Krievija pēdējos mēnešus rīkojas līdzīgi kā Otrā pasaules kara sākumā. Tā secinājuši vairāki Latvijas speciālisti, analizējot agresīvās lielvalsts publisko diplomātiju Latvijā. Pētījuma rezultāti vēl nav publiskoti, bet portāla TVNET lasītājiem jau ir iespēja ar tiem iepazīsties. Piedāvājam interviju ar vienu no pētījuma autoriem - Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo pētnieku, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētāju Dr. hist. Aināru Lerhi.
Jau vasarā, kad pēdējo reizi tikāmies, runājāt par to, ka diemžēl vēstures notikumiem ir tendence atkārtoties līdzīgā veidā. Toreiz Krievijas–Ukrainas konflikts vēl nebija tā samilzis un tas nebija tik atklāts. Vai, vērtējot pēdējo mēnešu procesus, redzat līdzību ar senākiem notikumiem? Vai vēstures notikumi atkārtojas arī šajā laikā?
Jā, mēs varam saskatīt diezgan ievērojamu līdzību tādā ziņā, ka metode ir situācijas saspīlēšana, eskalācija. Situācija kļūst arvien saspīlētāka, un tā ir vērsta uz arvien lielāku konfrontāciju. Skatoties uz laiku gan pirms 75 gadiem, kad 1939. gada septembra sākumā sākās Otrais pasaules karš, gan mūsdienām, redzam līdzības. Karu izraisīja, arvien vairāk saspīlējot situāciju starp valstīm. Līdzīgi tagad notiek Ukrainas gadījumā. Ir diezgan daudz līdzību…
Augustā pirms Otrā pasaules kara Vācija bija nolēmusi uzbrukt Polijai no rietumiem, bet septembrī Padomju Savienības karaspēks iebruka Polijā no austrumiem, to pamatojot ar Polijas sastāvā esošās Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas atbrīvošanas un šo tautu apvienošanas nepieciešamību. Vispirms, līdzīgi kā šodien pret Ukrainu, toreiz tika īstenota milzīga propaganda pret Poliju, bet vēlāk situācija tika saspīlēta tik tālu, ka sākās karadarbība. Propaganda tika un arī tagad tiek īstenota arī ar ļoti nopietniem apgalvojumiem, piemēram, piedēvējot otrais pusei atbildību par notikumiem, kuri patiesībā toreiz nemaz nenotika.
Ko Krievija grib panākt ar šo propagandu?
Pirmkārt, Krievija grib panākt gandrīz vienbalsīgu vienprātību savā sabiedrībā – to, lai sabiedrība atbalstītu iebrukumu citā valstī. Kara gadījumā neviena valsts nevar iztikt bez savas sabiedrības atbalsta valsts iekšienē.
Otrkārt, tas ir vērsts arī uz starptautisko sabiedrību, lai tai pamatotu, argumentētu un attaisnotu savu iebrukumu.
Krievijas gadījumā runā par 4.paaudzes karu, hibrīdkaru.
Nav vairs klasiskā kara situācija, kādu praktizēja karojošās puses pirms vairākiem gadu desmitiem. Bieži vien nav vairs saskatāma precīza frontes līnija, kurai abās pusēs abi karaspēki cīnītos. Tagad kara vešanas metodes ir kļuvušas izsmalcinātākas.
Sācies informatīvais karš?
Jā, vispirms notiek informatīvais karš. Situācija tiek saspīlēta tik tālu, ka sākas militārs konflikts. Nav vairs aukstais karš, bet sākas karstais karš, kas nozīmē gan iebrukumu citas valsts teritorijā, gan militāras sadursmes. PSRS (Krievijas) izmantotās propagandas metodes pirms 75 gadiem, it īpaši 1939. gadā, un tagad īpaši neatšķiras.
Toreiz, piemēram, paziņoja, ka Baltijas jūrā esot redzēti «naidīgu valstu» zemūdeņu periskopi utt. Tā nebija taisnība. Patiesībā PSRS inscenēja dažu savu vecu kuģu nogremdēšanas gadījumus, lai nogremdēšanā vainotu «naidīgās Rietumvalstis». Propagandā kaimiņvalstis bieži tika sauktas par naidīgām, Padomju Savienībā bija populāra tēze par «naidīgo imperiālistisko ielenkumu».
Jūs velkat paralēles starp laiku pirms Otrā pasaules kara un pēdējo mēnešu notikumiem. Vai esam mācījušies no vēsturē piedzīvotajām kļūdām?
Kaut kādā mērā starptautiskā sabiedrība ir mācījusies, bet kaut kādā mērā – nē. Toreiz, 30. gadu otrajā pusē, vadošās Rietumvalstis, it īpaši Lielbritānija un Francija, ilgu laiku cerēja uz nacistiskās Vācijas miermīlīgumu. Vācija sāka savu teritoriālo ekspansiju ar to teritoriju iegūšanu un pievienošanu sev, kur dzīvoja vācu minoritāte. Tas attiecas uz Čehoslovākiju, Austriju. Nacistiskā Vācija teica, ka tās mērķis ir pievienot tai vācu apdzīvotās zemes. Rietumvalstis cerēja – kad Vācija to būs izdarījusi, tai nesekos nekāda tālāka nacistiskās Vācijas ekspansija.
No vēstures zinām, ka sekoja tālāka ekspansija un 30. gadu otrajā pusē Lielbritānija un Francija centās «nomierināt» Vāciju, piekāpjoties jautājumos, kas Vācijai bija svarīgi. Šī politika ieguva zīmīgu un bēdīgi slavenu nosaukumu «Agresora nomierināšanas politika». Beigās iznāca, ka šī politika nedeva rezultātu. Nekāda «nomierināšana» neizdevās – to rādīja kaunpilnā Minhenes vienošanās 1938. gadā.
Arī mūsdienās Rietumvalstis diezgan ilgi skatījās, kā Krievija īstenoja savu informatīvo kampaņu un pēc tam pārgāja uz arvien jauniem soļiem. Vadošās Rietumvalstis rīkojas pakāpeniski, daudziem šķiet, ka lēni un neizlēmīgi. Reakcija bija lēna – neviens nebija gatavs tam, ka tiks pārkāpti starptautiskās sistēmas pastāvēšanas pamatprincipi un Krievija okupēs un anektēs Krimu.
Kad Krievija redzēja, ka Rietumvalstu reakcija nebija pietiekami stingra pret to, tā saprata, ka ir iespēja turpināt rīkoties un spert nākošos soļus.
Redzam līdzību starp Rietumvalstu nostāju pirms Otrā pasaules kara un mūsdienās. Gan toreiz, gan tagad Rietumvalstu nostāja ir samērā pakāpeniska un lēna. Protams, virzība uz draudu apzināšanos ir, jo notikumi norisinās ļoti strauji un tagad ir nepārprotami redzama notikusī agresija. Atšķirībā no 1939. gada rīcības tagad tomēr ir šī vēsturiskā pieredze par to, kur var novest samierināšanās ar agresiju. Rietumvalstis arvien noteiktāk ievieš sankcijas. Atklāts paliek jautājums par to, cik lielā mērā tās būs iedarbīgas un vai sasniegs savu politisko mērķi. Bet politiskās domāšanas jomā virzība nav pietiekama – piemēram, dažu ražotāju intereses tiek stādītas augstāk par valstu neatkarības interesēm.
Vai, jūsuprāt, vajadzēja reaģēt stingrāk un asāk, un ātrāk?
Jā, krietni asāk vajadzēja reaģēt jau tad, kad notika Krimas okupācija un aneksija. Krima bija Ukrainas teritorijas daļa. Var prezumēt, ka reakcija nebija pietiekami laicīga, tā bija novēlota.
Rietumvalstis nogulēja?
Jā, varētu teikt arī tā. Reakcija nebija pietiekami asa pašā sākumā. Tas savukārt noveda pie tā, ka Krievija īstenoja nākošos soļus Austrumukrainā.
Esam nogulējuši sākumu, bet tagad esam atmodušies un gatavi rīkoties. Ko mēs tagad varam izdarīt, lai nesāktos Trešais pasaules karš, par ko daudzi runā?
Pirmkārt, jāsaprot, ka nepieciešama stingrāka vēršanās pret Krieviju. Viens variants ir sankcijas, kas ir iedarbinātas vairākos līmeņos, un patlaban tiek ieviests jau trešais līmenis.
Redzam, ka Latvijā notiek zināma gatavošanās. Ir jāstiprina armijas spējas un apbruņojums, un robežapsardze.
Ir jāizstrādā plāni, kā dažādiem dienestiem saskaņoti jārīkojas ārkārtas situācijās, piemēram, ja šeit parādās «zaļie cilvēciņi».
Vispirms ir jābūt pašu gatavībai, nevis akli jāpaļaujas uz NATO. Bet jāsaprot, ka Krievijas puse nākošajā reizē nekopēs absolūti tādu pašu pieeju. Būs kaut kas jauns, kam būs jābūt gataviem.
Jāpalielina arī valsts budžeta finansējums aizsardzībai un tiesībsargājošam iestādēm, kas nodrošina valsts aizsardzību un drošību. Katrai NATO dalībvalstij aizsardzības jomai jāatvēl 2% no IKP. Dzirdot politiķu runas, ka būsim gatavi šādu summu aizsardzībai atvēlēt tikai 2020.gadā...
...Varbūt tad vairs nevajadzēs?
Es negribētu izteikties tik letāli, bet riski, saspīlējumi un apdraudējumi var rasties krietni ātrāk. Tad nevienam nebūs laika gaidīt līdz 2020.gadam. Atbilstošs finansējums ir vajadzīgs ātrāk, lai būtu iespējams aizsargāties, ja būs nepieciešams. Citādi mēs ļoti bieži ceram uz militāri un ekonomiski spēcīgu Rietumu lielvalstu palīdzību, bet tajā pašā laikā neizpildām savu mājas darbu.
Pat tagad viens otrs politiķis saka, ka tas nav iespējams un vajadzīgs. Vēl nesen daži izteicās par bezvīzu režīmu. Nesaucot konkrētus uzvārdus, bet skatoties uz retoriku, man tomēr jāteic: daļai Latvijas politiķu ir raksturīga...
...Strausa politika?
Nē, viņi it kā saprot situāciju, bet...
Daļas Latvijas politiķu izteikumos ir jūtams tāds labticīgs naivums ar valsts drošību un aizsardzību saistītos jautājumos – gan jau kaut kā, gan jau viss būs labi. Jāteic, ka pamazām situācija mainās un vairākās konferencēs uzsvērts, ka ir jāstiprina Zemessardzes loma. Pēdējo gadu laikā Zemessardze bija nonākusi ēnas pusē. Var rasties dažādas situācijas. NATO valstu karaspēku iesaistīšana varētu vairāk palīdzēt tiešā bruņotā konfliktā, bet
ļoti daudz būs atkarīgs arī no pašas Latvijas iespējām un reakcijas
– no drošības, aizsardzības un tiesībsargājošo iestāžu saskaņotas rīcības. Tad NATO, pirmkārt, skatīsies, kā Latvija pati sevi aizstāvēs. Mūsu vietējās struktūras ir ļoti jāstiprina. Pārliecība par to pamazām pieaug, bet, tikko lieta nonāk līdz finansējumam, joprojām notiek vilcināšanās un atrunāšanās. Uzskatu, ka valsts drošība un aizsardzība ir pamatjautājums katrā valstī, un attaisnošanās ar citiem motīviem nebūtu vietā..
Manī ir neizpratne, kā mūsdienās, kad tik daudz runā par demokrātiju, viena cilvēka – Putina – dēļ tik daudzi cieš. Viņš grib un anektē Krimu, iebrūk citas valsts teritorijā, bet pārējās valstis tajā noskatās un nevar viņu apstādināt.
Tā ir viena no līdzšinējās starptautiskās sistēmas iezīmēm. Mēs visi zinām, ka Krievija ir viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, kurai tāpat kā pārējām četrām padomes valstīm ir veto tiesības. Daudz analītiķu pēdējos mēnešos atzinuši, ka starptautiskā sabiedrība nebija gatava šiem notikumiem.
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā tā pārkāpa valstu robežu neaizskaramības un teritoriālā veseluma principu, kas bija spēkā kopš Otrā pasaules kara beigām. Krievijas atsaukšanās uz Kosovas neatkarības procesu nav īsti vietā, jo tas nav precedents – Kosovu taču nepievienoja Albānijai, bet Krimu pievienoja Krievijai. Ir arī citas būtiskas atšķirības.
Augusta beigās diezgan daudzi informācijas līdzekļi rakstīja par Krievijas iebrukumu Ukrainā, un tāpēc varēja rasties pilnīgi nepareizs priekšstats, ka tikai tad Krievijas militārā vienības iebruka Ukrainā un ka iebrukums Krimā «vairs neskaitās», un Krima jau ir aizmirsta.
Atceramies, ka Krievijas karaspēks jau pavasarī iebruka Krimā. Viss sākās ar Krimu.
Dažbrīd ir tāda sajūta, ka Krievija spēlējas un pārbauda, cik tālu tā var iet.
Jā, Krievija šādi rīkojas bieži. Viena no Krievijas metodēm ir politika no spēka pozīcijām. Tā ir tipiska lielvalstij, kas vēlas dominēt konkrētā reģionā. Zināmā mērā tas saistīts arī ar mentalitāti. Tā vēlas pārbaudīt eventuālā sāncenša vai pretinieka reakcijas spēju. Diezgan bieži to lieto Krievijas diplomātijā divpusējās attiecībās ar valstīm, piemēram, radot situācijas, prognozējot, ka otrai valstij būs uz to jāreaģē. Krievija mēdz paskatīties uz otras valsts reakciju, pēc kuras lemt par nākamo soļu speršanu. Un tad Krievija kritizē šo attiecīgo citas valsts reakciju.
Vajadzības gadījumā Krievija mēdz arī piekoriģēt savus rīcības plānus un teikt, ka, piemēram, augstas amatpersonas paziņojums ticis pārprasts. Tādā veidā Krievija manevrē un «ieslēdz atpakaļgaitu». Šāda rīcība Krievijai ir raksturīga ilgāku laiku, īpaši pēdējo desmit gadu laikā. Iepriekšējos gados šī metode bija saistīta ar diplomātiskiem demaršiem, bet šogad zināmā mērā tā izpaužas arī militāra rakstura jautājumos.
Gribēju uzsvērt arī diplomātiskās sarunas Ukrainas jautājumā. Tajās piedalās Ukrainas, Krievijas, Eiropas Savienības un ASV pārstāvji. Ir pazīstams teiciens, ka labāk sliktas sarunas nekā labs karš. Tomēr jānorāda, ka sarunu laikā pieņemto lēmumu efektivitātē un pildīšanā ir problēmas. Krievija cenšas leģitimēt esošo situāciju, piemēram, kaujinieku atrašanos konkrētā Austrumukrainas teritorijā. Tā sakot – rēķinieties ar šo «status quo» jeb esošo situāciju, un tad, vadoties no šāda izveidotā atskaites punkta, vedam sarunas. Tā piedalās diplomātiskajās sarunās no šādām pozīcijām, pieprasot sev kaut kādas lietas. (Tā vietā, kad pareizāk būtu, ja diplomātisko sarunu galvenais objekts būtu Krievijas karaspēka atvilkšana no Ukrainas.)
Bet iepriekš starplaikos starp diplomātiskajām sarunām atkal tika iegūta kontrole pār jaunām teritorijām, tātad atkal izmainīts šis «status quo». Vai tad vedīsim sarunas no militārā ceļā iegūta jauna «atskaites punkta»? Protams, pamiera jautājumi ir ļoti svarīgi, jo vispirms ir jāpārtrauc militārā konfrontācija. Tomēr ir novērojams, ka pastāv nopietnas problēmas ar pamiera ievērošanu.
Bet nevar būt sarunas, kas var palīdzēt Krievijai kaut kādā veidā padarīt par likumīgu Ukrainas teritorijas daļas kontroli.
Bieži vien Krimas jautājumu vispār vairs nepiemin un rodas iespaids, ka Rietumvalstis ir samierinājušās ar tās anektēšanu, tomēr īstenībā Rietumvalstis turpina norādīt, ka neatzīst Krimas okupāciju un anektēšanu.
Noslēgumā, lūdzu, ieskicējiet nedaudz par jaunāko APPC pētījumu «Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors», ko prezentēsiet šonedēļ.
Pētījuma autoru kolektīvs analizējis Krievijas publisko diplomātiju un veidu, kā Krievijas valsts iestādes komunicē ar citu valstu, it īpaši bijušo PSRS republiku sabiedrību, lai nodrošinātu iedzīvotāju atbalstu Krievijas interesēm šajā reģionā. Krievija saglabā interesi par situāciju postpadomju telpā. Kā reģionāla lielvara tā cenšas tajā saglabāt arī savu ietekmi šajā reģionā ar dažādiem veidiem.
Es pētīju vēstures izmantošanu. Mūsu iepriekšējās sarunas kontekstā ir būtiski uzsvērt, ka Krievijā atbalstītā vēstures interpretācija ir vērsta uz to, lai pozitīvi vērtētu dažādus Krievijas vēstures periodus. Pirmkārt, notiek atgriešanās pie Padomju Savienības pozitīva vērtējuma. Tas nozīmē arī daudzu PSRS totalitārā režīma noziegumu noklusēšanu un mēģinājumus samazināt atbildību par šiem jautājumiem. Tas ir viens virziens.
Krievija mēģina panākt vienotību šajos jautājumos ne tikai savā valstī, bet ar tā saucamās «maigās varas» (bet ne tikai!) un dažādu Krievijas atbalstīto nevalstisko organizāciju palīdzību arī kaimiņvalstīs, kur mēģina izplatīt Krievijas atbalstīto vēstures versiju. Šajā kontekstā nebūtu tik būtiski, ka runa ir par pašas Krievijas vēsturi. Tā mēģina ietekmēt arī cilvēku domas par kaimiņvalstu, bijušo PSRS republiku vēsturi. Latvijas gadījumā īpašs akcents tiek likts uz 20.gadsimta vēstures jautājumiem.
Pētījuma autori saskatījuši diezgan daudz paralēļu starp pēdējo mēnešu notikumiem Ukrainā un Otrā pasaules kara sākumu. Informatīvajā kampaņā ļoti būtiska nozīme ir vēstures jautājumiem, lai ar to interpretāciju pamatotu Krievijas īstenoto politiku («vēsturisko zemju atgūšanas» un citu argumentu lietošana). Piemēram, vēl ilgi pirms Krimas aneksijas Krievijā daudz tika pieminēts vēstures fakts, ka Krima ilgu laiku ir bijusi Krievijas impērijas sastāvā, bet
pakāpeniski ar propagandas palīdzību tika veidots uzskats, ka Krima Krievijas sastāvā bijusi vienmēr,
lai gan tā nav patiesība. Arī attiecībā uz daudziem Latvijas vēstures jautājumiem ir līdzīgi – Krievija daudzus gadus negrib atzīt Latvijas okupācijas un aneksijas faktu 1940. gadā, kā arī strīdas ar bijušajām PSRS republikām par daudziem citiem šo republiku vēstures jautājumiem.
