Dzintars: Nepiedaloties vēlēšanās, tu atbalstīsi Saskaņas centru (709)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ieva Lūka/LETA

Nepiedalīties vēlēšanās nav iespējams. Katrs mēs piedalāmies. Arī neaizejot. Tā intervijā portālam TVNET saka Nacionālās apvienības politiķis Raivis Dzintars, skaidrojot, ka tie cilvēki, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai arī balsos par mazajām partijām, kuras neiekļūs Saeimā, atbalstīs Saskaņas centru.

Gribētu sākt sarunu ar pirmo teikumu no Nacionālās apvienības (NA) 4000 zīmju programmas. Tas ir šāds: «NA ir un būs uzticīga Satversmē ierakstītajam Latvijas valsts mērķim: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.» Te runa ir tikai par latviešiem. Ko iesakāt darīt ar krieviem?

Vispirms jāpaskaidro, ka mēs esam uzticīgi šim Latvijas Satversmē formulētajam mērķim, bet tas nenozīmē, ka mums nevar būt citi politiski uzdevumi. Vienkārši mēs akcentējam, tāpat kā tas ir Satversmē, ka pēc šā mērķa Latvijas valsts atšķiras no jebkuras citas vietas pasaulē. Katra valsts rūpējas par saviem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu tautības. Arī pilsoņu tiesības ir dažādiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes.

Bet, ja runājam par to, kāpēc tieši šajā vietā un ar šādu nosaukumu radīta Latvijas valsts, tās bija sekas latviešu nācijas pašnoteikšanās vēlmei un vēlmei saglabāt latviskās vērtības. Tas noteikti ir būtisks NA virsmērķis. Līdzās tam ir daudz citu uzdevumu, nodrošinot ikvienas valsts normālās funkcijas: pēc iespējas lielāku iedzīvotāju labklājību. Visu iedzīvotāju, neatkarīgi no viņu tautības. Tas nozīmē arī viņu interešu saskaņošanu, salāgošanu, lai sabiedrība veiksmīgi kopā funkcionētu.

Kāda, jūsuprāt, ir krievvalodīgo vieta un loma Latvijas sabiedrībā?

Par krieviski runājošajiem vai kādu atsevišķu tautību mēs nevaram runāt kā par viendabīgu cilvēku masu. Tie ir ļoti dažādi cilvēki. Domāju, ka pietiekoši daudz krievu, baltkrievu un ukraiņu šobrīd ir uz tu ar Latvijas valsts pamatvērtībām, un manā un NA skatījumā viņi ir tādi paši pilsoņi kā ir ikviens cits latvietis. Viņi ir mūsējie.

Ko darīt ar tiem, kas slavina Putinu?

Protams, mums jārūpējas, lai šādu cilvēku būtu salīdzinoši mazāk, bet, tā kā to nevar izdarīt ātri (ātri nevar panākt, ka šādas tendences Latvijā nepastāv vispār),

mums kā minimums jārūpējas, lai Putina atbalstītāju lokam Latvijā būtu pēc iespējas mazāka politiskā vara.

Respektīvi, Putina intereses un definētie mērķi un Latvijas valsts pastāvēšana ir savstarpēji izslēdzošas lietas. Līdz ar to Putina politikas turpinātāji nekādā gadījumā nevar tikt iekļauti Latvijas politiskajā sistēmā, jo tas būtu pretēji Latvijas valsts pastāvēšanas jēgai.

Vai jūs gribētu satikties ar Putinu?

Vai man ir tāda īpaša vēlme? Neesmu tādu vēlmi pamanījis.

Bet ja piedāvātu?

Ja no šādas sarunas būtu atkarīgs kāds labvēlīgs lēmums Latvijas valstij, es, protams, būtu gatavs runāt ar ikvienu.

Vai jums ir draugos krievi?

Grūti definēt, kas ir un kas nav draugs. Man ir labi paziņas starp cilvēkiem, kuri nav latvieši. Arī manā ģimenē ir ļoti tuvi cilvēki, kas nav krievi, bet ir krievvalodīgie.

Vai jūs ar viņiem runājat par nacionālajiem jautājumiem, vai tomēr to tēmu neskarat?

Jā, runājam. Kad par šiem jautājumiem sāku runāt ar cilvēku, kurš man ģimenē ir ļoti tuvs, pārējie ģimenes locekļi aiziet prom, jo zina, ka briest liels strīds. Tas notiek, kad mēs pieķeramies politiskajiem jautājumiem.

Strīds rodas starp viņu un jums?

Jā. Tās ir divas dimensijas. Kad pieķeramies politiskajiem jautājumiem, pārējie iet nost, jo zina, ka pūkas ies pa gaisu. Es domāju nevis fiziskā nozīmē, bet diskusiju ziņā. Mēs katrs stingri pastāvam uz tiem principiem, uz ko mēs esam audzināti un kam mēs ticam. Savukārt citādā ziņā mēs spējam būt lieliski sabiedrotie un sadzīvot.

NA allaž aicina – lai arī mums sabiedrībā ir ļoti daudz politisko pretrunu, absolūtais intereses minimums ir tāds, lai tas nepārceltos sadzīviskā līmenī, lai mēs varētu mierīgi un droši sadzīvot šajā sabiedrībā.

Jūs mēģināt viens otru pārliecināt? Kur rodas pūkas?

No uzskatu, vērtību, principu, vēstures traktējuma, izpratnes par lietu kārtību pasaulē dažādības mēs, visi cilvēki, vēlamies, lai katra viedoklim būtu pēc iespējas lielāka piekrišana. Tas ir ar līdzīgi domājošiem, kur nu vēl ar pretēji domājošajiem. Protams, mēs cenšamies, lai mūs sadzird vai vismaz saprot vairāk.

NA pārstāvji vienmēr runājuši par draudiem, kas nāk no Krievijas. Tagad, redzot Krievijas iebrukumu Ukrainā, Krimā, draudi kļūst arvien reālāki.

Tie kļūst arvien pamanāmāki.

Bet kāpēc līdz ar to neceļas NA reitingi? Kāpēc cilvēki to nesaista ar NA iepriekš stāstīto, kas tagad ir piepildījies?

Man šķiet, ka vienīgais kritērijs ir vēlēšanu rezultāti. Visās iepriekšējās vēlēšanās ir bijis tā, ka NA reālais ievēlēto deputātu skaits ir bijis aptuveni divreiz lielāks, salīdzinot ar to, ko rādījušas aptaujas. Vēlēšanās redzēsim, kādi būs secinājumi.

Protams, pašlaik teju katrai partijai ir kļuvis par modes lietu runāt tās pašas lietas un izmantot tās pašas tēzes, ko mēs esam lietojuši ļoti ilgstoši. Es vienīgi varu aicināt cilvēkus novērtēt konsekvenci. Politikā ir nepieciešams pielāgoties apstākļiem, bet vai tā ir īpašība, kuras Latvijas sabiedrībā visvairāk pietrūkst? Domāju, ka nē.

Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, redzot Krievijas uzvedību? Kā rīkoties? Iepirkt konservus un rakt pagrabā bunkuru?

Pirmkārt, ja runā sadzīviskā līmeni, jācenšas neielaist strīdu mājās. Visu – gan Latvijā dzīvojošo latviešu gan krievu, gan cittautību cilvēku – interese vismaz vienā ziņā ir līdzīga: mēs visi vēlamies, lai mūsu bērni augtu drošā vidē. Ja apzināmies, ka tas ir absolūtais minimums, tad arī par visām politiskajām atšķirībām varam runāt jau ar drošības spilvenu. Zinām, ka tas nedrīkst aiziet par tālu. Caurmērā Latvijas iedzīvotāji to saprot.

Bet nākamais līmenis ir valsts politika.

Valsts politikai ir jāspēj adekvāti reaģēt uz ārēju uzbrukumu mūsu sabiedrības drošībai, kas īstenībā notiek jau pašlaik.

Tas notiek ļoti intensīvi. Tas notiek caur mediju telpu, caur dažādām pretvalstiskām organizācijām, caur sabiedrības piederības vājināšanu Latvijas valstij. Šeit gan Latvijas valstij būtu nepieciešami mērķtiecīgi soļi, lai stiprinātu iedzīvotājos patriotismu, lai aizsargātu savu mediju telpu, lai vismaz ilgtermiņā veidotu sabiedrību uz kopīgas valstiskās izpratnes pamatiem.

Bet to nevar izdarīt dažos mēnešos, to nevar izdarīt līdz Ziemassvētkiem!

Absolūti! Bet tā situācija, ko baudām šodien, ir pirms 20 un 10 gadiem neizdarīto lietu sekas. Mums šobrīd jāsper soļi vismaz uz nākotni. Nav vienas brīnumnūjiņas, lai mēs ar vienu lēmumu vai akciju varētu novērst tās sekas, kas radušās 50 okupācijas gados un kas turpinās arī pašlaik, Putinam cenšoties revanšēties par «apbižoto» stāvokli starptautiskajā arēnā. Tikai, liekot stratēģiski svarīgus pamatus un strādājot ilgtermiņā, mēs varam cerēt uz pozitīvām izmaiņām. Īstermiņā diemžēl jārēķinās ar esošo situāciju. Atsevišķos gadījumos mums jākoncentrējas nevis uz to, kā ātri atrisināt situāciju, bet kā nesadarīt vēl lielākas muļķības, piemēram, pašlaik būtiski atvieglojot vai piešķirot visiem automātiski pilsonību un uzskatot, ka ar to situācija būs atrisināta.

Vai tuvākajā laikā gaidāt provokācijas no Krievijas puses vai tiem cilvēkiem, kuri pārstāv Krievijas intereses šeit?

Domāju, ka šobrīd pasaulē ir maz stratēģu, kuri spēj izskaitļot Putina nākamos gājienus. Protams, izslēgt tādu iespēju nekad nevar, un arī līdz šim mēs neesam varējuši izslēgt kaut kādas Putina vai Krievijas provokācijas. Tādas provokācijas jau ir bijušas,

taču bailēs no provokācijām nevajadzētu atteikties no sava valstiskuma.

Brīžam varbūt rodas maldīgs priekšstats, ka attiecībās ar Krieviju piekāpība varētu nozīmēt lielāku labvēlību no Krievijas. To es varu teikt no savas pieredzes komunikācijā ar krieviski runājošajiem. Kā jau teicu, man ir personīgā pieredze šajā jomā. Noteikti nav tā, ka piekāpību viņi atzītu kā signālu, ka jākļūst draudzīgākiem. To viņi atzīst par vājuma pazīmi, kas var nozīmēt to, ka var spiest tālāk.

Vai mēs varam demonstrēt Krievijas priekšā savus muskuļus, ja mums to vispār nav?

Tā ir pilnīgi nepareiza pieeja. Latvija ir lielvalsts kultūras un sporta ziņā. Latvijas tauta ir ļoti izglītota nācija. Domāju, ka mēs caurmērā esam ar ļoti augstu patriotisma līmeni. Tas varbūt neizpaužas ikdienā tik ļoti, kā mēs to vēlētos, bet tādos īpašos brīžos, kad ir jāsaliedējas, mēs redzam, ka spējam parādīt lielas lietas. Tas ir mūsu spēks, un mums nav no kā kautrēties!

Paskatāmies, kā Latvijas valsts svin 18. un 11. novembri, kāds noskaņojums valda Dziesmu svētkos. Tas parāda, ka mums patiešām ir pamats lepni stāvēt par to, kas mēs esam.

Bet cik ilgi mēs varam lepni stāvēt? Mums ir tikai aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, bet Krievijai – aptuveni 150 miljoni. Tie ir nesalīdzināmi spēki.

Bet par laimi starp šiem spēkiem nenotiek nekāda fiziska sadursme vai konvencionāls karš. Pirmkārt, ir cīņa 2 miljonu Latvijas iedzīvotāju sirdīm un prātiem. Šeit ir galvenais cīņas lauks. Šeit [Latvijā] jau gluži nav tie 150 miljoni. Šeit ir būtiska ietekme Latvijas tautsaimniecībā, politikā, mediju vidē, bet tajā pašā laikā mēs varētu padoties tikai tad, ja mēs būtu izmantojuši visus līdzekļus, ko varam no savas puses. Bet tie līdzekļi jau netiek izmantoti. Ja mēs tos izmantotu, manuprāt, situācija būtu krietni labāka.

Par kādiem līdzekļiem jūs domājat?

Kaut vai mērķtiecīgāks atbalsts vietējiem medijiem, dodot nacionālo pasūtījumu, skaidrāk definējot uzdevumus sabiedriskajam medijam, dodot nacionālo pasūtījumu komercmedijiem, īstenojot politiku, kas palīdzētu Latvijas saturu ražojošajiem medijiem veiksmīgāk konkurēt ar objektīvi lielākiem ārvalstu medijiem, rūpējoties par valstisko audzināšanu skolās (pašlaik tas ir atstāts pilnībā uz skolotāju iniciatīvu), pakāpeniski ieviešot vienotu mācību valodu valsts un pašvaldību finansētajās skolās, noņemot šo segreģēto vidi, kas ir augsne nākotnes iespējamām provokācijām.

Vai jūs ar savām puikām runājat par esošo situāciju, karu un tādām lietām?

Mani dēli šobrīd vēl ir pārāk mazi. Vecākajam dēlam ir seši gadi, vidējam – četri, un jaunākajam – gadiņš. Pašlaik ar vecāko dēlu runāju par to, ko mums kā tautai nozīmē sava valsts. Ar tādiem jēdzieniem kā karš un ienaidnieks diemžēl visi iepazīstas vēlākā laika posmā. Svarīgi iedot pamatus, un es domāju, ka pozitīvs pamats ir mīlestība un izpratne par to, kas tev ir vērtīgs.

NA aicināja pārtraukt piešķirt uzturēšanās atļaujas Krievijas pilsoņiem. Iepriekšējās nedēļās runāju ar citiem politisko partiju līderiem, no kuriem daudzi teica, ka tomēr vajadzētu turpināt piešķirt atļaujas Krievijas pilsoņiem. Vai varat koncentrēti izstāstīt, kāpēc, jūsuprāt, tas jāpārtrauc?

Sāksim ar to, ka tas nav tikai mūsu viedoklis. Arī Drošības policija ir atklāti paziņojusi, ka tas ir drauds nacionālajai drošībai. Mums nav resursu izkontrolēt šos līdzekļus un cilvēkus, kuri sasaistās ar Latviju.

Šie cilvēki un viņu nauda sāk spēlēt arvien nozīmīgāku lomu gan Latvijas tautsaimniecībā, gan Latvijas politiskajā dzīvē.

Nozīmīgāku, nekā mēs gribētu?

Kam ir nauda, tas pasūta mūziku. No vienas puses, Šlesera kungs, kurš ir šīs idejas autors, sūkstās, ka Latvijā arvien vairāk nepilsoņu pieņem Krievijas pilsonību, bet ar otru roku mēs paši šos Krievijas pilsoņus un viņu naudu un ietekmi piesaistām Latvijas valstij.

Otrkārt, mēs padarām tautsaimniecību atkarīgāku no Krievijas, no neilgtspējīga pasākuma, kas vienu dienu var izbeigties kaut vai Eiropas regulējuma dēļ. Vienu dienu viņiem var šķist, ka tirgot kopējo Šengenas zonas resursu par tik zemām cenām, kādas nav nevienā citā Eiropas valstī, nav pieļaujams. Tādā gadījumā tās atkal būs jaunas bezdarba vietas, sociālās izmaksas un tas, ko mēs jau nesenā vēsturē esam piedzīvojuši. Tātad ir gan nacionālās drošības draudi, gan izkropļojums tautsaimniecības attīstībā, jo cieš ilgtspējīgās nozares, kas nesaņem atbilstošu atbalstu no kreditoriem, piemēram.

Trešais faktors ir sociālpolitiskais vai kultūrvides jautājums tajās vietās, kur masveidīgi ieceļas jauni imigranti no Krievijas (var parunāt ar vietējiem iedzīvotājiem), vide ļoti būtiski mainās. Mainās ne jau uz sajūtu, ka tu atrodies savas tautas mājās.

Tas nozīmē, ka Jaunais Vilnis ir pieprasītāks nekā Dziesmu svētki?

Ceru, ka Latvijas mērogā nē.

Bet viņu kopienā?

Bet atsevišķās telpās diemžēl tā cilvēks var justies. Diskomforts izpaužas dažādi. Piemēram, kļūst augstāki nodokļi, pašvaldībās ir grūtības ar labu būvnieku pieejamību, jo būvniecībā ir mākslīgi uzpumpēta cena. Ir zināmas situācijas, kad pašvaldībā ir jāpārtrauc būvniecības darbi, jo būvnieki vienkārši atstāj objektu, jo viņiem vienkārši citur ir labāks piedāvājums. Tas ir mākslīgi radīts process.

Vai varat izstāstīt TVNET lasītājiem, kāpēc NA ministriem nepiešķīra pielaidi valsts noslēpumam?

Ak, ja es to zinātu!

Kā jūs domājat?

Es tomēr sākšu no cita gala. Vairākus NA ministrus Vienotība ir vai nu atlaidusi, vai piespiedusi atkāpties, manā skatījumā, principiālas nostājas un pozīcijas dēļ. Einārs Cilinskis par to, ka 16.martā devās godināt karavīrus, Žaneta Jaunzeme-Grende tāpēc, ka pastāvēja uz pārmaiņām Operā, kas vēlāk izrādījās pamatotas, un Gaidis Bērziņš par to, ka nevarēja izpildīt premjera rīkojumu par ebreju restitūcijas jautājumu. Visi šie ministri tika noņemti ar Vienotības gādību. Viņu priekšrocība ir tā, ka viņiem ir vismaz zināms, ko viņiem pārmeta, un viņiem ir iespējas aizstāvēties un nodot vēlētājiem vērtēšanai, kuram tad ir bijusi taisnība.

Citādāk ir ar Baibu Broku un Romānu Naudiņu. Viņiem tika pateikts: «Tu esi vainīgs!» - bet nav iespējas atbildēt, par ko vainīgs vai kāpēc tu neesi vainīgs.

Viņi paši arī nezina?

Broka un Naudiņš man saka, ka viņiem nav ne mazākās nojausmas. Nav pamata viņiem neticēt.

Viņi saka, ka viņiem sirdsapziņa tīra?

Absolūti. Piekrītu, ka diez vai cilvēki, kuriem ir bērni un laba reputācija sabiedrībā, būtu uzņēmušies šādu amatu, ja viņiem būtu nojausma, ka varētu būt kāds iemesls, lai situācijā, kad virknei Saskaņas centra politiķu pielaide tiek piešķirta, pēkšņi tieši diviem NA politiķiem, ar kuriem jau iepriekš bijušas dažādas politiskās izrēķināšanās, tagad pielaidi nepiešķirtu.

Kāpēc politiskā izrēķināšanās?

Tās nav lietas, ko var pierādīt. Daloties ar savām pārdomām vai nojausmām, es varu kādu nepelnīti aizskart. Protams, ir lietas, ko mēs nevaram pierādīt un kur mums ir vienkārši jāpaļaujas uz to, ka vēlētāji izdarīs vistrāpīgākos secinājumus.

Vai tad, ja jūs ievēlēs nākamajā Saeimā, strādāsiet kopā ar Vienotību?

Jā.

Ar ko vēl? Ar ko noteikti nē?

Politika nav ideāla. Nav ideālu politiķu un nav ideālu partiju. To noteikti varu teikt par Nacionālo apvienību. Ir principi, pēc kuriem strādājam, un cenšamies pēc iespējas labāk. To pašu varu teikt par saviem kolēģiem. Mūs ar Vienotību šķir daudz ideoloģisku, programmatisku domstarpību, vienlaikus mēs saprotam, ka politikā ir jāmeklē kopsaucējs. Un

pašlaik alternatīvas ir daudz bīstamākas nekā tas koalīcijas modelis, kas pastāv šobrīd.

Tāpēc mēs uzskatām, ka ir jāturpina strādāt esošajam koalīcijas modelim, iespējams, pie citiem spēku samēriem. Mēs ceram, ka spēku samērs būs mums labvēlīgāks nekā tas ir šobrīd. NA ir vienīgā, kas konsekventi ir palikusi pie pozīcijas, ka Saskaņas centram ir jābūt ārpus valdības. Pie tā mēs, protams, arī paliekam.

Kam vēl jābūt ārpus valdības?

Pašlaik Saskaņas centrs un Latvijas Krievu savienība ir tās, kam ir teorētiskas iespējas iekļūt Saeimā un kuras, mēs uzskatām, – ir klaji vērstas pret Latvijas valsts pamatiem. Tādu organizāciju nokļūšana valdībā, mūsuprāt, būtu signāls starptautiskajai sabiedrībai, ka mēs paši pārskatām savu atrašanās vietu globālajā pasaulē. Nav noslēpums, ka šobrīd pat NATO, kas vienmēr ir bijusi diplomātiska, un rietumvalstis Krieviju sauc ja ne vēl par ienaidnieku, tad par pretinieku. Ja pretinieka pārstāvis atrodas Latvijas valdībā, kā uzticēt NATO noslēpumus un sadarboties ar tādu valsti? Tad jau šī vēlme saglabāt Baltijas valstis kā to teritoriju, kur nekādu kompromisu nebūs no Rietumu puses, kļūst daudz šaubīgāka. Tāpēc tam vārdam, ko mēs šajās vēlēšanās sakām, tomēr ir ļoti būtiska nozīme.

Kā skatāties uz Sudrabas kundzes partiju?

Es skatos ar lielām bažām, jo,

lai Saskaņas centra plāni par iekļūšanu valdībā īstenotos, viņiem ir vajadzīgs partneris no tā saucamo latvisko partiju puses.

Ja pašreizējās valdības partijas (vismaz pilnā sastāvā), manuprāt, neies vienā valdībā ar Saskaņas centru. Katra no tām atsevišķi (izņemot NA) iepriekš citā laikā ir bijusi gatava iet, bet es domāju, ka pašlaik nē. Varbūt varētu būt runa par atsevišķiem deputātiem.

Tāpēc Saskaņas centram ir vajadzīgs kāds cits partneris. Ja es būtu Saskaņas centrā, tad es ļoti, ļoti rūpētos un veltītu resursus tam, lai vēl kāda partija, par kuru pārsvarā balso latviešu vēlētāji, tiktu ievēlēta. Pašlaik mēs redzam vienu tādu partiju – tā ir Sudrabas «No sirds Latvijai». Saskaņas centra vietā es vēl rūpētos par to, lai ir pēc iespējas vairāk tā saukto miskastē izmesto balsu – lai ir balsojumi, kuru rezultātā pat cilvēks, kurš nevēlas balsot par Saskaņas centru, tik un tā nobalsotu par Saskaņas centru.

Neaizejot uz vēlēšanām?

Gan neaizejot uz vēlēšanām, gan nobalsojot par partijām, kas nepārvarēs 5% barjeru. Šobrīd ir daudz tādu partiju, kas startē ar lielu finansējumu, un tām ir iespēja neiekļūt Saeimā, bet paņemt ļoti lielu balsu skaitu.

Piemēram, ja es balsoju par Repšes partiju [kas pēc reitingiem varētu nepārvarēt 5% barjeru], es būtībā atbalstu tos, kas iekļūst Saeimā, tajā skaitā Saskaņas centru?

Jā. Tā kā Saskaņas centram ir viens no lielākajiem reitingiem, lielāko daļu no savas balss sanāk iedot Saskaņas centram. Tāpat arī tam cilvēkam, kurš neaiziet uz vēlēšanām.

Nepiedalīties vēlēšanās nav iespējams. Katrs mēs piedalāmies. Arī neaizejot.

Jautājums – vai mēs nobalsojam par vienu konkrētu partiju, vai sadalām savu balsi starp visiem iekļuvušajiem, tostarp Saskaņas centru.

Cik deputātu krēslu, jūsuprāt, NA iegūs?

Mēs tiecamies uz aptuveni 20 vietām. Katrā gadījumā mēs esam pārliecināti, ka tas būs vairāk nekā šobrīd un mēs būsim palielinājuši savu skaitu.

Cik jums tagad ir?

Mēs iekļuvām ar 14 vietām, bet šobrīd reālais skaits ir mazliet lielāks, jo mums ir nākuši klāt deputāti no citām partijām. Aptuveni 14 vietu mums šobrīd sola reitingi, ja mēs pieplusojam neizlēmušos un tos, kas nobalsos par partijām, kas ir aiz 5% barjeras. Kā jau teicu – reitingi mums vienmēr uzrāda mazāku vietu skaitu, nekā tas ir reāli pēc vēlēšanām.

NA premjera amata kandidāts ir Roberts Zīle, kurš jau vairākus gadus darbojas Eiropas Parlamentā. Vai jums premjera amatam nebija labākas alternatīvas, cilvēka, kurš darbojas uz vietas?

Mēs tiešām izvēlējāmies labāko pieejamo alternatīvu. Mūsu princips ir: nevis tas, ko cilvēks šobrīd dara un kādu amatu ieņem, bet gan kurš ir spējīgākais pēc visiem kritērijiem, lai pašlaik pārstāvētu Latvijas valsti kā politiski ietekmīgākā persona, jo Valsts prezidentam mums ir simboliska loma. No pašlaik visiem piedāvātajiem premjera amata kandidātiem, ar ko ir startējušas pašreizējās koalīcijas partijas, mūsuprāt, Zīle ir galvas tiesu pārāks pēc objektīviem kritērijiem.

Zīle ir gatavs pamest Strasbūras un Briseles mīkstos krēslus?

Jā, citādi mēs viņu neizvirzītu. Pirms mēs nācām ar šādu lēmumu, starp NA līdzpriekšsēdētājiem bija saruna. Attiecībā uz atsevišķu ministriju vadīšanu – nē, bet, ja būtu iespējams uzņemties vadīt valdību šajā sarežģītajā posmā, tad Zīle būtu gatavs.

Jūs pieminējāt Valsts prezidentu. Vai jūs gribētu būt Valsts prezidents?

Man ir pāragri par to domāt, man šobrīd ir 31 gads.

Bet pēc 9 gadiem?

9 gadu laikā notikumi var attīstīties un situācija var mainīties. Man ir savas politiskās ambīcijas, bet tām nav noteikti jābūt saistītām ar kādiem amatiem.

Bet vai jūs gribētu?

(Nosmejas.) Kā jau teicu – man ir savas politiskās ambīcijas, bet tām nav noteikti jābūt saistītām ar kādiem amatiem.

Savā grāmatā esat runājis par 4. atmodu. Kad tā būs un kāpēc kavējas?

Tas ir līdzīgi kā par Lāčplēsi. Mēs reizēm to iztēlojamies kā simbolu, kas ir ārpus mums, bet īstenībā tas dzīvo mums katrā iekšā. Katrā no mums ir Lāčplēsis, Kangars, cīnītājs, gļēvulis, vienaldzīgais. Tāpat arī ar atmodu. Es domāju, ka atmoda ir sākusies mūsos. Tajā brīdī, kad mēs mērķtiecīgi domājam, kā man labāk rīkoties vēlēšanās, kā man labāk rīkoties sabiedriski aktīvi, lai Latvija būtu drošībā vai lai Latvija būtu stipra kā valsts – tā jau ir atmoda.

Kad 18.novembrī redzu 12 tūkstošus gados jaunu cilvēku, kas bez reklāmas sapulcējas pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa un ar lielu lepnumu dodas uz Brīvības pieminekli, es jūtu, ka atmoda ir. Tas notiek laikā, kad daudzi saka, ka jaunatne ir nepatriotiska un apolitiska.

Kad atmodas kustība kļūs plašāka?

Tas ir atkarīgs no katra, kurš lasa šīs rindas.

Jūs vēloties kuplu ģimeni. Cik lielu gribat?

Šobrīd 31 gada vecumā esmu sasniedzis daudzbērnu ģimenes statusu, man ir trīs dēli, un es nevaru izslēgt, ka mēs pie tā neapstāsimies.

Gribat meitiņu-peciņu?

Jā, es katrā gadījumā pret to neiebilstu.

Komentāri (709)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu