut ko nevis pret kaut ko..
Vai, jūsuprāt, Repšes un Sudrabas politiskie spēki tiks iekšā Saeimā?
Šobrīd aptaujas uzrāda pietiekami lielu atbalstu Sudrabas spēkam. Redzam, ka ir ļoti masīva reklāma, visa Latvija ir ar Sudrabu. Ap šo partiju ir pretrunīga informācija – nav ne cilvēku, ne ideoloģijas, ne skaidri finansējumi. Redzam, ka latvieši tradicionāli grib kādu jauno politisko spēku, un Sudrabas politiskais spēks ir vienīgais, kas uz tādu pretendē.
Saistībā ar «Latvijas attīstībai» gribu teikt, ka viņiem vajadzēja savus secinājumus izdarīt pēc Eiroparlamenta vēlēšanām, kurās iztērēja milzīgu naudu. Šķiet, ka šobrīd tiek tērēta mazāka nauda. Vai tas ir bijis tā vērts, lai Latvijas politiku sašķeltu šādā veidā? ..
Vai «Vienotība» sadarbosies ar Sudrabas politisko spēku?
Šobrīd neredzu viņas ideoloģiju, un manā rīcībā esošā informācija dara ļoti bažīgu par Latvijas izvēli vērtību izpratnē.
Lūdzu, pasakiet skaidrāk!
Es domāju, ka Sudrabas kundze ir veidots kā īpašs projekts, kurš ir pietiekami bīstams ar savu ideju tuvību pašreizējai Krievijai.
Tā kā «Saskaņas centrs»2?
Zināmā mērā jā. Ir pierādījumi tam.
